piezīmes no sanatorijas

28.07.2006
9 min lasīšanai

Pirmā diena 8:00 Ierašanās. Uzņemšanas nodaļa, kartiņas aizpildīšana, galvenās ārstes apmeklējums, īsa slimības vēsture – nevaru palepoties ne ar cūciņām, ne vējbakām, ne kādām citām atzīmēšanas vērtām kaitēm. Nav man ne alerģiju, ne izsitumu, brīvi ieelpoju un izelpoju, varu ēst un darīt visu. Ir maza skolioze un liela vēlme atpūsties. Saņemu zilu procedūru grāmatiņu un istabiņas atslēgas. Kopā ar mammas māsu tiek izstaigāti visi nepieciešamie kabineti un sarunāti laiki. Tūlīt sāksies! 9.00 Brokastis. Patīkama saules pielieta zāle, palmas, papardes, Ķīnas rozes, sarkanas lefkojas baltos plastmasas podos, bildes ar meža motīviem gar sienām (vēlāk gaitenī pamanu fovista Buša oriģinālus), veci patīkami sirmi vīrieši, kas palaiž rindā pa priekšu, mazliet ūdeņaina cigoriņu (laikam) kafija, man rožaina ziedu krūzīte bez osiņas, kartupeļu salāti ar kaut kādu zivtiņu (garšīgi), maize un pamatīgs sviesta klucis. Pašapkalpošanās. Vēlāk uzzinu, ka ir arī putra. Tas paliek uz nākamo rītu. Cilvēku nav pārāk daudz. Bērni, tantes un onkuļi. Visi lēnam gatavojas dienas aktivitātēm. Gan galda piederumi, gan interjers un atmosfēra kā tāda šeit nav izbojāta ar kaut kādiem mistiskiem eiro standartiem. 9.30 Fizioterapija. Vadītājs dzeltenā t-kreklā un jaukiem mīlīgiem sievišķīgiem žestiem liek man braukt ar trenažieri. Pēc 15 min. pāris vingrinājumi mugurai un 10.00 varu būt brīva. Nē, ilgāk nav paredzēts, bet ja vēlos, varu pēcpusdienā izmantot trenažierus (ritenis, slēpošanas imitators un vēl viens brīnums). Varbūt. Rīt sarunājām uz 8.30. 10.00 Pērļu vanna. Ūdens procedūru slepenie kabineti novietoti pagrabstāvā. Apbruņojos ar lielo dvieli un esmu gatava mesties Nīlas zaļajos burbuļojošajos priežu ekstrakta bagātinātajos ūdeņos. Zila vanna, no koridora „kabīni” nošķir tipiskie baltbrūnie linu aizkari. Procedūra ļauj aizvērt acis un vienkārši neko nedarīt. No blakus kabīnes atskan žēlīga sievietes balss tā ap 60: „Vai man vēl ilgi jāsēž? Vai es līdz 11.00 tikšu ārā?!”, „Tiksiet, tiksiet! Vēl nekur nekāpiet!” viņu nomierina balss tā ap 40. Pirmā nomierinās un iegremdējas atpakaļ savā Nīlā. Pēc 20 min. man tiek nogriezts burbuļkrāns un ūdens jautri šalkdams aizplūst pa trubām. Ejam tālāk! 11.00 Sāls kamera. Maza telpa ielokā izlikta ar baltiem plastmasas krēsliem, sienas apaugušas ar sāls kristāliem biezā slāni. Vai nu esmu ledusskapja saldētavā (auksts gan te nav) vai arī kaut kādā pazemes alā. Krēslos sēdošās līdz pat zobiem baltos palagos ietinušās būtnes šo iespaidu tikai pastiprina. Ja ir vēlme noklāt ķermeni plāna kārtā ar sāli, tad var arī tāpat, bez palaga. Arī es ietinos un apsēžos vienā no brīvajām vietām. Sienās spīd iestrādātas mazas oranžas lampiņas, pa kvadrātveida atvērumu telpā ieplūst balts sāls tvaiks. Skan radio Skonto: „Elpo dziļi un dziedi līdz!” Visi arī elpo, kā nu kurš mācēdami! Ir mazliet karsti, bet pēc 30 min. un sekojošās zāļu tējas viss ir beidzies. 12.00 Fizikālā terapija galvai un plecu daļai. Māsiņa ar sprakšķošu elektrisko lādiņu izdalošu ierīci uzmundrina manus plecu un galvas nervus. Asinis sākšot rotēt kā negudras - daudz ātrāk un produktīvāk. Tieku izprašņāta par Sardīniju. Interesanti, laikam pat vietējai laborantei viss par manām gaitām ir zināms. Neko daudz nepastāstu, varbūt tāpēc procedūra ilgsti tikai 10 minūtes. 13.00 Pusdienas. Telpa tā pati, kur bija brokastis. Šodienas piedāvājums: šķelto zirnīšu zupa, griķi ar gulašu, gurķu salāti un kompots. Viss kā sendienās, receptes vienkāršas un nesamocītas. Galdu piederumos iztrūkst nazis. Vide un cilvēki kā pirms gadiem 20. Ēdu un priecājos. Pie blakus galdiņa tā pati sieviete ar mazdēlu, ko pamanīju jau sāls kamerā, pensionēti onkuļi atlaistām uzacīm šortos un rūtotos kreklos ieinteresēti slidina savus atvaļinājuma skatienus pāri zālei, cerot sastapt kādu aktīvu pretējā dzimuma acu pāri. Lejā pie sludinājuma stenda izlasu šādas pērles: PĀRDOD 1 MĒNESI VECU BULLĪTI. TĀLR. 29679008 PACIENTI! ESIET UZMANĪGI STAIGĀJOT PA TĒRVETES PARKU! IR UZRADUŠIES VILTUS KONTROLIERI. VĒLAMS PRASĪT APLIECINOŠU DOKUMENTU ŠIM NOLŪKAM VAI ZVANĪT NAMNIEKA KUNGAM 29181734. ŠAHU UN ZOLĪŠU MĪĻOTĀJI! VARBŪT UZSPĒLĒSIM!!!! ESMU 211.PALĀTĀ 14.00 Dūņas plecu joslā. Melna kušete, plecu un krusta daļās tiek uzlikti lieli karsti ar dūņām pildīti spilveni/maisi, 10 minūtes un gar acīm jau sāk griezties oranži punktota dūnu spilvendrāna, segas pārvalks ar jūras zaļo puķu rakstu, kas mijās ar krievu burtiem Mинздрав(!), zelta krāsas spīdīgie no citām gultām norobežojošie aizkari. 2 reizes gandrīz aizmiegu. Tad no telpas otra gala atskan zems sieviešu bass: „Mne chto, razdevatsja? Ja nikogda zdesj nebyla! I bjustgalter tozhe snimatj, da? Vse svoji prelestji.. Shtany nenada, da?! Horosho! Gut!”. Fonā M.Freimanis sajūsmināti dzied kaut ko par astronautiem, tas mani iemidzina. Ģimeniska svētdienas atmosfēra! 17.00 Zemūdens masāža. Ak, mans ķermenis dievina šo procedūru!!! Lokanība un spāres vieglums! Lai sasniegtu kabinetu, atkal jāmēro ceļš uz pagrabu. Paspraucos garām vairākām vēlo - pēcpusdienas - tūlīt - uz -mājām - iešanas - kafiju dzerošām „speciālistēm’” baltos halātos. Tur no ārpasaules šoreiz ar zaļiem aizkariem nodalītā telpas centrā uz paaugstinājuma atrodas kādreiz smalka rozā vanna romiešu stilā. Tā ir pilna ar ūdeni pareizajā siltuma temperatūrā. Ģērbjos nost un bez lielas stīvēšanās kāpju iekšā. Pieķeros pie diviem rokturiem vannas sānos un tad tikai sākas. Ar spēcīgu ūdens strūklu zem spiediena trūkties dabū visas ķermeņa vietas - pēdiņas, kājiņas, pirksti, plaukstiņas, rociņas, pleci, mugura, vēders (vai Jums ir problēmas ar kuņģi un aknām? Atbildēt nepaspēju! Laikam vairāk nav!) un vēlreiz pleci, un vēlreiz mugura, virs ūdens paliek tikai acis un deguns! Domāju, ka līdzi vajadzēja paņemt niršanas piederumus. Pēc pusstundas visi prieki ir galā! Es ģērbjos, mana procedūru meistare turpat steidz ieturēt vēlo lenču - olu kulteni ar baltmaizi. Labu apetīti un līdz rītam! Arī es veselīgā kārtā ar prieku gaidu tuvojošās vakariņās. 18.00 Vakariņas. Makaroni po flotski. Es brīnos, bet man tik labi viss šodien garšo!! Un ar svara vērotājiem man nav nekāda sakara, jo eju braukt ar riteni. Ezers un priežu takas. Jau vakarā. Man ritenis ir vecs Hollandlook ar lieliem un skaistiem izliektiem stūres ragiem. No sanatorijas humānās palīdzības fondiem. Aizmugurēja riepa vēl skaitās oriģinālā. Kopā ar abām māsīcām pa mežu aizbraucam līdz 1.6 km attālajam Gulbju ezeram, redzam arī pašu gulbju mammu ar trīs pusaugu bērniem cēli nopeldam garām krastā uzbūvētajām mazajām 2-vietīgajām guļbaļķu atpūtas mājiņām. Izdomājam, ka pāris km apkārt ezeram ir mierīgi pārvarami un dodamies ceļā. Vakars smaržo brīnišķīgi, pa kreisi ezera ieloks ar ūdensrožu saliņām, pa labi vientuļš ozols attālā gaiši zaļā pļavā gluži kā no 5-latnieka atgādina, ka iespēju būt šeit un tagad par naudu nenopirkt. Man parāda takas uz raganu silu un rūķīšu mājām, skatu torni un vietējo maz-muzeju, bet to visu ieplānojam jau kādu citu dienu. Paēdam avenes pie mammas dārzā un 3 saldējumiem somā (viņiem saldētava pilna) ripinu veco skaistuli uz sanatoriju. Man atļauj viņu paņemt līdzi istabā:). Šeit vietas daudz!! i. Otrā diena Ir gandrīz 16.00 un līdz nākamajai procedūrai stunda laika. Māc patīkams nogurums. Jūtos apčubināta kā tāds jūras akmentiņš:). Sākot jau no 8:30 līdz 18:30 ar apmēram pusstundas intervālu man saplānotas procedūras vai ēšana. Pirms astoņiem apelsīns un pusmūža vīrieša diskmetēja(!) vērošana pa logu. Netīšām ieslēdzu TV un atvēlu 2 min. laika ziņām. Vingrošana šoreiz ir tīri saturīga, neskatoties uz to, ka mani vēl pusguļus pieliek pie trenažiera un liek 10 min.cilāt ne īpaši vieglus atsvarus, gan ar rokām, gan kājām. Nu, lūdzu! Uzreiz saprotu, ka arī tur ir muskuļi un tie liek par sevi manīt. Mazliet pacilājam kājas, rokas, noguļamies uz muguras, uz vēdera un tad jau ari viss.. šodien viens puika nodarbībā (gadi ap 10) visu laiku atkārtoja vadītāja teikto. Treneris: „Tagad iztaisnojam kājas!”. Puika uzreiz: „Jā, visi iztaisnojam kājas! Jā, šito vingrinājumu es zinu. To mums mācīja bērnudārzā! Mammu, iztaisno kājas!” pārējie uz saviem zilajiem paklājiņiem biz-bizmārītes pozā nespēj novaldīt smaidu. Vēl viņš (puika) uzkāpis uz riteņa imitatora trenažiera jautā, kur varot redzēt pazudušās kalorijas? Treneris: „Nu nezinu, nezinu, kur Tu viņas esi pazaudējis!” Atkal vispārēja ķiķināšana. Beigās visi saņem informāciju par Tērvetes dabas parku. Izlemju, ka pēc vakariņām būtu tieši īstais laiks apmeklēt rūķus. Pie brokastīm sākam jau viens otru atpazīt. Kafija izrādās ir šķīstošā un dzeltenā putra ir kukurūzas. Atkal zivju salāti, bet neko, ēdam. Pie vairākiem galdiņiem bērniem tiek stāstīts un iestāstīts nezin kas, lai tikai nedaudz pagaršo. Dažas omes šo stīvēšanos izcīna, dažas piesola mājas/istabiņas arestu vai nosūtījumu uz mājām. Citas ģimenes uz brokastīm līdzi paņēmušas kaut kur slepeni novārītas olas un sieru. Es iedomājos par tomātiem. (pēc tam pie zāles durvīm piespraustajā informatīvajā biļetenā izlasu, ka rīt brokastīs papildus salātiem katram būs viens tomāts. Urā!) Ja arī sākotnēji man par uzturēšanos nebija aprēķināta pilna summa, tad kasiere šodien izrādās pamodusies un man nākas šķirties no visām plānotām sudraba naudiņām. Burbuļi, sāls, elektrība, dūņas, parastā masāža (izdevās tomēr sarunāt 4x), zemūdens drenāžas un tā tā diena lēnām paiet. Ā, šodien pusdienās bija briesmīgais skolas laika staipīgais baltais saldais ar ābolu ķīseli. Pēc trim karotēm tomēr atteicos, bet viss pārējais zolīda kotlete, kartupeļi un salāti. Par otro pusdienās jāmaksā 0.50 (!) un ir te tādas vietējās Tērvetes tantiņas ap zem 100, kas ļoti labprāt izmanto šo piedāvājumu, kā arī iespēju socializēties un pārsteigt kārtējos pacientus/atpūtniekus ar vieniem un tiem pašiem stāstiem iz vēstures! 17:00 zemūdens masāžu jau vairs nebija viegli izturēt. Brīžiem pat piemetās sajūta, par ko man tas? Pēc šīs dienas, visas vietiņas smeldz un pēc vakariņām tā vien gribējās atlikt visu sarunātu braukšanu. Bet neies jau palaisties! Bijām Pasaku mežā!!! Nosaukums attaisno redzēto: gan Rūķu mājas, gan Raganu sils. Ja jau man bija interesanti un nogurums uz laiku tika nobēdzināts uz bagāžnieka, tad kas notiek, kad te savā vaļā palaiž mazgadīgos? Koka rūķi ar visām mājam dabū trūkties! Visādas mājiņas, kuras var ielīst un no kurām var izlīst, beciņas, mušmires, kokos iekarināti zirnekļi, pūces un blēdīgi sikspārņi, raganu gaisā pacelšanās platformas, takas un taciņas, melni koka kaķi, kraukļi, pūķa ola utt., utjpr. Nogurums, sajūsma un ziņkārība mijās ar palēninātu riteņa stumšanu kalnup, pēdējo meža zemeņu nolasīšanu un galējo desiņu cepšanu dārzā. Tur bija arī Martini ar biezām citrona šķēlēm, folijā cepti kartupeļi (mm!) un vietējo meža kaķu famīlijas dzirdīšana ar pienu. Šobrīd ir tā, ka varētu aizmigt arī stāvus! i. Trešā diena Ļoti gribas ēst. Protams, ka starp ēdienreizēm nesanāk neko daudz uzgrauzt, bet tas jau tā esot pareizāk. Jāpieradina kuņģis pie noteiktības. Šorīt vingrošanā visi tādi mazliet ieguruši. Tā tas esot, ka nedēļas sākumā visi tādi enerģiski, bet pēc tam, procedūrām tā pa īstam sākoties, parādās pūkainums kustībās. Stāvam visi pie saviem zilajiem paklājiņiem rokas izstieptas gar sāniem, gaisā zīmējam astotniekus. Ienāk aizkavējies pacients un novēl visiem skanīgu „labrīt!”. Jaukais trenerītis uz to pēkšņi sāk aktīvi gaiņāties ar rokām visiem jautādams: „Kas man matos bite? Kurā vietā? Kur?”. Nē jau, nekur nekādas bites, protams, nav, tikai viņš labrīt vietā saklausījis, ka šim kaut kur bite. Mēs „nopietnām„ sejām turpinām tik apļot pa gaisu. 1,2,3 un varam iet brokastīs. Tur izrādās garšīgie makaronu salāti, negaršīgā kafija, tikai puse no tomāta un ķieģelīša rupjmaize. Pārējās procedūras jau sanāk tīri vai ierasta, bet vēl joprojām nenoliedzami patīkama lieta. Nevaru pierast pie negaršīgās smilšērkšķu eļļas pilināšanas degunā. Mugura ir atdzīvojusies un sāk ieņemt tai paredzēto stāvokli. Nu arī galīgi ir izlemts par tām 2 reizēm sporta nedēļā sākot ar nākošo nedēļu! Vakarā jau bijām Dobelē spēlēt boulingu (to ar māsīcām un vienu draudzeni). Aizripinājāmies tik tālu, ka pēc tam uz ugunskurā bija jācep pelmeņi un jādzer saldais a la martini dzēriens. Man acis jau raibas ap 21.00. Domāju, ka patiesībā varētu šādā veidā pavadīt veselu mēnesi (vingro, atpūties, mazliet šis un mazliet tas..) vai arī, īstenībā, pat visu vasaru. Zhivi sebe (prom no tā pilsētas vai-tu-jau-paspēji-to-un-to-stresa). Klāt vajadzētu pielikt mazliet aktīvā garīgā darba un nekādus tv, avīzes, kino, kultūru! Nevajag neko!!! i. ceturtā un piektā diena Diena sākās salīdzinoši miegaini. Grūti pamosties. Pēc vingrošanas un brokastīm paspēju pat aizmigt. Šobrīd ir jau 12:00. Pa logu kaut kur tālumā atskan: „Gustav, uz vannu!!!“. Viņam negribas:). Šitāds nogurums esot tikai normāli, jo ķermenim tomēr ir pašam vien zināms slodzes slieksnis, kuru sasniedzot tas nepieradis vai nu prasa miegu vai pārtiku. Par ēšanu runājot, vēl mazliet un tūlīt jau pusdienas. Īsta uzlejamā kafija, patīkami stipra. Pusdienās arī īpašais žāvētu augļu saldais ar pienu- var makšķerēt veselas žāvētas melnās plūmes, aprikozes un rozīnes. Pēc dūņu procedūras un masāžas, pastaigāju līdzi mammas māsai pa slepenajiem kabinetiem, kur agrāk tika griezts un operēts, un dezinficēti trauki tuberkulozes slimniekiem. Visādas interesantas uzpariktes, galdiņi, skapīši, pincetes, lancetes, skalpeļi, zīda diegi brūču šūšanai aizkausētās stikla kapsulās, visādi šķērveidīgi instrumenti utt. Vispār interesanti par tiem laikiem klausīties. Manā īpašumā nonāk īpaši laba pincete (vienu tādu jau man pārpratuma dēļ vienreiz lidostā konfiscēja!), metāla lāpstiņa, divas stikla kolbas. Kā tikšu uz mājām? Par mūziku. Visa sanatorija laikam sazvērējusies un par spīti visādiem viļņiem un stacijām, radio noskaņots tikai un vienīgi uz LR 2. Uztvērēji ir visās procedūru telpās bez izņēmuma un ne pašā klusākajā režīmā!! Tu guli un tavs dzirdes aparāts nespēj izvairīties no Kantora nr.4, dīvainiem latviešu kantri izpildītājiem, visādiem Lauku Muzikantiem, N.Rutuļa jaunākajiem hītiem, dīvainiem raidījumiem plkst. 14.45, kur no visiem Latvijas nostūriem zvana cilvēki un ziņo, kāds pie viņiem laiks. Tā šodien zvana Koļa (jā, tieši Koļa) un lepni ziņo, ka ar laiku viņiem viss kārtībā un ka darbs ar traktoru veicoties varen labi. Guļu uz masāžas galdu un smejos. Vot, arī traktorists Koļa tomēr nav nekāds mīts!! Zvana vēl viens un saka, ka pie viņiem arī labi, bet kad raidījuma vadītāja mēģina noskaidrot, cik tad grādu īsti esot, tad šis sašutis, kā lai zinot, jo atrodoties taču ārā un griežot krūmus. Mana jaunākā māsīca te piepelnās mazgājot trepes, un aizvakar viņai viens no atpūtniekiem puķuzirnīšu pušķi uzdāvinājis. Nu, vai nav mīļi?! Sanatorija vēl iespējams darbošoties tikai kāds gadus 2. Tāda savdabīga oāze, tomēr!! Un jābraucot uz divām nedēļām kā minimums! i.

piezīmes no sanatorijas

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem