Septiņas dienas Austrijas klosterī jeb pasens ceļojums uz Austriju

  • 7 min lasīšanai
Sakoptas, mazas pilsētiņas kalnainā apvidū ar baznīciņu vidū. Miers, nesteigšanās un laipnība. Daudz greznu klosteru un lēts vīns. Tāda ir Austrija. Iebraucot Lietuvā, nekādi pārsteigumi mūs negaida. Pāri robežai tiekam ātrāk, nekā plānots, mazāk nekā pusstundā. Arī Polijas robežu šķērsojam tikpat ātri. Tā kā tur ierodamies naktī, kad pat uz lielākajiem ceļiem sastopamas tikai dažas mašīnas, nekādi citu izslavētie šīs valsts noplukušie skati mūs pagaidām nesatrauc. Secinām, ka mums citu stāsti par Polijā piedzīvoto maldīšanos stundām pilsētās nepiepildās. Uzmanību! Prāga ir ne tikai Čehijā Agri no rīta iebraucam Varšavā, kas mūs sagaida ar rīta mijkrēsli, izgaismotām ielām un vecpilsētas mājām. Priecājamies, jo turpat pie galvenā ceļa ieraugām norādi uz Prāgu. Tur arī braucam, braucam, braucam... Apkārtne kļūst arvien nomācošāka, apgaismotās un lielās ielas pamazām pārvēršas tumšās un mazās. Ir pilnīgi skaidrs, ka šāds ceļš diez vai varētu aizvest mūs uz Čehijas galvaspilsētu. Ieejot tuvākajā poļu benzīntankā, uz jautājumu «Kur ir ceļš uz Prāgu?» atbilde ir «Kā? Prāga ir tepat – nākamajā kvartālā», pēc tam seko jautājums «Bet kuru Prāgu jums vajag – Varšavas vai Čehijas?». Izrādās, poļi Varšavas pievārtē nebūt nejūtas niecīgāki par čehiem galvaspilsētā un vietējo miestiņu nosaukuši par Prāgu, bet norādes centrā izlikuši tādas, lai nerodas šaubas, – jābrauc uz viņu Prāgu. Tā nu mūsu vieglā virziena atrašana izvēršas par divu stundu garu maldīšanos. Lai arī diena ir apmākusies un drūma, ceļu turpinām omulīgā noskaņojumā. Jo vairāk tuvojamies Polijas un Čehijas robežai, jo drausmīgāki kļūst laika apstākļi: snieg slapjš sniegs, braukšana pa kalnaino ceļu kļūst arvien grūtāka. Uz priekšu virzāmies ļoti lēni un īsto iemeslu saprotam tikai pēc kāda laika: vainīgi ir poļi ar savām miniatūrajām mašīnītēm, kuras noteikti ievērojis katrs, kas bijis šajā valstī. Labos laika apstākļos viņi ar tām brauc ātrāk nekā mēs ar savu «opeli», bet sniegs kārtīgam poļu panam laikam gan ir lielākais ļaunums, un auto pārvietošanās ātrums nokrīt līdz apmēram 40 km/h. Tā vien liekas, kādā jaukā brīdī viņi kāps no automašīnas ārā, ņems savu mazo transporta līdzekli padusē un soļos kājām. Vēl jo vairāk: baidīdamies no sniega, poļi ne tikai lēni brauc, bet arī nevienu mašīnu neapdzen, tādā veidā uz līkumotā un kalnainā ceļa radīdami garu garās auto rindas. Lēnām aizkļūstam līdz Čehijas robežai, tur robežsardze mums tikai pamāj ar roku, un esam jau viņu valstī. Uz Austriju – pa aizvēsturisku ceļu Arī Čehijā netālu no Austrijas robežas diemžēl pamanāmies nomaldīties. Tā kā jau ir 30. decembra vakars (izbraucām 29. decembrī), gribam agrāk nokļūt galā un kārtīgi izgulēties, lai godam sagaidītu Jauno gadu. Taču ar pareizā virziena atrašanu neiet tik viegli. Ir jau vakars, un mazajā Čehijas ciematā, kur esam nokļuvuši, nav viegli atrast kādu, kas ne tikai zina pastāstīt, kur mums jābrauc, bet arī māk runāt krievu, vācu vai angļu valodā. Kāds čehu pāris, jaucot visas trīs šīs valodas, beidzot mums izstāsta, kurp jābrauc. Gabaliņu pa šo ceļu pabraucam, bet tas ved dziļi mežā un izskatās tāds, ka paši šīs valsts iedzīvotāji tur pēdējo reizi būtu braukuši Otrā pasaules kara laikā. Atgriežamies mazajā ciematā, lai jautātu vēlreiz. Taču uzzinām to pašu. Jānotic un jābrauc atpakaļ. Pa ceļam paspējam izsmieties, ka pa šādu ceļu jau Austrijā iebraukt var, robežsardzei nemaz nemanot. Gluži tā nenotiek, veiksmīgi nokļūstam Čehijas – Austrijas robežkontroles punktā. Tiesa gan, čehu robežsargs latviešus laikam nekad tajā nav redzējis, tāpēc pirmkārt pavaicā, vai mums, lai brauktu tālāk, nevajag vīzas. Tad izbrīnās par to, ka mums, braucot iekšā viņu valstī, pasēs nav iespiesti zīmogi, un aiz uztraukumiem par neierasto situāciju drošības labad katrā pasē iespiež divus – it kā iebraucot un izbraucot. No Čehijas robežas līdz mūsu galamērķim – benediktīniešu klosterim Altenburgā – ir apmēram stundas brauciens, un ap vienpadsmitiem jau esam tur. Diemžēl uz mūsu zvanīšanu un klauvēšanu pie vārtiem neviens neatsaucas. Vēlāk izrādās, ka klosteris ir milzīgs, bet mūku un abata guļamtelpas atrodas tālu no ieejas durvīm. Nolemjam aizbraukt līdz tuvējai pilsētai nopirkt kaut ko ēdamu un esam tiešām pārsteigti par to, ka pat benzīntanki vienpadsmitos jau ir slēgti (tas, ka Austrijā nav diennakts veikalu, mums bija zināms jau pirms tam). Neko darīt, tur valda uzskats – benzīntanku darbinieki taču ir cilvēki, viņiem arī jāguļ. Liekamies gulēt mašīnā, jo citas izejas mums nav (tuvējos ciematos gan dzīvo mūsu paziņas, bet nakts vidū nolemjam pie viņiem nebraukt). No rīta ap pieciem sešiem pie mašīnas durvīm ar lukturīti rokā klauvē abats Bernhards Nābers (mums jau pazīstams, jo tieši viņš ļoti aktīvi sadarbojas ar latviešiem un arī jelgavniekiem), ierāda mums istabas un aicina kārtīgi izgulēties. Vīnes Jaunais gads – sēra smaka un troksnis Pamostamies tieši uz pusdienām (divpadsmitos), paēdam un aizbraucam uz netālo pilsētu Krēmsu, bet pēc vakariņām paņemam abata uzdāvināto šampanieti (lai mēs varot kārtīgi Jauno gadu sagaidīt) un braucam uz Vīni. Mums paveicies, jo klosteris atrodas apmēram 80 km no galvaspilsētas. Austrijas attālumiem tas ir tiešām tuvu. Pirms tam gan jāatzīstas – abats mūs brīdina, ka Vīnē Vecgada vakarā varētu valdīt neciešams troksnis, kā viņš pats saka: «Tur ir trakāk nekā kara laikā, tikai nevienu nenogalina.» Protams, viņam neklausām, jo gribam visu redzēt savām acīm (vēl jo vairāk, ja tā ir Vīne naktī), bet izrādās, ka abatam vismaz daļēji bijusi taisnība. Pirmais, ko sajūtam, izkāpjot no mašīnas Vīnē, ir nepārspējami asa sēra smaka. Tikai vēlāk, nokļuvuši pilsētas centrā, saprotam – tas tāpēc, ka katrs (no četrgadīga līdz septiņdesmitgadīgam) spridzina petardes. Arī troksnis ir neizmērojams, jo katrs pūš tādas kā mums zināmās hokeja līdzjutēju svilpes. Taču pilsēta ir pasakaini izgaismota un tajā vērts pabūt, pieciešot troksni. Uz vairākām skatuvēm notiek koncerti, un pa Vīnes centru pastaigājas tūkstošiem cilvēku. Dzirdamas teju vai visas Eiropas valodas. Visi dzer karstvīnu un gaida jaunā gada iestāšanos. Mūs patiešām pārsteidz tas, ka Vīnes centrā nav iespējams noteikt, kurā brīdī tad īsti jaunais gads sākas, jo nav mums pierastās uguņošanas (varbūt austrieši tāpēc arī tik labi dzīvo, ka māk taupīt naudu). Visi turpina individuāli šaut raķetes. Turpat galvenajā laukumā velk ārā no somām glāzes un šampanieti (cits vēl arī sveces un citas, viņuprāt, svētkiem piederīgas lietas). Mēs darām tāpat. Astoņi mūki milzīgā klosterī Milzīgā klosterī ar gandrīz desmit pagalmiem, kas greznumā vairākas reizes pārspēj mūsu lepnumu Rundāles pili, mitinās tikai astoņi mūki. Altenburgā neviesojamies tūristu laikā, tāpēc klosteris šķiet patukšs, lai arī ar mums reizē tur dzīvo vēl pāris viesu, kas no Austrijas un Vācijas tur ieradušies vienkārši pavadīt klusumā laiku starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Izbrīnāmies, kad viens no viesiem (sākumā noturam viņu par mūku, jo vīrietis ģērbies viscaur melnā), pie pusdienu galda kādu laiku mūs uzmanīgi vērojis, uzrunā krieviski. Iepazīstamies. Izrādās, tas ir ikonu gleznotājs Jurijs no Minskas, kas reizi gadā mēnesi dzīvo šajā klosterī un veido ikonas. Kādu citu dienu viņš mūs uzaicina ciemos un parāda, kā tās top. Katru vakaru uz istabu pie mums ciemos nāk abats. Reizēm kādu laiciņu pasēž, citreiz ved līdzi pie sevis, bet vienmēr cienā mūs ar saldumiem un stāsta par klosteri. Viņš labprāt parunājas, un jāatzīst, ja mūsu vācu valodas zināšanas būtu labākas, sarunas būtu vēl interesantākas. Abats vienmēr ir omulīgs un priecājas pat par sīkumiem, piemēram, rādot uz sveci mūsu istabā, saka: «Vienmēr maza, silta gaismiņa gan istabā, gan sirdī!» Ļoti interesants mums šķiet arī kāds mūks, kas gan nav vietējais, bet atbraucis no Vācijas padzīvot kādu laiciņu šajā klosterī. Jau viņa izskats vien fascinē. Viņš ir izteikta brāļa Tuka no filmas «Robins Huds» kopija – spriežot pēc apmēriem, apļa galvas vidū un arī pēc labās apetītes. Kādu rītu, kad pirms meses dodamies brokastīs, viņš jau ēd. Pēc tam laipni saliek maizītes mums priekšā un aiziet. Tā kā mums vēl ir laiks, aizsēžamies ilgāk. Pēc brītiņa mūks ir atkal klāt, nedaudz apmulst, ieraugot mūs vēl tur, tad atmet ar roku un ķeras pie ēšanas otrreiz. Tikpat pievilcīgs ir vecais mūks, kuru sastopam pastaigas laikā, kad viņš izgājis pabarot vienpadsmit klaidoņus kaķus (pelēkus un svītrainus – gluži kā pie mums). Arī viņš labprāt parunājas, daudz stāstot par Hitleru. Vēlāk no Jurija uzzinām, ka vecais mūks lielāko dienas daļu pavadot, skatoties televizoru un pēc tam atstāstot redzēto citiem. Arī pieminētais apaļīgais mūks kādu dienu, kad klosterī pazudusi elektrība, esot no savas istabas izskrējis ar plaukstas lieluma televizoriņu rokā un brīnījies: «Kā tad tā – nerāda!» Klosteri apciemo latvieši – mums kauns Kādu dienu abats lūdz mūsu palīdzību – sakārtot pāris telpu, jo nākamajā dienā klosterī ieradīšoties divi autobusi ar kristīgajiem jauniešiem no Latvijas. Viņi tur iegriezīšoties atceļā no Barselonas, kur sagaidījuši Jauno gadu. Mēs priecājamies – kā nekā būs kāds, ar ko parunāties latviski. Paredzēts, ka autobusi ieradīsies astoņos no rīta, tad šoferi astoņas stundas pagulēs un visi brauks prom. Abats savā neizmērojamajā labvēlībā, protams, sarūpē jauniešiem tēju un saldumus. Gaidām visu dienu, bet latvieši ierodas tikai pašā vakarā. Priecīgi ejam pretim, bet... drīz vien apmulsuši paliekam, stāvot maliņā. Pirmais mūs pārsteidz jautājums no melnās ādas jakās tērptām jaunietēm (ap gadiem sešpadsmit): «Kur tas vecais palika, kas mums te nakts dievkalpojums būs, vai!» Tas attiecināts uz abatu. Divi jaunekļi balinātiem cekuliem staigā pa klostera gaiteni, kurā izvietotas Jurija un citu viesu istabas un virina durvis (pulkstenis ir pāri desmitiem vakarā). Kad jautājam, vai puiši neuzvedas nedaudz par nekaunīgu, viņi smīnot atbild: «Kur tad ir tās mūķenes? Te taču ir klosteris, mēs gribam redzēt mūķenes!» Jaunieši pavada laiku, skaļi bļaustoties un klīstot pa klosteri, mēs bezcerīgi cenšamies viņus aizdabūt gulēt, lai taču beidzot iestātos miers. Pāris meiteņu uz mums nicīgi noskatās un saka: «Kas mēs te gulēt atbraucām, vai?» Tas, ka gulēt varētu gribēt šeit dzīvojošie, viņām pat prātā neienāk. Šādu dialogu vēl ir daudz, visus tos nevar aprakstīt, bet no rīta pirmais darbs, ko darām, skrienam pie loga skatīties, vai latvieši prom. Poļu policista stāsts Nedēļu padzīvojuši klosterī, taisāmies uz mājām. Protams, aprakstīt visus notikumus nav iespējams, bet to bija daudz. Šķirties no abata un klostera ir žēl, jo pavadīts jauks laiks. Jūtamies atpūtušies kā vēl nekad. Interesants starpgadījums vēl jāpiedzīvo uz Austrijas – Čehijas robežas, kur austriešu robežsargs mūsu pases, laikam gan neuzskatīdams par neko īpašu, zīmogu manējā iespiež nākamajā lapā aiz bildes – pie bērniem. Pa ceļam vēl kārtīgi izstaigājam Prāgu, tur arī paēdam, pārmaiņas pēc (Austrijā iecienītā vīna vietā) dzeram alu un jūtamies jau gandrīz kā Rīgā. Ar sava veida «īpatnajiem pārsteigumiem» mūs sagaida Polija naktī. Vismaz stundu strīdamies ar kāda miestiņa nīgro policistu, kas mūs negrib laist tālāk, jo mašīnas priekšējais stikls labajā pusē ir ieplaisājies. Stundu mēģinām viņu pārliecināt, ka tehniskā apskate ir izieta, ka ne Polijā, ne Čehijā vai Austrijā mums neviens par to nav aizrādījis. Policists nervozē. Gaidām. Pēc tam strīdamies atkal, piemēram, par to, ka viņš atņēmis ne tikai tiesības, bet arī mūsu šoferīša pasi. Beigās, kad policists sāk runāt tikai poliski, atsakoties sarunu turpināt kādā mums saprotamā valodā (lai arī pirms tam labi runāja krieviski), aicinām viņu braukt uz Latvijas vēstniecību Varšavā, lai dabūtu tulku. Acīmredzot policists saprot, ka pēc tam dabūs skaidroties ar priekšniecību, ja nakts vidū pēkšņi ieplaisājuša stikla dēļ brauks vairāk nekā divsimt kilometru uz Varšavu, un palaiž mūs bez pieprasītā soda. Tālāk viss norisinās daudzmaz gludi, un nākamās dienas pusdienlaikā laimīgi, bet piekusuši atgriežamies Latvijā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais