Anglija, kādu pat nespēju iedomāties..
|
Martins Marts Matisons
|
Anglija, kādu pat nespēju iedomāties...
Ceļojuma galamērķis – Anglija. Tam par apstākli kalpoja fakts, ka vairāki mani tuvākie paziņas ir tur apmetušies, iestrādājušies un nedaudz jau sākuši piemirst par saviem Latvijas draugiem. Tāpēc, kā tai teicienā saka: „Ja kalns neiet pie Muhameda, Muhameds dodas pie kalna.”
Tad nu arī devos!
Jau novembra sākumā izvēlējāmies iespējami lētāko variantu, caur aviokompāniju Ryanair mēs ar draudzeni nobukingojām divus biļešu komplektus līdz Londonai turp un atpakaļ.
Tas mums vienam cilvēkam izmaksāja nieka Ls 60.
Par izlidošanas datumu izvēlējāmies 24.decembri, tā cerot noķert īsto Ziemassvētku fīlingu, ko mums šajos gaišajos svētkos varētu sniegt Londona.
Diemžēl nenoķērām, bet par to vēlāk...
Līdz šim savā dzīvē biju lidojis divas reizes. Pirmo reizi – uz Dāniju, kad mācījos vēl pamatskolā. Tas bija sen, tāpēc grūti ko komentēt. Atceros tikai to, ka divas stundas pēc lidojuma mocījos, lai dabūtu vaļā savas aizkritušās ausis.
Otrajā reizē – un tas notika pirms pāris gadiem – airBaltic mani nogādāja Amsterdamā. Šoreiz tātad bija trešā reize, un tā mani nedaudz iešokēja...
It kā īpaši neciešu no klaustrofobijas, bet lidmašīnā jutos kā siļķe konservu kārbā, un te es domāju tās mazās konservu kārbiņas. Kā mans angļu draugs vēlāk izteicās, mūsu pašmāju Ikarus autobusi varētu būt Ryanair biznesa klase.
Sākotnēji, domājot, ka biļetes un sēdvietas lidaparātā ir numurētas, īsti neizpratām garās rindas nozīmi, kas sāka veidoties aptuveni stundu pirms izlidošanas.
Pēdējiem iekāpjot lidmašīnā, mēs beidzot to sapratām... Lidmašīnā vairs nebija palicis blakus divu brīvu sēdvietu. Tomēr, pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, mums izdevās samainīties un ar draudzeni sēdēt kopā vienā rindā.
Savu 10 kg rokas bagāžu lidmašīnas augšējā bagāžas nodalījumā gan mums neizdevās sarunāt novietot, jo tur vienkārši tai vairs nebija atlikusi brīva vieta.
Bagāžas somas kādā grūti izskaidrojamā veidā mēs iespiedām uz grīdas starp kājām. Tad visbeidzot mēs pacēlāmies gaisā. Un tā saspiestā atmosfērā pavadījām divarpus stundas līdz pat piezemēšanās brīdim, ko pasažieri sveica ar skaļiem aplausiem.
Kā jau minēju, Ziemassvētkus vēlējāmies pavadīt Londonā, savukārt pēc divām dienām bijām ieplānojuši aizšaut līdz pilsētai Leigh-on-Sea, kur mūsu draugi jau bija parūpējušies par mūsu uzņemšanu un izbrīvējuši sev darbā divas brīvdienas, lai ar mums sanāktu laiciņš patusēt.
Ielidojot Londonas Stansted lidostā, atcerējāmies, ka Anglijā uz dzīvi ir apmetusies vēl viena mūsu kopīga draudzene, dziedātāja Ladybird.
Dačuks – tā parasti mēs viņu mēdzam saukt – dziedāšanas karjeru nedaudz ir atstājusi otrajā plānā un aktīvi pievērsusies fotografēšanas mākslai. Tā kā no ceļojuma vēlējāmies izspiest maksimāli lielu labumu, vēlējāmies satikt arī viņu. Sarunājām, ka no lidostas taisnā ceļā dosimies viņu apciemot uz Queensway Londonā. Diemžēl jau sēžot lidostas autobusiņā, kuram mūs vajadzēja nogādāt uz nosacīto Londonas centru, saņēmām no Daces kurvīti tālruņa zvana veidā. Dačuks ir saguris un grasās jau doties pie miega...
Tā arī neaizbraucām līdz Viktorijai, bet kāpām ārā Liverpool Street, kas ir krietni tuvāk Londonas centram un mūsu galvenajiem apskates objektiem – izslavētajai Londonas acij, kā arī Big Benam un parlamenta ēkām.
Ķerot pirmos pozitīvos emociju uzplūdus, vērojot gleznaino Londonu, tradicionālos sarkanos busiņus un telefona būdiņas, aprodot ar tik savādo kreisās puses auto satiksmi, paralēli mēs meklējām viesnīcu, lai beidzot nosviestu bagāžu un jau brīvām rokām meklētu Londonas Ziemassvētku brīnumu.
Piecas stundas klejojot, pa ceļam tā arī nevienu hoteli nemanījām, bet, kas pats interesantākais – nemanījām neko arī no tā saucamā Ziemassvētku fīlinga.
Vienīgais, kur Ziemassvētku noskaņu uz mirkli tomēr mums izdevās uzburt, bija mazs veikaliņš, kur pa radio skanēja Shakin’ Stevens slavenās svētku balādes Merry Christmas Everyone melodija un vārdi: „Snow is falling all around me”...
Tā kā sagurums jau sāka sevi manīt, no vietējiem Anglijas korennijiem žitjeļiem noskaidrojam, ka lielākoties viesnīcas ir izvietotas Viktorijas rajonā.
Lai pa ceļam vairāk ko spētu no Londonas ieraudzīt, mēs nedaudz sadomazohistiski sevi mokot, atsakoties no iespējamajiem taksistu pakalpojumiem, vēl divas stundas spītīgi dodamies kājām viesnīcu virzienā.
Kā jau visus Latvijā, arī manu biznesu – pasākumu organizēšanu – ir skārusi krīzīte, līdz ar to šim ceļojumam varējām atvēlēt diezgan ierobežotus finansu līdzekļus, tāpēc vēl jo patīkamāka bija jauniegūtā atklāsme, ka nav nemaz te viss tik ļoti dārgs, kā biju tam sagatavojies.
Dzirdot nostāstus par Londonas dārdzību, mani patīkami pārsteidza 50 poundu cena, kuru samaksājām par Viktorijas rajona viesnīcas Dover Hotel divvietīgo numuriņu.
Jāatzīst, šī viesnīciņa nebija no tām pašām greznākajām, bet silts ūdens, duša, TV, tīri palagi un rīta brokastis mums tika nodrošinātas.
Nākamajā rītā jau atkal jauniem, optimisma pilniem, svaigiem spēkiem pieceļoties, vienojāmies pervim delom izbraukt ar Londonas aci, tā kā iepriekšējā vakarā to mums neizdevās īstenot, jo tā jau bija aizvērusies.
Informācija, ko mums pavēstīja melnīgsnējais reception čalis, iespēra kā zibens skaidrā dienas laikā.
Izrādās, mums nespīd nekāda Londonas acs, varētu teikt, ka šai dienā mums vispār nekas daudz nespīd, jo uz Ziemassvētkiem Londonā viss ir ciet – gan visas izklaides vietas, gan veikali, pat nekursē nekāds sabiedriskais transports.
Labi, ka šī informācija bija nedaudz pārspīlēta, jo mums tomēr izdevās atrast vairākus suvenīru šopiņus, kur tad arī ļāvāmies pirmajiem iepirkšanās priekiem.
Aizstaigājām līdz Bekingemas pilij, pie kuras tai mirklī noritēja svētku parāde.
Tā arī īsti nesapratām – vai pie pils iekšpusē stāvošā ļaužu svīta ir no karaliskās ģimenes vai vienkārši pils akreditētie pavāri un šoferi?
Lai arī kā tur nebūtu, pašu Elizabetes omīti tur tiešām nevarēja manīt. Viņa savu karalisko pēcpusi tā arī diemžēl laukā neizvilka.
Arī nākamā diena turpinājās ar „pārsteigumiem”... Mūsu ceļojuma galvenais mērķis bija apciemot draugus Anglijas piejūras pilsētiņā Leigh-on-Sea.
Aizstaigājuši līdz dzelzceļa stacijas uzziņām, atkal tiekam iespārdīti, jo izrādās, trains uz šo ciematu jau ir aizgājis agri no rīta, un autobuss vispār uz turieni nekursē...
Zvanām draugiem un stāstām šo lielo bēdu. Telefona otrā galā solās mums palīdzēt un noorganizēt transportu, kas mūs no Londonas varētu savākt.
Vēl viens patiesi savdabīgs un interesants atklājums priekš manis bija angļu iepirkšanās maniakālais drudzis ar nosaukumu Boxing Day!
Reizi gadā visos Anglijas veikalos notiek masveida izpārdošana šī vārda vistiešākajā nozīmē. Atlaides 70, 80 un pat 90 % apmērā no iepriekšējās cenas patiesi ir iespaidīgas!
Viesnīcā, skatoties BBC News, nespējām saprast, kā var jau no četriem rītā/naktī sākt stāvēt rindā uz veikaliem, kuri savu darbu uzsāk tikai ap deviņiem?
Tā kā atkal mums ir uzradies brīvais laiks, nolemjam paši savām acīm pavērot Kastes dienas burvību un dodamies uz Londonas centrālo veikalu ielu – Oxfordstreet.
Šo skatu es vēl ilgi neaizmirsīšu – miljons ļaužu dažādu populāru zīmolu piebāztām kuļķenēm haotiski skraida no viena šopa uz citu.
Ieejam McDonald’ā, un sajūta kā biržā – sešas kasieres izmisīgi bļaustās, par katru jaunu pasūtījumu informējot pavārus, cilvēki drūzmējas, nepārtraukti mīņājoties viens otram pa kājām.
Ilgi nespēdami šādā bišu stropā vairs tusēt, pašā Oxfordstreet viducī uz dullo ielecam sarkanajā busiņā ar vienu mērķi – tikt tālāk prom no trakajiem šopingotājiem.
Kad liekas, beidzot jau esam attālinājušies no pārpildītajām veikalu ielām, busiņš pēkšņi iznirst tajā pašā pārpildītajā Oxfordstreetā... Topogrāfisko sapratni pilnīgi zaudējuši, secinām, ka traki gara ir tā Oxfordstreeta. Esam atgriezušies turpat, tik tagad vells viņ zin, no kuras puses...
Ilgi nedomājot, lecam iekšā citā busiņā, jo uz sarkanā omnibusa norādīts mums jau tik zināmais Viktorijas rajons.
Braucot garām Haidparkam, redzam tur dažādas eiroparka cienīgas atrakcijas un nolemjam pieturvietā lekt ārā.
Drīz arī saņemam zvanu no draugiem – mums jau brauc pakaļ!
Vakarā, beidzot nokļūstot Leig-on-Sea un satiekot savus draugus, ļaujamies sirsnīgam trīs dienu kodienam!
Tāpēc aprakstīt šos notikumus no manas puses nebūtu īsti racionāli, ņemot vērā apstākli, ka, nokļūstot Rīgā, pats vēlējos salīmēt dažus iztrūkstošos šo dienu momentus... / ha-ha! /
Īsumā šo dienu izklaides grafiks bija nemainīgs –
klubiņš, baļļuka turpinājums kādā dzīvoklī, no rīta pamošanās ar sāpošu galvu, kam seko uzlāpīšanās ar aukstu angļu aliņu.
Paēdot brokastis un nedaudz atgūstoties, mūs sagaidīja dažādas ekskursijas pa Leigh-on-Sea, tā sakot, neliela kultūrizklaidējoša programma pirms nākamā metiena...
Kas svarīgi –
Šad tad pie sevis biju domājis un prātojis, kā gan klājas tiem daudzajiem letiņiem, kuri līdzīgi maniem draugiem ir pārcēlušies uz dzīvi tur svešumā?
Domās biju arī iztēlojies, kā viņi tur īsti ir iefiltrējušies, kādi ir viņu sadzīviskie apstākļi, attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem, darba stundas utt.
Es viņus nedaudz apbrīnoju par šādu gatavību pielikt punktu iepriekšējam un uzsākt savu dzīvi kā no jauna.
Ir pilnīgi skaidri apstākļi un motivācija, kas liek cilvēkiem tā rīkoties, tomēr tas ir diezgan paliels riska moments un uzdrīkstēšanās...
Gribu cerēt, ka vismaz daļa no mūsējiem tomēr vēlāk atgriezīsies savā etniskajā dzimtenē. Esmu nelabojams optimists ar pārliecību, ka nākotnē arī mums ir gaidāma izaugsme un labklājība.
Bet pagaidām, lai savilktu galus kopā, daudziem vienkārši neatliek citu alternatīvu...
Kas pozitīvi –
Tas, ko es tur redzēju, mani patiesi patīkami pārsteidza. Manis iztēlotās 4x 4 metru būdas vietā, mani draugi īrē sev mitekli greznās, gana plašās telpās. Viņiem tagad vairs nav dilemmas, ko pirkt šņabja veikalā – Bonīti vai Tullamoru –, viņiem tagad pietiek... Un tas ir svarīgi...
Arī savstarpējās attiecības gan ar vietējiem, gan pašu starpā ir kļuvušas draudzīgākas un iecietīgākas. Viņi patiešām ir sākuši vairāk smaidīt, viņi ir sākuši normāli dzīvot!
