Kā es braucu ASV lūkoties! III daļa - Puerto Rico

Long John 08.01.2010 8 min lasīšanai 22 foto

Puerto Rico

Part I

Ielidojam pa skaisto, aiz loga saule, pilots stāsta, ka aiz borta 25 grādi plusā. Ideāli. Beigās šis saka, ka nekas nespīd, nāksies 10 minūtes gaidīt, kamēr Puerto Rico lidostas darbinieki sadomās atbrīvot vietu kur lidmašīnai piebraukt un izkraut mūsu sagurušās miesas.

Esam ārā. Aiziet pirmais „kuplais” Karību salās. Tad atrodam tūrisma info centru, kas mums palīdz saorganizēt car rental (pirmo un vienīgo šajā braucienā), jo esam izlēmuši salu iepazīt tuvāk. Sagaidām Čārliju (kas, kā vēlāk izradās, ir auto nomas nosaukums), kas mūs aizved uz nomas placi, aizpildām papīrus, novelkam credit card un mums iedod atslēgas. Te nu mums paveras skats uz mūsu noīrēto 6 litrīgo, turbo sporta aparātu KIA Rio, pie tam - automāts. Labs ir, lecam iekšā un velkam uz hoteli. Izgriežam no nomas un iesēžamies „korķī”. Viņiem tā ir ierasta lieta.

Sapratu, ka auto noma bija mūsu lielākā kļūda. Man likās, ka Latvijā braukšanas kultūra ir d....., tad šeit ir vēl trakāk. Visi brauc principā kā grib – ievēro tikai sarkano gaismu un arī izņēmuma gadījumos. Lūk, ko es sapratu par braukšanu Puerto Rico. Pirmkārt, runāt pie stūres pa telefonu ir norma. Otrkārt, kad gribi nogriezties vai pārkārtoties braukšanai citā joslā nekādā gadījuma nelieto pagrieziena signālu. Treškārt, kad Tu stāvi pie luksofora kāds trešais vai ceturtais, tiklīdz ieslēdzas zaļais signāls – taurē cik vien vari, nu nevar taču tiem ņergām priekšā ļaut traucēt Tavu izbraucienu. Ceturtkārt, zīmes, kas norāda, kur no bāņa „ies” tas vai cits exit ir tikai vienu reizi. Piemēram, Vācijā Tev 5 reizes atgādinās, ka būs exit uz turieni un turieni. Te pilnībā pietiek, ka maucot pa 3-4 joslu bāni Tevi par to painformēs vienreiz. Piektkārt, arī tumsā pietiek, ja priekšā Tev deg tikai viens gabarīts, visi tevi redz un respektē. Vienīgā labā lieta ir degvielas cena – par 15$ ielēju 30 litrus. Tāpēc nebrīnos, ka te visi braukā ar džipiem virs 3 l.......

Iečekojāmies Radisson Ambassador . Viesnīca augstā līmenī, istabiņā ledus, kafijas automāts, seifs, gludeklis, 3vietīga gulta ( kas, starp citu, bija pati labākā un ērtākā visā mūsu braucienā – līdz šim). Domājām, nav ko sutināt viesnīcā, brauks paskatīties salu, saulrietu, ieēst vietējo paiku. Pa ceļam veikalā, kas, starp citu, stradā 24h diennaktī, iepirkām suši, salātus, maizes u.c. snackus, lai ir pa ceļam ar ko baroties. Braucam pa to vājprātu, kas saucas Puerto Rico satiksme. Luksoforos viņi tādu terminu kā „zaļais vilnis” nezin. Nīkstam korķos un saprotam, ka ieplānoto maršrutu nesanāks noklāt, tāpēc mēģinām to saīsināt. Čirkainais saka, neņem galvā Žoņī, ņem starp kājām, tur vairāk vietas. Labais padoms no vecāsmātes pūralādes un „kuplais” palīdz, sliktais garīgais kā ar roku atņemts. Aicinošs izklausās brauciens par Ruta Panoramica (Tjipa panorāmas ceļš, kas vijas pāri visai salai). Ceļš ir lēns, ar serpentīniem un neskarto dabu. Ieberzies konkrēts. Nevienā vietā nezinām, kur esam, divas reizes pašaujam garām īstajam ceļam. Neskartā daba vietumis robežojas ar cilvēka roku darbu. Auto šroti ir pēc katra kilometra. Nav neviena vieta, kur feini apstāties un tiešām papriecēt acis ar panorāmas skatiem, lai gan braucot šur tur labs skats paveras. Riskējam tikt sabraukti un metam auto gan līkumos, gan pie nepārtrauktās līnijas (nez vai viņi maz izprot tās nozīmi), gan citos caurumos.

Braucam cauri vietējiem ciemiem, pie bāriem redzam daudz jaunus un vecus cilvēkus ratiņkrēslos. Pārsvarā vīriešus, un redzot ar kādiem šrotiem un kādā ātrumā viņi pārvietojas - nav brīnums. Pašus pārgalvīgākos droši vien neredz, tie jau sen gonko pa skuju takām. Palikuši tikai „mīkstie”. Ceļi arī labie. Tajās vietās kur šļūdonis „nonesis” daļu ceļa, viņi nevis to salabo, bet pa pus ceļu uzliek betona bluķus, citiem vēl vismaz ar atstarojošo krāsu ir uzkleksētas norādes par apbraukšanu. Labi, dienas pasākums izjaukts, sāk palikt tumšs, maucam uz būdu. Pa ceļam pašauju garām 3 exitiem, kuros nogriežoties salīdzinoši viegli un ātri varētu nokļūt mājās. Maldāmies! Čirkainais vairs nerunā ne pušplēsta vārda. Karte arī nolikta malā. Beigās netīšām nokļuvām uz īstā ceļa un tikām mājās. Tātad pirmās dienas rezumē ir tāds, ka gribējām braukt skatīties mazas ostas pilsētiņas, iekost kādu local food un pēcāk paskatīties saulrietu, bet beigās dabūjām tikai „pa tuņķi”, riekšavu stresa un pustukšu bāku. Beidzot miers, ejam gulēt.

Part IIPulkstens 6 pēc vietējā laika ceļamies. Kuplais, diet coke un varam iet brokastīs. Šodien esam gudrāki, un domājam, ka brauksim ātrāk, mazāk korķu un vakardiena deva pārliecību par saviem šofera spēkiem. Šodien mums padomā Rainforest (lietusmežs), pludmale, neliels šopings un pa mājām.

Ļembasts sākas, kad gribu dabūt auto, ko vakar par 2$ iedevu kaut kādam džekam noparkot. Šorīt neviens par tādu auto neko nezin. Domāju, ka nu ir atkal ieberziens uz pāris taukšķiem, par pakāsto mašīnu, jo man jau vakar bija nelāga sajūta, ka atdodu pirmajam pretimnācējam, kas solās noparkot manu kruto aparātu, īrētu auto ar visām atslēgām. Džeks arī cits. Šis solās meklēt, bet 10 minūšu laikā viņam tas neizdodas. Man jau ragi duņās, saku, ka man vienalga, pavadīšu ar kādus pāris gadiņus San Juan ķurķī. Čirkainais saka, galvu augšā manu briedīt, nevar teikt, ka ir vienalga, ja viss vēl nav zaudēts. Beigās jau aparāts atrodas, šis vēl no manis uz kreņķiem saņem 2$ un slavinot mani nozūd savā sarga budkā.

Gandrīz netiekam līdz lietus mežam, jo ieraujam „zarā”. Proti, nepareizā ceļā. Bet laimīgi tiekam līdz galam. Esam vienīgie, izņemot vienu nomaldījušos tirliņu, kas ātri notinas, redzot brigādi no LV – Čirkainais un igauņu zemnieks. Lietus mežs pa skaisto, koki, liānveidīgie nokarenie, papardes, palmas, bambusa birzis, upe ar ūdenskritumiem. Vienu ūdenskritumu mēs gandrīz neredzējām, jo norāžu tur nav, un mēs jau bijām gatavi griezties atpakaļ, bet es teicu, iesākts darbs ir jāpabeidz. Un, patiešām, pēc 50 metriem redzējām to, kā dēļ tur braucām. Zem ūdenskrituma tāds kā mazs dīķītis vai dumbieris, kur varēja peldēties. Mani no līšanas ūdenī atturēja, vientuļš dvielis, kas mētājas pie ūdenskrituma. Izvirzīju trīs versijas. Pirmā, kādu ir aiznesis uz savu ligzdu un uz labākiem ūdenskritumu ezeriņiem aizsūtījis pūķis Baisulis. Dvielis vien palicis par biedinājumu citiem kārumniekiem. Otrā, kamēr šis vai šī ir peldējusies, kāds ir nospēris drēbes. Tā nu šis vai šī, kā no mātes miesām nākusi, slēpjas krūmos, lai izdevīgā brīdī nospertu manus foršos šortus un Panama Jack keponu un aizlaistos, mani atstājot debesu zvaniem šūpojoties. Nekā nebija, mans jau nav ar pirkstu taisīts. Trešā versija – lēts triks ar cilvēku nolaupīšanu. Vietējie Puerto kaujinieki ir šo nolaupījuši vai nu lai apmācītu par mežabrāli (māsu) vai nu tur kādā ciemā un liek „rūpēties par cilts genofonda atjaunošanu”. Mums ar Čirkaino pietiek ar pāris foto ģimenes albumam. Vēl tai mežā, taku sākumā ir daudz mazu budku, kur vietējiem pasēdēt pie nospeķotiem koka galdiem, pacept mangālī gaļiņu un nostrēbties „garšīgo”. Bet tās būdas tādas baisas, kokos ieaugušas, pārdesmit metrus viena no otras. Labi meža tūre beigusies maucam meklēt izslavēto pludmali. Atkal maldāmies. Vietējie angliski nerunā, ja runā, tad fig ko sapratīsi. Sapratām, ka jāsāk mācīties spāņu valoda. D-amerikā, Karību salās un vēl šur tur daudzi runā spāniski. Beigās jau to pļažu atrodam, samaksājam 4$ par parkingu un vēl 5$ par vienu ļežaku katram un sākam sust Karību saules staros. Vispār jau smuki, smalka smiltiņa, palmu pavēnis, uzbāzīgi (uzbāzīgi, ka visu laiku vazājas un kaut ko piedāvā, bet ne tā kā Ēģiptē, bet ja Tu izrādi interesi vai paskaties uz viņu, tad mēģina notirgot) tirgotāji, kas piedāvā aukstus drinkus, snackus, u.c. drazu.

Man kā vēsturniekam un zemnieku dzīves pazinējam bija interesanti paskatīties uz, kā Dixons saka, mammām. Sievietēm te ir tādas pa......., gribēju teikt pēcpuses. LV tikai retajai tādu redzēsi. Daudzas izskatās apetītelīgas un formīgas, bet dažas ir staigājošas katastrofas. Kājas slaidas līdz tai vietai no kurienes tās aug, pēc tam ir muciņa ruma, vai kā dzied Čikāgas piecīši vienā no savām dziesmām – „...kā nocirsts telefona stabs, bet visā visuma uz augšu paskats vienmēr bija labs”. Viena pat pēc mūsu platuma grādu standartiem sirga ar anoreksiju. Vienā vārdā runājot - big boobs and big butts. Daudzām ir tetovējumi, daudzas peldas T kreklā un biksēs. Tā lūk. Jūtam, ka saulīte pieķērusi un laiks posties ceļā.

Pa ceļam iebraucam Best Buy elektronikas šopā un tieku pie sen kārotā 3kāja (tildes pareizrakstības labotājs uzstājīgi mēģina izlabot uz „sen kārotās 3.kājas), fotoaparātam. Ja nederēs fotoaparātam, noderēs skautu pārgājienos, kur zupīti uzvārīt. Šoreiz nepašaujam garām īstajiem pagriezieniem, iebraucam „uztankoties” paikas bodē un maucam uz būdu. Starp citu, BACARDI ruma dzimtene, ja to var tā saukt, ir Puerto Rico. Netālu no galvaspilsētas San Juan ir ražotne. Veikalos 1 l „garšīgā” (rums) maksā 10-12$, labāka zorte līdz 20$ par litru. Nogurums liek par sevi manīt.

Part III

Pulkstenis nodimdina 6 rīta stundu. Latvijā tagad ir 13:00 visi ēd, līksmojas. Tikai mums San Juan Radisona lielā gulta šķiet labākā vieta un lieta ko darīt. Atmetam ar roku plānam vēl šodien pirms kruīza maukt salu lūkoties. Nolemjam pagulēt, paēst bez stresa, un vispār...uz Puerto Rico nebrauksim. Vismaz ne tuvākajā laikā.

Rīts kā rīts....”kuplais”, utt. Jūs jau zināt! Sataisāmies un maucam uz Charlie car rental atdot aparātu un pierunāt kādu mūs aizvest uz kruīza kuģa piestātni. Līdz Charlijam tiekam, atkal jau sāk vilkt uz „villas izmešanu”, jo mums jāgaida pusstunda līdz kāds mūs aizvedīs uz kruīza termināli. „Bumbas tiek veltas” un visā vainots busiņa šoferis, kas ir busy (aizņemts). Man gan vairāk liekas, ka šis iepriekšējā vakarā pārāk daudz salietojies „garšīgo” un lakstojies ap tūristēm. Beigās jau mūs aizved, šis vēl dabū 2$.

Sākās iečekošanās uz kuģa. Kuģis gandrīz kilometru garš, 12 stāvos, neskaitāmas ēstuves, daļa strādā 24h diennaktī, tax free veikali, SPA, sporta zāle, 4 baseini, minigolfs, teātris un koncertzāle, bibliotēka, izstāžu galerija, kazino un spēļu zāle, bāri (uz katra stūra), u.c. Savāc mums bagāžu, ko nogadās uz istabu, iedod mums „ atslēgu”, kas kalpo gan kā atslēga, lai iekļūtu istabā, gan kā līdzeklis, lai uz kuģa norēķinātos par pirkumiem (tas plastmasas gabals ir „piesiets” manai kredītkartei, no kuras tad kruīza beigās novilks lielo kāpostu). To arī „nolasa” uzkāpjot un nokāpjot no kuģa (nolasot paradās attiecīgā homo vulgaris bilde). Ielienam kuģī, mēģinām noorientēties. Līdz istabu atvēršanai vēl 1h, īsinām laiku ar „kuplo” un ar ēdienu, ko jau sāk dod visiem badīgajiem rīmām. Amīši jau „sit” iekšā baltmaizes bulkas ar desu un sinepēm, burgerus, frī, malto gaļu ar pupām. Respektīvi, pēc principa, ja par velti, tad jāēd nost visu kas kustas un nekustas. Daudzi jau burās. Tā vien šķiet, ka kruīzs izvēlēts, lai pierītos un dzertu....no rīta līdz vakaram.

Beidzot tiekam istabā, noliekam mantas un ejam pastaigāties pa San Juan vecpilsētu. Smuka, daudzām krāsainām mājiņām, bruģētām ielām, strūklakām...visu to ieskauj senie forti un pilsētas mūri. Daudzas ģimenes ar bērniem piekrastē pie viena no fortiem masveidā „laiž pūķus”. Saule svilina un ja nebūtu vēja, būtu dimbā. Iepērkam suvenīrus un lēnām šļūcam uz kuģa, jo sāk gribēties ēst. Kuņģis, sajutis ēdiena smaku un apjausmu, ka ēdamā netrūks visu turpmāko nedēļu, nav pierunājams. Iečekošanās uz kuģa sākas 14:00 un pēdējie uzkāpj 21:00. Pēc stundas kuģis ir gatavs iziet atklātos ūdeņos. Pa to laiku es jau esmu sacēlis haju. Čirkainā bagāža ir atvesta, mana nav. Kuģa viesu rokasgrāmatā rakstīts, ka bagāžu var atvest līdz 23:00, jo kopumā uz kuģa uzkāpj ap 2000 pasažieru un kamēr visiem izvadā paiet laiks. Mani gan tas nenomierina, jo sajūta, ka viņi grib nospert manu foršo fotoaparāta trijkāji. 23:30 eju meklēt koferīti. 3.stavā pie info deska noskaidroju, ka viņi, redz nav varējuši saprast, kam pieder tas koferis. Tāds kekss uz kuģa nav iečekojies. Pat esot skatījušies kofera „badžu”. Nezinu no kurienes viņiem rokas aug, ka noplēsuši birku ar manu istabas numuru un viņu burtu atpazīšanas spējas. Jo es iečekojos kuģī kā Mr. Janis Gutmanis, bet uz „badža” stāv rakstīts Jānis Gūtmanis (ar garumzīmēm). Vai tiešām divas „-„ zīmes tik ļoti sarežģī manis atpazīšanu? Labi, viss atrisinās, paņemu savu koferi „vientuļnieku” un laimīgs velku uz būdu. Čirkainais jau sutina, jo sajutās „savādi”, jo sākot kustību, lai arī jūra bija ļoti mierīga, kuģis ņēma un šūpojās. Čirkainais jau bija gatavs uzlikt kādu gobelēnu. Mēģinu aizmigt, bet nesanāk, jo ik pa brīdim Čirkainais ripinās man virsū, te atkal „knābā” sienu. Mēģinu pačurāt - sanāk, bet dīvaini, jo pods visu laiku staigā te pa labi, te pa kreisi.