Neticamākais šīs vasaras stāsts: „Jelgava- Roma-Jelgava ar 40 latiem kabatā”

  • 19 min lasīšanai
Maija vidus, tikko nolikta 1. ieskaite, un mēs, Baiba Ziemele un Ilze Stabulniece, izdomājam, ka vasarā jāpiepilda sapnis, ko kopā izsapņojām, mācoties 9.klasē: kad būsim pilngadīgas, aizstopēsim uz ārzemēm. Abas neesam bijušas Dienvidos, tāpēc nolemjam izmēģināt laimi Itālijā. Pie tam Sicīlijā pašlaik atrodas kāds mūsu draugs (Sandris Žeivots), kuru, ja labi veiksies, arī apciemosim. Un iespējams, sagaidīsim Līgo svētkus Itālijā! Tā nu eksāmenu laiks paiet, gatavojoties ne tikai JVĢ absolvēšanai, bet arī šim braucienam, jo sarunājām naktsmājas, paņemam līdzi telti, iegādājāmies pārtikas krājumus un apdrošināšanas polisi, nodrošināmies ar lielu telefona kredītu, jo mājās palicēji taču par mums uztraucas! Pēc izlaiduma vēl dienu atpūšamies, un tad jau mūsu ceļš ved pretim saulainajai sapņu zemei Itālijai! Tālāk varat lasīt mūsu ceļojuma piezīmes – rakstījām cītīgi, jo piedzīvojumu un emociju patiešām daudz, bet, tā kā mums nebija līdzi fotokameras (un vēlāk sapratīsim – labi, ka tā!), Ilze uzņemas labākos skatus iemūžināt... zīmējot! Un šo savu talantu viņa atklāja tieši brauciena laikā! :)) 1.diena – pirmdiena, 20.jūnijs. Sarunāts tikties pl.6 lejā pie mājas (dzīvojam blakus). Pirmā parādās Ilze ar maizītēm „ar garšīgām sēkliņām un desu”, ko turpat notiesā, jo, kā saka Ilzes mamma, pirms ceļa vajag mierīgi pasēdēt un padomāt. Es pa to laiku ēdu tomātus, jo kad vēl tuvākajā laikā tādu ekstru dabūšu?:)) Skan „Tu izvēlējies palikt, es- aizlidot...” Cik atbilstoši! Ja kas, pirms došanās ceļā normāli cilvēki izguļas, bet man bija daudz kas jādara, un ap pl.3 es izdomāju, ka tāpat pēc 2h jāceļas, tā ka nav jēgas iet gulēt, tāpēc es ceļā devos, neaizvērusi ne acu kopš svētdienas rīta, kad arī tika gulēts maz, jo iepriekšējā naktī līdz pus 6 rītā tika svinēts izlaidums! 7.00 esam pie Ķekavas apļa (līdz turienei aizved pazīstamie), kur domājam „sākt procesu”, iesākumā bez iepriekš sagatavotā „Cz / Hun” uzraksta. Pirms 1.mašīnas šaubāmies „celt vai necelt roku?”, bet notiek apbrīnojamais neticami fantastiskais - apstājas PATI PIRMĀ MAŠĪNA! Tā ir tālbraucēja mašīna jeb fūre, ar tādām pārvietojamies visu ceļojuma laiku. Pie stūres šoferis Gatis - pēc 30, jautrs, tāds Italiano tips. Izrādās, viņš brauc uz Poliju! Ideāli! Tā nu līdz Polijai braucam, runājoties un klausoties sarunās pa rāciju ar pārējām 3 latviešu fūrēm (kopā jautrāk!). Lietuvas robežu šķērsojam kājām, jo 1 fūre var vest maksimums 2 cilvēkus, bet mēs kopā sanākam 3! Lietuviešu robežsargi ir varen jautri un smaidīgi, un sauc mūs abas par „Zoiciem”, kas ir domāti „zajaci”-> „Zaķi”! :DD Smejamies. Kad šie prasa, kur un kāpēc ejam, sakām, ka uz Kauņu kā tūristes, bet uz „Kur jūsu mantas?” atbildam ar „Būs! Būs!” Atkal smejam, jo gan mums, gan viņiem viss ir skaidrs. Ap 19 esam Varšavā, taču viņi brauc 150 km tālāk, un tur, vienā parking place jeb stāvlaukumā, kur ir arī kafejnīca (ķipa vietējais LIDO) blakus pļavā uzceļam telti un nakšņojam. Krūmu romantika, kā smējās Gatis! Uz rīta pusi ir diezgan auksts, bet mostoties ap 4.30 (aizmirsām par laika starpību!) redzam saullēktu- skaisti! Ā, cauri Polijai ar Ilzi braucam atsevišķi, jo bieži ir Polizei, par ko fūres cita citu atsaucīgi informē. Kamēr šoferīši nezināja, ka esam Gata mašīnā, šie jau sāka laist visādus jociņus, bet vēlāk mēs tikām sauktas par lellītēm! :DD Atkal smejam :D Dienas pārtikas bilance: ap 11 katrai 4 cepumi un ābols; ap 18 – rozīnes (katrai „sto gram” -100g :D), pašā vakarā tālbraucēju kompānijā Rolton ar lokiem, un tomātiem (redz, ka tomēr tos tomātus dabūju!) un tēja. Izklausās maz, bet ir pietiekami. Kamēr kopā ēdam vakariņas, šoferīši iešauj viskiju un kļūst vēl runīgāki. Cik noprotam, viņiem ir ļoti maz atpūtas, piem., viens jau 30 dienas strādāja nonstopā!!! Toties alga ir ap 800-1000 Ls/mēn. 2.diena- 21.jūnijs Ap 5.30 paēdam brokastis, ar šoferīšiem padzeram tēju un tad turpinām ceļu ar Gati līdz Katovicei, kur mūsu ceļi šķiras – viņš tālāk dodas uz Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu un tikai tad uz IT (Itālija). Ir silts, esam atpūtušās, enerģijas pilnas un joprojām ar sajūtu, ka viss ir vienkārši ideāli!!! Bet tas ir pateicoties veiksmes/laimes krellītēm! Joprojām nepamet sajūta, ka pazīstu mūsu šoferīti jau krietni ilgāk- šķiet, ka braucam jau nez cik ilgi. Un ir jau arī- 25.stunda kopā! Svešs cilvēks, taču tā rūpējas par mums! Pasaulē taču vēl ir labi un jauki cilvēki, vai ne?!:) Ā, no rīta pie telts pienāca 3 apsargi- no sākuma prasa, kas mēs esam, no kurienes un cik ilgi paliksim, bet tad nāk vēlreiz- „ vai jums nevajag palīdzēt, nu kaut vai fūri sarunāt?”, uz ko mēs atbildam – nē, mums jau viss sarunāts! Jā, 2 jaunām meitenēm visi grib palīdzēt!! Feini! Saņēmām sms no mājām un Initas, kuru interesē, ko mēs darām Līgo svētkos (a mēs tak nevaram teikt, ka maybe būsim kaut kur Itālijas vidienē! :DD). Arī Sandris devis ziņu. Vispār apziņa, ka par tevi domā un tur īkšķus, dod papildu bonusu! Vēl 1 joks: vēl mājas esot, mamma jautā, vai man dokumenti ir līdzi, uz ko atbildu „Man dokumenti pie kājas!”. Viņa paliek nopietna, jo domā, ka es vieglprātīga, bet es paskaidroju, ka, lai būtu pēc iespējas drošāk, dokumentus turu sev bikšu kabatā pie ceļa (pie kājas!) :D Savukārt Ilzes mamma aptieciņā gribēja ielikt tik daudz marles, ka varētu uztīt ģipsi, un, ja patiešām vajadzētu tādu aptieciņu, mums jau sen būtu jābūt slimnīcā! :DDD Gatis mūs izlaiž uz šosejas 135 km no Katovices, optimizējam mantas, es „ievērtēju krūmus” ar maskējošo zaļo cepuri galvā :)))... 9.00 esam uz šosejas un stopējam tikai 30 min., līdz apstājas poļu fūre ar vecu, sportisku šoferīti, kurš runā poliski un tikai nedaudz krieviski, līdz ar to mēs esam spiestas runāt krieviski (lai gan zinām visai maz un noteikti ir pilns ar kļūdām),. Izrādās, ka...VIŅŠ BRAUC UZ ITĀLIJU!!! Lecam sparīgi iekšā, un – ai-dā uz Itāliju caur valstīm, kur līdz šim vēl neesmu bijusi,- Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Slovēniju. Viss ir vnk super, bet līdz ko to pasakām, viss kļūst vēl ideālāk!!! Šī fūre ir brīvāka, plašāka, Ilze sēž augšā, es-priekšā (vakar bija otrādi). Runājamies, un, kad k-ko nesaprotam, mājam tik ar galvu, smaidam un sakām „ja, jā!” , „mm”(piekrītoši). Ap 12 esam Čehijā, savukārt Slovākijas robežu šķērsojam pl.14. Pirms robežas paēdam savu paiku un arī šoferīša dāvātās desmaizītes ar tomātiem. Jauki no viņa puses! Pa radio skan mierīgas, zināmas dziesmas. Pa ceļam ar Ilzi daudz runājamies (nu, ko gan citu vēl var darīt, ja tik daudz jāsēž un tik jābrauc uz priekšu??), kā arī sīki izpētām šoferīša Itālijas karti un izrunājam perspektīvo plānu- maybe Romā būsim pirms Gata, varēsim šim palielīties, jo viņš teica, ka būs pirmais! Tātad... domājam, ka Romā būsim ap 23.jun. pusdienaslaiku, pilsētas apskate, Līgosvētki Latvian style, 24.-25. ceļā uz Sicīliju, tad 2-3 dienas tur. Un tad nedēļa atpakaļceļam- pašā laikā!! Un turpceļš pagaidām tikai ar 2 mašīnām- tas mums pat visoptimistiskākajos sapņos nerādījās. Mums veicas vai mēs esam foršas??? Ā, labākais, skaistākais prieks acīm šodien bija kalnu skati ar tāāāādām dabas ainavām, ka elpa aizsitas. Pasakaini!!!! Vienubrīd aizkrita ausis, taču, par laimi, vieglā formā. Var just, ka braucam uz Dienvidiem - palicis par 5 grādiem siltāks! Daba atgādina Latviju, tikai pāris mēnešus uz priekšu - labības lauki izskatās kā šeit augustā. Savukārt Ungārija pārsteidz ar milzu saulespuķu laukiem ceļmalās. Tātad 2.dienā šķērsojam 4 robežas (rekords mums abām!), visneviesmīlīgākie izrādās ungāru robežsargi pirms Slovēnijas robežas, jo liek Ilzei sīki atrādīt visu mūsu somu saturu. Braucot cauri Ungārijai, gadās 12.negadījums- priekšējā mašīna strauji bremzē, un Ilze, kas sēž aizmugurē, pēkšņi attopas ar seju pret priekšējo stiklu un ar celi pret priekšējo paneli. Izbīlis ir visiem. Tadeušs piedāvā vēlāk veikt masāžu  Ilze atsakās- gan jau būs labi tāpat!:) Poļu šoferītis nevar izteikt mūsu vārdus, jo Ilze poļu interpretācijā ir Juze, savukārt es vēlāk no Baibas pārtopu par Beātu. Arī labi! :) Un braucot cauri visām šīm valstīm, pamanām virkni smieklīgu vietu nosaukumu, ko, kopā saliekot, varētu izveidot ēdina nosaukumu „Wista uz Panna ar Redics Salada” :D Uz 1 robežas starp fūrēm iemaldījusies stirniņa- maza un mīļa, bet k-kur citur redzam ceļmalā guļam taurus- šie vēsā mierā guļ, kamēr garām joņo n-tās fūres! Vēl svarīgs moments ir kartes pazaudēšana- nezinām, kad un kur, bet tā pazūd ar galiem. Turpceļš jau ir Ok, pa Itāliju var izlīdzēties ar ceļvedi, bet atpakaļ braucot... Mēģinām nopirkt, bet visur ir tikai ļoti detalizētas un dārgas autoceļu kartes, tāpēc izmantojam šajā ceļojumā populāro teicienu „Par to es domāšu rīt!” Ceļmalās bez cukurkukurūzas (mūsu jaunvārds!:)), saulespuķēm, labības un vēlāk arī vīnogām ir arīdzan apiņi. Principā mēs ēdam 2-3 reizes dienā un galvenokārt cepumus, riekstus, rozīnes un „Roltonus”, kā arī daudz dzeram (par rekordiem skat.6.dienu!), bet guļam 4-5 h, vēlāk arī 10 h, jo ilgs miegs pēc piepūles, stresa un pozitīvo emociju pārbagātības ir vitāli svarīgs. Tātad pašā vakarā tūlīt aiz H / Slo robežas apstājamies, tad ieejam dušā, kad nākam atpakaļ, sarunu ar mums uzsāk 1 jauns šoferītis- tikai grūti no jau ierastās (redz, cik ātri pierod!) krievu val. pāriet uz angļu. Tadeušs, kad gribam celt telti, mūs sabiedē ar turku šoferiem kas „ir kā kaķi, jo redz arī tumsā”, rezultātā mēs paliekam gulēt viņa fūrē, abas divas augšējā gultā, tātad ļooooti minimālas kustības. Toties silti & droši! 3.diena-22.jūnijs Pieceļamies 7.00, šoferītis, kad atnākam no dušas, jau gaida ar upeņu zaptsmaizītēm – atgriežas bērnības un māju sajūta! Braucam cauri Slovēnijai, kur atkal ir kalnains, bet, salīdzinājumā ar Slovākiju, te ir vnk superīgi! Abas pirmoreiz mūžā redzam Alpus!!! Krīt ciet ausis, spriežam, ik augstu virs jūras līmeņa esam. Un vēl pirmoreiz braucam cauri tuneļiem! Bet vispār ir tā: ieraugam kalnu, sakām „Lielākais kalns, kādu jebkad esam redzējušas!”, piebraucam tuvāk- parādās nākamā, vēl augstākā eglēm klātā nogāze...un burvīgās ielejas! Un tad tu sēdi, skaties un domā, cik tas viss ir debešķīgi skaisti, un galvenais - tas nebija nekur ieplānots- taisīt tūri pa kalnu ceļiem! Atceros savu pirmsbrauciena noskaņošanās dziesmu „Kur milzu kalni liekas mazi” un domāju- jā, te nu tie kalni ir- milzīgi, bet arī mazi, jo mēs tos sasniedzām- mums tas bija pa spēkam!!! Apstājamies Slovēnijā kādus 40 km no IT robežas, ir kārtējā 15 min. pauze, un jūtam- yap, Itālija ir klāt, jo, bļāviens, ir tik karsts, ka elpa pirmajā mirklī aizsitas- vismaz +35! Pēc mašīnas ar kondicionēšanas sistēmu izlienam ārā Dienvidu saulē, sausajā gaisā un - saunas efekts garantēts! Vēlāk jau pierodam, bet vienalga nav viegli, jo visu laiku esi nosvīdis slapjš! Bikses, krekliņš, pašas esam slapjas un smejam- ja tā turpināsies, drīz jau viss kritīs nost- bikses jau tagad pāris izmērus par lielu, pašas aizņemam mazāku vietu kā pirmdien no rīta un, lai arī 90% laika tikai sēžam, ir mums arī treniņš, konkrētāk, prese ar kontrolējamo un nekontrolējamo smiešanos tiek trenēta ne pa jokam! :)))) Tāds, lūk, ir īsts karstums, tāpēc tagad visiem saku, ka Latvijā NAV karsts, tikai ļoti, ļoti silts! Itālijas robežu šķērsojam pl.15. Super sajūta – tikai 55 stundas un jau esam klāt! Drīz ir pauze, kurā 1) piezvanām Gatim un tomēr palielāmies, ka tik zibenīgi esam klāt; 2)atkal ēdam šoferīša paiku (viņš laikam domā, ka mums pašām nekā nav!) – sier/desmaizes ar tādu latvisku extru kā mazie marinētie gurķīši! Vispār pārējie poļu šoferīši daudz savā starpā joko, a mēs tad ņepoņimajem, tikai smejam, taču vispār pēc šīs pauzes kļūstam kategoriskākas & rezervētākas, jo Tadeušs palicis uzmācīgāks; 3)nopērkam Vodafone telefona karti pa 15 Eiro, tagad varam saņemt ienākošos zvanus bez maksas un sūtīt sms- uzreiz tāda brīvības sajūta, ka vairs neesi tikpat kā out of connection... Tālāk braucam uz Venēciju, bet... neredzam ne pilītes ūdens, jo īstā Venēcija ir 5km attālumā! Tik maz, bet - neko darīt... varbūt atpakaļceļā, sev nosolāmies, un braucam tik tālāk uz Boloņu, kur esam ap 20. Tā kā polis tālāk mūs neved, jāatrod mašīna, kas brauc vēlamajā virzienā uz Romu. Droši ejam klāt visām fūrēm un sākam sarunu. Tipisks piemērs: „Hello! Do you speak English? Deutsch? Russian? Italiano?”, tad runājam... Pašām prieks, ka varam sarunāties 4 valodās (paldies mūsu valodu skolotājām!) Austrumeiropieši zina krievu, angļu gandrīz neviens, bet itāļi- protams, tikai itāļu. Sākam ar standartfrāzi „Bongiorno! Mi scuzi! Dove va? Vogliamo andare a Roma”, taču nekas neizdodas. Beigās sarunājam moldāvu, kurš „aizšauj” līdz Florencei jeb Firenzei (Itāļu val.), pareizāk sakot, kratāmies 2ar pus stundas (mašīna pavecāka, nav ventilācijas un uz kalnu ceļiem ir sastrēgumi!), taču šīm mokām ir bonuss- redzam kalnu ainavu naktī- superīgi! Simtiem mazu uguntiņu gan kalnos, gan ielejās... Domājam apmēram tā: „Nu, kad vēl mēs ko tādu redzēsim???” Svētlaime, ja neskaita „tūlīt-atdošu-galus” sajūtu karstuma dēļ! Ap 23.30 esam pie Florences. Šeit lielākā veiksme- jau pēc 1 min esam sarunājušas mašīnu, kas uz Romu brauc pa nakti! Atkal fūre-autopārvadātājs, šoreiz ar 2 itāļu šoferiem- Roko ir kluss, jauks un smaidīgs, bet Luijs ir amerikānisks pēc uzbūves un spēj darīt 15 darbus reizē: stūrēt, klausīties dziesmu un dziedāt līdzi, runāt pa mobilo telefonu un rāciju, smēķēt, sist pa stūri mūzikas ritmā, sparīgi ik pa 5 sek. pārslēgt kādu kloķi + vēl likt sāpošo kāju uz priekšējā paneļa! Metoties iekšā, ķeram vārdnīcu, bet pēc 2 frāzēm šie tā pārsmējušies, ka metam mieru! Braucam līdz pl.4, tad 3 h guļam. 4.diena- 23.jūnijs 7.00 šoferīši mums izmaksā kapučīno ar kruasānu, tad, savas mašīnu izlādēšanas vietas meklējot, izvadā mūs pa pus Romu, kur mūsu liepu, bērzu un ozolu vietā slejas lielas palmas un koši ziedoši un smaržīgi krūmi- oleandri! Tiekam līdz galvenajai dzelzceļa stacijai Termini, kur 18.00 mums atbrauc pakaļ Andrea (sarunātais host no www.hospitalityclub.org), pie kā būs naktsmājas. Joprojām apstiprinās taisnība, ka ēst nav obligāti, bet dzert gan gribas ļoti, ļoti daudz! Braucot pa Romu, iepazinām arhitektūru un itāļu īpatnējo, beznoteikumu braukšanas stilu, kas kopā ar multinacionālo vidi rada pirmo priekšstatu, kura 2 galvenie principi ir „galvenais, ka labi pašam, pārējie pielāgosies!” un „Nevajag stresot - visu paspēs, nekur nav jāsteidzas, bet ja tiešām ir jāsteidzas, tad- pēc 1.principa!” Kopsavilkums līdz šim brīdim: „Paradise is not a place where you can go; it’s the way how you feel for a moment in your life” Un šobrīd tik tiešām jūtamies kā paradīzē! Pl.18 atbrauc Andrea, aizved uz savu dzīvokli, kur pēc pāris stundām un ļoti atsvaidzinošās dušas ēdam tipiskas itāļu vakariņas- pasta ar mērci un baltvīns- uz terases ar saulrietu aiz muguras un Romu visapkārt, jo esam 4.stāvā! Vēl mums ir izbrauciens kabrioletā ar vējā plīvojošiem matiem pa Romas Seno centru, izgaismotais Kolizejs un naksnīgā Roma ar šaurajām ieliņām un simtiem mocīšu (jo tā ērtāk, kad ir sastrēgumi!) ir vienkārši fantastisks! Vēlāk cienājam viņu ar ķimeņu sieru un abas domājam- redz, kādi mums neaizmirstami Līgosvētki Romā! Vēlreiz pierādās vecā patiesība, ka nekas nav neiespējams, ja vien tam tic. 5.diena- 24.jūnijs 8.00 sākam pilsētas apskati un, lai gan Romā gandrīz katra māja, baznīca vai laukums ir ievērojams, izvēlamies apskatīt tikai pašus populārākos objektus: Spāņu kāpnes, Panteonu, Trevi strūklaku, Venēcijas laukumu ar pieminekli Viktoram Emanuelam II, kā arī Vatikānu. Līdzpaņemtajā ceļvedī izlasām visu pieejamo info. Visu dienu pavadām ar smagajām somām plecos svelmainā saulē, tāpēc katrā strūklakā uzpildām ūdens krājumus! Kad ar metro aizbraucam līdz Vatikānam, domājam, ka iztiksim ar parastu apskati, jo žēl maksāt 10-15 Eiro gidam. Bet... nejauši kāds prasa „Do you speak English?”, atbildam „Yes!” un tiekam bezmaksas paraugtūrē (promotin tour) pa visu Sv. Pētera baziliku, uzzinām visādus knifus, ko pat ceļvežos neraksta, redzam slaveno Mikelandželo „Pietu” un virkni citu slavenu darbu, pieskaramies nodilušajai Sv. Pētera pēdai un nevaram vien beigt brīnīties par neskaitāmajām optiskajām ilūzijām! Vakarā esam Termini stacijā un domājam- nu tā, Roma redzēta, ko nu?! Varētu braukt pie mūsu drauga Sandra Sicīlijā, bet- tas nozīmē kā minimums 2 dienas vienā virzienā ceļā vien, pie tam vēl šajā karstumā, tāpēc meklējam alternatīvu. Un atrodam arī- braucam ar vilcienu uz pludmali, jo kā tad mēs tā - saulei sevi neparādījušas brauksim mājup?! Protams, vilcienā, kurš, kā jau viss tipiski Itālijai, neatiet laikā, no milzu paguruma aizsnaužamies, bet, izrādās, šim vagonam ir k-kāda problēma, visi jau pārcelti uz citiem vagoniem, izņemot mūs. Vilciens tūlīt aties, bet beigu beigās policistam izdodas Ilzi k-kā pamodināt, un tad nu viņa cenšas uzcelt mani, kas nepavisam nav viegli, jo tāpat jau man ir ciešs miegs, bet pēc tik nogurdinošas dienas... Tā nu mēs abas afekta stāvoklī ( iztraucētas no miega tukšajā vagonā) aiznesamies ar somām uz 1 no pēdējiem vagoniem, jo tā Ilzei liek 1 no policistiem, bet biļetes un telts paliek. Skrienu atpakaļ, durvis ciet. Prasām „Kas notiek? Vai varam aiziet pēc biļetes?”, protams, angliski neviens nesaprot! Nolamājamies (stresa līmenis taču ir nenormāli augsts!), bet beigās tomēr dabūjām i telti, i biļeti, un vilciens sāk beidzot braukt, bet mums vairs miegs nemaz nenāk! Santa Marinellā (to mums iesaka info centrā), ārā kāpjot, atklājas vēl 1 „joks”- vagona durvis pusē gadījumu neveras vaļā un var nepaspēt aizskriet līdz nākošajām, bet, ja tomēr paspēj, tad riskē tikt iespiests durvīs. Tāda „laime” bija arī man, pareizāk sakot, manai huge somai, bet viss tomēr atkal beidzās laimīgi! Tātad, esam izkāpušas, un te nu atklājas kārtējais prikols- šis ir ķipa kūrorts ar tikai privātām maksas pludmalēm!!! Ko nu? Pa zaķi braucam 1 pieturu atpakaļ, jo tur arī redzējām pludmales. Pēc brīža jau esam Santa Cevera, kur papildus nez cik km pa Romu + 2 km Santa Marinellā, novazājamies vēl 2-3 km. Kājas fiziski vairs netur, tāpēc, kad pēc ilgas iešanas joprojām neesam pie jūras, tas ir, esam kādus 300m no jūras un pēc norādēm secinām, ka te arī laikam ir maksas pludmale, tomēr nolemjam pārlaist nakti tepat, jo labāka varianta jau nav. Nakšņojam pļavā 400m no pludmales, kā vēlāk izrādās, blakus militārajai zonai, bet uzraksti tad visur tikai itāļu valodā! 6.diena – 25.jūnijs No rīta mūsu priekšā paveras pārpildīta Vidusjūras pludmale (vēlāk gan top skaidrs, ka tā ir Tirēnu jūra)!!!! Tāds prieks, tāda laime! Esam starā!!!! Šogad es atklāju peldsezonu Tirēnu jūrā! Vai nav kolosāli?! Pie tam šeit nevajag pat peldēt, ūdens tāpat tur uz virsas! Žēl tikai, ka tas tik ļoti sāļš! Visu dienu noguļam pludmalē, sauļojamies (labi, ka ir līdzi krēmi, bez tiem būtu kaputt, jo saule ir nežēlīgi intensīva), peldamies, un dzeram, dzeram, dzeram (kopā ~6 litri dienā!) Gaišzilais paklājiņš (ko liekam zem guļammaisa, kad guļam teltī) aiz karstuma deformējas, bet kājas, lai izturētu karstumu, vienā vietā jātur apm. 10 sekundes un tikai tad var spert nākošo soli. Principā visa šī diena ir lieliska atslodze pēc vakardienas izturības pārgājiena pa Romu. Dažiem jauniešiem ir bungas, un tad te skan feini āfrikāniski dienvidnieciskie ritmi. Un vēl te ir papilnam dvieļu, saulesbriļļu utt. pārdevēju (afroamerikāņi), kuri it kā nerunā angļu valodā, bet sauc mūs par bella, bella un neatlaidīgi vēlas zināt „Do you have husband?” (jautājums Ilzei) vai „Are you married?” (jautājums man). Vakarā saulrietu skatāmies no vecas pils drupām, lasot no ūdens gliemežvākus, kad pēkšņi gadās kārtējais patīkamais pārsteigums - kāds itālis kopā ar draugiem aicina braukt uz termām – karstām vannām zem klajas debess, pie kādām Senajā Romā aristokrāti laiski vadīja savas dienas, baudot vīnu un augļus un sarunājoties. Tā nokļūstam termās, ko nevienā standarta ceļojumā neatrast, jo pat daudzi vietējie nezina par šo, uz antīkām drupām celto atpūtas vietu! Pēc 2 stundu relaksācijas atgriežamies pludmalē, kur nakšņojam. Piedevām Alex (itālis) saka, ka pludmalē aizliegts celt teltis, taču, kad 23.00 esam atpakaļ, aina ir pavisam citāda- visa spiaggia no vienas vietas nosēta ar teltīm, ugunskuriem- visi baigi tusē, jo ir taču sestdienas vakars! Uzceļam telti. Laimīgas, krietni vien brūnākas, gaišākiem matiem, gludāku un tīrāku ādu (sāļais ūdens iedarbojas kā pīlings) ātri aizmiegam, lai atpūstos pēc šī „ļoti smagā, nogurdinošā darba”- sauļošanās pludmalē. :))) 7.diena- 26.jūnijs Diena paiet tāpat kā vakar- sauļojoties, peldoties un dzerot ūdeni (vairs jau pat neskaitām, cik 1,5l pudeles pa dienu izdzeram!). Vakarā saprotam, ka esam nogurušas no nekā nedarīšanas - ir laiks kustēties tālāk. Piezvana Sandris no Sicīlijas un aicina tomēr braukt turp, mēs atsakām, jo vēlamies sākt atpakaļceļu. Viņš zvana vēlreiz un sola apmaksāt vilciena biļetes, lai nav jākratās ar fūrēm, domājam- ja jau tā, tad maybe jābrauc? Bet jātiek uz Termini, lai izpētītu, cik tad vilciens izmaksā. Uz šosejas, stopējot mašīnu līdz Romai, pavadām 40 min., kā nekā stopēšana Itālijā ir aizliegta ar likumu un par to draud izraidīšana no valsts uz 5 gadiem! Beidzot apstājas mašīna, kurā pie stūres sēž vīrietis, kas ļoti līdzīgs Mārim Verpakovskim, bet viņa draudzene- līdzīga Baibai Seskai. Nu, bet nebija jau īstie, tikai līdzīgi... Ap 22 esam Termini stacijā, izrādās, ka vilciens līdz Sicīlijai ne mums abām, ne Sandrim nav pa kabatai (pārāk dārgi), nolemjam noskaidrot, kā lai tiekam uz autostrādes, kas ved uz māju pusi. Mūs interesējošais vilciens uz Orti (pilsēta uz Z no Romas, kur tuvumā ir autostrāde!) atiet tikai 6.00 no rīta, bet stacija veras ciet 1.00, tā ka nolemjam nakti pavadīt uz soliņiem netālu no stacijas. Liekos gulēt (šī bija gara diena!), Ilze sargā mantas, jo visi uzsver, lai uzmanāmies. Nakts vidū pamostos, dzirdu- Ilze sarunājas ar itāli Umberto, kuram arī jāgaida vilciens. Pēcāk arī Ilze guļ, jo viņš ir lādzīgs un sola mantas pasargāt, lai taču mēs atpūšamies! Tā arī darām. Somas paliek mums cieši blakus. 8.diena, pirmdiena, 27.jūnijs. 5.00 Umberto pamodina mūs un saka, ka iet uz savu vilcienu, mes nodomājam: „Ok, vēl 5 minūtītes!” Un tad notiek DRAMATISKĀKAIS PAVĒRSIENS MŪSU CEĻOJUMĀ! Kad pēc 5 min. Ilze atver acis....SOMU VAIRS NAV!!! Tās nozagtas! Neviens no apkārtējiem arī neko it kā nav redzējis. Esam šokā, afekta stāvoklī, jo kas tāds mums nepavisam neder! Paldies Dievam, pases ir pie mums, bet viss pārējais, ieskaitot abus telefonus, pārtiku, drēbes un naudu, nu ir „ar galiem”. Mums ir tikai pases, tas, kas mugurā, pustukša ūdens pudele un guļammaisi...Saprotam, ka nav variantu. Ejam uz policiju, bet tā strādā no 8 rītā, tā ka neatsakām divu itāļu piedāvājumam iedzert kapučīno, jo brokastis jau mums tāpat nebūs- nav, ko un par ko ēst! Ejot cauri stacijai uz policijas iecirkni - kārtējais neparedzamais notikums – absolūti nejauši paskatoties apkārt, es ieraugu Ilzes somu mugurā kādai meitenei-bomzenei. Skrienam klāt, bļaujam „Help! Policija!”, visiem viss vienalga. Bet meitene saprot, ka soma zagta, saka, ka viņa nav to zagusi, tikai atradusi, ved mums rādīt, kur to atradusi. Tas ir pāris kvartālus tālāk - tur atrodam iztrūkstošās Ilzes mantas, izsvaidītas pa trotuāru! Apstaigājam tuvējos kvartālus, cerot atrast arī manas mantas, bet nekā, jo manā somā bija viss vērtīgākais- nauda (kādi 50 Ls), pleijeris un abi telefoni! Un lielākā daļa atlikušās pārtikas... Pēc iesnieguma policijas iecirknī dodamies uz Latvijas vēstniecību, jo tā, šķiet, ir vienīgā vieta, kur mums varētu palīdzēt un kur nav vienalga, kas ar mums notiek. Tātad nu jau ar 1 somu, bet joprojām bez naudas un sakariem pa zaķi braucam līdz LR vēstniecībai, kur par mūsu problēmu izrāda niecīgu interesi, jo tieši tajā dienā Valsts vizītē Itālijā ierodas mūsu Prezidente! Mums liek gaidīt 5 stundas. To arī nolemjam darīt, jo labāka varianta nav! Bezspēks, drūmums, izmisums, izsalkums...Tā arī sēžam uz kāpnītēm pie vēstniecības (labi vismaz, ka ēnā, ne velti šajās dienās no +40 grādu karstuma Itālijā nomira 7 cilvēki!). Domājam un ceram, ka DZĪVAS LĪDZ MĀJĀM TIKSIM... Nemaz nezinājām, ka cilvēks var justies tik izmisis, nožēlojams, ar tādu bezcerības sajūtu ... Pa visu dienu izdzeram uz abām kādus 0,5 l ūdens (vairāk vnk nav un nav jau arī, kur uzpildīt!) un apēdam katra pusotru rupjmaizes šķēli ( kā nekā atlikusī pārtika jātaupa- who knows, cik ilgi mums tā būs jāiztiek!). Ar pēdējiem spēkiem sagaidām konsules ierašanos. Izrādās, vēstniecība materiālu (kaut pavisam nelielu) palīdzību nesniedz, tādēļ ar Western Union pārskaitījumu saņemam Eiro no mājām! Pēcpusdienā esam Termini, aizbraucam līdz Ortei, no kuras stopējam mašīnu līdz autostrādei, tad tiekam līdz Florencei (šo fūri mums sarunā etiopietis, kura priekšnieks no restorāna mūs pacienā ar sviestmaizēm – kā zināms, ka neko neesam ēdušas), kur ātri sarunājam nākošo fūri līdz Boloņai. Tur pāris stundas paguļam. Drūmums nu aiz muguras, ir atgriezusies pārliecība, ka tiksim atkal uz mājām. Un pēc šodienas dramatiskajiem pārdzīvojumiem tas ir ļoti svarīgi! 9.diena, 28.jūnijs Ceļamies 6.00 un, cenšoties atrast mašīnu stāvlaukumā, pavadām ilgāko laiku- 4 stundas! Bet to laikā 2 reizes dzeram kapučīno un cafe latte, ko mums izmaksā kārtējie atsaucīgie šoferi! Šeit arī satiekam pirmo un vienīgo hitchhaikeri- jaunu puisi no Polijas, kurš arī bijis Vatikānā. Dodamies ceļā ar Vācijā dzīvojošu jautru turku ap gadiem 45, kurš mūs sola aizvest līdz Austrijai. Tā nu visu dienu braukājam pa Ziemeļitāliju, kur viņš iekrauj preces. Pa vidam kādā kafejnīcā ēdam īstu itāļu picu (vairs pat necerējām, ka sanāks!), un arī turpmāko dienas daļu viņš mūs cienā ar visādiem gardumiem, kas pēc vakardienas piespiedu bada ir vienkārši ideāli. Labākais dienas moments ir viņa gatavotā vistas fileja ar šampinjoniem un vietējo zaļumu salātiem, ko kopā ar sulu un gabaliņos sagrieztu meloni saldajā ēdam kādā parking place 100 km no Austrijas. Šis ir 1 no jaukākajiem mirkļiem, kas saprotam - jā, ir tomēr pasaulē nesavtīgi cilvēki, kas palīdz no sirds! Esam atkal laimīgas, par spīti tam, ka man nozagts gandrīz viss un arī Ilzei vairākas lietas. Jo, kā spriedām turpceļā, lietas ir un paliek tikai lietas, bet iegūtos mirkļus, iespaidus, piedzīvojumus, atmiņas un emocijas mums neviens nevar atņemt un - tas jau arī ir tas vērtīgākais! Vispār 9.diena bija lūzuma punkts- atkal sākām ēst un 24 h laikā gulējām apmēram 15 stundas- jāatgūst nokavētais! 10.diena, 29.jūnijs Dienu pavadām, ar vācieti-turku braucot līdz Itālijas robežai un pa Austriju, nomainām fūri, šoreiz šoferis ungārs, kas aizved netālu no Vīnes, kur sarunājam poli, kurš aizvestu līdz Varšavai! Tikai jāgaida līdz pus5 rītā! Lai atkal negadās, kā Romā, nolemjam nekādā gadījumā negulēt! Nakts vidū palīdzam kādai rumāņu meitenei. Izjūtam milzu gandarījumu, ka spējam palīdzēt - piezvanīt no tuvējās viesnīcas, ļaujam pagulēt mūsu guļammaisā, sargājam mantas! Viss būt labi, tikai ap pl.3 sākas ļoti stiprs negaiss, no kura paglābjamies blakus esošajā benzīntankā, kur mums, rumānietei, strādājošajiem austrietim un turkam pievienojas arī tūrists mongolis! Tā nu sanāk internacionāls tušiņš- 6 cilvēki un 5 tautības! Un mongolis ir bezgala jautrs, daudz smejas un pa pusei angliski, pa pusei krieviski pastāsta īso kursu sociālisma sabrukumā „.. in 1990 Baltic states, Čehoslovākija u.c. say Fuck to socialism....” :)) Kad vēl mēs ko tādu piedzīvotu, ja ne šajā pārsteigumu pilnajā braucienā??!!:) Pēdējas stundas līdz ceļam pavadām, draudzīgi jokojot un runājot te angliski, te krieviski, te vāciski... 11. diena, 30.jūnijs Visu dienu braucam, kamēr, nomainot pāris mašīnas, ap 19 vakarā esam stāvlaukumā, kurā ieraugam latviešu fūres! Un, kaut arī abi šoferi principā neņem stopētājus, mēs laikam izskatāmies tā, ka mūs nevar nepaņemt! Dzirdot mūsu stāstu ļoti saīsinātā versijā, viņi nebeidz atkārtot, ka esam trakas un ka mūys vajadzētu ierakstīt sarkanajā grāmatā! :DD Ir laba sajūta, jo zinām- rīt atkal skarsim ar kājām Latvijas zemi! Tikai- mums atkal jāgaida līdz pl.1, jo līdz tam viņiem jāatpūšas. Vispār visi šoferi, uzzinot, ka bijām Romā, prasa, vai bijām pie „papa”, „paps”-???- beigās pielec, ka domāts Pope jeb pāvests. Savukārt kārtējais poļu šoferis zina krievu valodu „tik ļoti labi”, ka sanāk kā anekdotē, jo, kad prasām „Kakoje vremeņi?”, šis atbild „Ceturtdiena!” Bet mums ar Ilzi atkal bija, par ko nevaldāmi smieties! :DDDD Toties atvadoties šis pats šoferītis iedod līdzi pilnu maisiņu ar pārtiku ( banāni, jogurts, bulciņas+ 2 limonādes(sarkana un zila)-kā izsecinājām, laikam pieskaņotas apģērbam, jo Ilzei ir sarkans tops, bet es esmu viscaur zilā!)- atkal būs daudz, ko ēst! 12.diena, 1.jūlijs Mājupceļu sākam 1 naktī, bet, pašām par pārsteigumu, nenāk miegs, jo ir bezgala jauki un jautri atkal runāties ar kādu latvieti! Ap pl.5 kaut kur Polijas vidienē ieturam brokastis, vērojot saullēktu- atkal viena skaista atmiņa... Pēcpusdienā esam uz Ķekavas apļa, un pēc pavisam neilga laika pl.17 tiekam izlaistas pie „Arkas” Brīvības bulvārī Jelgavā, no kurienes pēdējos metrus līdz mājām burtiski lidojam un nebeidzam domāt, cik, par spīti visam, tas tomēr bija vienreizēji, fantastiski un neaizmirstami! Jā, mēs bijā Itālijā, mēs bijām Romā, mēs PIEPILDĪJĀM SAVU SAPNI!!! Un Tas ir TIK SKAISTI! DAŽI FAKTI: Kopā: 12 dienas, ap 5500 km, runāšana 6 valodās, satikti 12 tautību pārstāvji (arī tik eksotiski kā moldāvs, mongolis un etiopietis) Turpceļš (apm. 2700km): 75 h ar 4 mašīnām, atpakaļ ar 10 mašīnām 4 dienās Cik tas viss izmaksāja? - Ja neskaita nozagtās mantas un naudu, kā arī naudu, ko atsūtīja papildus (no tās gan iztērējām tikai ap 25 Eiro), tad ieskaitot suvenīrus, Itālijas telefona karti par 15 Eiro, metro biļetes (1 Eiro x6gab.) un vēl šo to + apdrošināšana, līdzpaņemtā pārtika kopā mums katrai būtu TIKAI 40 LATI! Tagad, ieskaitot neparedzētos zaudējumus, loģiski, ka ir vairāk, bet mēs nenožēlojam ne nieka! Populārākā frāze, ko dzirdam pēc atgriešanās: „Jūs esat trakas!”, uz ko atbildam „Jā, mēs zinām, bet- trakiem taču pieder pasaule, vai ne?!”


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais