Tangier & Marrakech (daļa no ceļojuma piezīmēm)

  • 9 min lasīšanai
  • 26 foto
Šī ir tikai daļa no mūsu visa lielā ceļojuma, kurš norisinājās 10 dienu garumā, iekļaujot gan Spāniju, gan Maroku. Braucām laikā 20.01.-29.01.2010., kad jau 3 mēnešus ātrāk iegādājāmies Ryanair aviobiļetes uz Maroku. Tiesa, lai mums izdevīgos datumos varētu ceļot, nācās lidot ar 9 pārlidojumiem visa ceļojuma laikā, lai varētu tikt veiksmīgi tur, kur sirds kāro. Visa ceļojuma aptuvenās izmaksas: 150 Ls (33Ls par avio + citas transporta izmaksas + ēšana + nakšņošana)Visas izmaksas ir bijušas maksimāli zemas, jo šis ir kārtīgs mazbudžeta pasākums 10 dienu garumā. 22.01. Tanžēra (Tangier, Morocco) Pirms kādiem citiem Marokas apmeklējumiem, obligāti parūpējieties par ceļojuma apdrošināšanu, kā arī lidmašīnā tiek izsniegtas nelielas anketas, kurās ir jāsniedz dati par sevi, mērķis apmeklēt valsti un kur plānots palikt pa nakti. Ielidojam Tanžēras pilsētā Marokā, kas ir pati eiropeiskākā pilsēta visā Marokas valstī. Bet pat šīs tendences nav liegušas kultūrai saglabāties. Gaisā virmo nedaudz putekļi un netīrība, lielais Atlantijas okeāna vējš un siltais +20C grādu gaiss. Esam Āfrikas kontinentā, par ko liecina gan zemes reljefs, kalni, cilvēku ādas krāsas dažādība un nabadzība. Protams, nevar nepieminēt arī cilvēku skatienus, kuri tomēr nav raduši redzēt eiropiešus tik bieži savā zemē. Tanžēras lidostā taksisti veiksmīgi dzīvojās savā monopolā, jo vienīgais veids kā tikt līdz centram, ir takša pakalpojumi, kas nemaz nav no tiem lētākajiem – 15 € vienā virzienā. Pati pilsēta īpaši nesaista. Dodamies uz jaunu un skaistu Tanžēras vilciena staciju, kur iegādājamies nakts vilciena biļetes uz Marakešu. Šeit 2007.gadā ienāca nīderlandiešu vilcienu kompānija ONCF, kas piedāvā jaunas līnijas, savienojot svarīgākās Marokas pilsētas. Internetā pieejamā informācija par biļešu cenām tomēr ir aplama, par ko pārliecinājāmies uz vietas stacijā. Sēdvieta 11 stundu braucienam uz Marakešu vienā virzienā katrai izmaksā 20€, bet guļvieta kupejās maksā 2x vairāk – ap 40€. Dodamies Tanžēras apskatē, kur uzduramies gan vietējiem puišeļiem, kuri visu laiku mums sekoja, gan Atlasa kalniem, gan kamieļiem un palmām, gan Atlantijas okeāna pludmalei, 1000 skatieniem,svilpieniem un konkrētiem precību piedāvājumiem, gan McDonaldam, kurā skan kārtīga klubu mūzika un neviens neliekas ne zini par to, gan redzam pāri šaurumam Gibraltāru, kas atdala abus kontinentus. Pilsēta tomēr drošības sajūtas nerada, tādēļ atlikušo laiku līdz vilcienam pavadam stacijā, kur ātri vien sadraudzējamies ar stacijas darbiniekiem, kuri ir ieinteresēti ar mums komunicēt. Jo īpašu draudzību izrādīja Mustafa (mēs viņu nodēvējām par Mustafu Pimo (I), jo šis beigās izrādīsies tikpat populārs vārds kā Jānis Latvijā), kurš mūs iesēdināja vilcienā, izskraidija visu peronu kamēr atrada, ka tiešām esam iekšā un vēl piekodināja vilciena kontrolierim, lai mūs visas 3 pieskatītu. Vēl pirms izbraukšanas Mustafa I mums piekodināja, lai uzzvanām viņam, kad dosimies atpakaļ uz Tanžēru. Ļoti liels mīnuss ir franču valodas vai kaut vai spāņu valodas pamatzināšanu neesamība, jo tieši tas sāk traucēt ar cilvēkiem sazināties, lai gan pierādijās arī tas, ka cilvēki spēj kontaktēties bez valodas zināšanām, bet gan izmantojot smaidu, žestus un asociācijas. Un nevar nepieminēt arī trako šoferu braukšanas kultūru, kurā nepazīst noteikumus, ātruma ierobežojumus, cilvēku skaitu mašīnā, kā arī nepārtraukto pīpināšanu. Šajā haosā IR sava kārtība. Tā arī neredzējām nevienu pašu avāriju. Pirms došanās uz Maroku, ir jārēķinās ar ĻOTI lielu cilvēku uzmanību, jo tā ir neizsakāmi liela un prasa pozitīvu uztveri. 23.01. Marakeša (Marrakech) Lai gan gulējām sēdvietās, nevarētu teikt, ka bija grūti. Šie vilcieni nav no pašiem jaunākajiem, bet gan droši vien ir nīderlandiešu reiz jau izmantotie, bet galīgi nevar salīdzināt ar Latvijas vilcieniem – komforts ir aukstāks. Ja ir vēllme izmantot nakts vilcienu, pat ļoti iesaku ņemt līdzi guļammaisu, jo arī vilcienā temperatūra ap agru rīta pusi nokrīt līdz +13C grādiem, kā arī no logu puses nāk auksts gaiss. Iebraucam Marakešā 8 no rīta. Ar laiku saprotam, ka pieejamās kartes ir neprecīzas un pat vietējiem policistiem nevar uzticēties atrašanās vietas noteikšanā, nemaz nerunājot par to, ka uz Marakešas ielu ēkām nav ielu nosaukumu šiltīšu. Šī iemesla dēļ, iemaldāmies kādā geto rajonā, bet nekas ļauns nenotiek. Cilvēki tikai uzsaka mums nesaprotamus uzsaukumus un virza mūs nenosakāmā virzienā. Marakešā jau 8 no rīta gaisa temperatūra sasniedz +17C grādus, kas dara mūsu ziemeļnieku sirdis vēl priecīgākas. Pierunājam taksi,kurš mūs paņem par 10DH (dirhams, 10 DH = 1,2 €) un nogādā līdz vecpilsētai, kas vietējā valodā saucas – medina. Medinas ieliņas ir savītas un līkumotas, tādēļ nav iespējams noteikt īsteno kustības virzienu. Ir jārēķinās, ka nepārtraukti nāks klāt cilvēki, kuri tūristiem piedāvā iegādāties visdažādākās preces par tūristu cenām, kā arī piedāvās palīdzēt atrast īsto hoteli vai apskates objektu. Protams, par šādiem pakalpojumiem ir jāmaksā. Jau zinājām par šo triku, tādēļ tīri veiksmīgi no visiem atkaujamies, līdz ko viens noskranduša paskata vīrelis apgalvo, ka zina mūsu hosteli, uz kuru arī aizved. Par to gan mēs viņam piešķiram 1€ un šķiramies visi apmierināti. Nobāzējamies vietējā hosteli Essaouria. No ārpuses plikas māla sienas, bet iekšpuse mūs patīkami pārsteidz – tipiska marokāņu celtne, kurai pa vidu ir neliels pagalms, tā vidū strūklaka. Pati ēka ir 3 stāvos un dekorēta marokāņu tradīcijās. Paņemam istabiņu 4 personām (200DH/20€) uz 3 personām. Istabiņas nav lielas, bet toties mūsējā ir 2 milzīgas gultas, kuras sabīdītas kopā, bet tajā noteikti var sagulēt 6 cilvēki. Hosteļa vēl viena spēcīgā puse – jumta terase! No tās paveras brīnišķīgs skats – sniegotie Atlasu kalni, palmas, zilas debesis, saule +25C siltumā, fonā putnu un minoretu lūgšanu saucieni, kā arī čūsku dīdītāju melodijas. Tirgus un kaulēšanās Marakešas medinas centrā atrodas milzīgs tirgus laukuma placis, kurā pa dienu pārvietojas automašīnas, zirgu pajūgi un ēzeļu pajūgi, un daudz mopēdu, bet vakarā šeit tiek uzslietas neskaitāmas ēdināšānas nojumītes, kuras ātri vien ari piepildās pilnas un kuru apkārtnē čūsku dīdītāji, mērkaķu dresētāji un hennas zīmējumu sievietes izklaidē publiku un cenšas nopelnīt. Lai gan nav tūristu sezona, tomēr to šeit netrūkst un vietējie spēj veiksmīgi to izmantot. Tirgus pilsētiņā valda nerimstoša rosība. Tirgotaji uzrunā katru visās iespejamās valodās, līdz ko sagaida, uz kuru no valodām atsaucies. Protams, vēl joprojām arī turpinās nebeidzamie komplimenti, jo īpaši jau uzjautrinoši šķiet angļu mēlē lauztie, kā piemēram, bjūtiful girlz, verī nais āaaaais, chix, you broke my heart, big welcome, berber eyes un berber fatima (Fatima ir viņu svētā sieviete).Marokāņu tirgū pastāv likums – ja tu apskati un aptausti kādu preci, tu izrādi vēlmi to iegādāties un tirgotājs nelaidīs tevi prom, kamēr nebūsi nopircis ko vēlējies vai tikai biji apskatījis. Ir vēl kāds nerakstīts likums, kurš raksturo visu tirgošanās mākslu – kaulēšanās! It visi tirgotāji norāda savu cenu precēm dubultlielas, jo tūristi ir labs ienākumu avots. Pat ja šķiet, ka sākuma cena ir pietiekami laba, lai iegādātos noskatīto preci, nevar aiziet bez kaulēšanās, jo tādā veidā tiek izrādīta necieņa pret tirgotāju. Šī kaulēšanās spēle ir kārtīgs treniņš pirkšanā un pārdošanā. Tirgotājs nosauc savu cenu, pircējs savējo un pie kompromisma nonāk vienā ceļā – tirgotājs nolaiž savu cenu, pircējam tā ir jāpaceļ. Mūsu taktika bija nedaudz savādāka. Protams, kaulējāmies, bet brīdī, kad cena nonāk līdz mums vēlamajai, bet tirgotājs nevēlas pārdot, iedarbojas sieviešu šarms. Kaulēšanās nenozīmē tikai spekulēšanu ar naudas summām, bet arī barteri un citus labumus. Mūsu gadījumā tās bija bučas uz tirgotāja vaiga, kuras solijām,ja nevēlējāmies celt savu cenu. Šis triks nostrādāja vienmēr! Piemērs: šalles sākuma cena ir 150Dh (15€), kura beigās tiek nokaulēta uz 85DH (8€) + pa 2 bučām no katras uz vaigiem. Visi priecīgi, visi apmierināti ar pirkumu. Iepirkšanās gaitā uzzinām, ka marokāņiem pastāv 3 cilvēku izmēri – šiškibaba (XS), tadžīns (L) un kus-kus (XL). Tādēļ nevajadzētu brīnīties, ka kāds cilvēks no malas pēkšņi uzsauc nice cuscus size. Visi šie 3 nosaukumi simbolizē kādu ēdienu. Ēdieni un dzērieni Vienu no tādiem arī pusdienās nobaudijām – tadžīnu ar vistas gaļu. Tadžīns ir māla trauks ar piltuvveida vāku un kurā ēdienu gatavo uz atklatas uguns, kurā ēdiens sautējas. Principā tas ir sautējums, bet papildus vēl ar marokāņu garšvielām, jo īpaši kariju. Kārtīga porcija 3 cilvēkiem izmaksāja 150DH (5€ no cilvēka). Pieēdāmies un garšoja lieliski! Cilvēkiem, kuriem negaršo olīves, gan būtu jāapdomā vai palūgt pavāram, lai tās nepievieno. Un ja jau ar vistu, tad jāsaka, ka tā arī netika žēlota un bija visvairāk no visām sastāvdaļām (kartupeļi, tomāti,pupiņas, olīves, zaļumi). Iepriekš kādā tirgotāju bodītē bijām sarunājušas, ka vēlāk nāksim dzert tēju. Arī tējas dzeršana ir procesija, no kuras nedrīkst atteikties, jo noraidījums nozīmē necieņu. Marokāņu tēja jeb kā vietējie to sauc berberu viskijs sastāv no zaļās un piparmētru tējas, kurai pievienots daudz cukura. Vēlāk noskaidrojas, ka tējai tiek pievienota arī salvija (jā, tā pati, kas Latvijā ir aizliegta un kuru daudzi pīpē zālītes vietā), kura uzreiz izskaidro mūsu ķermeņu dīvainās reakcijas pēc šādas tējas iedzeršanas. Bet pat lielos daudzumos šāda tēja ir nekaitīga. Īpaša ir arī tējas liešanas procedūra, kad no mazas kanniņas tiek lieta tēja no liela augstuma, kas veido tējas krūzītē putas. Par lielu mākslu tiek uzskatīta tēja ieliešana tā, lai apkārt pēc iespējas mazāk būtu nokritušas netrāpīgās tējas lāses. Pie tējas ar tirgotājiem norunājam dažādas reliģijas un ikdienišķās tirgotāju sarunas, kas gan beigās izvēršās par teju vai izprecēšanos. Puisis no sirds atzinās, ka meklē draudzeni. Ir apbrīnojama viņu iecietība, džentelmenisms un vīrišķība ar kādu tie cenšas izpatikt kādai noskatītai dāmai. Tā no sirds! Paguvām arī nejaušā kārtā iekļūt tur, kur tas ir aizliegts jeb tirgus aizmugurē, kur melnām rokām strādā vietējie un izgatavo no īstas ādas visu, ko vien iespējams tirgū iegādāties – sākot ar marokāņu aladin_čībām un beidzot ar somām. 24.01. Marakeša Brokastīs piedzīvojam franču valodas trūkumu un pankūku vietā mums atnes kruasānveidīgas maizītes un tēju. Vēl joprojām izstaigājām medinu, lai iegādātos pēdejos suvenīrus un kartiņas, kuras sūtīt uz mājām. Toties dienas gaita savas pankūkas ari dabujām. Kamēr tās pie kādas bodītes gaidīja, mūs pirmo reizi uzrunāja islamticīgā sieviete, pietam vidējā angļu valodā, kas mums bija ļoti liels un patīkams pārsteigums. Šodien arī atklājās vietējo cilvēku uzticība. Pie kāda tirgotāja bodītē, viņš pats mūs pameta vienas pašas uz minūtēm 6, lai aizbrauktu pakaļ tējai un tikmēr lika mums justies kā mājās. Tā mēs 3 vien arī tur bumbulējāmies pa bodīti, kamēr pats tirgotājs mūs atstāja savā uzticībā, ka neko nezagsim. Sākām jau apspriesties vai nevaram uzsākt tirgošanos un kā tas mums izdotos. Paķeram vēl vietējās maizes klaipus, pāris suvenīrus un vietējos saldumus un ar somām jau devāmies nelielā pilsētas apskatē un pēdīgi ari takša meklējumos. Kāds taksists mūsu dēļ tika nolamāts, jo viņš mūs paņēma par ļoooti zemu cenu līdz vilciena stacijai. Pieļaujam, ka viņš tika lamāts no saviem kolēģiem tādēļ, ka mēs stipri pārkāpām zem cenas grīdas. Bet vietējās naudas mums nebija un tādēļ arī neradās nekādu citu variantu. Arī Marokā uz ik katra soļa aug dateļpalmas, apelsīnkoki un mandarīnkoki. Dabujām tur augošos apelsīnu un cilvēku runas izrādijās patiesas – apelsīni šeit ir tikpat skābi kā citroni. Aiz sevis atstājot medinas mūrus, iekšā iezogas sentiments par aizbraukšanu. Lai gan īsu laiku, bet jau paguvām pieradināties pie cilvēku ikdienas un labprāt vēl sēdētu ar vietējiem tirgotājiem un dzertu berberu viskiju sarunu pavadījumā. Arī Marakešas vilciena stacijā jau pagūstam iepazīties ar vietējiem darbiniekiem, kuri tik pa vienam visu laiku uzrodas, lai aplūkotu 3 eiropiešu skaistules. Tā vien šķiet, ka šī viņiem ir liela diena un par mūsu esamību stacijas rajonā uzzina ļoti ātri. Dodamies uz Tanžēru ar nakts vilcienu un zināms, ka mūs tur gaida atpakaļ. Rodas sajūta, it kā mūs gaidītu mājās. 25.01. Tanžēra, Madride Izlecam ārā no vilciena un mūs jau stacijas durvīs smaidīdam un mādams gaida mūsu draugs Mustafa I. Aprunājamies kā mums ir gājis un kā patika, apmaināmies ar kontaktinformāciju. Šis dikti priecīgs, ka esam atpakaļ sveikas un veselas. Mustafa vēl piekodināja, lai mēs tuvāko dienu laikā sadabūjam kādu franciski runājošo, jo viņš zvanīs mums. Mēs gaidām! Ceļš uz lidostu arī tomēr nemaz nebija tik viegls. Paķeram taksi, kurš mūs par mazām naudām ir gatavs aizvest uz lidostu. Pats dikti runājās spāņu valodā un stāsta mums visu ko. Dažreiz mūs izglābj nelielās spāņu valodas zināšanas no ziepju operām. Rodas aizdomas, ka taksists mūs ved nevis uz lidostu, bet kur citur. Mūs aizved uz ostu. Viņš mūs ir pārpratis, dikti lādējas un apgalvo, ka par tik zemu summu mūs nevedīs līdz lidostai. Galu galā mēs sagrabinām pēdējo vietējo naudu un samskājam viņam par ceļu 8€. Iepriekš par šo pašu mēs maksājām 15€. Ļoti slikti jutāmies par šādu pārpratumu, bet dzīve dara savu. Pabrokastojam mūsu marokāņu maizes, aizpildāms izbraukšanas anketas, kuras iespējams atrast turpat lidostā. Tik pie pasu pārbaudes rodas pārpratumi. Pases kontrolierim rodas aizdomas par pases legālo būšanu, tādēļ iztaujā, kur tā ir iegūta. Galu galā viss nokārtojas, pasmejamies un jau sēžam lidmašīnā atpakaļ uz Madridi. Praktiskās lietas: ·Guļammaiss pat ļoti vēlams; ·10 dirhami = ~ 1€; ·Asalam aleikum – sveiks!; ·Bi`saham! – priekā!; ·Šukran – paldies!; ·Apdrošināšana obligāta!; ·Ieteicams paņemt pasaules karti, lai var norādīt, kur atrodas Latvija, jo neviens tādu nezina; ·Kotējošās valodas – spāņu un franču. Tikai tad angļu valoda.; ·1 kamielis = 1500 €; ·Vilnas zeķes noder vienmēr :) Spirāle kļūst par otru labāko draugu pēc guļammaisa Ceru, ka no šī arī kāda informācijas daļa noderēja. Divriteni no jauna neizgudroju un ar līdzīgu informāciju sastapsieties arī citos avotos :) Bi`saham!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais