Kasablanka, El Jadid, Rabata II

10.01.2010
6 min lasīšanai
281 foto

Ievadu par Maroku var lasīt iepriekšējā rakstā: "Maroka – plānošana, gatavošanās un vispārējā informācija I" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7670 Izlaidīšu visu pārlidojumu pa Eiropu, jo to var katrs pēc sava prāta saplānot un izdomāt, tādēļ sākšu ar Kasablanku, kur bija mūsu pirmā apmešanās vieta. Lidosta ir aptuveni 25km no pilsētas un tādēļ labākais variants kā aizbraukt līdz Kasablankai, ir iet turpat lejā uz vilcienu. Kasē nopērkat biļeti un ignorējat visus taksistus, jo ar taksi būs dārgāk un neko labāk jau nebūs, ja tikai neiesiet kādā kolektīvā taksī ;-). Vilcienā no Lonely Planet ceļveža atradām vienu no lētākajām viesnīcām un pie dzelzceļa stacijas nācās ņemt taksi, jo galīgi neorientējāmies tajā pilsētā ar lielām mugursomām. Tas arī ir labākais variants lai nezaudētu laiku. Bijām izlasījuši, ka jāprasa braukt pēc skaitītāja un cītīgi nokodinājām, ka brauksim pēc skaitītāja. Tā arī bija vienīgā reize, kad mūs piešņāca, jo paši vainīgi - gribējām kaulēties ;-). Samaksāju, bet taksists paprasīja dubulto maksu par skaitītāju – nu no katra to summu kas bija uz skaitītāja, jo bijām divi. Tā, ka mazajos (Petit Taxi) nemaksājat katrs par sevi, tajos jūs maksājat par visu kopā, bet lielajos (Grand Taxi tādi veci un lieli Mercedesi) gan maksājat par vietu ja braucat ar pārējiem. Viesnīcā dabūjām atlaidi, ko īpaši neprasījām, jo parādījām kā izskatās viņu viesnīca jaunajā un tikko iznākušajā Lonely Planet. Liekas cenas atšķīrās vai e-pasts atkal nebija pareizi, bet nu vismaz nekādas apkrāpšanas pirmajā dienā vairs nebija. No visa ceļojuma secināju, ka krāpšanās notiek tikai lielajās tūristu pilsētās, kur tūristi ir ierasta lieta. Ārpus lielpilsētām viss ļoti pozitīvi un nekādas šmaukšanās netika novērotas. Devāmies Kasablankas medīnas (vecpilsēta, kas iežogota ar mūri) virzienā. Jau pirmajā dienā iekļuvām tādā vietējo plūsmā, kur nebija neviena baltā. Sapratām, ka mums neviens suvenīrus nepiedāvā, neuzmācas, nepievērš uzmanību, tad jutāmies droši pat vispamestākajā un netīrākajā nostūrī. Apēdām pirmo marokāņu pārtiku - medīnā pirktu maizīti ar salātiem un tunci, kas maksāja ap 15 santīmiem (tik lēti liekas vairs nesanāca atrast kādu maizīti, bet nu arī 20 santīmi vai biki vairāk nelikās dārgi par šo pildīto bulciņu). Aizgājām saulrietā apskatījāmies Hasana II mošeju un tas arī ir vienīgais ievērības cienīgais objekts šajā pilsētā, tādēļ nolēmām jau nākošajā rītā agri doties tālāk. Nākot atpakaļ no medīnas mēs it kā nedaudz nogājām šķībi, jo pat taksists vedot mūs no vilciena stacijas nevarēja uzreiz precīzi pievest pie viesnīcas. Tā nu mēs pat negribot uzķērāmies uz pirmo gidu, kas bija klibs vecs onkulītis un gribēja tikai papļāpāt, jo viņam tāpat esot pa ceļam. Es viņu visādi mēģināju atrunāt no nākšanas līdzi, jo man ir karte un pats zinu kur mums jādodas, bet šis visu laiku atgādināja, ka "I'm not criminal", un tā nu arī viņam atļāvu iet līdzi. Viņš palielījās, ka strādājis visādās valstīs un kaut kādā sakarā arī Latviju zināja. Tas bija vienīgais sastaptais onkulītis visā Marokā, kas mācēja vācu valodu. Beigās šis saka, ka jāiet tā un tā, bet gribētu saņemt kādu naudiņu. Viņam tur esot bērni jābaro, grūta dzīve un tā. Es parasti ar pārtiku mēģinu cilvēkiem palīdzēt, ja nu tiešām ar to ir grūtības. Biju ar mieru atdot daļu no medīnā iepirktās pārtikas. Bet šim izrādās ēdiens nebija vajadzīgs un der tikai nauda. Tad nu nācās viņu pasūtīt māju tālāk, jo viņš jau mūsu labā neko nebija izdarījis un parādā es viņam nebiju. Par to pārāk neuztraucaties, ja tā gadās, jo tas ir normāli – ja paši palīdzību neprasiet un marokāņi paši kaut ko izdomā piesieties, tad tā ir viņu problēma, nevis jūsu ;-). Lielpilsētās viņi ir kaut kādi "izlaisti" un uzskata, ka baltie cilvēki ir "slaucamas govis" un viņi nekaunas ubagot atklātā veidā. Mazpilsētās nav tik traki un ir pavisam cita attieksme. Ubagošana gan visur bija pierasta lieta, bet naudu devu tikai tādiem, kas godīgi strādā un kaut vai par kapeiciņām kaut kādu pakalpojumu izdara. No sākuma domāju, ka musulmaņu kultūrā nav pieņemts ubagot, bet izrādījās tur tas ir labs bizness – it īpaši pie mošejām vai kaut kur tūristu rajonos. Pat autobusos kāpa iekšā un ubagoja no vietējiem marokāņiem (ar tiem parastajiem autobusiem tūristi nebrauca - vismaz nevienu nesanāca redzēt). Vienreiz arī ziedoju tāpat naudiņu, jo izskatījās trūcīga jaunā māmiņa ar bērniņu. Bet nu pārāk ar ziedošanu neaizraujaties un ja jums ir ļoti mīksta sirds, tad Marokā šajā jautājumā varētu būt grūti. Ja runā par kultūršoku, kas it kā daudziem esot bijis un būs, tad man diemžēl tāda nebija. Visticamāk dēļ tā, ka daudz kur esmu bijis un daudz ko jau redzējis. Ai nē, samelojos! Bija gan man kultūršoks, bet tas bija nevis Marokā, bet atpakaļ braucot Vācijā, Berlīnē, sēžot metro un stulbi skatoties pa logu uz visām tām grandiozajām ēkām. Visu laiku nevarēju saprast kam tādas pilis vajadzīgas un pie tam visi tik nelaimīgi, mantrausīgi utt. Tad vēl Latvijā kādu mēnesi nevarēju "attiet" no visādiem paradumiem, piemēram, kaut ko svarīgu darīt ar kreiso roku. Pamodāmies pirms saullēkta un ar taksi (tos pat no agra rīta ir viegli uz galvenās ielas noķert) devāmies uz staciju. Vairāk nekādas pārmaksāšanas nenotika. Naktī it kā ir dārgāki tarifi, bet mums par parastām naudiņām aizveda. Starp citu, mazajos takšos skaitītāji ir tikai lielajās pilsētās – Kasabalnka, Marakeša un Rabata. Varbūt vēl kaut kur, bet nekur vairāk tā īpaši neredzējām. Tādēļ ar taksistiem īpaši kaulēties nesanāca. Parasti uzreiz sēdāmies iekšā un pēc tam devu naudu, lai pats no rokas paņem cik vajadzīgs par braucienu (lasīt iepriekšējo rakstu par šo metodi ;-)). Lielpilsētās gan viņi ir lielāki žuļiki un tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ man lielpilsētas tā arī Marokā neiepatikās. Ar vilcienu tikām līdz El Jadid un tur no stacijas līdz pilsētai ir prāvs gabals ar taksi. Tādēļ ja vēlaties lētāk ar mazāku komfortu, tad uzreiz var braukt no Kasablankas ar autobusu. Kā secinājām, tad vietējie autobusi kursē regulāri un ir vislētākais un optimālākais pārvietošanās līdzeklis. Pastaigājām pa El Jadid vecpilsētu un galvenais dēļ kā mēs uz turieni braucām, bija Portugāļu ūdenstornis. Ja interesē bildes, tad manā fotoalbumā šo to atradīsiet ar nelielu aprakstu. Tas ūdenstornis ir iekļauts UNESCO mantojumā un ir tā vērts, lai to apmeklētu. Diezgan mistisks skats un citur neko tādu neredzēsiet. Tur filmēta filma Otello un varbūt vēl kaut kas. Tālāk domājām braukt atpakaļ ar vilcienu uz Kasablanku, bet izrādījās tas saraksts, ko atradām internetā, nebija īsti pareizs un minētais vilciens pa dienu neiet, jo sāks kursēt tikai vasarā. Tā nu nācās pakomunicēt ar turpat stāvošajiem policistiem, kas mācēja salīdzinoši labi angliski. Tas ir visai liels retums, jo visi tur pārsvarā runāja tikai franciski un arābiski. Viņi ir loti izpalīdzīgi un ļoti grib komunicēt, tā, ka pat ar angļu valodas prasmi jūs komunikāciju trūkumu Marokā nejutīsiet, bet ja mācēsiet franču valodu, tad tā jau varētu būt pārkomunikācija ;-). Tādēļ franču valodā nemaz nemēģināju runāt un ja man kaut ko franciski teica, tad pusi nesapratu un tāpat atbildēju angliski. Vāciski un krieviski vispār nekur nerunāja visā ceļojuma laikā. Policisti paskaidroja, ka vilciens nav un saorganizēja mums taksi uz pilsētu un vēl vienu marokāņu meiteni, kas palīdzēs ar autobusu uz Kasablanku. Ar transporta organizāciju tur viss kārtībā – nepaspēsiet pat attapties, ka jau būsiet iestumts kādā autobusā un jau brauksiet vajadzīgā virzienā. Tā arī mums sanāca, jo, kamēr gribējām pētīt CTM autobusu kustību sarakstu, tikmēr mūs tur ātri, ātri sauca un iestūma parastajā autobusā. Tā arī CTM visā ceļojuma laikā nemaz nedabūjām nomēģināt kaut arī vienreiz gribējām. Parastie autobusi ir gan lētāki, gan biežāk kursē, gan var izbaudīt vietējo kolorītu. Piemēram, braucot uz Kasablanku autobuss tā piestūmās, ka daudziem bija jāstāv kājās. Vienam mūkam iedeva autobusa gaisa filtru un tas apsēdās man blakus. Tā dīvaini likās blakus sēdošs mūks uz autobusa gaisa filtra. Tad interesanti likās kā notiek pasažieru iekāpšana un izkāpšana. Autobuss parasti neapstājās un visi šo procesu veica, autobusam lēni braucot pa, aizmugurējām durvīm. Ja bija sievietes ar paunām, tad gan autobuss apstājās un ļāva mierīgāk visiem sakāpt. Skats jau bija interesants, kad braucot pa šoseju autobuss samazina ātrumu un bariņš marokāņu salec braucošā autobusā pa aizmugurējām durvīm. Reizēm viņi aiziet braucošā autobusā pie tām aizmugurējām durvīm uzpīpēt, atverot durvis. Tādēļ, ja nepatīk cigaretes, tad tur sēžamvietu neizvēlaties. Braucot uz Kasablanku vēl domājām pāriet uz vilcienu vai CTM autobusu, bet tā kā visas šo transporta līdzekļu pieturas bija patālu un būtu atkal jāmaksā par taksi, tad nolēmām riskēt un braukt tālāk arī līdz Rabatai ar parasto autobusu. Vienīgā problēma būtu atrast vajadzīgo autobusu tik lielā autobusu parkā. Bet tā neizrādījās problēma, jo nebijām pat vēl lāga izkāpuši no autobusa, kā jau mūs mēģināja iestumt autobusā uz Rabatu un teica, lai ātri nākam. Es vēl aizbildinājos, ka mantas vajadzētu paņemt no bagāžas nodalījuma, bet tas viss notika zibenīgi. Mantas kāds ātri pārstūma uz blakus stāvošo autobusu un mierīgi kāpām jau nākamajā autobusā. Izrādījās, ka mēs tur bijām vienīgie un nekādai steigai nevajadzēja būt. Tomēr diezgan ātri savācās braucēji un jau pēc kādas pusstundas devāmies ceļā. Rabatā atkal paņēmām taksi līdz izvēlētajai viesnīcai, kur atstājot mantas varējām doties sirojumos. Aizgājām līdz Muhameda 6 pilij un tad ar kājām līdz Cellah (senām romiešu drupām). Diezgan interesanti ar tiem stārķiem, gārņiem un kaut kādiem dārziem pa vidu. Tāda samērā mistiska vieta. Liekas arī vienīgā, ko Rabatā noteikti vajadzētu apskatīt. Vakarā aizgājām atkal uz medīnu paēst vakariņas, kas mums izvērtās par tradīciju, jo bija gan garšīgi, gan lēti, gan interesanti, gan visādi citādi pateicīgi. Rabātā paņēmām maizīti ar svaigi ceptām akniņām. Pirkstus gandrīz noēdām. Ļoti garšīgi un cena 25 santīmi par maizīti. Pirmo reizi iemēģinājām vietējos austrumu saldumus un ar tiem arī saslimām – jau ik pa pāris dienām meklējām ko garšīgu vēl varētu iepirkt. Esmu saldummīlis (jo nepīpēju un īpaši nedzeru ;-)), tādēļ diezgan labi orientējos tajās lietās un izvēlējos patiešām kaut ko garšīgu – tādas brūnas ar karameli aplietas lietiņas. To mēs arī kā suvenīru atvedām uz mājām. Vispār tos saldumus iesaku pirkt katrā pilsētā pa bišķiņam un pamēģināt, jo katrā pilsētā kaut kas atšķiras. Bija tādi saldumi, kas bija gandrīz visur, bet bija tādi, kas bija nopērkami tikai vienā vietā. Salé, Volubilis, Meknes, Fes IIIhttp://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7766

Kasablanka, El Jadid, Rabata II

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem