Nenotikušie ceļojumi

  • 1 min lasīšanai
Šis būs stāsts par nenotikušajiem ceļojumiem. Ceļojumiem, kas beidzas ar vienu vienīgu vilšanos, ko pēcāk cenšas lāpīt ciet kā tādu caurumu zeķē ar matīto ainavu un sajusto mākoņu diegiem. Apriķi, Zlēkas, Ēdole, Ugāle, Valtaiķi... Kurzeme. Bet tikpat labi Indrica, Stiglava... Latgale. Bet tikpat labi arī Vidzeme un Zemgale. Baznīcas. Skaistuma pilnu iekšpusi, slēgtas dienām... Un tā nu tu brauc un zini, ka tur iekšā ir tas un atkal šis, ka reiz tur tik varenas izjūtas piedzīvotas. Bet še tev - atslēga priekšā! Varbūt kāda lapiņa pie durvīm ar atslēgtantes vai onkas telefonu. Un neba jau vienmēr sazvanāmu. Un tad atkal izrādās, ka tas ir visai tāļi, ka... ... sajūta kā tādam atraidītam. Protama lieta - nevar jau visas baznīcas stāvēt vaļā kā Krimulda. Bet vai tad nevar kā Sāremaa - kāds tantuks iekšā, ļaudis met ziedojumus, ka šķind vien? Un kam tad man ziedot tam pašam Apukalnam, ja visa ceļošana turp beidzas ar aplauzienu pie durvīm. Lai gan tas var iegadīties mans svētceļojums, mans ceļš uz sarunu ar Visaugstāko... ... un varbūt tā vienkārši ir iegriba paskatīties tam Apriķu eņģeļam acīs...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais