Tomēr skaista, vilinoša un interesanta

  • 5 min lasīšanai
  • 46 foto
16.04. 20:00 izbraucam no Rīgas, ceļš pazīstams un līdz Polijai aizšaujam nemanot. Ap 6:00 iebraucam Varšavā, ir doma apskatīt vecpilsētu, bet pirmais, kam uzduramies ir Plac Wilsona[i]. Tā ir nosaukta par skaistāko metro staciju pasaulē. Atvērta 2005.gadā. Stacijas galvenais piesaistes objekts ir neparastas formas gaismas ķermenis. Tiešām no Londonā redzētā metro atšķiras krietni. Tad piemetas riktīgs "vadātājs", izriņķojam krustām šķērsām, bet Varšavas vecpilsētu nespējam atrast. Autobraucēji Varšavā ir unikums, nekur citur tik nervozus, neloģiskus šoferus neesmu redzējusi. Šķiet, ka ceļa zīmes ir domātas, kā ceļu rotājumi, kurus neviens neievēro. Varšava - Radom apm.30km ceļa remonts, bet tiek izbraukts fiksi. Krakovā esam 10:40, no mājām 998 km, tā mūs sagaida ar milzīgu sastrēgumu. Krakovai braucam cauri uz Wieliczku.[i] Praktisks info : www.kopalnia.pl Vienīgā pasaulē sāls raktuve, kas darbojas no 13.gs.līdz mūsdienām. Izvietota 9 dažādos līmeņos 300 km 327m dziļumā. Tūristiem ir atvērti 3,5 km dziļumā no 64 līdz 135 m. Mums paveicās un tiekam iekšā uzreiz. Kāpiens lejā pa 6 pakāpieniem 54 stāvi, kopā 324 pakāpieni, 64 m dziļumā. Nedaudz jocīga sajūta, bet par to nav laika domāt, jo skatam paveras lielāki un mazāki kambari, kuros attainota raktuvju dzīve dažādos laika posmos. Elpa aizraujas sajūsmā par ar sāli apaugušajiem koridoriem. Pazemes katedrāle, kurā ietilpst 500 cilvēku, ir neatkārtojams mākslas darbs, katedrāles sienās izkaltās figūras un milzīgās lampas izskatās fantastiski. Priekšnesums ar gaismām un mūziku milzīgā alā ar ezeru - neaprakstāmi. Pazemē atrodas restorāns, banketu zāle, suvenīru tirgotavas, kurā arī mēs par simboliskām cenām iepērkam nieciņus. Lai tiktu augšā jāgaida lifts. Gids ved mūs pa koridoriem un pamazām sadala, līdz paliekam mēs 4...kad ieraugu to "dzelzs kasti" domās esmu gatava kāpt pa tām trepēm augšā, bet viss notiek tik ātri un jau esam virszemē. Izrādās lifts ceļas augšā ar ātrumu 4m/sekundē, tā ka tie 135m tāds viens pūtiens vien ir. :) Izstaigājuši sāls raktuves dodamies atpakaļ uz Karaļu pilsētu Krakovu, lai apskatītu tās pērli Wawel[i], Vāveles pili. Tā atrodas kalnā pie Vislas upes. Ierodamies pārāk vēlu un iekšā nekur netiekam, tomēr gana interesanta ir pastaiga ap un iekš pils. Kāpjot pils kalnā, pa bruģētu ielu domās nāk skati, kā šeit reiz braukušas karaļu karietes. Augšā mūs sagaida skatu laukums ar dzestru vēju, bet pirmajā pagalmā krāšņi ziedoša ābele. Tomēr nepārspējams paliek karaliskais iekšpagalms ar arkveidīgiem balkoniem visapkārt, ko tādu esmu redzējusi tikai filmās. Tieši šādus pagalmus bērnībā biju iztēlojusies lasot pasakas par princesēm. Lejā, ap pili ir sastopami ielu mākslinieki, pa vecpilsētu pārvietojas greznas karietes ar staltiem zirgiem, kas vizina tūristus. Aizejam uz Tirgus laukumu, kas minēts, kā senākais Eiropā. Turpat atrodas Mariacki baznīca[i], kurai ir dažādi torņi. Reizi stundā no torņa atskan taures skaņa. Leģenda vēsta, ka reiz šāda taures skaņa izglābusi pilsētu no uzbrucējiem, bet pats taurētājs ar bultu nošauts, arī tagad šī taures skaņa apraujas pēkšņi un negaidīti...Mariacki baznīca ir slavena ar liepas koka altāri, ko veidojis Wita Stwosz, unikāls, jo sastāv vairāk kā no 200 izgrebtām figūriņām. Patīkami, ka pieejama informācija Latviešu valodā. Tālāk dodamies uz Krakovas pilsētas daļu Kazimierz agrāk tā ir bijusi patstāvīga pilsēta, kurā mitinājās ebreji. Otrā Pasaules kara laikā hitlerieši te izveidoja geto. Pēc kara daudzas ēkas tika restaurētas un joprojām, tās saglabā autentiskas. Klīstot pa šo pilsētas daļu var atklāt daudz, no mums svešās ebreju kultūras. Ielas, mājas, kafejnīcās degošās sveces, roku darinātiem galdautiem pārsegtie galdi, kapi kas tiek aizslēgti, kad noriet saule - tā ir tikai maza daļa no cilvēkiem ar stiprām tradīcijām, ticību un traģiskiem likteņiem. Kazimierz filmēta, uz patiesiem notikumiem balstītā filma "Šindlera saraksts"- uzmeklējām filmā redzētās vietas un O.Šindlera emaljas fabriku. 1940.-1945.gadam Oskars Šindlers izglāba no deportācijas uz nāves nometnēm ap 1200 Krakovas ebreju, nodarbinot tos savā emaljas fabrikā. Ebreji arī mūsu Žanim Lipkem ir uzstādījuši piemiņas plāksni, kas izglāba ap 50 ebreju, arī daudziem citiem, kas izglābuši kaut vienu dzīvību. Talmunds vēsta:" Viņš, kurš izglābj vienu dzīvību, izglābj visu pasauli..." Jau tumsā aizbraucam uz tepat esošo Podgorze, kur atradās koncentrācijas nometne. Ap 20:00 atvadamies no Krakovas, bet tā mūs vēl grib paturēt-nostāvējām sastrēgumos, biku apmaldamies, bet kaut ar pa neplānotiem ceļiem, tomēr nonākam Oswiecim ciematiņā. Paļaujoties uz info internetā, kas vēstīja, ka šeit ir daudz vietu nakšņošanai, tā bijām plānojuši darīt. Tomēr pēc vairāku stundu meklējumiem secinājām, ka arī tuvākajos ciematiņos nakšņot nav kur. Šo nakti izlēmām pavadīt paši savā auto, benzīntanka stāvvietā kaut kur pie Katovice. :) Pamostamies, dīvaini, bet jūtamies izgulējušies un pat nav stīvums iemeties. Turpat ieturam brokastis un dodamies uz Oswiencim. Oswiencim [i] ir pirmā un vecākā koncentrācijas nometne, no šejienes aizsākās nometņu tīkls ap 1500 dažāda lieluma nāves un darba nometņu saradās ķēdē, ieskaitot Salaspili. Vācieši Oswiencim pārdēvēja par Auschwitz, kas kļuva par lielāko nāves mašīnu. Kompleksā atrodas 28 divstāvīgas ķieģeļu un vairākas koka ēkas, kas sadalītas Blokos un iejoztas augstiem dzeloņdrāšu žogiem, agrāk elektriskiem un daudziem tā izrādījās vieglākā nāve - tapt nosistam ar elektrību... Ik pa gabalam izvietoti sargtorņi. Ieejas vārtiem pāri saglabājies uzraksts: "Arbeit macht frei" /Darbs dara brīvu/ pa šiem vārtiem bada un slimību novārdzinātie, orķestra pavadīti, devās darba gaitās, daudzi arī pēdējā... 4 gadu laikā šajā vietā nonāvēja vairāk kā pusotru miljonu cilvēku...galvenokārt ebrejus, čigānus, poļus u.c. Sarkano ķieģeļu ēkas pirmajā acu uzmetienā neizskatās baisi, tikai ieejot katrā no tām, apjaušams kādas ciešanas tajās slēpjas. Pie Krematorija durvīm neviļus apstājos, lai pagaidītu pārējos, šķiet ka sienas klusi vaid un doties iekšā šaurajās durvīs šķiet nedroši. Krematorija krāsnīs 24 stundu laikā varēja sadedzināt 350 līķu. Vienā no blokiem ir īpaši grūti savaldīt emocijas - aiz milzīgām stikla sienām, sabērtas neskaitāmu briļļu, zobu suku, pannu, bļodu u.c.kaudzes. Citā telpā - koferu kaudze ar vārdu, uzvārdu,dzimšanas datumu un pilsētu no kuras atvesti šo mantu īpašnieki...sieviešu, vīriešu un bērnu kurpju kaudzes...un šeit tikai daļa, maza daļa no tā, kas palicis pēc cilvēku nonāvēšanas... Tā vairs nav vienkārši vēsture, kas kaut kur izlasīta, tas vairs nav muzejs, tās ir reālas, dzīvu cilvēku sāpes, veselu dzimtu ciešanas... Iekšpagalmā, starp 10.un 11.bloku atrodas Nāves mūris, te tika nošauti cilvēki. Vienai no ēkām ar dēļiem aizsisti logi, lai tajā esošie neredz, ko dara pagalmā, bet tajā pašā ēkā ar dzīviem cilvēkiem veica medicīniskus eksperimentus. Dodamies uz netālu esošo Auschwitz II jeb Birkenau[i], it kā pļāpājam, bet iekšēji sajūtas ir smagas, grūti aptvert šeit notikušo nežēlību. Pirmos ieraugam milzīgos vārtus, caur kuriem brauca vilciena sastāvi uz Gala staciju, jeb rampu, kas atrodas teritorijas otrā galā. Mūsu skatam paveras milzīgs, tiešām milzīgs dzeloņdrāšu ieskauts lauks ar zemām koka barakām, vietām vientuļiem, rēgainiem skursteņiem, kas palikuši pēc koka ēku nodedzināšanas. Ejot gar baraku rindām, vērojot divstāvīgās, šaurās lāvas uz kurām sagulēja 11 cilvēku-katram pa aptuveni plaukstas lieluma dēlim, redzot sienās ieskrāpētos vārdus un datumus, pārņem iekšējas šausmas, šķiet, ka zeme, pa kuru sper soli, ir uzsūkusi asiņu lietavas, cilvēku vaidus un asaras, un šī drausmīgā sajūta šeit ir arī tagad, gandrīz pēc 65 gadiem... Nonākam pie rampas, galapunkta, kur atvestie tika šķiroti, - sievietēs, bērnos, vīriešos, slimos un darbspējīgos. 70-75 % jaunatvesto uzreiz nokļuva Birkenavas gāzes kamerās, to sagrautie mūri apskatāmi abpus rampai. Šīs sliedes rēgaini beidzas...tagad šeit izveidota piemiņas vieta... - plāksnes dažādās valodās, vietām deg sveces, vietām nolikti ziedi un akmeņi, kas pēc ebreju tradīcijām apzīmē mūžīgu piemiņu: "To nedrīkst aizmirst, lai tas neatkārtotos".. Šī vieta neatstāj vienaldzīgu, liek padomāt un aizdomāties katram... stindzinošs aukstums, ledaini rēgu pieskārieni dvēselei un apziņa, ka uz šo vietu ir jāaizbrauc, lai apliecinātu cieņu mirušajiem, pazemotajiem un izsmietajiem cilvēkiem, un atgādinātu vēl šobrīd dzīvojošajiem "piekritējiem" ka nekas tāds vairs nekad netiks pieļauts... Tālāk devāmies uz Slovākiju, bet par to jau būs pavisam cits apraksts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais