Zelta rudens Luksemburgā un Mozeles ielejā.

30.01.2010
6 min lasīšanai
41 foto

Zelta rudens Luksemburgā un Mozeles ielejā. Lielajā 1 lata akcijā jūlijā nopirkām biļetes uz Frankfurt(Hahn) lidostu par 1 latu turpu un 1 eiro atpakaļ katram. Turpu 5. novembrī un atpakaļ 7. novembrī. Mērķis bija redzēt Mozeles ieleju rudenīgās krāsās, nogaršot Mozeles vīnu un nopeldēties Mozeles upē. Un arī pabūt brīdi rudenīgajā Luksemburgā. Šī puse jau bija mazliet pazīstama no iepriekšējās ziemas, kad savā 2 nedēļu Eiropas ceļojumā mēs ar Maijņu arī tur bijām 4 dienas pabijuši. Jau laicīgi biju norezervējis autobusa biļetes ar stundas rezervi lidmašīnas kavēšanās gadījumā uz Luksemburgu ar Flibco. Biļetes bija par 5 eiro. Vēl jo vairāk gribējās noķert zelta rudeni, jo Latvijas zelta rudens pagāja Portugālē, kad ķērām vasaru. Septembra beigās. Sazinājāmies ar vienu jauku draudzeni, kas strādā Luksemburgas slavenajā Eiropas kopienu tiesā par tulku-juristu. Un sarunājām, ka tiksimies ar viņu Luksemburgas centrā. Un ieciemosimies pie viņas uz vienu nakti. 5. novembrī devāmies uz lidostu Viss notika kā parasti. Izgājām drošību, sagaidījām lidmašīnu un pēc 2 stundu lidojuma jau bijām Vācijas smukajā galā. Arī Vācijā bija samērā rudenīgs un nomācies, mazliet lija, bet bija tomēr manāmi siltāks un atšķirībā no Latvijas, kur lapas jau nobirušas kokiem vēl bija lapas visos rudenīgajos toņos. Aizgājām uz jau iecienītu vietiņu hotel „Fortuna” 5 minūšu gājienā no lidostas iedzert kafiju. Ļoti patīkama gaisotne un kas ļoti vācisks uz smalks šķita tajā vietā. Tā bez steigas padzērām kafiju un devāmies uz jau zināmo pieturu lai dotos uz Luksemburgu.. Esmu dzirdējis, ka citi saka, ka dēļ tam lai aizbrauktu uz Luksemburgu no Hahn lidostas vien ir vērts uz turieni lidot. Un es tam gribētu arī piekrist. Lai arī attālums ir tikai kādi nepilni 90 km, autobuss brauc gandrīz 2 stundas, jo nemitīgi ir kalni un lejas un ceļš ir līkumains ar ātruma ierobežojumiem. Autobuss izbrauc cauri arī vairākiem mazākiem ciematiņiem, bet vēl sanāk arī braukt caur Trīri, kas ir Vācijas senākā pilsēta un kādreizējā Romas impērijas galvaspilsēta. Skati pa ceļam tiešām ir fantastiski un esmu arī dzirdējis, ka citi Mozeles ieleju sauc par lielo Siguldu. Tur tiešām kalni un lejas ir nedaudz lielāki un ik brīdi ir acīm tverami skati. Autobuss iet augšā lejā un spiediens uz ausīm ir līdzīgs kā lidojot. Arī ciematiņi lejā brīžiem izskatās gandrīz kā no lidmašīnas. Skati slīd ātri un tie nav ar fotoaparātu, bet vairāk ar acīm fotografējami. Jau gabaliņu pabraucot uz priekšu sākās vīna kalni, vietām stādīti lapegļu meži rudenīgās nokrāsās. Tā baudot rudenīgos Mozeles ielejas skatus esam nonākuši Luksemburgā un mums ir pāris stundas lai izskrietu pa Luksemburgu. Galvenais ir noķert dažas rudenīgas bildes. Luksemburga pati ir patīkama ar savu mieru, sakoptību, gravu, tiltiem, jauko katedrāli, kas atrodas tāpat uz priekšu no centrālās autoostas ejot uz priekšu pāri tiltam. Patiesībā Luksemburga ir Luksemburgas galvaspilsēta.Un šeit arī atrodas vairākas Eiropas savienības institūciju ēkas.Tā arī mēs pāri tiltam dodamies pastaigā pa jau iepazītām vietām un vēl nedaudz pirms pilnīgas tumsas iestāšanās sabildējam vairākus jaukus kadrus vienā no Luksemburgas parkiem, kas izceļas ar sevišķi gleznainiem skatiem. Tā mēs nedaudz pastaigājam un dodamies atpakaļ uz centrālo autoostu un reizē arī staciju, kas ir kopā. Tur satiekam draudzeni, kas pēc darba ir iebraukusi šeit lai savāktu mūs un aizvestu pie sevis, kas sanāk atpakaļ Vācijas pusē. Vēl pa ceļam veikalā paņemam šo, to vakariņu tiesai un braucam pa kalniem un pa lejām uz viņas mājām. Viņa īrē divas istabas privātmājā, kas atrodas tieši vīna kalnā. Šeit Vācijas pusē sanāk lētāk kā Luksemburgā, bet vienalga cenas ir gandrīz 2x augstākas kā Vācijas austrumu daļā. Ir tikai kādas trīs ielas ar mājām, bet visapkārt vīna kalni. Paēdam vakariņas parunājam par dzīvi un dodamies pie miera. Draudzene vēl paliek darbojoties pie datora, jo Eiropa spiež, lai darbs būtu nodots noteiktā laikā. Tā no rīta ieturam nelielas brokastis un draudzene mūs aizved līdz Trīrei, bet pati dodas uz darbu. Esam sarunājuši, ka vakarā viņa mūs savāks Trīrē un kopā dosimies uz lidostu. Viņa lai lidotu uz Milānu, bet mēs lai sagaidītu savu rīta reisu un dotos atpakaļ uz Rīgu. Vēl ir samērā agrs un veikaliņi un kafejnīcas tik tā vien veras vaļā. Mēs lēnām pastaigājoties pa gājēju ieliņām nonākam līdz Trīres katedrālei un dodamies iekšā. Tur tieši notiek Dievkalpojums. Tā mēs, lai, arī vācu valodā saprotam tikai nedaudz paliekam līdz dievkalpojuma beigām un saņēmuši Vāczemes svētību noķeram dažus kadrus un dodamies tālāk. Mums ne pa, visam nav mērķis izstaigāt visas vēsturiskās vietas, atrast amfiteātri un citus tūrisma objektus. Mums mērķis ir nedaudz nopētīt kas labs veikalos un galvenais nonākt līdz Mozeles upei. Ieejam ekoloģisko preču veikalā un nopērkam masāžas eļļu. Tad paņemam beķerejā vareni garšīgas maizītes un lielveikala plauktā speciāli izvēlamies vīnu, kas ir vietējais. Tas ir tradicionālais Mozeles baltvīns „Riesling” Pēc garšas kā salda suliņa, bet iedzerot paliek jautri un prāts velk uz dziesmām un dejām. Vēl ejot pa Trīres ieliņām dzirdam debešķīgas skaņas, kas nāk no arfas, ko spēlē ielu muzikants. Mūzikas skaņas plūst ļoti maigi un patīkami un arī vietējie labprāt piestāj un atbalsta mūziķi ar ziedojumiem. Kāds vietējais, kas ir ļoti draudzīgs mums paskaidro, ka tā ir Dienvidamerikas arfa. Mēs kādu brīdi pakavējamies mūzikas skaņās un tad uz upi . Ēdam maizi, zivi dzeram vīnu un pastaigājamies gar Mozeles upi. Var redzēt, ka upes krasti ir cilvēku pārveidoti un arī gultne ir padziļināta, lai varētu kuģot. Pa laikam arī aizslīd pa kādam prāmim, kas ir zems un garš. Skatoties pāri upei ir neatkārtojami skaista rudenīga grava. Tā mēs palēnām atrodam nedaudz nomaļāku vietiņu ārpus pilsētas un tad šī ir tā vieta, kur varu izpeldēties. Ūdens nav īsti silts, bet ja salīdzina ar Latvijas ūdeņiem tajā laikā, tad pat šķiet silts. Tā kā arī Latvijā joprojām peldos, tad te man iemesties un nopeldēties nemaz nav grūti. Ar baudu nopeldos vēsajā ūdenī un steidzīgi lienu ārā un ģērbjos kopā, lai vācieši mani nepamana un neizdomā „glābt”, jo draudzene ir brīdinājusi, ka te droši vien nav atļauts peldēties un šeit tauta ļoti mīl pasūdzēties, ja redz, ka kāds dara ko tādu, kas nav atļauts. Tā baudot rudeni un ķerot skaistos skatus ir jau tuvu vakaram un mums ir laiks doties uz Trīres pusi. Atrodam jaukus kafejnīcas soliņus kur apsēsties. Tiek uz galdiņiem arī salikti lukturi. Tur sagaidām draudzeni, kas ierodas ar nokavēšanos, jo šajā pusē mēdz arī būt sastrēgumi un dodamies lidostas virzienā. Tā pa rudenīgo Mozeles ieleju jau pilnīgā tumsā nonākam lidostā. Draudzene atstāj savu mašīnu autostāvvietā, kas šeit maksā tikai 2.50 Eiro par diennakti un ejam iekšā. Viņai ir palikušas līdz vārtu slēgšanai tikai 10 minūtes, bet rinda ir liela. Viņa iestājas rindā uz drošības kontroli, bet es sameklēju autobusu sarakstu Terravision autobusiem no Bergamo lidostas uz Milānas centru.. Redzot, ka rinda ir neizstāvama dodu padomu iet bez rindas. Nevienam nav iebildumu un viņa tiek laipni palaista bez rindas mēs draudzīgi atsveicināmies, novēlam laimīgu ceļu viens otram un tā viņa dodas uz savu lidmašīnu izgājusi caur drošību gandrīz vai pēdējā minūtē, bet mēs ar Maijiņu. Paliekam lai rītu sagaidītu šeit. Daudzi man bija teikuši, ka lidostas tuvumā nav ne veikalu, ne vispār kas interesants vai noderīgs, bet esmu 2 km. uz Luksemburgas redzējis ko līdzīgu lielveikalam. Tāpēc nolemjam pārbaudīt vai tiešām tas tā ir. Un tā ejot pa asfaltētām un pārmaiņus arī neasfaltētām taciņām pēc neliela gājiena pavirzoties garām „Shell’ benzīntankam nonākam lielveikalā, kas ir tiešām normāls veikals ar plašu preču klāstu. Sapērkam augļus, ūdeni ko lietot lidostā un 100 gr. Valriekstu eļļu, garšvielas, ko ņemt uz mājām un vēl dažu labu sīkumu. Tā dodamies atpakaļ uz lidostu un otrajā stāvā sākam gaidīt rītu pārskatot bildes un pārrunājot, šo, to + uzēdot vācu marinētos gurķīšus un augļus. Pusnaktī kāda darbiniece visiem nakšņotājiem palūdz pārvākties uz pirmo stāvu un otro stāvu slēdz. Tā mēs atrodam krēslus pirmajā stāvā un mēģinām te iekārtoties. Bez mums te ir vēl divi latvieši, kas te jau nīkst 4 dienas. Katram ir savs stāsts. Viens dodas mājās no Venecuēlas un te ir ieradies no lielās Frankfurtes lidostas, bet otrs ir tikai ceļojuma sākumā un viņam nākamajā rītā ir lidojums uz Kanāriju salām. Viņš ceļojot vispār bez naudas. Un tā viņš varot vislabāk izbaudīt ceļojumu. Tā mēs daudz ko pārrunājuši un nedaudz pasnauduši sagaidām savu rīta reisu un dodamies mājās. Esam pilni iespaidiem un galvenais sabildējuši daudzus jaukus rudenīgus skatus. Diemžēl notika tehniska kļūme un bildes izdzisa, bet pateicoties mana jaukā datorspeciālista pūlēm lielāko daļu bildes izdevās atgūt. Tamdēļ ari šis stāsts nedaudz aizķērās.

Daži ieteikumi: Hahn lidosta ir viena no neērtākajām lidostām, tāpēc labāk pie lidostas norezervēt viesnīcu, ja vien ir iespēja. Ja grib ko lētu nopirkt, tad apmēram 2 km. Attālumā uz Luksemburgas pusi ir lielveikals. Luksemburgas apskatei pietiek ar apmēram 3-4 dienām. Ja ir iespēja iesaku arī apskatīt Eiropas institūciju mājas. Trīres apskatei ar 2-3 dienām. Trīrē ir arī vīna pagrabi. Vīnogu ražas laiks ir septembrī,oktobrī.Netālu no Luksemburgas Francijā ir jauka viduslaiku pilsēta Metz. Ryanair biļetes jāpērk 1-2 mēneši iepriekš citreiz pat ātrāk. Biļetes uz Lukemburgu vai Trīri vislabāk pirkt jau laikus vismaz 1-2 mēneši iepriekš, tad var izdoties noķert lētākās biļetes par 5 eiro vienā virzienā.

www.flibco.com

www.ryanair.com

. Lai arī bijām divās dažādās valstīs tomēr aprakstu pievienoju pie Vācijas aprakstiem. Un pievienoju arī galeriju no iepriekšējā gada Luksemburgas ceļojuma,kas būtu pavisam cits stāsts.

Zelta rudens Luksemburgā un Mozeles ielejā.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem