Ar auto līdz Horvātijai. 2. daļa - nedēļa Molunatā

  • 4 min lasīšanai
1. diena. 27. jūlijs, ceturtdiena Esam atvilkuši elpu no garā ceļojuma, izgulējušies, kārtīgi nomazgājušies, svaigi, tīri, spirgti :) Sākam „apostīt” apkārtni. Villa, kurā esam apmetušies, ir samērā neliela, taču omulīga. Katram numuriņam ir sava terasīte. Mūsējā vēl piedevām ir ēnā, kas mani no sākuma sarūgtina, taču vēlāk saprotu, ka tā šajā karsumā ir ārkārtīga priekšrocība. Lai nokļūtu līdz jūrai, ir tikai jāpāriet iela un jānokāpj 10 pakāpieni pa trepēm. Pirmajā mirklī esmu šokā – gaidītās zeltainas pludmales vietā ir vienkārša betona platforma ar nelielām dzelzs trepītēm, kas ved jūrā. Bet, labrīt, blondīne!!!! Sagribēji kalnos smilšainu pludmali... Jūras ūdens toties ir fantastisks. Tik dzidrs, ka pat 4 m dziļumā var redzēt jūras dibenu, kas ir apaudzis ar jūraszālēm, kurās čum un mudž zivtiņas, vēzīši, mazi astoņkājīši un citi jūras radījumi. Lai gan krastā uzreiz paliek strauji dziļš, noslīkt liekas neiespējami. Tad ir speciāli jāņem akmens līdzi, jo sāļais ūdens neļauj pat lāga ienirt. Pati Molnata ir maziņš zvejnieku un tūrisma ciematiņš. Visā ciematā ir viens veikaliņš, kas man gan vairāk atgādina kiosku un pāris zivju restorāni. Secinu, ka ciematā nav absolūti nekā ko darīt, tādēļ visu dienu pavadu sauļojoties, peldoties un pētot jūras radījumus un neradījumus... 2. diena. 28. jūlijs, piektdiena Man JAU ir garlaicīgi... Cik ilgi var gulēt saulē un peldēties? Aizbraucu tēvam līdzi uz nākamo ciematu – Grudu. Tajā vismaz ir pieklājīgs lielveikals, kurā sapērkamies pārtiku, lai vakarā sarīkotu pikniku jūtas krastā. Pārtika Horvātijā ir salīdzinoši dārga. Piemēram, cūciņu šašlikam pirkām par 6 Ls/kg. Vispār ne tikai pārtika ir dārga, arī viss pārējais... Tādēļ varbūt tieši labi, ka dzīvoju tādā ciematā, kur nebija nekādu iespēju tērēt naudu :) 3. diena 29. jūlijs, sestdiena Pierunāju savu kompāniju aizbraukt līdz 20 km attālajai pilsētiņai Kavtatai. Biju informācijas bukletiņā izlasījusi, ka to ir vērts apmeklēt. Un bija arī. Pilsētiņa arī pavisam neliela, domāju, ka mazāka nekā manas mīļās Cēsis. Taču interesanta. Tajā ir neliela osta, kurā iespējams gan izīrēt laivas, gan arī doties ar kuģīti līdz Dubrovņikai. Ostas mala, protams, nosēta ar suvenīru veikaliņiem. Man gan suvenīru veikali neizraisa nekādas emocijas, jo neko oriģinālu un nekur citur nenopērkamu tajos sen vairs nevar atrast. Vienīgi aši izšķirstu nelielu bukletiņu par Kavtatu, kurā ieraugu, ka šajā pilsētā kaut kur ir noslēpt mauzolejs (informācijas centru nemācējām šeit atrast). Paziņoju savējiem, ka noteikti to vajag atrast un spriežot pēc bildēm, tas atrodas netālā pakalniņa galā. Atskan žēlabas un vaidi – ir taču tik karsts, vai tad tiešām mums to vajag, utt. Atbildu, ka vajag gan un žirgtā solī dodos pakalna virzienā. Pārējie samērā negribīgi seko. Pakalniņš ir apaudzis ar kokiem, tāpēc ir patīkami ēnains un vēss, tajā uzkāpt nebūt nav tik grūti, kā pirmajā mirklī liekas. Pa ceļam ieraugam arī mazu, ziedošu palmu, ko cītīgi appētam no visām pusēm. Katru dienu tomēr palmu nedabū redzēt. Kad tiekam kalna galā, neviens vairs nečinkst. Visi ir aizgrābti ar skaisto skatu, kas paveras, kā arī ar iespaidīgo mauzoleju un kapsētu. Mauzolejs diemžēl ir slēgts, jo ekskursija uz to jāpiesaka caur telefonu. Taču tas ir pietiekami interesants arī no ārpuses. Mēģinu atrast vecāko kapakmeni, taču uz tiem gadi ir rakstīti ar romiešu cipariem, kurus es nesaprotu :( Atpakaļceļā izstaigājam arī dažas šaurās un stāvās pilsētas ieliņas. Es pa tik šaurām ieliņām vēl nekad nebiju staigājusi, tādēļ man tas likās trakoti interesanti :) Molunatā atgriezāmies noguruši, taču apmierināti. Vakarā vēl ar tēvu aizgāju uz ciemata nomali pavērot kā sarkanā saule gar kalnu stūri iegrimst jūrā... Eh.. saisti... 4. diena 30. jūlijs, svētdiena. No rīta pamostoties, secinām, ka ir apmācies un patīkami vēss. Tādēļ nolemjam doties uz 40 km attālo vēsturisko un skaisto pilsētu – Dubrovņiku. Tiesa gan jau pusceļā saprotam, ka laika apstākļi mūs piemānījuši, jo saulīte jau bija no mākoņiem izlīdusi un karsēja ne pa jokam. Tomēr braucam vien tālāk. Pie pilsētas atkal drausmīgie sastrēgumi, paiet krietns laiks, kamēr tiekam līdz vecpilsētai. Vēl vairāk laika pagāja, kamēr atradām brīvu stāvvietu. Taču beidzot arī tikām līdz Dubrovņikas vecpilsētas varenajiem mūriem. Tiešām iespaidīgi. Izmantojām ari izdevību tajos uzkāpt. Tie vijas ap visu vecpilsētu, līdz ar to ir iespēja apiet visai pilsētiņai apkārt un aplūkot to no augšas. Mūris ir celts 15. gs., tā ka saprotiet paši – pilsēta ar tiešām senu vēsturi. Protams, es atkal izcēlos, jo biju uzvilkusi pastaigai absolūti nepiemērotus apavus – savas šļūcenītes ar korķa zoli, kas pamatīgi slīdēja uz mūra gludajiem akmeņiem. Bet par laimi mūris bija diezgan plats – tajā mierīgi blakus varēja iet divi cilvēki, nemaz nerunājot par torņiem, uz kuriem bija ierīkotas kafejnīcas un skatu laukumi. Turklāt arī mūra apmales ir diezgan augstas – nedaudz virs jostasvietas. No mūra paveras brīnišķīgs skats gan uz vecpilsētu, gan arī uz moderno pilsētas daļu, arī uz jūru, ostu un kalniem. Mēs gan visam mūrim apkārt neapgājām, tomēr bija diezgan karsts un gribējās apskatīt arī pilsētu „no lejas”. Apmeklējām arī akvāriju. Nekas īpašs. Dažas zivis, viens nelaimīgs bruņurupucis un mini astoņkājis (peldoties Molunatā redzēju lielāku...). Toties pilsēta elpu aizraujoša. Ar vecām, pamatīgām akmens ēkām, baznīcām, strūklakām, pieminekļiem, suvenīru bodītēm, krodziņiem, šaurām ieliņām, platu galveno ielu. Interesanti, ka horvātieši par Latviju zina ļoti daudz vēsturiskus faktus un ne tikai. Uzsākām sarunu ar kādu jaunieti, kurš tirgoja suvenīrus. Puisis paskaidroja, ka kolekcionē vārdu „paldies” visās valodās. Pateicām viņam arī šī vārda latvisko versiju un mazliet aprunājāmies par mūsu valstu līdzīgo likteni. Arī Horvātija tika okupēta un tā ilgi cīnījās par savu brīvību. Puisis ziņkāri apjautājas vai tas tiesa, ka Latvijā ir gandrīz puse krievu tautības cilvēku. Atbildam, ka tiesa gan. Viņš izbrīnīts jautā – bet kāpēc jūs viņus nesūtat atpakaļ uz Krieviju? Visai loģisks jautājums, ne? :) Atlikušās trīs Molunatā pavadītās dienas nav vērts īpaši izcelt. Tajās mēs tikai sauļojāmies, peldējāmies, sauļojāmies... Aizbraucām vēl vienu reizi līdz Kavtatai sapirkt pēdējos suvenīrus. Ko es varu ieteikt vest no Horvātijas uz LV? Laikam jau jāsāk ar viņu tradicionālo dzērienu Raki. To mums villas saimniece ieteica nopirkt no vietējiem zemniekiem, jo tas esot labāks nekā tie surogāti, kas pārdodas veikalos. Tā arī darījām. Tāpat arī no zemniekiem nopirkām olīveļļu un medus cienītājiem noteikti iesaku pamēģināt lavandas medu. Protams, raksturīgi ir suvenīri ar gliemežvākiem un koraļļiem. Arī Horvātijas vīni ir garšīgi. 3. augustā agri no rīta sakravājam mantas un devāmies mājās. Atpakaļ braucām dienu un nakti tādēļ jau 5. augusta naktī iebraucām salīdzinoši vēsajā Latvijā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais