Ar auto līdz Horvātijai. 1. daļa - ceļā

  • 4 min lasīšanai
Horvātija – viena no skaistākajām Dienvidu zemēm, kurā var izbaudīt mežonīgu, tikpat kā cilvēka neskartu dabu, nomaļus kalnu ciematiņus, simtgadīgas, iespaidīgas pilsētas, kā arī, protams, dzidri zilo Adrijas jūru, karsto sauli un dienvidniekiem tik raksturīgo viesmīlību un draudzīgumu. Aicinājumu doties šajā ceļojumā no tēva saņēmu jau sen. Taču pirms piekritu ilgi domāju, jo kompānija nesolījās būt nekāda jautrā – tēva pļāpīgā draudzene un viņas pusaugu meita... Tomēr palasot aprakstus par Horvātiju sapratu, ka šīs zemes dēļ ir vērts pieciest pat sātanu sev blakus. Tādēļ 22. jūlijā devos uz Rīgu, lai sēstos tēva Audi un dotos uz siltajām zemēm. Es kā vienmēr maksimāli kompakta - līdzi tikai neliels koferītis ar dažām drēbēm, sauļošanās krēmu un rokassomiņa ar pasi, naudasmaku un fočiku. Protams, līdzi tiek paņemts arī MP3 playerītis, lai varētu izolēties no Gintas mūžīgās tarkšķēšanas un mīļotās mūzikas pavadījumā baudīt skaisto dabu aiz auto loga. Ap 13.00 beidzot izbraucam no Rīgas. Pirmā pietura – Ķekava, kur sagaidām tēva kolēģi ar ģimeni, kas arī pievienojas tālajam braucienam. 14. 00 startējam un braucam, braucam, braucam.... Kā nekā jānobrauc aptuveni 2000 km. Cauri Lietuvai izbrāžamies vienā mirklī, apstājamies tikai, lai paēstu. Tālumā ducina pērkons, taču tas nemazina drausmīgo karstumu. Pie Polijas robežas ārprātīga smago kravas mašīnu rinda. Braucam pa pretējo joslu tiem garām un atviegloti nopūšamies, kad secinām, ka vieglo mašīnu rindā mums priekšā ir tikai kādi 7 auto. Braucam līdz Zambrovai, kur ap 1.00 naktī beidzot atrodam tīri omulīgas un lētas naktsmājas. Tā kā īpaši neviens nekur nesteidzas, nākamajā rītā kārtīgi izguļamies un tikai ap 11.00 dodamies tālāk. Veiksmīgi tiekam līdz Krakovai, kur nedaudz apmaldamies un par spīti tam, ka abas mašīnas ir ekipētas ar rācijām – pazaudējam savus ceļabiedrus. Kad izbraucam no Krakovas, sazvanām viņus caur mobilo. Izrādās, šie riktīgi dusmīgi, ka mēs no viņiem „aizmukuši” un vēl maldās pa Krakovu. Sarunājam, ka gaidīsim viņus un tā arī darām. Beidzot viņi arī atbrauc un mēs varam doties tālāk. Šoreiz nakšņojam jau Slovākijā pie Orāvas ezera. Kempings gan ir atrasts izcili briesmīgs. Tā kā ir jau vēls un teltis sliet negribas, izīrējam nelielas mājiņas. Tās gan vairāk atgādina suņubūdas, kurās tik vien ir vietas kā divām gultām un nelielam, ar nospeķotu vaskadrānu apklātam galdiņam. Dušu telpas nez kādēļ slēgtas un tualetes... nu jā... labāk par to nerunāt... Ufff....Beidzot rīts, beidzot varam braukt prom!!! Jāatzīst, gan, ka Orāvas ezers pats ir tīri jauks. Gluži vai žēl, ka rīts bija padrēgns un priekš peldēšanās bija par aukstu  Dodamies tālāk Ungārijas virzienā un es, protams, jūsmoju par skaistajiem Slovākijas kalniem un ielejām. Ungārijā vairs tik skaistu skatu nav, tādēļ aizmiegu. Pamostos, jo dēļ ceļa remontiem esam iekļuvuši sastrēgumā. Tomēr priecājos, ka pamodos dikti laicīgi – visapkārt, cik tālu vien acis redz, ir saulespuķu lauki. Skaisti  Izkļūstam beidzot no sastrēguma, taču ar to piedzīvojumi Ungārijā tikai sākas, jo pamatīgi apmaldamies Budapeštā. Gribējām it kā šai pilsētai apbraukt apkārt, taču kaut kur nokļūdījāmies ceļazīmes lasot un iekūlāmies pašā Budapeštas centrā. Tiesa, mani tas galīgi nesatrauc, jo ir iespēja apskatīt vismaz daļu no šīs grandiozās pilsētas. Mums nesaprotamu iemeslu dēļ, nestrādā liela daļa luksoforu. Dažos krustojumos policisti regulē satiksmi, taču dažos ir pilnīgs haoss un katrs brauc kā māk... Beidzot kaut kā veiksmīgi tiekam uz pareizās maģistrāles un šaujam tālāk līdz Balatonam. Šeit jau kempings krietni civilizētāks. Uzslienam savas teltis, sarīkojam nelielu pikniku un dodamies čučēt. Es gan piesakos gulēt mašīnā, jo tur man liekas ērtāk nekā uz piepūšamā matrača. Nākamajā rītā izpeldamies Balatonā un atkal braucam, braucam, braucam... Ar šausmām konstatēju, ka neslēdzas vairs iekšā mans MP3 playerītis. Nopērku jaunas baterijas, taču nekā – neslēdzas iekšā un viss. Sak, dziedi pate... Nu neko, noglabāju to dziļi somiņā, gan jau LV par garantiju salabošu vai apmainīšu un galamērķis arī nav vairs tālu. Šodien jau iebraucam Horvātijā un dodamies jūras virzienā meklēt kempingu. Pie auto loga esmu tikpat kā pielipusi. Kalni, kalni, kalni... Neaprakstāmi skaisti. Adrijas jūru sasniedzam vēlu vakarā. Domājam meklēt kempingu Splitas apkaimē. Taču, kamēr tas izdodas, paiet vesela mūžība. Ceļi nelielajos, kalnainajos piejūras ciematiņos ir šauri un līkumaini. Dullie horvāti gan arī pa šīm takām brauc uz visiem 70 km/h un nervozi pīpina, ja kāds sadomā braukt lēnāk - kā nekā apdzīt te nav kur. Splita jau ir palielāka pilsēta, tur vakarā valda īsta rosība. Ceļi pilni ar mašīnām un cilvēkiem. Sastrēgumi ne pa jokam, apstāties nav kur, tādēļ braucam pilsētai cauri un tikai tad sākam lūkoties pēc kempinga. Beidzot arī izdodas vienu atrast. Izīrējam jau uzslietu telti, jo nestādījāmies priekšā kā uz akmeņainās zemes varēsim paši uzsliet telti. Tur jau laikam vajadzīgs speciāls aprīkojums. Kempings atrodas ārkārtīgi skaistā vietā - vienā pusē jūra, otrā pusē varenie Horvātijas kalni. Tajā ir atrodams arī omulīgs restorāniņš, kurā paēdam vakariņas. Vienīgais mīnuss - kukaiņi! Milzīgas, aptuveni 5 cm garas, brūnas, pretīgas vaboles, kas sisina apmēram tāpat kā cikādes, tikai krietni vien skaļāk. Štrunts par sisināšanu, pie kā tik cilvēks nepierod... Daudz nepatīkamāk bija, kad šie radījumi krita no kokiem labākajā gadījumā zemē, sliktākajā - matos. Man no kukaiņiem vispār ir paniskas bailes, tādēļ nevarētu teikt, ka naktī gulēju labi... No rīta izpeldējāmies Adrijas jūrā (beidzot!!!) un devāmies uz galamērķi - ciemtiņu Molunatu, kas atrodas pašos Horvātijas dienvidos. Līkumainais ceļš ved gar pašu jūru. Dabas skati vienkārši aizrauj elpu. Tiesa gan cilvēkiem ar vājāku nervu sistēmu šādi ceļi var sagādāt vairāk satraukumu nekā prieku. Taču es esmu diezgan parliecināta par tēva braukšanas prasmi un neuztraucos par to, ka ne katrā straujajā līkumā ceļu no stāvas kraujas atdala brajera. Lai nokļūtu Molunatā, mums nākas šķērsot arī mazu gabaliņu Bosnijas un Hercegovinas. Tēvs saklausījies par šo vaslti šausmu stāstus, izbrauc tai cauri nekur nepietrot. Kas to lai zina, varbūt, ka tā ir arī pareizāk... Pēcpusdienā ap 17.00 beidzot sasniedzam savu mērķi - villu Ana, pašā Adrijas jūras krastā, kurā esam uz nedēļu noīrējuši vienu istabiņu. Atpūta var sākties!!! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais