7 iemesli, lai nebrauktu uz La Palmu
|
Elza Magone
|
Pirms brauciena uz La Palmu ieskrēju savā iemīļotajā grāmatnīcā iegādāt ceļvedi. Ceļvežus vienmēr pērku tur, jo tur ir liela izvēle un, lai vai kādu ceļa mērķi un ceļošanas veidu izvēlētos, tur vienmēr ir vismaz pāris dažādi eksemplāri. Bet šoreiz – nekā. Pārdevējs teica, ka viņam liekas, ka ceļvežu par La Palmu nemaz neesot – tā ir visnepopulārākā Kanāriju sala. Advancēti cilvēki informāciju meklē Internetā, bet man kā vecmodīgam fruktam gribas grāmatu – man patīk jaunas grāmatas smarža, tad es viņu pāris nedēļas vadātu somā un metro pa ceļam uz darbu ar zilu flomāsteri pasvītrotu interesantākās vietas, izdarītu piezīmes malās, salīmētu līmlapiņas, un sapņotu par gaidāmajām brīvdienām, un beigās grāmata būtu smuki nobružāta, personiska. Tā nu nekas cits neatlika, kā meklēt informāciju nīstajā Internetā. Pirmā lapa, kurai uzdūros, bija sešu iemeslu uzskaitījums, kādēļ nevajadzētu braukt uz La Palmu. Rosinoši, vai ne? Šis apraksts ir par minētajiem sešiem iemesliem un mūsu pieredzi par tiem. Jau iepriekš varu pačukstēt, ka lielos vilcienos viss izrādījās vistīrākā patiesība, turklāt sešiem iemesliem mēs varam pievienot arī septīto, savējo.
1.iemesls. KLIMATSLa Palma no visām Kanāriju salām atrodas vistālāk okeānā, līdz ar to, tā pirmā saņem visus mākoņus, un tajā bieži līst.
Ierodoties La Palmā, laiciņš bija brīnišķīgs. Lidosta ir okeāna krastā, izkāpjot uz trapa acis apžilbināja saule, okeāns, zilās debesis. Gaisa temperatūra + 25 grādi. Vēl no rīta drebinājāmies, brienot ar čemodāniem pa kupenām, jo iela bija tā ieputināta, ka taksometrs nevarēja piebraukt pie mājas, bet te – svētlaime! Pirmais iespaids par La Palmu: rokoties pa somu pēc saulesbrillēm, pēkšņi man garām aizlido kaut kas balts. Saucu vīriņam – man čeks aizlidoja, ķer! Esi sveicināta vasarā – izrādās, tas nav čeks, bet tauriņš! Dzīve ir skaista un romantiska.
Bet nav dūmu bez uguns – nākamajās 4 dienās tiešām uzlija, maigi sakot. 4 dienas lietus gāza ar dažādu intensitāti un plosījās vētra. Salā izsludināja ārkārtas situāciju, tika izskaloti ceļi, veidojās nogruvumi, kā rezultātā nācās slēgt daudzus ceļus, tika nopostītas mājas, nerunājot par vētras nolauztām ceļazīmēm, dubļos apraktām mašīnām, pārtrauktu elektrības padevi utt. Lidosta tika slēgta un 4 dienas salā neielidoja neviena lidmašīna, kā rezultātā mēs bijām gandrīz vienīgie apmeklētāji savā jau tā mazajā ģimenes viesnīcā. Tā kā dēļ vētras nebija elektrības, vakarus mēs pavadījām divvientulībā romantiskā sveču gaismā. Man, protams, žēl par vētras nodarīto skādi – bet atzīšos, kad viss atgriezās normālās sliedēs, un vakariņās spoži apgaismotajā zālē dažreiz nācās gaidīt uz brīvu galdiņu – man pietrūka mūsu romantisko vakaru sveču gaismā, klausoties, kā aiz loga šalc vēja plosītas palmas un dārdina pērkons.
Kā jau zināms, lietum bieži klāt nāk bonuss – varavīksnes. La Palmā divas dienas pēc kārtas mēs novērojām kaut ko neticamu – gandrīz visu laiku kaut kur varēja redzēt kādu varavīksni, visādos izpildījumos un spilgtumos. Visvairāk man atmiņā palika varavīksne uz kāda mežaina kalnu ceļa (vispār “mežaini kalnu ceļi” un “La Palmas ceļi” ir praktiski sinonīmi). Aiz kāda līkuma mēs ieraudzījām fantastisku skatu – pāri ceļam bija pārliekusies neticami spilgta un zema varavīksne, to gandrīz varētu aizsniegt ar roku. Es, protams, visādos veidos izpildījos – lecu, lai mēģinātu aizsniegt varavīksni, un tā tālāk, un tā joprojām, un varavīksne tur stāvēja kā stāvējusi, un nekur nedomāja pazust.
Visbeidzot, par lietu runājot, ir 2 padomi, kā no tā izvairīties. Šie padomi gan nedarbojās ārkārtas situācijā, kāda bija mums, bet parasti tie esot iedarbīgi, tā mums teica visi vietējie. Pirmais padoms ir nomainīt salas puses – ja vienā pusē līst, otrā spīdot saule. Ņemot vērā salas mazos izmērus, šo padomu nav grūti realizēt. Otrs padoms – braukt augstāk kalnos, jo pie 1200 metru atzīmes mākoņi paliks zem jums, veidojot skaistu mākoņu jūru. Arī šo padomu nav grūti realizēt, jo La Palma ir stāvākā sala pasaulē (viena no amerikāņu fobijām ir, ka La Palmai nokritīs gabals un izraisīs milzīgu cunami, kas būšot Amerikai tieši virsū). Pēc minētajām 4 vētras dienām atkal atgriezās saule, bet gaisa temperatūra vai nu ar lietu vai bez tā visu laiku saglabājās ap 20-27 grādiem, kā nu kurā dienā un salas vietā.
2.iemesls. PLUDMAĻU TRŪKUMS.
La Palmā praktiski nav pludmaļu.
Arī tā ir taisnība, pludmales var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un nekādu tur idillisko balto pludmaļu ar palmiņām – aizmirstiet, tās dažas pludmales, kas ir, sastāv no vulkāniskajām melnajām smiltīm. Vārdu sakot, tu, cilvēks, aizbrauc uz kanareikām normāli pagulēt bīčā, un nekā – aplauziens (plus, skat. iepriekšējo punktu par lietu).
Kā jau teicu, dažas pludmales tomēr ir. Viena no populārākajām ir Tazacorte pludmale. Šī bija pirmā vieta pēc apmēram 8 salā pavadītajām dienām, kur sajutāmies kā tūristu iecienītā galamērķī. La Palmā, atšķirībā no pārējām Kanāriju salām, tūrisms ir ļoti mazattīstīts (loģiski, ar vismaz septiņiem iemesliem, lai uz turieni nebrauktu). Vietējie galvenokārt pārtiek no lauksaimniecības – audzē banānus. Bet Tazacortes pludmale nu reiz bija īstā vieta, kur redzēt gandrīz tādus pašus skatus kā citās tūristu iemīļotās vietās: sarkani pārcepinājušies ķermenīši rātni čuč uz tūrisma bodēs iegādātiem dvielīšiem, spilgti sarkanā ādas krāsa patīkami kontrastē ar melnajām smiltīm – burvīga aina. Tomēr daudz lielākā koncentrācijā kā citur bija arī atšķirīgi indivīdi: 200-kilogramīgas notetovētas meitenes, 90-gadīga ome, kas lasīja elektronisko grāmatu, nemaz nerunājot par mūsu kaimiņiem – hipijiem, kuri vāca vētras izskalotās dabas veltes, visādus zarus un tamlīdzīgi, un ar to palīdzību gan radīja mūziku, gan izmantoja kā rekvizītus īpatnējā dabas dejā. Un vēl – Tazacorte pludmalē bija lielākie viļņi, kādus es dzīvē esmu redzējusi.
3.iemesls. NAKTS DZĪVES TRŪKUMS.
La Palmā nav naktsklubu, striptīzbāru, kazino, nekā tamlīdzīga.
Vispār šajā jautājumā es nevaru neko 100% apgalvot, jo, ja meklētu šādas izklaides salas lielākajās pilsētās, tad droši vien kaut ko jau atrastu. Salas 2 lielākās pilsētas ir galvaspilsēta Santa Cruz de la Palma un “finanšu un darījumu centrs” Llos Llanes de Aridane. Katrā no tām dzīvo 20 tūkstoši iedzīvotāju. Salas kopējais iedzīvotāju skaits ir 80 tūkstoši, tātad vēl 40 tūkstoši ir izkaisīti pa mazajiem ciematiņiem. Mēs dzīvojām jau tā netūristiskās La Palmas visnetūristiskākajā reģionā, mums tuvākajā miestiņa dzīvo apmēram 2 tūkstoši cilvēku, un jā, tur nebija ne naktsklubu, ne striptīzbāru, ne kazino. Divi mazi barčiki gan bija, tur pāris onkuļi parasti dzēra alu.
Nedaudz naktsdzīvi tomēr izbaudījām – sagaidot jauno gadu. Jauno gadu devāmies sagaidīt uz mums tuvāko nopietnāko pilsētu Los Sauces, kas atradās pusceļā starp mūsu miestiņu Barlovento un galvaspilsētu. Interesanti, ka pusnaktī viss ir tukšs kā izslaucīts – nekādas tur raķetes un salūti, pilsētas laukumā neviena cilvēka. Tas tāpēc, ka jauno gadu cilvēki sagaida mājās, ģimenes lokā, ēdot vīnogas. Bet pēc tam visi dodas ielās, un tad gan bija ko redzēt. Pilsētas laukumā bija uzslieta skatuve un uz tās spēlēja mūzika, bet visinteresantākais bija, kā cilvēki bija saposušies – visas meitenes un sievietes balles kleitās, ar frizūrām, visi puiši un vīrieši uzvalkos vai vismaz buktētās biksēs ar krekliem. Stundas laikā laukums bija pilns, skats kā pie Casino Royal Montekarlo – mašīnas tik piebrauc un izlaiž brokātos, samtos un zīdos tērptus ļaudis. Vienīgā atšķirība mašīnu markās – La Palmā cilvēki pārsvarā pārvietojas ar apdauzītiem pikapiem, lai varētu aizvest banānus uz nodošanas punktiem. Atmosfēra bija kolosāla, visi draudzīgi un priecīgi, kāds visu laiku pieskatīja un iesaistīja priekos arī pilsētas muļķīti. Vienīgie, par ko neviens nelikās ne zinis, bijām mēs – divi svešie ar pilnīgi nepareizu apģērbu. Kā mums pēc tam izstāstīja mūsu jaunais draugs, poļu izcelsmes darbinieks no mūsu viesnīcas, svētki esot turpinājušies līdz astoņiem rītā.
4.iemesls. NAV ĀTRĀS APKALPOŠANAS RESTORĀNU
La Pamā nav Makdonaldu un tamlīdzīgu ēstuvju.
Vispār šis iemesls man liekas tāds nenopietns, salīdzinājumā ar pārējiem, bet ok, varbūt tiešām ir cilvēki, kas nevar iztikt bez dienišķā burgera, un tad tiešām La Palmā nav ko darīt, jo nekā tamlīdzīga te nav. Bet tā jau nav, ka nav kur paēst.
Piemēram, pilsētas Los Llanos de Aridane centrālajā laukumā Placa de Espagne, kur dzīve mutuļo. Apsēžamies āra kafejnīcā un vērojam – onkuļi sasēduši uz soliņiem un spriež par dzīvi, bērni izrāda viens otram Ziemassvētkos saņemtās dāvanas, pie blakusgaldiņa vietējais hipijs savā magnetofonā uz visskaļāko ir uzgriezis regeju, kas dīvainā kakofonijā sajaucas ar baznīcas zvanu skaņām – mirkli, apstājies. Ā, un ēst tur arī dod, gandrīz aizmirsās. Vai arī mazā restorāniņā El Bernegal starp Santo Domingo un Villa de Garafia pilsētiņām - tur bezcerīgi pārēdamies, jo kaut kas tik garšīgs sen nav ēsts – tomāti un gurķi salātos garšo kā no mammas siltumnīcas, apelsīni sulai ir tikko norauti no koka.
Tomēr īpaši daudz restorāniņus mēs neizmantojām, no rīta un vakarā mums ēst deva viesnīcā, bet pa dienu mēs parasti bijām aizņemti (skat. 6.punktu), tāpēc mūsu dienas maltītes pārsvarā sastāvēja no mugursomā līdzi paņemtās veikaliņos iegādātās pārtikas. Bet arī iepirkšanās veikalos bija īsts pasākums. Pārtiku var iegādāties pārtikas veikalu tīklā Spar, veikals kā veikals, ar vienīgo atšķirību no mūsu veikaliem, ka tur ievēro siestu. La Palmā pilnīgi visi ievēro siestu – pa dienu no vieniem/diviem līdz četriem/pieciem viss ir ciet, cilvēki atpūšas. Bet vēl feināk pārtiku ir iegādāties mazajos veikaliņos – tur parasti ir dikti draudzīgi pārdevēji, kas ar jums gribēs runāties spāniski un iemācīt dažādus spāņu vārdus, iedos līdzi bez maksas gardus mājas cepumus vai saldus apelsīnus no piemājas apelsīnu koka.
5.iemesls. SLIKTS ŠOPINGS.
La Palmā nav lielu tirdzniecības centru.
Arī taisnība, šo vietu nevarētu nosaukt par šopinga paradīzi – nav ne lielveikalu, ne tirdzniecības centru. Toties ir pilns ar maziem interesantiem veikaliņiem, kā arī varat apmeklēt vietējos tirdziņus. Piemēram, Puntagorda ciemata tirdziņš, kas izrādās patiešām īsts tirdziņš, nevis uz tūristiem orientēta butaforija. Te var dabūt visādus labumus, pārsvarā ēdamlietas, arī vietējā ražojuma vīnu. Mums visinteresantākais likās cukurniedru sula, ko spiež turpat uz vietas ar milzīgu aparātu. Cukurniedru sulu var dabūt gan tāpat, gan jau sajauktu Mojito kokteilī. Sula manai gaumei stipri par saldu, bet garša interesanta. Senākos laikos cukurniedres bija galvenā salas eksportprece, bet tagad tās ir aizstājuši banāni, kurus gadā uz salas saražo ap 140 000 tonnu.
Vai arī veikals Caca de la Vaca. Šī nu ir vieta, uz kuru man jānāk bez kredītkartes un ar ierobežotu skaidras naudas daudzumu – man gribas visu! Veselais saprāts uzvar un iegādājos tikai trīs apģērba vienības, bet tas man nenācās viegli. Pārdevējs ir pilnīgs frīks, nu nenormāli feins. Viņš aizklapē bodi ciet uz siestu, un tad mēs varam mierīgi mērīties un aprunāties par šo un to, un viņš no palīgtelpas izlaiž izskrieties savu šausmiiigi feino kucīti Rumbu, kura ir tikai trīs mēnešus veca, un demonstrē mums, kā viņa māk skriet kā trusis. Starp citu, vai zināt, ko nozīmē caca de la vaca? Nē, tā nav caca no Vacas. Tā ir govs kaka.
6.iemesls. NAV IZKLAIŽU.
La Palmā nav atrakciju parku, zooloģisko dārzu, nekā.
Šī nu patiešām ir taisnība, ne jums delfīnu šovu, nekā. Neviens jūs neizklaidēs, izklaides nāksies meklēt pašiem. Salas populārākā izklaide ir iešana pārgājienos, patiesībā pārsvarā cilvēki uz šejieni arī brauc, lai ar to nodarbotos. Pārgājieni La Palmā ir īpašs stāsts – salu no vienas vietas šķērso dažādas grūtības un garuma pārgājienu maršruti. Gribat pārgājienu pa mūžamežu – lūdzu, gar vulkāniem – lūdzu, pa kalnu korēm – lūdzu, gar ūdenskritumiem – lūdzu, desmitiem variantu. Turklāt tas ir labākais veids, kā pilnībā apskatīt salas skaistumu, jo dēļ salas stāvuma ceļu ir maz un līdz skaistākajām vietāmnemaz nevar piebraukt. Kopumā speciāli apzīmēto taku garums ir apmēram 1000 km (jā, tūkstoš kilometru), un tūrisma informācijas centros var dabūt detalizētas kartes. Mēs gājām pārgājienos vairākas dienas, un kopumā pieveicām labi ja desmito daļu no visiem maršrutiem. Bija pamatīga mazuma piegarša, jo katrs maršruts bija atšķirīgs, bet ikviens piedāvāja tādu skaistumu, ka es pat nemaz nemēģināšu to aprakstīt. Bet bija tiešām iespaidīgi – es nezinu, kas cits piespiestu manas vārgās miesiņas katru otro dienu triekties pa stāvām takām, gan cepinot saulei, gan pūšot ledainam vējam (augstākajos pārgājienu punktos 2500m augstumā).
Ko vēl darīt La Palmā? Kā jau teicu, tas jums jāizdomā pašiem, aiz rociņas neviens nevadās. Var agrā rītā uzbraukt salas augstākajā punktā un divvientulībā vērot, kā Atlantijas okeānā mostas jauna diena, lecošajai saulei izgaismojot debesis visās krāsās. Var pavadīt vecgada vakaru divatā augstā vulkānā, noraugoties, kā šajā gadā pēdējo reizi saule pazūd okeānā. Var pilnmēness naktī apstāties uz stāva ceļa, kas ved gar okeānu, un raudzīties, kā mēness okeānu ir izgaismojis sudrabainu, un fonā klausīties vai nu Ziemassvētku dāvanā tikko saņemto disku vai arī varžu koncertu. Var raudzīties zvaigznēs, jo La Palmā esot visskaidrākās debesis uz mūsu planētas. Bet delfīnu šovu nav, tas ir fakts.
7.iemesls. PERSONĪGAIS.
Mums ir princips – nekad nebraukt uz to pašu vietu divreiz, jo dzīve ir tik īsa, un pasaule tik liela, un gribas apskatīt tik daudz. Bet uz La Palmu mēs laikam tomēr brauksim otrreiz. Tāpēc mans personīgais padoms – nebrauciet uz La Palmu, viņa izraisa atkarību:)
Mazs mierinājums tiem, kurus no braukšanas uz La Palmu attur kāds no minētajiem iemesliem. Šobrīd La Palmā pilnā sparā tiek ieviests tūristu plūsmas intensifikācijas plāns – tiek būvēta lielāka lidosta, jaunas viesnīcas utt. Ar klimatu viņi diez vai tiks galā, bet visu pārējo jau var izlabot – sataisīs mākslīgās pludmales, sabūvēs šopinga centrus un atrakciju parkus, un viss būs kā pienākas, varēs mierīgi braukt. Tikai es klusībā turu īkšķus, lai viņiem tas plāns izgāžas.
