Kā es braucu ASV lūkoties! I daļa - NY

Long John 08.01.2010 12 min lasīšanai 11 foto

Šis nav tipisks ceļojuma apraksts, bet ceļojuma piezīmes, kas brauciena laikā tika sūtītas draugiem. Šis apraksts nepretendē uz statusu - noderīga informācija vai tamlīdzīgi....tās ir sajūtas, emocijas, pārdomas...ar nelielu devu humora....enjoy....šī ir pirmā no n daļām....pārējās būs vēlāk....bildes albūmā...

Darbojošās personas - es, es pats un mana sieva (Čirkainais)!

1.diena Šovs ir sācies....Rīgā mūs iespundē pavecā gaisa kuģī ar nepieklājīgu nosaukumu Foker....bagāžu nav kur nolikt, viss šaurs, vismaz aukstu gaisa padevi iedeva...un nepilnā, baiļu pilnā 1,5 h nogādā Arland lidostā....viss jau būtu baigi feini, bet jāmet akmens Tele2 sakņu dārziņā, kas nepiedāvā mums nekādus sakarus, pat ne tradicionālās 3 sms nesūta. Nu ko, meklējam pa kabatām naudu, atrodam 20 kronas vikingu naudiņās. Bet tālāk atkal jautri, taksofons norij 10 naudiņas pat paldies nepateicis, laikam kāds iepriekš zvanīja *uz krīta*. Tas vel sūds, bet nav angļu valodas, vismaz man kā igauņu zemniekam to neizdodas atrast. Beigās par atlikušajām naudiņām sazvanām hoteli ParkInn, sola, ka būs pakaļ, bet kad, tas nu paliek noslēpums...man jau klusa priekšnojauta, ka sūdi būs lielāki nekā 1905.gadā...bet neko stāvam gaidām, abi divi uzvelkam * kuplo*, līdz arī buss ir klāt, kas mūs pa pliku velti aizvizina uz iestādījumu blakus lidostai. Lepni iekārtojamies siltajās cisās un skatāmies *Bīstamās mājsaimnieces* , vēders ar burkšķ, bet restorāns vēl nav vaļā....apriju lielkonfekti MIKS, bet vēders ar to nez kāpēc nav mierā....šamais uzprasās un grib garšot slaveno Arlandes pūdēto siļķi.....nu redzēs kā būs...Nu ko, tad pagaidām 2009.gada 22.marts, plkst 16-30 (pēc Latvijas laika 17-30)

1.dienas turpinājums... pulkstenis dobji nozvanīja 5to stundu, dzeguze nemaz nenāca ārā skatīties WTF notiek te apkārt, bet no otras puses pilsētā viss mierīgi....Čirkainais (Sintija) saka, ka jāiet baroties, jo citādi Sīmanis uzmācas un gribas gulēt. Labs i, ceļās augšā un ies ēst. Restorāns pirmajā stāvā, L burta formā, sarkaniem drapētiem krēsliem un ozolkoka krāsas galdiem. Ieņemam labākas vietas stūrī un ņems gaidīt. Nepaiet pat 10 minūtes arī Makaronēdāja izskata oficiants ir klāt. Pa to laiku vēders jau sāk aptīties ap mugurkaulu un spiest uz nierēm. Izvēlamies ceptu lasi "po flotski" ar balzamiko mērci, un sautētiem dārzeņiem. prasām, ka klāt gribam piekost kartupeļus mundierī. Es, kā jau rūdīts amerikāņu ēdienu pazinējs un feinšmekers, piedzert paņemu Coca-cola, kā nekā jānorūdās, lai stātos pretī amerikāņu rīmām. Mūs jau brīdināja, ka nevajag ar tiem, lasi - amīšiem, strīdēties, sākumā tie Tevi novedīs līdz savam līmenim un tad sakaus ar pieredzi. Sintija paņem "LOHA" minerālūdeni....a, un vēl mēs paņemam grieķu salātus, uz abiem, jo viesmīlis baida, ka porcija ir veri veri big, U know!!!!! Labi, teikšu kā bija, ēdiens bija prīmā, kā Kolkā Melnais Janka teiktu - cepuri nost, kāju virsū! Vienīgais, kas mūs izbrīnīja, ka dzērienus atnesa pēc salātiem, aber beigās izrādījās, ka šamais bija aizmirsis par mūsu pasūtījumu. Nu tiktāl jau viss ir bumbās, bet kad bija jāsāk maksāt... Pirmajā brīdī es ar acīm meklēju kādu, kas pēc skata ir padumjš, nerunā angliski un ir manāmā ķirsī - bij doma visu novelt uz viņu. Jautāsiet iemeslu - nu kā man šodien dzimene, a šamais man uzsauca. lai nu kā pusdienas 2 cilvēkiem, viesnīcā pie lidostas ap 40 LVL. Pēc tam pa gultām un sapņiem par iekošanos Lielajā Ābolā....2008.gada 23.marts, plkst. 9:20.....Nu tad pagaidām..turās . nākamā ziņa no NewYorkCity

2.diena, 2009.gada 23.marts Duša, brokastis un "kuplais". Tā iesākās šī diezgan interesantā diena. Patīkams satraukums pa ceļam uz lidostu, kur mūsu ceļš vedīs uz Londonu un pēc tam uz New York. Visu prieku sabojā doma, ka ceļā būs jāpavada apmēram 9 stundas - vienas apzinīgas baltās apkaklītes darba diena. Laiku, ceļā no Stokholmas uz Londonu īsinām skatoties monitoros lidojuma grafisko attēlojumu - augstumu, ātrumu un temperatūru aiz borta....interesanti, jo visu laiku nav jāuzmācas stjuartei ar stulbiem jautājumiem vai esam jau izlidojuši no Zviedrijas gaisa telpas, vai dāņu ekstrēmisti redz mūsu lidmašīnu un ko par to visu saka, bāleliņi norvēģi!

Londona beidzot ir sasniegta. Laiks ir uzlabojies, sniega vietā (kas bija iekš Stokholmas) līst lietus + mainīga virziena un izskata vējš!!!! Londonas lidosta mani kā vienkāršo ļaužu pārstāvi pārsteidz - liela, varena un "kein ahnung"! Labi, ka māku latgaliski virzienu paprasīt. Čekojamies iekšā, pārbaude tāda, ka liekas ASV klerki jau ir pārvākušies uz vakareiropu, pārcensdamies darīt savu darbu. Čirkaino (lasi, Sintiju) pirms iesēšanās lidmašīnā vēlreiz paņem uz izbrīnu un veic kontroli, ne par velti daudzi viņu notur par Mr. Davis un mani par Mrs. Janis....tā lūk! Tas nekas, ka visas parpalas, pat viņas mētelītis ir pie manis.....mani jau arī pratināja - vaicāja: "Do You have something to declare?" Es šim saku, kā tad: „Don' t go to London!" Sabučojāmies ar muitnieku un šķīrāmies kā draugi.......beidzot esam uz American Airlines (turpmāk - AA) borta. Šamais jau priecīgs berzē rokas, cik te ērti un feini, jau sapņoju, ka lidojums būs "viena vīle" tik ērtā braucamajā. Bet, kas Tev deva, tādam homo vulgaris kā man, taču nedos sēdēt VIP un 1.klases "deguniem" paredzētajās vietas. Labi, ceļamies spārnos...vai nu pilots no Tilžas vai nu kas, bet gandrīz knapo Stokholmas brokastu "gobelēns" rotāja AA labās puses logus....

Pacēlušies tā kā nu būtu....lai gan man likās, ka liela lidmašīna mazāk zvalstās un kratās, bet tas lai nu paliek uz pilota Antona Smita sirdsapziņas....jau sāku kavēt laiku un skatīties monitorā, cik ātri, augstu lidojam, ka klāt jau sengaidītās pusdienas.....visiem izdala salātus (burkāni, āboli un selerijas) maizīti, sāli, piparus + ābolmaizi saldajā....piedāvā vēl izvēlēties pastu vai chicken....mēs pasūtam chicken, bet stjuartes tante saka, ka tikko beidzās, viss notiek, viss sildās - tūlīt, ka badīgajam Žoņī atnesīs. Pa to laiku jau ir izkosts 1 Diet coke, aprīta maizīte (ar pipariem), bet ne chicken ne pasta pat sapņos nerādās. Visi apkārt šmakstina un kāds jau mauc iekšā "nikno" (grādīgos), bet "homo vulgaris" ir aizmirsts. Čirkainais jau sabesījies un badīgi norij ābolu strūdeli un paziņo, ka viņi savu pastu var iebāzt tur kur gaisma neiespīd un vispār, viņa iet gulēt. Es vēl turu fronti un ceru, ka mani aplaimos ar chicken. Beigās arī mans mērs ir pilns, jau sāku atrotīt piedurknes un esmu gatavs līst kauties par dienišķo pārtikas devu. Pie apkakles nogrābtais obers ļoti atvainojas un sāk man pielabināties ar lasi no VIP un 1.klases ļaužu ēdienkartes. Nu ko, es jau nav uz kašķi, saku, lai tik nes šurp....i beigās arī 1 pasta prieks Čirkainā atradās. Tā nu mēs karaliski paēdām lasīti, sparģeļus un kartupeļu pjurē, klāt piekodām pastu, un no priekiem pasūtījām vēl vienu diet coke, lai stiprinātu mieru un garu. Pa ceļam mūs sabiedēja un ieteica norādīt visu kā ir, i imigrācijas lapā, i muitas lapā, lai nebūtu jāved dialogs ar stūrgalvīgajiem jenķu policmeņiem... Nu neko, nolaidāmies, savācām bagāžu un tad bija klāt lielais patiesības mirklis, kam sekoja lielais LAUZIENS. Muitnieks pat nepaskatījies uz mūsu lapelēm, novēlēja Have a nice stay in NY, pēc tam neliela atmiņa muitnieku fotoalbumā ar mūsu pirkstu nospiedumiem un sveiki Gauja, t.i. NY

Kenedija lidostā ir tāda feina lieta kā "air train", kas par baltu velti aizvizina uz jebkuru no termināļiem, kas kopumā ir 8....un tieši pie 8.termināļa iet shuttle bus uz mūsu Best Western mitekli lidostas rajonā. Ņemam telefonu, kas pateicoties Tele2 aizmāršām beidzot mums ir devis sakarus ar ārpasauli, un zvanām uz viesnīcu. Džeks recepcijā atbild, ka buss iet katru pusstundu, tā kā bez kreņķiem varam uzvilkt "kuplo" un gaidīt busu. Iečekojamies viesnīcā, istaba laba, ar visām ekstrām, pat gludeklis un gludināmais dēlis. Izdomājam, ka jāieēd "ķīnietis", jo džeks recepcijā iedeva pāris menu un teica, ka fast and cheap. Nolemjam, ieēst hot and spicy zupu, buffalo wings un breaded shrimps....kopā sanāk ap 20 zaļajiem, jo cenas te visur ir bez PVN....PVN viņiem gan tikai 8 % ar kapeikām. Gaidām, gaidām, nez kāpēc fast nestrādā, eju vilkt kuplo, un skatos viens ķīnietis recepcijā aizdomīgi grozās....šis pa angliski nebumbum, skatos rēķins ap 30$, bet tā kā ēst gribas ņemu ciet. Pēc tam sāku ieskatīties ko tad īsti esmu nopircis....kaut kādi pelmeņi, kreisā zupa, ne spārni, ne kas....beigās atčoknos, ka esmu samaksājis 30 zaļos par kāda cita gringo paiku. Kliedzu valts, raudu, plēšu matus, līdz recepcijas puisis apžēlojas par mani un zvana uz to ieskrietuvi, lai džeriko ar 30 naudiņām brauc atpakaļ un ved man manu pasūtījumu. Pēc krietnas 1/2 stundas "mazais nindja" ir klāt....bet šoreiz tikai ar zupu un spārniem, manas garneles nav. Es skatos rēķins 9,90$, es šim iedodu 10 zaļos ar šis ar savām teļa acīm blenz uz mani un pēkšņi izmet angļu valodā ka not enough....es saku, ka tevi buffalo cālis parautu, Tu jau man arī neesi visu pasūtījumu atnesis. Čirkainais pārlaimīgs sit iekšā spārnus....zupu izlēmām atstāt labākiem laikiem, jo tādu mana ome pat cūkām nedeva...spicy gan bija, bet vienīgais ko no zupas spēju atpazīt bija ūdens un šampinjoni...jā un kaut kas spicy....

Pazuduši neesam, nolaupīti arī nē...lūk arī turpinājums Iekošanās Lielajā ābolā (lasi – New York) sanāk diezgan skarba. Izrādās Lielais Ābols ir iepuvis, tārpi lien ārā, krāsa arī tāda nekāda.....vai labākajā gadījumā nenogatavojies. Sākot ar to, ka mūsu vizītes laikā gaisa temperatūra naktī ir ap 32 F (0 pēc Celsija), svilpo ass vējš. Pa dienu gan gaiss nedaudz uzsilst. Bet vispār ar laiku bija paveicies, nezinu kā būtu reaģējis, ja būtu lietus. Ceļamies agri, jo daudz gribam paskatīties. Secinām, ja laiks ko vari pavadīt vienā vietā ir ierobežots, izvēlies tūrisma firmu piedāvājumu, vismaz kopbildi noķersi. Ja laika daudz, šķērdē to pēc saviem ieskatiem. Uzēdam brokastis un šodienas maršruts ir skaidrs – ar viesnīcas busu uz JFK lidostas 8.termināli, kas tautā pazīstams ar nosaukumu Federal Circle, tur ņemam ciet air train ar kuru maucam līdz Jamaica Station, kas ir vienlaicīgi galapunkts un sākums train un subway. Tas air train ir labs risinājums – starp termināļiem tas kursē bez maksas, bet ja gribi tikt uz pilsētas infrastruktūru – maksā ragā – 5$. Papildus fīča air train ir tāda, ka tas kursē pilnībā automātiski, bez vadītāja, nav pat tik ierasto biļešu konduktoru. Pats atrod staciju, pats apstājas, kaut ko pabubina angliski un mauc tālāk. Labi, back to work....

Pa ceļam no JFK, kas, starp citu, ir lielākā un noslogotākā lidosta ASV (2.vietā ir LosAngeles, 3.vietā – Miami) braucam garām kapiņiem – vismaz man tā pavirši skatoties liekas. Bet ja liekas var dabūt pa tuņķi...Patiesībā tas bija dzīvojamais rajons iekš to Jamaica....mājas tādas 10 uz 10 metri, 2 stāvi, fasāde boļe meņe takaja ze, vienīgais krāsa atšķirīga un auto marka pie durvīm. Noliekam katrs pa 5$ par tikšanu cauri vārtiņu „dzelzs žokļiem”, kuriem abās pusēs stāv pa „čekistam”, lai gan vārtiņu augstums tāds sēdoša suņa augumā. Turpat nopērkam subway tickets. Viens brauciens, vienā virzienā maksā 2$ (plāno palielināt līdz 2,5$ paši NY people par to baigi diskutē – to be or not to be), bet mums ar Čirkaino iepatīkas FunPass par 7,5$, kas dod Tev iespēju braukāt visu dienu gan ar metro, gan busu. Ņemam ciet metro ar daudzsološo numuru E, kas sevi nodēvējis par ekspresi, jo tipa laiž pa ātro, piestājot katrā 3-4-5 pieturā.

Ir divu veidu metro – jaunie un vecie. Vecie kā vecie – diezgan žēlīgi. Jaunie – elektronisks tablo, lai Tu saprastu WTF ir šī station, gan smuki nodrapēti sēžamie, gan elektroniskā balss, kas pa skaļruņiem gan metro vagonā sēdošajiem, gan uz perona gaidošajiem paziņo, kāpēc ieradies, cik ilgi te domā kvernēt, un kad mauks tālāk. Kopējais ceļā no viesnīcas līdz Manhattan 8.Avenue un 34th street stūrim pavadītais laiks bija 1,5 h...jauki....mana zemnieka sirds to smagi uztvēra...pa to laiku i zirgu var pārsiet, i zivi pusdienām izķidāt. Izvelkamies virszemē, un izdomājam, ka vajag paņemt Starbucks kapiju un uzvilkt kādu kuplo, pirms shopping show will go on. Eju muti pavēris uz elektronikas veikalu www.bhphoto.com. Čirkainais maigi bubinādams iet nopakaļus. No ārpuses veikals tāds necils, 2 stāvi, krāsa nolupusi, bet kad iegājām iekšā.......uhh....Elkor plaza sucks. Pa to laiku šveicars mums jau atver durvis, pats pēc ģīmja un līdzības kā ebrejs. Pēc paris minūtēm Čirkainais mani kautrīgi rausta aiz piedurknes un prasa vai mēs neesam iespērušies kādā ortodoksālo ebreju rautā. Skats labs, veikalā viss staffs tikai ebreji, kurš pēc pārliecības, kurš izskatās līdzīgs. Visiem vairāk vai mazāk ielokoti peisaki (labi atlaista baķeņbārda). Citiem tie peisaki tādi izpūruši, laikam nokautējis iecienītās lokšķēres. Pēcāk sākam likt visu pa plauktiem un noprotam, ka bode pieder kādam Icekam vai Joskem, bet cepuri nost par savējiem tas parūpējas....savas rebes, savi deguni.

Par BHPhoto var teikt tikai labu. Viss ko viens foto, video vai audio maniaks var vēlēties. Tur daudzi tādām sarkanām acīm kā uz kaušanu, nēsājas riņķī ņem visu kas kustas un kas nekustas. Iepirkšanās arī interesanta. Katrā nodaļā savas preces. Tu izvēlies ko vēlies, čalis iedod Tev čeku, ko pie kases apmaksā. Un tālāk pats interesantākais – katrā nodaļā nopirktās preces pa konveijeru nogādā pie check out – KASES. Tu tikai staigā, ņem ko sirds kāro un tikai pie kases saproti, ka vļip ochkarik, ver tik maku vaļā un maksā bargo piķi. Pēc tam, kad esi apmaksājis, saņem preci un dosies laimīgs mājās. Mēs ar Čirkaino arī iepirkām dažas lietas un tikai pie preču saņemšanas saprotam, ka mums nav ēzeļa, kas visu šito nogadās būdā. Prasām, kur var nopirkt kādu čemodānu, šie saka, skaidra lieta, dodies pie Macy’s (Meisijas), man acis uz kātiem, kas tas par zvēru un ar ko tas barojas. Tie tik saka, divi kvartāli un būsi klāt. Man tā arī nav skaidrs vai tā ir kāda sena Iceka brūte, ko čaļi lobē, jo šai švaki ar šeptēm. Iejūdzam pelēcīti, lasi – mani, un laižam meklēt. Pēc 10 šausmīgām minūtēm un neliela finiša spurta pie sarkanās gaismas atskāršam, ka Macy’s nav nekas cits kā pasaulē lielākais lielveikals – 11 stāvi, aizņem veselu kvartālu (Latvijas mērogos aptuveni kvadrāts starp Brīvības, Lāčplēša, Tērbatas un Elizabetes ielām). 9.stāvā tirgo koferus un arī es pie viena Samsonite tiku. Knapi visu preci tajā sastūķēju.

Viena lieta nodarīta, klāt nākamā. Gribas šausmīgi rīt. Deguns mani nepieviļ uz drīz ieslājam iekš Kentucky Fried Chicken (KFC) Asie buffalo spārniņi, kartupeļi ar miziņu, kuru konsistence ir tuvāk biezputrai, green salad (lapas, tomāts un gurķis) un protams, Diet Coke. Pierijamies kā cūkas un nu laiks „kuplajam”. To mēs nolemjam uzvilkt parkā, kas sastāv no 5 kokiem, 20 krēsliem, 1 pieminekļa, 1 parka uzrauga un 10 tulpju dobēm. To visu ieskauj Macy’s dienvidu daļa un vēl dažas labas augstceltnes. Labs i, kuplais ir nodarīts, laiks vīriem. Maucam uz būdu, nometam koferi un atpakaļ uz Manhattan. Nolemjam laisties naksnīgā špacierī ar 2-stāvu busu. Visi (mūsu izvēlētie) braucieni sākas no Times Square (Taimskvēra). Šie piedāvā Downtown loop (aplis pa rajonu, kur saimnieko finanšu sīkstuļi, „maitu lijas”, augļotāji un citi tumši ļautiņi, kuru dēļ Atim bija iespēja Bloomberg TV pateikt leģendāros vārdus „nasing spešal”. Par ko iet runa, es domāju nav jāpaskaidro), Uptown loop pa Manhetenas augšu. Laimīgā loze šoreiz izkrīt par labu romantiskajam Night loop (Nakts aplim). Biļete nopirkta – pa zirgiem! Brauciens sācies, lauskis kož no visa spēka, vējš arī tāds patruls. Bija jau šis tas ko redzēt. Bijām arī Bruklinā, kur, pēc Manheteniešu diplomātiski piesardzīgā izteiciena – dzīve rit nedaudz savādāk. Es jau berzēju rokas, Čirkainais sajūsmā sākt iznīcināt tūrfirmas busa inventāru un ar galvu saplacina Diet Coke bundžu. Domājiet, ka redzējām ielu bandu kaujas vai policijas pakaļdzīšanās scēnas ar šaudīšanos (vismaz būtu kādu tūristiem par prieku iestudējuši)? Nekā tamlīdzīga! Tur bija tikai skats uz NY skyline (kopskats vai peizāža kopumā ar augstceltnēm), autobuss tik šausmīgi kratījās, ka man pat neviena bilde nesanāca ar šiem skatiem, nāksies Jums apmierināties ar bildēm no Google. Vienīgā atšķirība bija tā, ka nekur neredzējām citu tik ierastos dzeltenos taksīšus. Jā un vēl Manhetenieši apskauž Brukliniešus, jo otrie var atļauties dzīvoklī ielikt veļas mašīnu un atvēlēt normālu vietu virtuvei. Manhetenas „kabatiņās” tas praktiski nav iespējams. Tā teikt, gribi dzīvot Manhetenā – maksā par...mazāku komfortu un fīčām. Tā, viss, šodienai pietiek, maucam uz būdu!

No rīta ierastā procedūra un atkal esam Manhattan. Šodien prāts nesas uz nerātnībām, tāpēc padomā ir izmest loku ar daudzsološo Downtown Loop (tā pati busa kompānija, kas vakar). 48h biļete visiem viņu piedāvātajiem braucieniem maksā 54$. Pa ceļam uz Taimskvēru netīšām nopērkam kaut ko līdzīgu Iphone. Sākumā prasīja 600 bakšus, pēc tam atdeva par 350$. Esam atkal busā, Čirkainais šodien mierīgs un kā jau uz nerātniem svētkiem, uzvilcis krāsainu cepuri ar bumbuli (pušķi). Downtown loop neiekačā, jo daļu jau bijām redzējuši romantiskajā Night loopā. Redzējām pleķi, kur kādreiz slējās apjūsmotie Twin Towers. Tagad tur ir būvbedre, vairāku futbola laukumu lielumā. Auksts pēc suņa. Pat Staļingradas blokādes laikā bija siltāks. Busā otrā stāvā vairs neviens nesēž, tikai Čirkainais un es. Man jau viss do feņi, pēdējas saprāta paliekas vējš paķēris sev līdzi. Aci no izsalšanas pasargā fotoaparāta „actiņa”, pirksts, kam reiz bija jāspiež poga, tagad ievīstīts jakas rokas stērbelē un negribīgi ieņēmis kaujas pozīciju knipsējienam, tā teikt, ja nu gadās kāds wow skats. Redzam kaut kur starp kokiem Statue of Liberty....kaut kur tālu un nesasniedzami. Pat ja piemaksātu, nebrauktu to lūkoties. Parīzē to var tuvumā apskatīt. Nez kāpēc tur rindas nestāv, lai ar saviem ziepjutraukiem iemūžinātu sevi pie šīs Francijas dāvanas. Un vispār ņujorkieši var būt pateicīgi tiem holandiešu brašajiem jūrniekiem, kas sapīpējas zāli, „pašāva” garām D-Amerikai un nokļuva Hudzonas upes grīvā. Tā teikt lielākā atšķirība starp jogurtu un NY ir tā, ka jogurtā, laikam ejot, attīstās dzīvība. Čurāt arī gribas, tā kā acīs cērtās. Tikai Čirkainais smuki smaida savu viltīgo smaidu – arī viņai viss do feņi, tikai, redz, neizrāda. Vismaz man tā šķiet.

Labi balle beigta, dzīslās sāk atgriezties dzīvība un deguns pēc kuņģa pirmā pieprasījuma meklē Kentucky Fried Chicken. Jautrības labad, Čirkainais šo valstiski svarīgo vistu pasūtīšanu pie visiem....tobiš pie operatora uztic man. Kā nekā Čirkainam galvā cepure ar pušķi. Ar pēdējiem spēkiem, prasu lai iedod man to pašu ko vakar iedeva Čirkainajam. Spāņu paskata pārdevēja māj ar galvu un iedod ēdamo. Aiznesu visu līdz galdam, a tur Čirkainais nofiksējas stopkadrā, sliena jau tek gar lūpu un tiek paziņots audita rezultāts – kreisie (ne tie ko vajag) salāti ar saldu mērci, vistu spārni „ vulgaris”. Ak, jā, diet coke ir īstā. Velku savu miesu pie pārdevējas, lieku lietā savas spāņu izcelsmes šarma paliekas un lūdzu iedot „īsto paiku”. Šī muļķīgi smaida, „ nodod bobi” puikām virtuvē, un pēc 3 minūtēm man dod „īstos spārnus”. Pēc tā, kā Čirkainajam raustījās augšlūpas kreisais kaktiņš sapratu, ka nu ir d...galīgā un neviens man nenāks palīgā. Aso buffalo spārnu vietā ir spārni vulgaris tikai ar saldu BBQ (bārbekjū) mērci. Čirkainais jau atmetis cerības paēst, mēģina vienoties ar savu kuņģi par plāna „B” iedarbināšanu, un kādu laiku paciesties, uzturot dzīvību no iekšējām rezervēm. Beigās Čirkainais kā cēlās, tā vēlās un veikli atnesa „vakardienas” paiku. Es starā, Čirkainais arī. Bija tika daudz paika, ka iesaiņojām līdzvešanai, a ja nu Miami ir pārtikas krīze, vismaz līdz lidojumam un Karību salām novilksim.