Viena diena Nirnbergā

  • 3 min lasīšanai
  • 6 foto
Pavisam negaidīti man radās iepēja doties uz Nirnbergu, gan tikai uz vienu dienu. Nekas labāks man neienāca prātā, kā vien šo iespēju izmantot. Lai 14 stundu laikā pēc iespējas vairāk varētu redzēt, biju labi izpētījusi internetā, kas ir aplūkošanas vērts un kā to atrast. Tā nu piektdienas rītā kopā ar draudzeni devāmies uz Nirnbergu. Pēc kādām 3,5 stundām jau stāvējām Nirnbergas lidostā, un ārkārtīgi iepriecinoši bija tas, ka pie lidostas ieejas uzreiz ir metro ar kuru pa 10 minūtēm var nokļūt 7 km attālajā Nirnbergas centrā. Galvenā stacija izrādījās gan blakus vecpilsētai, gan mūsu viesnīcai, iepriecinoši. Tāpat iepriecinoši bija arī tas, ka viesnīcā mums iedeva transporta kartes ar kurām pa brīvu varējām braukāt visos sabiedriskajos transportos, nolēmām, ka vēlāk principa pēc tās izmantosim, īpašas vajadzības jau nebija, bet, ja var ticēt internetā rakstītajam, tad dažām no metro stacijām bija jābūt aplūkošanas vērtām. Pilsētas apskates pirmā daļa ietvēra sevī nozīmīgus vēstures un arhitektūras pieminekļus. Devāmies cauri vecpilsētai no stacijas puses. Mūsu galamērķis bija pils komplekss, taču pa ceļam jāaplūko vēl daži vērā ņemami objekti. Pirmās bija divas ārkārtīgi greznas, taču visai līdzīgas baznīcas, kurās nevarējām vien beigt brīnīties par mākslinieku izdomu, bet otrais pieturas punkts bija Vecais rātsnams ar viduslaiku cietumu tā pagrabā. Ar to gadījās aizķeršanās - visai ilgi staigājām gar un cauri kādāi ēkai, kas šķita esam īstā, bet nekādas pazīmes vai norādes, ka tur varētu būt viduslaiku cietums nebija. Pajautājām kādam vīram, kas tur strādā, taču ne viņš, ne viņa kolēģi nesaprata angliski, bet mēs, savukārt, ne vārda vāciski. Parādījām viņam interneta izdruku, bet viņš tikai raustīja plecus, to paņēmis viņš iegāja savā kambarītī un pēc kāda laiciņa iznāca uzvaroši smaidīdams un pus pa vāciski, pus ar zīmēm rādīdams kaut ko, kas izskatījās un izklausījās pēc rokudzelžu muzeja. Sapratām, ka tas būs īstais. Uz pirkstiem parādījis cik jāmaksā, viņš norādīja lai sekojam trokšņainu skolēnu (prieks, kur tu rodies) grupai. Viņiem bija arī gide, kas stāstīja kaut ko interesantu, diemžēl tikai skaidrā vācu valodā, bet nu tas nekas, mēs dabūjām prospektiņu angļu valodā. Pats cietums ar mazajām bezlogu kameriņām, šaurajaim gaiteņiem un pat moku kambari bija patiešām drūms. Iedomājos, ka laikos kad tas darbojās, to daudz drūmāku vērta daudz niecīgākais apgaismojums, vaidi un kliedzieni no spīdzināšanas kambara un, manuprāt, neiedomājama smirdoņa. Un tur patiešām bija kāds kambaris kur apskatei izlikti dažādi veci, neganta paskata rokudzelži. Nākamais apskates objekts - viduslaiku pils komplekss. Tas izbūvēts uz kalna, un no tā jebkuras vietas paveras lieliska pilsētas panorāma. Pils dārzu un pagalmus var izstaigāt par brīvu - tas viss ir ārkārtīgi skaisti. Par maksu var apskatīt pils muzeju, torni, imperatora istabas un kapellu, kā arī dziļo aku. Muzejā aplūkojamas 15.,16.gs. bruņas un ieroči, bet kapella ir vienkārši neiedomājami skaista - visas tās velves, iespaidīgi. Ārkārtīgi interesanta ir arī aka - tā ir 50 metrus dziļa! Gids ielaida tajā sveces lai visi varētu pienācīgi novērtēt tās dziļumu - patiešām iespaidīgi! Skatoties tajā pārņem tāda neomulīga sajūta, bet tās jau tikai manas bailes no augstuma. Ap 16.00 esam beigušas nozīmīgu lietu apskati un mums ir tieši četras stundas laika lai izskraidītu veikalus, kas astoņos verās ciet, tas gan nav tik interesanti, kā viduslaiku pils apskate, bet vasaras atlaides, protams, ir nozīmīga padarīšana. Pēc astoņiem, kad visa nauda notērēta, izmantojam arī savas transporta biļetes - bet tās ievērības cienīgās stacijas... neizteiksmīgs flīzīšu raksts, nekā īpaša. Turpinām ar vecpilsētas apskati. Šoreiz mēģinājām tajā ieiet pa citu pusi, taču pamatīgi iekūlāmies, jaukā ieliņa, kas iet gar pilsētas mūri pārvērtās sarkano lukturu ielā, kur tādos kā skatlogos bija sasēdušās puskailas sievietes. Ieliņa bija gandrīz pilnīgi tukša, sastapām labi ja trīs garāmgājējus, pagāja kāds laiciņš līdz beidzot varējām nogriezties. Pēc nelielas maldīšanās atkal nokļuvām uz galvenās ieliņas un tā nu gan bija pilna ar cilvēkim - nu, piekdienas vakars. Pēdējiem spēkiem vēl aizvilkāmies līdz pilij, lai apskatītu pilsētas panorāmu tumsā. Arī pils pagalmi bija pilni ar cilvēkiem, daudz pilnāki kā dienā. Pagājāmies arī pa kādu nomaļāku ieliņu gar pili, vispār atmosfēra ļoti jauka - silts vakars, sisina sienāži, no kaut kurienes dzirdamas ģitāras skaņas, nu smuki. Kad ap pusnakti mērojām ceļu atpakaļ uz viesnīcu, konstatējām, ka kājas vairs galīgi neklausa, ik pēc brītiņa nācās meklēt soliņu - galu galā bijām nostaigājušas visu dienu, tik pat kā bez apstājas. Nākošajā dienā jau agri devāmies uz lidostu - tas bija viens īss ceļojums, taču sajūta tāda, it kā tur būtu pavadītas vairākas dienas. Vispār jau man ārkārtīgi patika - Nirnberga ir pilsēta, ko vērts redzēt, tā ir tik skaista! Es nemaz vēl nepiemināju visas tās skaistās un interesantās strūklakas! Vēl jau tur palika daudz vietu, ko tā arī neredzējām, nu, kaut vai, piemēram, rotaļlietu muzejs. Kas man likās savādāks kā pie mums - cilvēki. Tur jau laikam tā ir pierasta lieta - pretīmnācējiem cieši lūkoties acīs, nezinu, mums latvietēm, tas bija tā dīvaini - sajūta tāda, ka visi uz tevi skatās. Pie mums uz cilvēku sliktākajā gadījumā paskatās, ja viņš izceļas ar kādu neiedomājamu dīvainību, bet tur... nezinu, cita mentalitāte laikam. Vēl komiski likās tā rindu padarīšana - gribējām nopirkt saldējumu un tādu bodīšu tur netrūkst, taču pie vienām ir rindas, pie citām neviena cilvēka, lai gan saldējums visur vienāds. Mēs, protams, gājām tur kur cilvēku nebija un, ko domājiet, aiz mums uzreiz rinda! Vēl iekrita acīs tas, ka vecpilsētā bija diezgan daudz suņu, taču nevienam no tiem nebija uzpurņa. Kopā ņemot ceļojums bija jauks, būs ko atcerēties un būs arī par ko pasmaidīt, bija vērts braukt, kaut vai tikai uz vienu dienu. Bet ja tā nopietni un bez drudžainas steigas, tad laikam vajadzētu vismaz 3 dienas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais