Arequipa – Lima, pārbrauciens

Una Silkāne - Fotogrāfe 12.01.2010 9 min lasīšanai 37 foto

Nu reiz man ir iespēja apskatīt Peru piekrasti, par ko esmu sajūsmā. Sākšu ar to, ka iepriekšējā raksta lasītājiem atbildēšu ar to, ka nokļuvu līdz Peru. Viss sākās pagājušā gada martā, kad dzīvojot Calgary, Kanādā vīram, kas ir peruānis, nācās meklēt citu darbu, citā kompānijā, jo Kanādā tai laikā bija krīze naftas un gāzes industrijā... Tad nu viņam, ģeologam esot, paveicās atrast darbu savā dzimtenē. Tā nu bija mums skaidrs, ka nāksies pārvākties uz Peru un skatīties, kā tad viss tālāk veidosies ar darbiem. Izlēmām, ka šis būs mūsu eksperiments, jo es nerunāju īsti spāniski tai laikā (sapratu gan daudz) un turklāt es nebiju radusi ne pie tā klimata, ne dzīves apstākļiem. Oktobra beigās mūsu eksperiments sākās. Visi trīs, ar nu jau 6 mēnešus veco meitiņu, pārcēlāmies uz Peru, Arequipu.

Tad nu pie lietas.

1.diena

Izlēmām, ka 3-4 dienu laikā, gar Peru piekrasti, dosimies ar mūsu nelielo auto no Arekipas uz Limu, naktis pārlaižot Puerto Inca un Paracas. Kopumā pārvarot nedaudz pāri 1100km. Mums jau no paša sākuma visi teica, lai braucam dienas gaišajās stundās un vakarus un naktis pārlaižam pilsētās, jo lielceļi naktīs nav droši. Visādas lietas varot gadīties. Tas mani jau nedaudz satrauca. Un esot ar mazo mašīnā, it nemaz negribējās par to domāt. Tā nu 3 stundas vēlāk, līkloču līkumojot caur kalniem un tad arī pārbraucot taisnākos Atakami (šķeit pasaulē sausākais tuksnesis) tuskneša Z daļas gabalus, esam Camana pludmales pilsētiņā, kas ir dzīva tikai Peru vasaras sezonā (no decembra līdz martam). Šur tur pa malām var redzēt tukšas, pamestas, un apdrupušas mājas, kas joprojām tur stāv pēc cunami, kas gadus atpakaļ, bij gandrīz „noslaucījis” pilsētiņu pilnībā. Vietējie saka „paldies Dievam, ka tas esot noticis ziemas sezonā, kad tur nav bijuši cilvēki”. Pludmale toties šodien, nedaudz mākoņainā dienā, ir pilna ar cilvēkiem un maziņām kafejnīciņām, kur var nobaudīt vietējās veltes: Chupe de camarones (jūras velšu zupa), cebiche (laimā marinētas jūras veltes) dažnedažādās variācijās un visvisāda veida Pescados Fritos jeb ceptas zivis. Tad nu atrodam vietējo lielāko restorānu, jo es nevēlos saslimt un pārējo daļu ceļojuma pavadīt tuvējā slimnīcā. Šeit ir jābūt uzmanīgam ar mazām kafejnīciņām, jo ne visur sanitārie apstākļi ir piemēroti latviešu kuņģīšiem. Vīra mamma jau iepriekš mani piekodināja: „Pludmalē salātus neēd! Ēd tikai un vienīgi pagatavotas maltītes, lai nesaslimtu.”

Labi ieturējušies, dodamies tālāk uz mūsu galamērķi – Puerto Inca, ko savā prātā biju iedomājusies kā nelielu pludmales pilsētiņu ar vienu jauku viesnīcu. Izbraucot no Camana, ceļš jau uzreiz pārvērtās līkumainā čūskā, kas vijas caur piekrastes klintīm, šur tur ar agstākām, citur zemākām kraujām, kas turpat metas iekšā okeāna augstajos viļņos. Laiks bija pelēks un apmācies, it kā solīdams ko nejauku. Tomēr šeit, Peru D piekrastē nekad nelīst. Okeāna aukstā straume, kad saduras ar siltajām gaisa masām, rada vienīgi apmākušos laiku un šur tur smidzina vai ir miglains. Liela daļa piekrastes pakalnu ir kaili un tuksnešaini bez jebkādas veģetācijas, tad atkal citur, retāk ir zaļi pakalni, dēļ tā, ka mākoņi vislaik „sēž” uz viņiem un izdala gaisa mitrumu.

Nobraukuši nedaudz vairāk par pusi no šai dienai atlikušā ceļa gabala, vienā no līkločiem nejauši uzskrējām virsū lielam akmenim, kas kā par nelaimi bija uzvēlies uz ceļa tieši tur, kur mans vīrs to neredzēja. Vienā mirklī pakaļējais rats bija tukšs. Par laimi šim līkumam sekoja garāks taisns ceļa posms gar pašu krastu, bez kraujas. Tur arī piestājām, lai nomainītu riepu. Man jau tad sirds sitās kā nejauka, jo bija kļuvis krēslains un man prātā maisījās domas par to, cik nedroši ir uzturēties uz lielceļa vakara stundās. Ātri vien mani īsie pludmales svārciņi tika nomainīti pret džinsām, lai nepiesaistītu nevajadzīgu uzmanību. Minūti vēlāk atklājās, ka riepu nomainīt pašu spēkiem nevarēsim, jo ratatslēga neder. Ak Dievs, es biju pārbijusies... Ko nu? Jāštopē garāmbraucēji, citas izejas nav! Šausmas! Rokas dreb, bet ko darīsi? Pirmais, kas piestāja, visādi izmēģinājās, bet nekas nesanāca, arī viņa ratatslēgas nederēja. Izrādās mūsu nesen pirktajai toijotiņai bija uzlikti rati (šiki diski), kuriem ir nepieciešamas speciālas atslēgas. Otrajam čalim (ar Mersedesu), kas apstājās bija uzgalis, kas der, bet ar ko pagriezt nebija. Šis piedāvājās mani un mazo aizvest līdz tuvākajai pilsētiņai, kas esot 30 min attālumā, tādā veidā atvieglojot auto svaru. Es gan pieklājīgi atteicos. Nekāpšu mašīnā pie svešinieka, valstī, kuru nezinu, kur ziņās tik bieži dzird par bērnu laupīšanu! Nav jau gluži Kolumbija, kur ir teroristu grupējumi, kas padara to situāciju briesmīgāku, bet vienalga. Tā nu ar tukšo ratu skrip skrap 30km/h devāmies uz Atico, kas mūsu lēnajā braucienā bij kādu 30-40 min attālumā. Vīrs Mersedesā sekoja mums, ja nu kas mums gadītos vēlreiz, palīdzētu. Kad ieradāmies Atico pie tuvākā llantero, jeb riepu mehāniķa, bijaa jau tumšs. Izkāpjot nomašīnas atklājās, ka rats ir galīgi nelietojams, bet diskam nav it nekādas vainas. Mehāniķis tik paslavēja manu vīru par lielisko ratu izvēli, bet nespēja pašu riepu nomainīt. Uzlikuši rezerves ratu, devāmies tālāk, bet nu jau vairs ne uz Puerto Inca, bet gan uz Chala, kas ir lielāka pilsēta, jo tā bija tuvāk nekā mūsu sākotnēji iecerētais galamērķis. Saunājām ar mūsu palīgu (vīru Mersedesā), ka brauksim kopā uz Chalu un tad tur kopīgi pavakariņosim un pārlaidīsim nakti. Nobraukuši kādus 30km, mūsu palīgs ar savu mersi lielā ātrumā pēkšņi aizsperas mums garām un mēs ne pa kam nevaram viņam tikt līdzi. Kad ieradāmies mūsu norunātajā satikšanās vietā – viesnīcā, viņa tur nebija. Nodomāju, ka varbūt labi vien bija neuzticēties un nekāpt tai auto...

Cahlā palikām Hotel de Turistas, vienā no 2 pieejamajām viesnīcām, pašā okeāna krastā.

2.diena

Ap 6 no rīta mani pamodināja gultas kustēšanās un logu šķindoņa. Pusmiegā nodomāju: zemestrīce, bet turpat arī aizmigu. Vēlāk nogājuši lejā restorānā, atklājām, ka viesnīcā nav elekrības un nevarēsim samaksāt rēķinu. Administrators tomēr solījās iedarbināt viesnīcas ģeneratoru, kas problēmu atrisinātu. Jautājot par logu šķindoņu rīta agrumā, viesnīcnieks atbildēja, ka tie droši vien bijuši kādi spēcīgāki viļņi, kas situšies pret akmeņiem tur pat krastā. Šai viesnīcā gan apmesties neiesaku, jo istabiņa šķita netīra un ēdienu nācās gaidīt ilgāk nekā glaunā restorānā, bet ko gan labāku var vēlēties mazā piekrastes pilsētiņā, kuras vienīgie tūristi reāli ir tie, kas nav paspējuši tikt līdz Puerto Inca vai Icai.

Kādu pusstundu vēlāk jau esam Puerto Inca, kas ir tikai kādus 8km no Chalas. Man par izbrīnu, Puerto Inca izrādās pludmale ar vienu vienīgu viesnīcu un kempinga vietu. Bet toties kas tā ir par viesnīcu! Skaisti! Pludmale ir tāds kā neliels līcītis no abām pusēm klinšu ieskauta. Brīnišķīgs skats (skat. Albūmu)! Esmu sajūsmā! Bet tā kā mūsu plāni mainījās, mums nav daudz laika palikt tur un izpētīt apkārtni. Noskaidrojuši, ka viesnīca piedāvā pārgājienus pa apkārtni, kur var apsktīt pingvīnus, lamas un citu dzīvo radību, kas šeit pat peikrastē dzīvo, dodamies tālāk.

Ceļš jau atkal līkumo gar piekrasti. Šodien debesis ir zilas un pakalni ar’ tālāk braucot kļūst arvien zaļāki. Mans vīrs pat ieteicās, ka viņuprāt tuvojamies Las Lomas, kas tulkojumā būtu zaļie pakalni (vismaz es tā sapratu). Nākamajā līkumā mūs apstādina policija, pārbauda dokumentus un saka, lai braucam uzmanīgi, jo pēc 3 km esot „Zona de arenamiento” jeb smilšaina vai smilšu tīrīšanas zona. Kādus 3km tālāk mans vīrs saka, ka nekā jau neesot, ka nez par ko tas policists esot runājis. Nobraukuši vēl kādus 10km pēkšņi saprotam, ko policists bija domājis. Mūsu acu priekšā paveras viena liela smilšu tuksneša jūra. Šoseja paliek knapi redzama. Divu joslu vietā nu ir viena, kas šur tur šķiet ne visai labi izbraucama. Vējš no pludmales pāri ceļam nes smiltis gluži kā sniegu puteņa laikā. Abās ceļa malās lielas smilšu kupenas. Vīrs tik nosaka: „ Žēl, ka man šeit nav savas FJ Toijotiņas (džipa, kas mums bija Kanādā), bail, ka ar šo te mazo auto varam iestigt. Un ārā no tādas smilšu kupenas viegli nav tikt.” Mums par laimi, izbraucam cauri „smilšu tuksnesim” bez starpgadījumiem un turpinam savu nosprausto ceļu.

Nedaudz pirms pusdienas laika iebraucam Nazca, pilsētiņā, kas piedāvā lidojumus pāri slavenajām Nazca līnijām. No gaisa skatam vajadzētu būt brīnišķīgam. Mēs lidojumu neizvēlamies, jo dēļ mazās, tas būtu grūti izdarāms. Tomēr izbraucot cauri pilsētai, kādus 25km no tās ir skatu tornis, no kura var redzēt dažas Nazca līnijas, kas man par izbrīnu ir turpat ceļa malā. Skaisti skati! Kurš gan ko tādu būtu darījis? Tie zīmējumi tak vietām ir simtu metru lieli un realitātē iznākums ir redzams tikai no gaisa! Un kā šādi zīmējumi laika gaitā ir saglabājušies? Jautājumi paliek neatbildēti. Braucot tālāk, redzams vien plakans tuksnesis. Varu noprast, ka ir ļoti vējains, jo mūsu vieglo auto šad tad iešūpo. Mans vīrs iesakās, ka šo daļu saucot par Tablo de Inca jeb Inkas galdu, tāpēc, ka tas esot ļoti plakans, ka jūdzēm nekā nav tikai tuksnesis.

3.diena

Mans vīrs jau ir izlēmis, ka noteikti dosimies uz Limu, nepiestājot Paracas. Tomēr es par visām varītēm mēģinu viņu pierunāt doties uz Paracasu, jo tā sākotnēji bija mūsu galvenais mērķis. Paracas Nacionālais Parks ir izslavēts ar savu vienreizību un apskates vietām. To noteikti ir vērts apciemot, ja dodies uz Peru.

Iebraucot Paracas mazajā pludmales pilsētiņā, arī mans vīrs beidzot ir pārliecināts par to, ka šeit paliksim pa nakti un izbaudīsim tūres, ko piedāvā viesnīca. Izrādās, ka ar savu auto varam doties nelielā izbraucienā pa Paracas Nacionālo Parku. Tas mums divreiz nav jāsaka. Ātri mazajai tiek uzziesta trekna kārta saules aizsargkrēma (noteikti vajag iegādāties, esot Peru, jo saules radiācija ir ļoti spēcīga; ar SPF 50 pat es vēl spēju nedaudz iedegt), mašīnā iekšā un dodamies uz vārtiem, kas ielaiž teritorijā. Samaksājam sargam 5 soles, iegūstam karti ar apskates punktiem, dažas norādes, kur un kā doties, un uz priekšu! Paracas Nacionālais Parks realitātē ir tuksnesis ar skaistām, klinšainām piekrastēm. Viena no vietām, kas noteikti ir jāapskata ir Katedrāle, kas ir ūdens izskalota klints Katedrāles izskatā. Pēdējā lielā zemestrīce gan to Katedrāli ir daļēji nopostījusi, bet neskatoties uz to, ainavas ir brīnišķīgas. Dodoties šai tūrē, noteikti nevajag pabraukt garām Las Lagunillas un vietējiem restorāniņiem pašā līča piekrastē. Pie restorāniņa mūs sagaida kādi 5 pelikāni, kas turpat gar restorānu pastaigājas, un čalītis, kas par visām varītēm grib mūs pierunāt doties uz viņa restorānu nevis uz 2 citiem. Pat ja mums negaršošot maltīte, viņš mums atgriezīšot naudu. Mēs tik nosmejam un dodamies restorāna virzienā, jo ir grūti tikt ārā no šī džekiņa tīkliem. Mmm, tiek iebaudīts kārtējais sebiche mixto... dažnedažādas jūras veltes, turpar izzvejotas, samarinētas laimā un sarkanajos sīpolos, pasniegtas marinādē ar kukurūzu (kas ir 3 reizes liekāka par Latvijā sastopamo) un camotes jeb sweet potatoe (nezinu gan kā tas tulkojas latviski).

Lieliski ieturējušies, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Mēs bijāmpiereģistrējušies El Mirador, jaukā 2 zvaigžņu viesnīciņā, kas manā skatījumā ir pelnījusi ne tikai 2 zvaigznes. Pa ceļam noelmjam, ka ieklīdīsim Hilton viesnīcā, kas, atšķirībā no mūsējās, ir pašā okeāna krastā. Jāpiebilst, ka Paracas ir diezgan dārga, jo tā ir tūristu iecienīta vieta. Hilton par vienu nakti prasa pāri 200 dolāriem, kas mums nav gluži pa kabatai. Tomēr, ja gribas pagozēties saulītē jaukā atmosfērā ar jauku (salīdzinoši lētu) restorānu turpar pie baseina, Hilton ir īstā vieta, kur ieklīst. Administrācijā noskaidrojam, ka par 25$ var izmantot viņu baseinu un viesnīcas restorānā ēst visu, cik vien vari un ko vēlies no pieejamās bufetes. Tomēr šoreiz ēšana nav mums svarīgākais. Nedaudz apskatījuši viesnīcu, dodamies atpakaļ uz savu viesnīciņu.

4.diena

Mostamies 7os, lai varam paspēt uz pingvīnu apskates izbraucienu ar laivu, kas ir paredzēt 8os. Tomēr paēduši brokastis, noskaidrojām, ka varēs braukt tikai viens no mums, jo mazajai motorlaivā būs par vējainu. Tā nu mans vīrs aizdevās 2 stundu braucienā (maksā 40 soles) apskatīt pingvīnus. Atgriežoties viņš izteicās, ka tai noteikti atgriezīsimies, lai nākamo reiz izbraucienā ar laivu varu doties es.

Ap 11iem izbraucam no Paracas ar galamērķi Limu. Turpat netālu no Paracas ir pilsēta Pisco, kas paver briesmīgu skatu ar sabrukušām mājām, pustukšām, smilšainām ielām. Visur drupas. Mans vīrs man pastāsta, ka pēdējā lielā zemestrīce (šķiet 2007.gadā) ir pilnībā nopostījusi Pisco, kam vēl ir sekojis arī cunami, padarot postījumus vēl lielākus. Ar šausmām iedomājos, kā tas ir bijis. Skati nav diez ko skaisti, bet cilvēki tomēr pamanās vēl tur dzīvot, šur tur šo to atjaunojot.

Kādas 3-4 stundas vēlāk esam galamērķī – Limā. Laiks šeit nav diez ko jauks... ir apmācies un rasina. Galīgi neraksturīgi vietējai vasarai, kad dienām vajadzētu būt 99% saulainām.

Līdz nākamajai reizei!