Siem Reap
|
Sintija Dāve
|
Taizemes ceļojuma ietvaros ieplānojām 2 pilnas dienas pavadīt Kambodžā – Siem Reap.
Lidojumiem vienīgie tiešie reisi no Bankokas uz Siem Reap ir Bangkok Airways, izmaksas lidojumam vienā virzienā - ap 100 LVL.
Otrs variants ir braukt ar vilcienu vai autobusu. Izvēlējāmies vilcienu Informāciju par nokļūšanu no Bangkokas uz Siem Reap pamatā smēlos www.tripadvisor.com
, http://www.travelfish.org/feature/71 un http://www.seat61.com/Thailand.htmHualamphong stacijā ierodamies apmēram 1,5 h pirms vilciena atiešanas laika. Nopērkam biļetes uz Aranyaprathet staciju, kas atrodas netālu no Kambodžas robežas (cena vienam - 58 bati, t.i., nedaudz mazāk kā 1 LVL). Uzgaidāmajā telpā krietni nācās pameklēt vietu, kur apsēsties, jo gan uz krēsliem, gan grīdas gulēja vietējie... Vilciena atiešanas laiks - 5:55. Vilcieni šajā maršrutā ir tikai 3.klases, līdz ar to uz īpašām ērtībām nav ko cerēt. No otras puses, vietējais kolorīts, ko var sastapt šāda brauciena laikā, vien ir to vērts, lai kaut reizi to izbaudītu. Mūsu vagonā esam vienīgie baltādainie... Katrā nākamajā pieturā vilciens piepildās arvien vairāk un vairāk, sēžot nākas saspiesties, daļa tāpat stāv kājās... Tas bez šaubām netraucē ēdienu un dzērienu pārdevējiem spraukties cauri un piedāvāt dažnedažādākos „labumus” - pārsvarā rīsus ar piedevām, kas safasēti trauciņos vai maisiņos. Viens gan nebija iesprindzis uz iepakošanu – lielā grozā, kas izklāts ar lielām zaļām lapām bija sabēris ceptas desiņas un kaut kādas apaļas bumbiņas, kas atgādināja nelielus kartupelīšus (bet tā kā kartupeļi vietējiem nav cieņā, domājams tas bija kaut kas cits...). Es neko no tā visa neriskēju nobaudīt, vīrs gan pa 25 batiem (ap 40 santīmiem) nopirka rīsus ar ceptu olu, malto gaļu un kaut kādām čili mērcītēm... un nebija ne vainas... tīri garšīgi un vesels līdz šai baltai dienai...
Pēc nepilnām 6 stundām beidzot esam galā... Izkāpjot no vilciena tuk-tuku vadītāji jau gaida uz perona un piedāvā aizvest līdz Kambodžas robežai (ap 7 km). Biju lasījusi, ka tas maksā 50 – 60 batus. Mums kaut kā zemāk pa 70 (ap 1 LVL) neizdevās nokaulēt, bet nu ko tur ar sīkumiem krāmēties... Toties pirmo un pēdējo reizi braucam ar tuk-tuku, kur šoferis ir sieviete...
Vēl esot LV, bijām dabūjuši e-vīzas Kambodžas ārlietu ministrijas mājas lapā - http://www.mfaic.gov.kh/ Process diezgan vienkāršs – info pieejama angļu, krievu un vairākās citās valodās. Cena – 25 USD. Nepieciešama ieskenēta fotogrāfija. Var arī pirkt uz vietas pa 20 USD, bet biju salasījusies briesmu stāstus, kā tūristus mēģina visādi uzmest, tāpēc palikām pie 1.varianta.
Pie robežas ieved mūs mistiskā stāvlaukumā, kur malā ierīkota nojume ar galdiņiem un bariņš ar vietējiem dala papīrus, kas jāaizpilda. Protams, pirmais jautājums – vai mums jau ir vīzas. Saku, ka ir. Lai parādot. Nu labi, izvelku no somas un rādu ar. Šie baigi pētīja, pētīja, bet neko. Iedeva aizpildīt kaut ko līdzīgu arrivals/departure card, tad vēl anketu par veselības stāvokli (drošības pasākumi saistībā ar cūku gripu), un beigās mēģināja nopārdot taksi, kas mūs pa dārgo no Poipetas (robežpunkts Kambodžas pusē) aizvedīs mūs uz Siem Reap. Laipni atsakām un ar papīriem rokās dodamies Kambodžas virzienā.
Norādes nekādas, bet sekojam pūlim un ātri vien tiekam Taizemes robežkontroles ēkā. Pēc 20 minūšu nostāvēšanas rindā, apskata mūsu pases un no Taizemes izlaiž ārā... Izejot ārā – atkal nekādas norādes... Skatos – vīram līdzi jau velkas kaut kāds vietējais – rādīšot ceļu, šo pakalpojumu nodrošinot Kambodžas valdība un tas esot par velti. Bla bla bla – protams, biju jau lasījusi, ka tas kārtējais naudas izspiešanas veids... Bet nu puisis tāds laipns un lādzīgs... ehhh... necēlās roka dzīt prom... Gan jau, ka viņiem dzīve ar tur nav medus maize... Nu labi, lai tik rāda ceļu... Aizved šis mūs uz Kambodžas robežkontroles ēku... Stāvot rindā novērojam korupciju darbībā – lai šķībacaino grupa tiktu ātrāk cauri, pasēs tiek ielikta naudiņa. Ierēdnis ielūkojas pasē, kaut ko nomurmina devēja virzienā un šis ieliek vēl vienu banknoti... nu neko, izstāvam rindu, bez problēmām dabūjam zīmogus pasē, un esam jau Kambodžā... Mūsu puisis atkal klāt un ved mūs uz autobusa pieturu. Tālāk jābrauc ar autobusu līdz autobusu / takšu stacijai... Pirmajā busā netiekam, jo tas paredzēts šķībacaino grupai. Mūsu pavadonis veic asu vārdu apmaiņu ar citu, arī visticamāk „Kambodžas valdības pārstāvi”. Nesapratu īsti sistēmu, bet nākamais autobuss tika mums diviem vien (+ pavadonim), lai gan pieturā stāvēja vesels bars... Pēc 5 minūšu brauciena, beidzot izkāpjam stacijā... tur smuki pie kases uz lodziņa sarakstītas visas cenas – cik maksā autobuss, cik taksis... nolēmām, ka pietiekami esam pamocījušies, ņemsim taksi – uz abiem 36 USD (ja nemaldos, autobuss vienam maksāja 10 USD). Vēl mūsu pavadonis mēģināja iestāstīt, ka jāmaina dolāri uz vietējiem riāliem un tepat blakus esot maiņas punkts... Atteicāmies, jo info bija ievākta, ka tas ir kārtējais triks – kurss esot neizdevīgs un visur var maksāt ar dolāriem (tā arī bija!). Kad nu beidzot iesēdāmies taksī, puisis, protams, klāt un saka, ka viņa palīdzība bez šaubām esot bezmaksas pakalpojums, bet ja neesot žel, lai šim kaut ko iedodot... nu labi, nebija mums žēl... iedevām 5 USD. Tālāk jau braucām ar taksi kādus 140 km. Brauciena ilgums –apmēram 2,5 stundas, jo pa ceļam vēl 2 reizes apstājamies – vienreiz uzpildīt gāzi, otrreiz – nomazgāt mašīnu. Ja pirmā apstāšanās vēl ir saprotama, tad otrā izraisa patiesu smaidu... Bet pieņemam, ka tur vienkārši viss tā notiek... Vēl fascinē ceļmalās izliktie stendiņi ar 1,5,l Fantas vai Coca-Cola pudelēm, kur salieta degviela, blakus sakrāmēti augļi... Iebraucot Siem Reap, tiekam izsēdināti tuk-tukistu pulcēšanās vietā, kur mums tiek nozīmēts viens tuk-tuks ar šoferi, kas mūs aizvedīs uz mūsu viesu māju. (Šis pakalpojums ir iekļauts taksometra cenā). Protams, ātri vien saprotam, kāpēc – šoferītis pa ceļam mūs mēģina pierunāt izmantot viņa pakalpojumus arī turpmākajām dienām. Jāatzīmē, ka Siem Reap nav vajadzības gidu rezervēt iepriekš. Visi tuk-tuk šoferi piedāvā savus pakalpojumus (Old Market un Night Market rajonā viņi ir bariem). Ir vērts parunāt, lai dzirdētu, kuram labāka angļu valoda, jo ir tādi, kas runā ne pārāk skaidri un saprotami. Cenas – ap 15 (tuk-tuk) – 25 (mašīna ar kondicionieri) USD uz visu dienu (8 h). Tā kā mēs gribējām redzēt Angkor Wat rītausmā, tas papildus izmaksāja vēl 5 USD, jo bija jāizbrauc vēl pirms saullēkta.
Visas 3 naktis palikām Bou Savy Guest House, kas izmaksāja 15 USD par nakti – 2-vietīgs numuriņš ar kondicionieri. Sajūta tur gandrīz kā mājās. Interesanti, ka pie ieejas jānovelk apavi . Istabiņās mēbeles un apdare nav pēdējā svaiguma, bet uztveram to kā vietējo šarmu. Domāju, ka 5-zvaigžņu viesnīcā sajūtas noteikti nebūtu tik autentiskas. Ārpusē pie viesu mājas visu laiku dežūrē kāds tuk-tuks, kurš pa 1 USD aizved līdz Old Market, kur ir gan tirgus un suvenīru stendiņi, gan dažādas ēstuvītes. Pirmajā vakarā riskējam un vakariņojam lētā ēstuvītē ar plastmasas galdiņiem un krēsliem. Rīsi ar dārzeņiem maksā 75 centus, ar vistu un ananāsiem - nedaudz virs dolāra. Ļoti garšīgi! Turpmākos vakarus izmēģinām arī solīdākus restorāniņus – nav ne vainas un cenas visur draudzīgas (it īpaši jūras veltēm!!!).
Nākamajā rītā jau agri pie viesu mājas mūs sagaida mūsu gids, lai vestu mūs uz Angkoras tempļiem. Pie iebraukšanas jānopērk ieejas karte pa 20 USD. Gids mums ierāda labākās vietas saullēkta vērošanai un tā nu gaidām kādu pusotru stundu (ja ierastos vēlāk, visas labās vietas būtu jau „aizsistas”). Kad debesis sāk palikt gaišākas, skatam paveras Angkor Wat aprises... Skaisti! Grūti noticēt, ka esam tur un vērojam vienu no pasaules brīnumiem klātienē, nevis bildītēs... Kad saule uzlekusi, gids mūs izvadā pa tempļa iekšpusi un aizraujoši stāsta gan par tempļa vēsturi, gan uz tā sienām akmenī attēloto zīmējumu nozīmi. Pēc tam dodamies apskatīt Bayon – templi ar 37 tornīšiem, no kuriem katru rotā 4 milzīgas akmenī kaltas sejas, kas skatās katra uz savu pusi. Tiešām ļoti iespaidīgi... Fascinē tas, ka lielākajā daļā tempļu brīvi var rāpties augša lejā pa stāvām un diezgan bīstamām kāpnēm (vīrs ar savām garajām kājām mierīgi čāpoja lejā, man vietām bija jāapsēžas, lai aizsniegtu nākamo pakāpienu), vietām pakāpieni tik šauri, ka pēdu var nolikt tikai sāniski. Nekādas norādes vai brīdinājumi, kā pierasts ceļojot pa Eiropu. Tā jau ir – domā ar galvu un uzņemies vien pats par sevi atbildību... Apskatam vēl vairākus lielākus un mazākus tempļus... Kā pēdējo dodamies apskatīt Ta Prohm templi, kas ir viens no populārākajiem, jo tur filmēta „Lara Krofta”... līdz ar to tūristu tur ka biezs. Neskatoties uz to, skati ir ļoti iespaidīgi. Apbrīnojami, kā koki ir pārņēmuši tempļa drupas un caurvijuši saknēm... Ar to arī beidzam tempļu apskates programmu, jo ir ļoti karsti un viss, ko gribas, ir vēsa duša.
Vakaru pavadām Old Market rajonā un izbaudām fantastisku pēdu masāžu stundas garumā par nieka 4 USD.
Nākamajai dienai mums norezervēta ekskursija pa Tonle Sap ezeru. Pamatā tiek piedāvātas 2 veidu ekskursijas – uz tuvāko Chong Khneas peldošo ciematu un uz krietni vien tālāko taču daudz autentiskāko Kompong Phluk peldošo ciematu. Rezervējām ekskursiju
http://www.taraboat.com/ Šai kompānijai ekskursijas uz Chong Khneas maksā no 27 – 33 USD, uz Kompong Phluk – 60 USD vienam cilvēkam. Izvēlējāmies Kompong Phluk un viennozīmīgi nenožēlojām. No rīta gids mūs savāc un aizved līdz ezeram. Priecē, ka mūsu grupā esam tikai mēs divi. Kāpjam laivā un dodamies pāris stundu braucienā. Kad gandrīz jau esam galā, pārsēžamies laiviņā, kuru airē viens vietējais, un dodamies applūdušajā mežā. Tā kā nesen ir beigusies lietus sezona, ūdens līmenis vēl ir diezgan augsts. Sajūtas sēžot laiviņā un peldot pa mežu – vienkārši super! Kaut kas nebijis un līdz šim nebaudīts... Tālāk jau paveras skats uz pašu ciematu - mājiņas ir celtas uz 7 m augstām koka kārtīm, kas pilnībā atklājas tikai sausajā sezonā, kad ezera platība ir samazinājusies no 16 000 km2 līdz 2700 km2. Skati pārsteidz un sajūsmina – uz grīdas izklātas kaltējas garneles, bērni airējas pa ūdeni sēžot palielās alumīnija bļodās, zem vienas mājas iekārts krātiņš, kurā tiek audzētas cūkas, zem citas – pakārts divritenis, kas gaida, kad ūdens līmenis nokritīsies un atklās galveno ciematiņa ceļu... Tūristu šeit maz – tik vien kā pāris reizes manījām garām pabraucot pa kādai laiviņai... Bijām vietējā skolā, bet kas nu tā pa skolu – uz pāļiem uzcelta koka būdiņa, kurā saspiedušies sēž 40 bērni, gaismas tur maz, mācības notiek divās maiņās, jo visiem vietas nepietiek... apstākļi diezgan neapskaužami, bet par spīti tam visi bērni mācās... Pēc brīža divi padsmitgadnieki pienāk pie mums un lūdz, lai parunājam ar viņiem angļu valodā, jo tā viņiem esot laba pieredze... Tā nu tur norit ikdienas dzīve, cilvēki ir apmierināti, nesūdzas... Pēdējo reizi vēl ar laiviņu izbraucam cauri ciematam un nolūkojamies vietējo nesteidzīgajā dzīves ritmā... smeļamies iespaidus, kas vēl ilgi paliks atmiņā... un dodamies pāris stundu garā braucienā atpakaļ... pa ceļam piestājam pie ezerā pietauvota kuģa „Tara Boat”, kur mums diviem vien tiek uzservētas pusdienas. Vakarā tur esot daudz vairāk cilvēku – jo piedāvājuma cenā ietilpst ne tikai saulrieta skatīšanās, bet arī bezmaksas alkohols – dzer cik gribi...Ja ir vēlēšanās tikai izbraukt un apskatīt tuvāko peldošo ciematiņu, tad lētāk būs pašiem tikt līdz ezeram, tur jāmēģina noīrēt laiviņu – ja vairāki cilvēki kompānijā, jo izdevīgāk. Pēc lasītā – cenas mēdzot svārstīties pēc vietējo garastāvokļa...
Pēdējā vakarā baudām 3 stundas garu masāžu (1 h eļļas masāža, 1 h pīlings, 1 h sejas masāža un maskas) – piedāvājums liels un cenas ļoti patīkamas (3 h ap 30 USD).
Nākamajā rītā agri dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Kuala Lumpuru. Lidojumu rezervējām www.airasia.com, cena – 24 LVL uz 2 ar vienu 15 kg nododamo bagāžu.
Sēžot lidmašīnā - smaids pa visu seju un milzīgs prieks par to, ka kaut pāris dienas esam izbaudījuši šo fantastisko valsti. Komunicējot ar vietējiem, pārņem pilnīgi citas sajūtas kā Taizemē – liekas, ka šeit cilvēku sirsnīgums ir patiesāks, ne tik ārišķīgs, bet tā klusi staro no iekšienes... Ir sajūta, ka šeit noteikti atgriezīsimies – jau uz krietni ilgāku laiku.
