Kleopatras cienīga atpūta Alānijā

31.07.2006
7 min lasīšanai

Kādreiz pirātiem Alānija iepatikās, jo to no visām pusēm sargāja jūra un kalni. Tas miers un noslēgtība no ārpasaules ir jūtams vēl šodien, bet proporcionāli atšķaidīts ar turku karstasinīgajiem temperamentiem, rada ideālo recepti atpūtai. Peļņas un ražas laiks Godīgi sakot, Turcija man bija nedaudz apnikusi pirms es tur paguvu nokļūt. Pārāk daudzi turp brauc, pārāk daudz dzirdēti stāsti un nostāsti un bija jau radusies sajūta, ka esmu te neskaitāmas reizes bijusi. Taču vietā ir vecais, labais teiciens „labāk vienreiz redzēt nekā simts reizes dzirdēt” un devos trīs stundu lidojumā uz zemi, par kusu laika ziņās vēstīja „tur iet karsti”. Apstākļu sakritības un manas nevērības dēļ izrādījās, ka mans galamērķis iecerētās Antālijas vietā patiesībā ir Alānija...To sapratu tikai tad, kad atkal no gaisa kuģa stingri uz abām kājām un cieta pamata stāvēju Turcijas zemē. Un labi, ka tā, jo Alānija ir maza un citāda. Jā, te ir kūrorti un viesnīcas, apmēram 80% no pretimnākošajiem cilvēkiem ir tūristi, te gandrīz uz katra stūra var dzirdēt krievu vai čehu valodu, taču šķiet, ka mazā Turcijas pilsētiņa uz laiku tevi saķer savā saujā un ārpasauli vairs nelaiž ne tuvu klāt. Varbūt tāpēc savulaik Romas impērijas laikā šī vieta tik ļoti iepatikās pirātiem, jo teritoriju no vienas puses krastos apskalo jūra, bet no otras puses- milzīgi kalni. Tāda drošības sajūta. Toreiz pirāti šeit nolēma būvēt savu pilsētu- Alāniju. Starpcitu, Alānija kādreiz bijusi viena no Ēģiptes valdnieces Kleopatras iecienītākajām atpūtas vietām. Pateicoties Markam Antonijam, kurš gribēdams izpatikt Kleopatrai, viņai šo pilsētu uzdāvinājis, Ēģiptes valdniece to varēja pārveidot pēc saviem ieskatiem. Lai sajustu Alānijas kontrastaino dabu, vismaz vienu dienu jāizlien no civilizētās pilsētas centra un pa šaurajiem ceļiem, garām apelsīnu un citronu plantācijām un banānu siltumnīcām, jādodas kalnos. Tur mitinās „parastie ļaudis”, kuri mierīgi audzē savus apelsīnus, citronus, pāris reizes dienā sadzirdot no tuvākās mošejas aicinājumu uz lūgšanām, pielūdz Allāhu, bet kad pamana tuvojoties auto, sūta bērnus uz ceļa, līdzi dodot bļodu pilnu ar plūmēm. Tā var nopelnīt uz ārzemju viesu rēķina, jo vasara vietējiem iedzīvotājiem ir vienīgais peļņas laiks. Cik sapelnīs, ar tik būs jāiztiek visas pārējās sezonas, kad tūristu šeit nebūs tik daudz. Ādas miekšķēšanas procedūras Pirmais, kurš mūs sagaida pie viesnīcas durvīm, ir kāds masieris, kuram tepat netālu atrodas īpašums- turku pirts. Lai mēs nākam un izmēģinām, aicina diezgan atlētiskā auguma vīrietis. Taču viņa uzstājība uz mums, vēsajiem ziemeļniekiem, iedarbojas ar pretēju efektu un mēs nolemjam, ka tomēr pameklēsim attālāku vietu, kur izbaudīt turku masieru profesionālās iemaņas. „Bet kā jūs sauc?” masieris uzstāj un saņēmis atbildē, ka manas ceļabiedrenes vārds ir Zane, viņš turpina: „Vai tiešām visas sievietes Latvijā sauc Zane? Man draudzene Latvijā ir Zane. Man bija arī draudzene Igaunijā, bet tur nekas nesanāca, jo…” „Ir vēl arī Lietuva. Izmēģini!” mēs pavīpsnājam par turkiem raksturīgajām lielības manierēm un aizejam. Bet mums Turcijā noteikti jāizmēģina turku pirts. Tagad varu secināt- ja esi džakuzi un smaržīgu vannu cienītāja, iespējams turku pirtnieku rīkotais mazgāšanās process nemaz tik ļoti neies pie sirds. Pirtī pēršanās process sākas ar mērcēšanos- lai āda kļūtu mīkstāka un atmiekšķētos, trīs reizes jāiet saunā un tad atkal baseinā. Pirts galvenajā telpā atrodas liels, marmora galds. Pa vidu guļ tie, kas vēl tikai gaida savu kārtu, gar malām izkārtojušies tie, kuri jau nonākuši zem pirtnieku stiprajām rokām. Pērties gribētāji saguldīti pa perimetru tā, ka viena pēdas teju vai duras otram gulētājam degunā. Pirtnieki ar cimdiņu noberž tavu ķermeni no abām pusēm, ik pa laikam parādot tev cimdiņu un to, kādu netīrumu kārtu šiem ir izdevies dabūt nost no tavas ādas. Ik pa laikam kāds koķetējot vēl pajautā: „Jaunkundz, kad jūs pēdējo reizi esat mazgājusies?” (turku pirtnieku joks). Kad gar marmora galda malām gulošie noberzti, ienāk apkopējs un ar ūdeni noskalo galda malas. Kāds no centrā esošajiem aiz kājas tiek veikli satverts un pirtnieks ieslidina tevi vajadzīgajā vietā tā, lai viņam ir vieglāk strādāt. Kad beršanās garām, mazgājamais cilvēks tiek novests malā un ar aukstu ūdeni noskalots un vēlreiz noberzts. Dīvaini vērot šo konveijera tipa cilvēku mazgāšanu. Pirtnieki ik pa laikam iedziedas kādu sev zināmu turku dziesmu, bet bravurīgais apkopējs ar gurnu apsēju, pēc tam, kad noberzto ādu ar birsti aizslaucījis, nomet savu darbarīku un pārmetas arī pie masēšanas un muguru beršanas. Nu tu esi gatavs ziepēšanās procedūrai. Atkal gulies uz vēdera uz marmora galda un ļaujies. Pirtnieks pa gaisu vicina no auduma sašūtu maisu un samērcē to ziepēs. Maiss pārtop par ziepju mākoni, kas tevi drīz vien aptver no pirkstu galiem līdz pat...kaklam. Dažs labs iekarsušais pirtnieks pamanās rotaļīgi putu gabaliņu tev nosēdināt pašā degungalā. Naudas kārā laipnība Turku izsalkums pēc naudas ir loģiski izskaidrojams- tūrisma sezonā jāpagūst nopelnīt visam gadam. Patiesībā no turkiem pamācīties varētu dažs mūsu pašu ar tirdzniecību saistītais uzņēmējs. Tas veids, kā veikli ap pirkstu aptīt garāmgājēju un piespiest nopirkt viņam pavisam nevajadzīgas lietas, ir apbrīnojams kaut arī vēlāk kāds vietējais tirgonis, kurš andalēja austas spilvendrānas, atzina, ka ar cilvēkiem no Baltijas valstīm, ir tik grūti sastrādāties, jo viņi neko nepērkot. Lai notirgotu tūristam arbūzu, rotas lietas, kādu apģērba gabalu, vai jeb ko citu, turku tirgotāji gatavi skriet tev pakaļ teju vai vairākus kvartālus vēl uz priekšu. Līdzīgi ir ar restorāniem un kafejnīcām, pie kuriem viesmīļi stāv uz ielas un aicina iekšā, solīdami visvisādus labumus. Ņemot vērā, ka angļu valodā turki runā nelabprāt, var sanākt dažādi sazināšanās pārpratumi, kas dažkārt maksā dārgi vārda tiešākajā nozīmē. Tā kādā pēcpusdienā meklējām vietiņu, kur ieturēt pusdienas. Ļāvāmies sevi iemānīt īstā turku kebabu ēstuvē. Viesmīlis, kurš uzdevās arī par šī restorāniņa īpašnieku, lai pierunātu mūs ienākt, dāsni bārstījās ar solījumiem. Mēs nobaudīšot īstu turku kebabu un tad bonusā dabūsim kafiju par brīvu (angļu valodā- „for free”). Kad kebabs jau bija pasniegts, viesmīlis atkal atgādina par kafiju tikai šoreiz neskaidrā dikcijā zem deguna atkal noņurdot „for free”. Tikai tad, kad kafija jau kūp galdā, izrādās, ka tā nav par brīvu, bet gan „for three…euros” (angļu valodā- par trīs euro). Nopelnīt var vienīgi veikli strādājot ar muti un valodu. Ja neskaita lielo kāri piespiest tevi pēc iespējas vairāk iztērēt, tad apkalpošana Turcijā ir augstā līmenī. Ja reiz esi ienācis turka kafejnīcā papusdienot, personāls darīs visu, lai klients aiziet apmierināts. Nu kaut vai…pirms maltītes tev pasniegs uz zobu bakstāmā izveidotu ziediņu. Kādā bārā bārmenis mūsu pasūtītos kokteiļus bija izrotājis ar visu iespējamo- Francijas, Krievijas un Turcijas karodziņiem, sniegavīriem, vīna pudeļu korķiem, kreppapīriem, lietussardziņiem un aizdedzinātām brīnumsvecītēm. Bezgaumības kalngali, taču Turcijā nevar būt nekas aizskarošāks kā tas, ja tu atstāj neiztukšotu šķīvi un pasaki, ka tev negaršoja. Tāpēc aplausi no mums bārmenim- lai tiek! Pēc patīkami aizvadītā vakara Alānijas krodziņā, atgriežamies viesnīcā un pat tumsā no pagalma mūs atgriežoties ievērojis masieris, kurš sauc: „Zane! Kā klājas? Kad nāksiet uz pirti?” Pludmales prieki tikai dienā Brīnišķīgāku vietu par Kleopatras pludmali līdz šim nebiju pieredzējusi. Gaiši zilais ūdens ar milzīgiem viļņiem, kas aizstāj jeb kuru ūdens atrakciju parka izklaidi. Taču Alānijas skaistajā pludmalē līdz ar tumsas iestāšanos atrasties aizliegts. Un tumsa iestājas ļoti pēkšņi. Vairākas dienas bijām apņēmības pilnas pēc vakariņām steigties uz pludmali baudīt skaisto saulrietu. Taču vienmēr saule pamanījās pazust tieši tajā laikā, kad vakariņojām un ārā nakts tik melna kā turku kafija. Tiklīdz tuvojamies pludmalei, tā apsargs ir klāt un savā turku valodā cenšas iestāstīt, ka mums jāiet projām. Vēlāk kāds vietējais, kurš zināja angļu valodu, skaidroja, ka pludmalē naktī pulcējoties vietējie ar krimināliem nodomiem- izvarotāji, narkomāni, zagļi un ja vien nebaidies krist tiem par upuri, tad- lūdzu- pludmale ir tava. Turku vīriešu karstasinība šķiet rakstīta viņiem sejā. Mēs pārbaudījām- ja vien būtu vēlēšanas un nepieciešamība- vienas dienas laikā varētu sarunāt randiņus ar vismaz četriem vietējiem puišiem. D&G dievināšanas zeme Aizvadot brīvdienas svelmainajā Alānijas saulītē, kad ārā pusdienlaikā gaisa temperatūra sasniedza vairāk nekā +40 grādu, visas līdzi paņemtās drēbes drīz vien gandrīz vai kliedza pēc veļas mašīnas. Nolēmu iegādāties kādu svaigu apģērba gabalu. Veikli izmetot loku pa apģērbu bodītēm, vietējo šī brīža modes kliedziens kļuva uzreiz skaidrs. Šī ir zeme, kurā pielūdz Dolce un Gabbana (D&G). Tiesa gan, šī dievināšana izpaužas visai lētā un kaitinošā veidā. D&G pakaļdarinājumi par nieka pāris euro ir nopērkami katrā lupatu bodītē uz ielas stūra. D&G drukā uz visiem T-krekliņiem, uz jostu sprādzēm, ar D&G ir apdrukātas somiņas, peldkostīmi un pat pludmales dvieļi. Alāniešu meitenes no galvas līdz kājām saģērbjas drēbēs, kas piesauc D&G, bet tajā pat laikā ar šiem pakaļdarinājumiem parāda zīmolu kā sliktas gaumes simbolu. Otrs variants, ko alānietis var vilkt mugurā, ir T-krekliņš ar uzrakstu „Who’s the fuck is D&G?” (angļu valodā- Kas pie velna ir D&G?). Izvēlies savu nostāju! …„Zane!!! Kā klājas šodien? Kad beidzot nāksiet uz masāžu?” atkal no pagalma sauc melnīgsnējais masieris. Mēs šoreiz aizbraucam. Ieteikums citiem ceļotājiem: • Dodoties uz Turciju, līdzi ņem trīs naudas maciņus. Ne tāpēc, ka tikai turīgie var baudīt šo silto zemi, bet gan tādēļ, ka Turcijā var norēķināties trīs veidu valūtās- euro, dolāros, turku lirās. Ja visas triju veidu naudiņas saber kopā vienā makā, kādā brīdī var zaudēt kontroli par savu finanšu stāvokli. • Izvēloties ekskursijas Alānijā, dodies pie vietējām tūrisma kompānijām, kas savus pakalpojumus piedāvā pat par 50% zemāku cenu turklāt kvalitāte savu vērtību nezaudē. • Turcijā neiesaka iegādāties ūdens pīpes. Kaut arī atsevišķās kafejnīcās var nobaudīt pīpi arābu stilā, tomēr ūdens pīpes kūpināšana nav turku ikdienas sastāvdaļa, tāpēc arī šīs smēķēšanas sistēmas neesot īpaši kvalitatīvas. • Vakarā apmeklē kādu diskotēku un kārtīgi izdejojies. Šeit par ieejas biļeti klubā nav jāmaksā, taču meitenēm bez pavadoņa diskotēkā jāuzmanās no turku žigalo, kuru vizuālais izskats pasaka priekšā: „mans labākais draugs- spogulis”. • Alānijā ir plašas iespējas izvēlēties un noīrēt mašīnu vai motorolleri. Mašīnas īre uz vienu dienu maksā sākot no 25 līdz 40 dolāriem, taču jārēķinās, ka benzīns Turcijā ir ļoti dārgs- apmēram 1,50Ls par litru. Turklāt daudzas firmas, kas izīrē auto, pieprasa, lai to atgrieztu ar pilnu bāku atpakaļ. • Noteikti nogaršo turku saldumus. Īpaši dažādās slapjās kūciņas. • Ja esi nolēmusi pavadīt laiskas brīvdienas, nodrošinies savlaicīgi ar lasāmvielu. Alānijā ir grūti atrast kādu preses izdevumu angļu valodā. Toties var iegādāties presi vācu vai čehu valodās, bet par vienīgo sameklēto pērnā mēneša žurnālu „Sugar” angļu valodā, pārdevējs prasīja 11 dolārus. • Turku mūzika ir viena no lietām, ko gribas paņemt līdzi uz mājām, taču veikalos godīgākie pārdevēji paši iesaka mūziku mājās ielādēt no interneta, jo tieši tā viņi darot, „ražojot” mūzikas ierakstus, kurus pārdod. • Alānijas pludmali izmanto kā lielisku pēdu masāžas salonu. Raupjā pludmales smilts, sāļais ūdens un sīkie akmentiņi nedēļas laikā tavām pēdām veiks brīnišķīgas kosmētiskas pārvērtības. • Daudzviet tiek piedāvāts iegūt „atvaļinājuma tetovējumu”. Vari izmantot, bet rēķinies, ka pēc trīs mēnešiem hennas krāsas tetovējums sāks izzust un kādu laiku būs jārēķinās ar neglītu, izbalojušu krāsas traipu uz ādas. Kichiigi fakti: • Turcijā dzīvo musulmaņi, kuriem korāns aizliedz lietot alkoholiskos dzērienus, tāpēc vīri baudot savu tradicionālo dzērienu vārdā „Raki”, šim turku degvīnam pielej nedaudz ūdeni. Tad tas nokrāsojas balts un Allāhs domā, ka viņi dzer pienu. • Saules enerģija tiek izmantota ūdens uzsildīšanai, tāpēc Turcijā uz dzīvojamo māju jumtiem redzēsi mucas, kurās saulē tiek uzsildīts ūdens. • Kaut arī frizētavās pārsvarā manīja apgrozāmies vīriešus, šeit pieejami pakalpojumi arī sievietēm. Piemēram, uzacu korekcija. Kāda gaišamataina latviešu meitene bija nolēmusi pirms vakara pasākuma saposties frizētavā. Uzacis turku speciālisti nerausta ar pinceti, bet gan norauj liekos matiņus ar diega palīdzību. Tā rezultātā meitene virs plakstiņa bija ieguvusi nelielu rētu un viņas gaišās uzacis meistars nokrāsoja melnas.

Kleopatras cienīga atpūta Alānijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem