Nomainot gadalaikus
|
Ilze Stala Stegö
|
Pirmkārt liels paldies A.Taimiņam no draugiem.lv, reseguiden.se blogiem un komentāriem (zviedriski) un grāmatai ”Thailands islands and beaches”. Izvēlējāmies braukt paši uz savu roku, ceļojumu birojā nopērkot vien lidmašīnas biļetes Kopenhāgena – Krabi.
Pēc 11 stundu lidojuma Krabi lidostā pie pasu kontroles, kā senos padomju laikos mani nosūta uz rindas beigām, kad visi lielie baltie skandināvi būs saspieduši pasēs zīmogus, tad skatīsies manu pasi, jo man, atšķirībā no viņiem vajagot vīzu. Patiesībā tas aizņēma vien 5 minūtes, anketa, turpat uz vietas foto un zīmogs pasē, bet patīkami nebija :(.
Paņemam taksi uz viesnīcu, ko esam rezervējuši internetā. Taksīts līdz Koh Lantai brauc 2 stundas, ceļamies pāri ar 2 prāmjiem, viesnīca atrodas salas dienvidu daļā, tālu prom no centra Sala Dan. Gaidītā tūristu pārpildītā kūrorta vietā esam nonākuši tādā kā Kurzemes jūrmalā, pludmalē neviena cilvēka, baltas smiltis, siltumsilta jūra, baseins un burvīgas mājiņas (Amantra resort, viesnicas meklejam www.agoda.se, vadoties no recenzijam). Un atvaļinājums var sākties, Jeeee!!!
Vienu dienu noīrējām mocīti, mopēdu vai skūteri, kā nu to sauc. Apbraucām apkart salai, ziļoņus gan diemžēl nesatikām, bet redzējām patieso salinieku – zvejnieku, jūras čigānu (sea gypsy) dzīvi. Kontrasts starp salas tūristu piekrasti - to skaisto smilšaino pludmali ar bungalo resortiem, iekoptajiem zālieniem un puķēm, - un salinieku apmetnēm ar no kartona un šīfera gabaliem sastiķētajiem namiņiem, bija šokējošs! Pa ceļam mums saplīsa mocīts! Nezinu, varbūt divi tik lieli balti un smagi braucēji viņam bija smags parbaudījums, bet varbūt, ka tai riepai dabīgā ceļā bija pienācis gals, bet tā nu mēs pēc brīža, pateicoties vietējā jūras čigāna attapībai un izpalīdzībai, atradāmies mocīšu labotavā. Meistars runāja angliski!!!!!!! Kamēr viņš mainīja riepu un spieķus, ar viņa mocīti izbraukājām Old Town – tā likās tūristiem rādāmā vietējo iedzīvotāju apmetne ar mājiņām jūras krastā uz pāļiem, restorāniņiem un veikaliņiem. Visi salā pārvietojas ar mopēdiem, mātes saliek bērnus priekšā un aizmugurē un lakatiem plīvojot (daļa vietējo ir musulmaņi) traucas pa šauro putekļaino ceļu. Apskatām ari Sala Dan – salas centru ar veikaliem, šūšanas atelje un niršanas piederumu veikaliem. Te var nopirkt arī zviedru avīzes un pasūtīt zviedru gaļas kotletītes.
Jau pirmajā vakarā Koh Lanta atradām krodziņu jūras smiltīs, 5 min. no mūsu bungalo, kurš kļuva par mūsu mīļāko vakariņu vietu. Krodziņa stends vēstīja, ka te varot nopirkt biļeti ceļojumam uz mēnesi – t.i magic mushrooms un visādus kokteilīšus, jā, varbūt sapīpējušies viņi bija, tie dredainie uguns žonglētāji brāļi, bet toties tik personiski patīkamu attieksmi nekur citur vairs neizjutām. Katru vakaru izvēlējāmies kādu no turpat smiltīs koka laiviņā izliktajām svaigi noķertajām zivīm, jebšu kalmārus vai milzu tīģergarneles, kuras viņi turpat uzgrillēja. Mmmm. Pēdējā vakarā vienam no feinajiem puišiem teicām, ka braucam prom, ”Jūs gribēsiet atpakaļ”, viņš teica, un daļēji viņam bija taisnība. Koh Lantas dienvidu gals ir lielisks un nesabojats!
Nākamā mūsu maršrutā ir Koh Lipe, maza saliņa netalu no Malaizijas. Internetā izslavēta ar zīdaini baltām koraļļu smiltīm. Ar speadboat braucam 3,5 stundas (viesnīcā teica, ka 2!), pa ceļam jūrā elpa aizraujas no tiem milzu akmeņiem, kas samesti jūrā, neaptverami, kā jūras vidū var stāvēt tāda akmens klints! (sk.bildes albuma)Pa ceļam laiva piestāj Koh Ngai, kur vēlāk dzīvosim, Koh Mook, kas man no pirmā acu uzmetiena nepavisam nepatika, vēl vienā salā, kas likās pilnīgi neapdzīvota un tad arī Koh Lipe klāt. Pirmais iespaids katastrofāls! Maza pludmalīte, pilna ar dažāda izmēra laivām, tūristu pilns. Bungalo Bundhaya resort sķiet kā trušu būrīši viens pie otra, katram mazs dārziņš un lievenītis priekšā. Kondicionieris darbojas, tualete un duša ir, mēs neskumstam! Nākamajās dienās apstaigājam salu no visām pusēm un atklājam brīnišķīgas pludmales salas otrajā pusē. Kolosāla snorkelēšana Sunset beach, vislabākā visā braucienā. Turpat no krasta, pie akmeņiem visdažādākā lieluma, dzeltenas, tirkīzzilas, plakanas un strīpainas, visvisādas zivis! Viena bija tāda metrīga, tad gan pleznoju uz krastu cik ātri vien spēju.
Baidījāmies, ka nākamajā salā Koh Ngai 5 dienas būs par ilgu. Ceļvedī rakstīts, ka tur pastāvīgi dzīvojot tikai 10 cilvēku, nav neviena veikala, ne kioska, ne bankomāta, neviena ceļa. Tur tad arī ieguvām pilnīgo mieru, atslābumu un laimi. :)))))) Dzīvojām salas pašā ziemeļu galā, vienīgais mīnuss bija tas, ka bēguma laikā ūdens bija tik sekls, ka nevarēja peldēt. I love Koh Ngai – bija rakstīts uz viesnīcas darbinieku krekliniem, varu pievienoties! Thapawarin resort par viesnīcu nenosauksi, bambusa namiņi ar kondicionieri un brīnišķīgu vannasistabu ar zilu grīdu un orandžām sienām, gandrīz bez jumta. Aiz mūsu namiņa džungļos ik vakaru sākās rosība, neizdibināmas dzīvnieku skaņas, putnu balsis, ķērcieni un tādas kā garas nopūtas. Putni ņēmās turpat pa bungalo palmu jumtu. Vannas istabā mazas ķirzaciņas ķēra kukaiņus, bet lampā pie bungalo medīja divas lielas, tiešām lielas un koši plankumainas lielķirzakas. Divus rītus cēlos agri, nogāju turpat lejā līdz jūrai paskatīties kā saule lec. Salai pretī divas jūrā iemestas klintis, un tās mainīja krāsu atkarībā no saules. Eh, smuki bija!
Vienu dienu devāmies viesnīcas piedāvātajā snorkelēšanas tūrē. Mazajā koka laiviņā bijām mēs abi ar Johanu, viens kanādietis ar hiperaktīvu 5gadīgu dēlu un Tai puisis – gids. Snorkelējām apkārt salai – klintij jūrā, gids solīja haizivis (?!), bet tās neredzējām. Man drausmīgi spieda pleznas, kas vēlāk izrādījās gandrīz liktenīgi. Otrā pietura mums bija Emerald Cave Koh Mook salā. Gidam rokā kabatas baterija un mēs peldam iekšā 80metrus garā alā, brīžiem pilnīga tumsa, tikai kabatas baterija. Alas galā nonākam tādā kā vulkāna krātera atverē – apkārt stāvas klintis, vidū smilšu pludmalīte ar tirkīzzilu ūdeni. Tur pirāti esot glabājuši nolaupītos dārgumus. Krastā pamanām čūsku – tā izrādās nāvīgi indīgā sea snake, tikai maza (nemaz jau tik maza nebija!).
Pie alas ārpusē, peldot uz mūsu laivu, iekļūstam zivju barā, dzelteni strīpainas zivteles peld man tieši virsū, es jūtos kā akvārijā, dzenu ar roku tās nost no sejas.
Snorkelējot apkārt trešajai salai vairs nejūtu kājas, pleznas spiež nežēlīgi, gaidu parādamies mūsu laiviņu kā atpestīšanu, man vars neiteresē neviena zivs. Ātrāk prom, vairs nevaru! Mūsu gids nav paņēmis līdzi nevienu glābšanas vesti, kur pieķerties. Are you OK, mam?, viņš prasa. Mani izglābj nez kur uzradusies oranža boja, pie tās pieķeros, kamēr gids atbrauc ar laiviņu mums pakaļ. 5gadīgais hiperaktīvais puišelis arī vairs nerunā, turas pie bojas, pūš un elš. Mājās ar džinu un toniku noskaloju sasprindzinajumu un masēju sažņaugtās pēdas. Pārbaudiet pleznas pirms snorkelēšanas! Izmērs vien neko nenozīmē!
Divas dienas vēlāk izmantojam viesnīcas piedāvājumu iznomāt kajaku – plastmasas laiviņu. Koh Ngai dienvidu daļā jābūt divām nepdzīvotām pludmalēm, tur arī dodamies. Pa ceļam piestājam vienā no resortiem, Johans grib alu, es esmu atklājusi Campari (vīna praktiski Taizemē nav, dārgs un nekāda izvēle :(((. Izkāpjot ktastā atklājam, ka mugursoma pilna ar ūdeni! Foto kamera paldies Dievam nav samirkusi, bet maks ar naudu pludo. Apkalpotājs neiebilst, ka maksājam ar slapjām naudas zīmēm. Kamēr ņemamies pa bāru un žāvējam naudu, sācies paisums un mūsu laiviņa jau līgojas ūdenī! Mūsu galamērķis – vientuļā neapdzīvotā pludmale gan tāda neizskatās, krastā piestājušas laivas un snorkelētāji, toties atradām fantastisku alu, līdzīgu Gūtmaņa alai. Kad ieairējāmies tur iekšā, tad likās ka ”melnais suns pa laikam norūc, juzdams asins smaku” - viļņi gārgdami sitās gar alas malām, bija baisi mazliet. Cik labi, ka neizlēmām doties apkārt salai, pēc pāris stundām pēkšņi sacēlās vējš, jau sēžot mājās, savā pludmales restorāniņā redzējām vienu pāri, kas ar mazo kajaku cīnījās ar viļņiem un vēju.
Divas pēdējās dienas esam nolēmuši pavadīt tuvāk Krabi lidostai – Ao Nang. Izvēlamies luksīgu viesnīcu Phu Petra nost no centra, nost no pludmales, nost no tūristiem. Kolosāla izvēle, modernas mājiņas ar dizainīgām vannas istabām, nekādi lauki, nekāds ekotūrisms. Viesnīca piedāvā bezmaksas transportu uz centru, pāris stundas pavadam mazajos veikaliņos ar viltus Dolce&Gabbana, Armani, Gucci, Bjorn Borg utt. precēm, un nopirkuši dažus T-kreklus sēžamies tuk-tuk un dienas atlikušo daļu pavadām viesnīcā pie baseina. Te beidzot ir labs baltvīns, pie tam tas tika servēts ledus spainītī turpat pie baseina. (Atcerējāmies Koh Lipe restorāniņu, kur vīna pudeli ielika izlietotā majonēzes spainītī ar ledu :)). Pēdējās vakariņās izvēlamies Jaunzēlandes mīdijas, zilos krabjus (nebija vērts) un tīģergarneles dažādās mērcēs. Drausmīgi negribas braukt prom! Negribas domāt par darbu, negribas ziemu un aukstumu!
11 stundas lidmašīnā starp tiem pašiem lielajiem, bet nu jau iesauļojušamies skandināviem, un Taizeme kļuvusi par pagātni. Pirmo reizi tik ļoti izjutu kā aiztek laiks. 14 dienas Taizemē bija brīnišķīgas!
Nevajag ņemt līdzi: kosmētikas noņemamo un vīna pudeļu attaisāmo!
Nedrīkst aizmirst: daudz un dažādus saules aizsargkrēmus, vairākus peldkostīmus un pēcsauļošanās losjonus.
P.S.Kaut kads erors bildem, pievienosu rit! Drosiem pieder pasaule! Braucam vel!!!!! :)
