Amerikā viss ir kā kino

26.07.2006
9 min lasīšanai
28 foto

Amerikā viss ir kā kino Šī stāsta sižetā būs iespaidi un praktiskas ziņas, kas radušās pirmo reizi ciemojoties Amerikā. Pirmais pieturas punkts – Ņujorka Ielidošana Apbrīnotā un apjūsmotā pilsēta, kurā mīt iecienītā seriāla varones Kerija, Samanta, Šarlote un Miranda. „Atrasts Amerikā” varone, kurai patīk būt puteklim Ņujorkā. Taču man būs pavisam citāds stāsts. Viss sākās ar pāris stundu ilgo rindu uz pasu kontroli, ielidojot Ņujorkas JFK lidostā. Tur ar to ir jārēķinās. Stāvot rindā ir pietiekami daudz laika, lai jau paspētu pamanīt visas iespējamās „United Colours of ….”, proti, visu rasu un krāsu cilvēkus, kas pilda maznozīmīgus darbus. Šķiet, ka Amerikai bezdarbs nedraud, jo dažu brīdi bija grūti saprast, kāpēc tik daudzās vietās lidostā sēž cilvēki formās, dzer kafiju vai grauž ko līdzīgu saulespuķu sēklām. Kad garā rinda izstāvēta un esi laimīgi ielaists Amerikā, ikvienu gaida nākamais pārbaudījums – muitas kontrole, kas līdzinās loterijai, pārbaudīs , vai ne. Un pārbauda daudzus. Amerikai ir ļoti garš neievedamo lietu saraksts. Tik ļoti iecienītās latviešu žāvētās desas vai arī līdzpaņemtos augļus muitas darbinieki Jums noteikti atņems. Un tā pirmais ievērības cienīgais notikums bija brauciens ar Ņujorkas simbolu - dzelteno taksīti. No lidostas līdz Manhetenai ir pusstundas brauciens, kas maksā fiksētus 45 dolārus. Brauciens bija gana dinamisks, jo sastāvēja no gāze – bremze – gāze. Vienu varu teikt, ka izcilās lavierēšanas spējas pārblīvētajā Ņujorkas satiksmē nav baudāmas tukšā dūšā. Pie laikus internetā norezervētās viesnīcās mūs jau gaida koferu nesējs – zēns, kurš smaidoši savāc somas un nogādā tās numurā pretim saņemot dažus dolārus. Ierašanās, kā sacīt, ar glanci. Empire State Building Kad pirmā atelpa atgūta, laiks iet dzīvē. Izrādās, ka pirmais sarakstā ievērības cienīgais objekts – Empire State Building atrodas pavisam netālu – kādā 15 minūšu gājienā no viesnīcas. Tā ir 102 stāvus augstā ēka, kurā tūristi par 16 dolāriem var uzbraukt līdz 86. stāvam. Lai tiktu līdz liftiem, ir jāizstāv lidostām analoga drošības kontrole, kas ir pilnīgi visos lielajos tūrisma objektos Amerikā. Pa ceļam – rindā, pareizāk sakot tās malās stāv afroamerikāņi, kas skaļā balsī darbojas kā reklāmas rupori, stāstot kā nu mēs varētu iztērēt savu naudiņu. Kad šī rinda ir galā, nākamā gaida 80. stāvā, kur jāpārsēžas citā liftā, lai brauktu tālāk, jo ēkā ir sašaurinājums. Lai no šis akcijas gūtu kādu labumu, gudrie Amerikāņi ir izgudrojuši obligāto fotografēšanās procedūru uz apšaubāmas kvalitātes zīmētas Empire State Building ēkas fona. Bez šīs procedūras pie nākamā lifta netiec. Pēc fotografēšanās un pacelšanās vēl dažus stāvus augstāk, visa naksnīgā Ņujorka ir pie manām kājām. Skaisti – tikai uz skatu platformas pūš nežēlīgs vējš, un ir marta beigām neraksturīgs aukstums. Braucot lejup ir atkal jāiet obligātā fotogrāfiju apskatīšanas procedūra, lai tiktu līdz nākamajam liftam. Un te nu ne viens vien tūrists iegādājas savu smaidošās sejas attēlu. Stāvot šai rindā aizdomājos, kur gan Latvijā varētu ieviest šo tik ļoti ienesīgo biznesu, un prātā man nāca tikai Lido komplekss Krasta ielā brīvdienās. Tur varētu nostādīt dažus manīgus zēnus, kas fotografētu visus rindā pie kasēm, un publika savas gatavās bildes jau varētu iegādāties, atstājot tik ļoti iecienīto ģimeņu atpūtas vietu. Pirmajai dienai trīs rindas bija tā kā pietiekami, un pārējie tūrisma objekti tika atstāti citām dienām. Manhetenas piezīmes Visumā Manhetena ir skatāma ejot ar kājām, braucot dažas pieturas ar autobusu vai pārvietojoties ar metro. Lai gan neatceros, ka kāda Sex and the City varone būtu izmantojusi pēdējo minēto pārvietošanās līdzekli, tomēr es to uzskatīju par gana ērtu un praktisku. Arī izgaršojama šī pilsēta ir ejot ar kājām. Nonākot Little Italy vai Chinatown rajonos ir grūti paiet garām smaržojošām ēstuvēm vai maziem itāļu veikaliņiem, kuros var nopirkt gardu gardās olīves vai mozarellas sieru pildītu ar vītinātu gaļu. Soho rajonā var atrast dažus smalkus veikaliņus un mākslas galerijas, kas pārdod interjera un skaistuma priekšmetus pa visai pieņemamām cenām. Ejot ar kājām var arī nejauši uzdurties Ground Zero jeb vietai, kur kādreiz stāvēja dvīņu torņi un iztēloties, kā tas bija 11. septembrī. Tagad ap šo vietu ir apjozts žogs un uz tā plāksnes ar vārdiem. Nekur nav norādnes uz šo objektu. Kas meklē, tas atrod. Īpaši tur nav ko redzēt tikai tukšums un paliekas no metro stacijas, kas atradās zem WTC. Tur pat arī Wall Street ar uzvalkos ģērbtiem vīriešiem, kuri stāv pie ēkas ārpusē un dzer Starbucs Coffe, jo smēķēt nekur nevar. Par kafiju Amerikā ir īpašs stāsts. Jo tālāk no Ņujorkas vai Vašingtonas, jo vairāk garšo pēc nekā. Mēs, latvieši, pie tik ūdeņainas kafijas neesam pieraduši. Nez ko par to saka itāļi? Staigāt pa Ņujorku ir patiešām viegli. Ielas ir loģiski izvietotas un ātri var apjēgt, kas ir kas. Piemēram, Brodveju es nosauktu par tādu kā Čaka ielu, jo uz tā dažos tās posmos atrodas tādas second hand tipa bodītes, kuras tirgo kaut ko līdzīgu, ko Rīgā tirgus vai Čaka ielas veikaliņi. Nebūt ne zemē metamas bodītes, jo vienā es iegādājos turku lakatu ar visiem grabuļiem vēderdejām. Tas gan bija vērtīgs pirkums, ko citur diez vai iegādātos. Savukārt 5. avēnijas veikali ir pasaulē un tikai Amerikā zināmi zīmoli, kas ir pa kabatai visumā ikvienam. Arī rosība uz šis ielas ir liela. Savukārt vienu ielu nostāk no Centrālparka tam paralēli stiepjas Lielo Dizaineru iela, kur veikali ir tukši, rosības praktiski nav. Laikam tie gaida Madonnas vai Parisas Hiltones ierašanos. Kopumā varu teikt, ka shopping Ņujorkā ir lielisks kā visā Amerikā kopā. Nav brīnums, ka Kerija varēja visu naudu atdot par kurpēm. Tās tur ir burvīgas un sortiments būtiski atšķiras no Eiropā redzētā. Trīs dienas esot Ņujorkā, visus nozīmīgos tūrisma objektus var apstaigāt īpaši nesaspringstot. Paliek laiks arī pasildīties Centrālparkā saulītē uz soliņa un pabarot vāveres, kas ir ļoti drosmīgas un ēd no rokas. Ir laiks izlasīt, ka stāvs vai pus stāvs namā pie Centrālparka maksā 10 miljonus dolāru. Ir laiks pāris stundas paviesoties mūsdienu mākslas muzejā Gugenheim, kur ir jauka ekspozīcija ar Pikaso, Sezāna, Kandinsky un citu autoru darbiem. Un vēl šajā muzejā tiek iedots bezmaksas audio gids, kas sniedz plašu info gandrīz par katru gleznu. Ja ļoti gribas var arī paslidot Rokfellera centra slidotavā un sajusties kā Ričards Gīrs filmā „Rudens Ņujorkā”. Leaving New York never easy….. Staigājot pa Ņujorkas ielām, braucot ar taxi vai vienkārši malkojot Starbucs coffe es gaidīju, kad man atnāks tā sajūta – ESMU ŅUJORKĀ. Tā arī nesagaidīju.:( To visu uztvēru kā piedzīvojumu pasaulē, kas būtiski atšķiras no Eiropas. Ja jau šī sajūta nenāk, tad laikam jādodas tālāk citos piedzīvojumos. Un te nu bez auto neiztikt. Internetā norezervētā mašīna ir tieši laikā, lai braucot varētu paraudzīties uz Ņujorku no malas. Kāds slavens mūziķis dziedāja „Leaving New Yourk never easy..”. Te nu gan es nevarētu piekrist. Braucot pa Ņujorkas ielām ir jāapgādājas ar labu karti un stūrmani, jo tik sarežģītu transporta sistēmu ar tik daudziem tiltiem, pievadiem, viaduktiem nekur Eiropā braucot ar auto neesmu piedzīvojusi. Ātrums arī ir labs. Te mēs pie Manhetenas uz autobāņa, bet pēc 12 minūtēm jau otrā pusē Ņujorkai, un slavenais rajons ir tālu, tālu nopakaļus smogā tīts. Vašingtona Braucam Vašingtonas virzienā ar mērķi apskatīt Džordža valstību. Nogriežamies no bāņa un sākam vakarā meklēt naktsmājas. Visai neveiksmīgi. Kādu stundu riņķojam pa Vašingtonas piepilsētu un nevienas viesnīcas vai moteļa. Arī degvielas uzpildes stacijā strādājošais zēns vien noplāta rokas. Nekā nezinot. Starp citu, tā ir tipiska Amerikāņu iezīme, ka liela daļa neko nezin, kas notiek tālāk par pāris kvartāliem. Kādā veikalā meitene vaicāja, no kurienes esmu. Teicu, ka no Eiropas. Tad viņa gribēja zināt no kurienes tieši. Ak Latvija! Nē, tādu nezinot. Skolas laikā esot mācījusies par Eiropu ģeogrāfijā, tomēr nevarot atcerēties tās daudzās Eiropas valstis. Pēc kāda laika mūsu meklējumi vainagojās panākumiem atradām visai pabriesmīgu moteli, kur par 70 dolāriem dabūjām istabiņu. Nu viss bija kā filmās – palietots un apšaubāmi tīrs. No tās reizes, es sev noteicu – vairāk nekādu moteļu. Izrādījās, ka mūsu piepilsēta ir jau pienākusi ļoti tuvu Vašingtonai. Ar draugiem nosmējāmies, nez vai Džordžs zina, kādi moteļi atrodas 10 minūšu braucienā no Baltā nama. Vašingtonas debesis todien bija pelēkas, taču tas netraucēja apskatīt šo muzeju un memoriālu pilsētu. Un atkal es sajutos kā filmā, esot tai vietā, kur Forests Gamps uzrunāja tūkstošiem amerikāņu un pēc ilgiem laikiem atkal sastapa savu mīlestību. Vašingtona ir slavena arī ar saviem muzejiem, kas ir par velti. Atkal pierastā drošības kontrole un atgādinājums, ka muzejā nedrīkst košļāt košļājamo gumiju. Šoreiz tas ir lidmašīnu muzejs visiem lidaparātu faniem. Patiešām ir ko redzēt. Ekspozīcija sadalīta divās daļās – viena centrā, netālu ko Kapitolija, bet otra pie Ronalda Reigana lidostas. Concorde, militārās lidmašīnas, kosmosa kuģis – šķiet, ka tā varētu būt viena no lielākajām ekspozīcijām pasaulē, kur apkopota aviācijas vēsture. Runājot par Vašingtonu un citām lielpilsētām, der atzīmēt Parking sistēmu. Lielajās parking houses stunda maksā 6-8 dolārus vai aptuveni 25 dolārus dienā, taču pilsētā gar ielu malām atrodas parking automāti, kur stunda maksā tikai 1 dolāru, taču atļautais stāvēšanas laiks ir tikai 2 stundas. Lai visiem tiek! Outer banks - Nugs Heads/Kitty Hawks - sērfotāju pilsētas Pret pēcpusdienu Vašingtona jau ir pagātne un galamērķis ir pēc iespējas tālāk uz dienvidiem kaut kur okeāna krastā. Braucam, kur acis rāda. Vairāku simtu jūdžu attālumā no Vašingtonas ir tāda kā sala/pussala Ziemeļkarolīnas štatā, kas pēc savas koncepcijas atbilst Jūrmalai. Vasaras mājas okeāna krastā. Es pat teiktu mājas uz 4 kājam, lai vētras laikā ūdens skalotos tām pa apakšu. Amizanta un tai pat laikā ļoti interesanta arhitektūra, kuru līdz šim nekur pasaulē nav nācies sastapt. Vieta, kura lepojas ar brāļiem Wrights, kas veica pirmo lidojumu ar lidmašīnu. Pat šī štata automašīnām uz numura zīmes ir rakstīta devīze „First in Flight”. Sezona vēl nav sākusies, jo ir tikai marta beigas, tādēļ okeāna krasts ir tukšs tikai bangojošie viļņi steidzas uz krastu. Liela daļa no Kitty Hawks ir dabas parks ar kāpu aizsargvaļņiem, kas sargā pilsētu no okeāna viļņiem un sāļajām ūdens šļakatām. Lai gan ārā bija tikai marta beigas, ap pusdienslaiku vairākas automašīnas ar sērferiem piebrauca okeāna krastā un riktējās lēkāšanai pa viļņiem. Tā patiešām varētu būt sērfotāju paradīze, jo miestā ir daudz veikalu, kas tirgo visas nepieciešamās lietas ūdenssportu priekiem, kā arī reklāmas vēsta par apmācībām viļņu apgūšanai. Droši vien vasaras sezonā te visas mājās ir izīrētas, taču šobrīd par 100 dolāriem var nakšņot labu labā viesnīcā pašās kāpās, naktī klausoties kā okeāns šķeļ viļņus. Un atkal par visu ir padomāts –viesnīcu istabas ir domātas lielām amerikāņu ģimenēm. Tur istabā ir atrodamas divas milzīgas gultas un vēl dīvāns. Tā raugoties no praktiskā latvieša puses, te varētu dzīvot nesaspiesti kādi 5 cilvēki, kas nozīmētu šiku naktsmītni okeāna krastā par 11,60 LVL ar brokastīm. Ak, jā par brokastīm. Tajās jebkurā normālā viesnīcā ir tikai visa veida miltu izstrādājumi. Dažāda veida Donuts, maize, vafales un bulciņas ar kanēli. Kā arī Corn Flakes. Produkti, kurus var patērēt pēc sasildīšanas mikroviļņu krāsnī. That’it. Krogus kultūra Neiegrimšu garos stāstos kā mums gāja krogos, taču amerikāņu ēstuves izcēlās ar ļoti laipnu apkalpošanu līdz brīdim, kamēr Tu pasūti. Oficiants pat notupjas uz ceļiem pie galdiņa, lai būtu vienā līmenī ar klientu. Tikai tai brīdī, kad it kā viesi paēduši un viņš pienāk pavaicāt, vai vēl ko vēlamies, pēc noliedzošas atbildes tūlīt bez pieprasījuma tiek izsniegts rēķins. Ui, tas nu gan man nepatika. Jāpiezīmē, ka šāda rīcība nebija sastopama ķīniešu un vjetnamiešu krogos. Bet kopumā Amerikā ir ko ēst un, ja ļoti vēlas var iztikt bez kaitīgajām lietām, tomēr nevilšus arī man - bezmiltu diētas piekritējai roka aizstiepās vienu reizi līdz Burger King cheesburger un kartupeļiem, kā arī pāris Milkshake. Filadelfija Vieta, kur tika parakstīta Amerikas neatkarības deklarācija 4. jūlijā. Pilsēta ar vēsturi (cik nu tā ir gara Amerikai), skaistām senām ēkām un stikla debesskrāpjiem. Filadelfijas centrs izmirst ap 19. Tad biroji un veikali ir slēgti un vairāk tur nav ko darīt. Ceļā uz Kanādas robežu Ceļojuma pēdējais pieturas punkts bija Niagāras ūdenskritums. Taču līdz tam vēl daži iespaidi, kas gūti pa ceļam. Pat nevarēju iedomāties, ka Ņujorkas štatā ir kalni. Protams tie nav lieli, taču slēpošanas trases ir izvietotas viena pie otras. Reklāmas plakāti aicināt aicina iegriezties. Tā kā marta beigās no sniega ne vēsts, tad man tos neizdevās iemēģināt. Taču izdevās, kas cits - paraudzīties uz visai nabadzīgiem lauku rajoniem. Sava prieka pēc nedaudz pabraucām pa mazajiem ceļiem, lai ieraudzīto ko jaunu. Un redzējām ar’. Ciemati, kas ne par matu neatšķiras no Latgales nabadzīgām lauku sētām, pussabrukušām mājām, treileriem, kuros uz patstāvīgu dzīvi apmetušies amerikāņi. Šādos ciematos par buržujiem tie uzskatīti pensionāri, kas dzīvo lepnās mājas, baudot sava darba augļus. Interesants skats – treileris, bet pie tā visai labas pāris automašīnas. Latvijā tas būtu analogi kādai dārza mājiņai, pie kuras noparkots kādus 5-8 gadus vecs Mercedes. Niagara falls Niagaras ūdenskritums mani pārsteidza nesagatavotu. Manā atmiņā tas bija palicis kā kaut kas milzīgs „in the middle of nowhere”. Laikam skolas ģeogrāfijas grāmatas bija mani maldinājušas. Taču liela bija mana vilšanās, kad ieraudzīju to pilsētas vidū, kā robežu starp Ameriku un Kanādu. Tomēr skaisti un spēcīgi. Ūdenskritumu var ieraudzīt gan no Amerikas, gan Kanādas puses. Abas valstis savieno tilts. Tiltam pa vidu ir valstu robeža, taču robežpunkts otrā tilta galā. Tātad formāli, pārejot tilta vidu, var teikt, ka esi spēris kāju Kanādā. Un te es aizdomājos, kā jutās Austrumberlīnes iedzīvotāji raugoties uz Branderburgas vārtiem. Es sajutos līdzīgi, jo Kanādas vīzas man nebija. Nobeigumā Desmit dienas tas nav ilgs laiks, taču pietiekami, lai ieelpotu Amerikas gaisu un saprastu, vai vēlos te atkal braukt. Jā, tas bija interesants piedzīvojums citā pasaulē un kultūrā, un nākamreiz gribētu doties uz dienvidiem, kur palmas zeļ. Un tomēr …pēc šī ceļojuma aizvien vairāk apzinos, ka esmu Eiropiete.

Amerikā viss ir kā kino

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem