Kanibāla asara

Raitis Strautiņš 04.01.2010 12 min lasīšanai 47 foto

Mūsdienu civilizētajā – vārda sliktākajā nozīmē – pasaulē nav sevišķi daudz vietu, kur cilvēks vēl dzīvo pilnīgā saskaņā ar dabu un droši vien ar sevi arī. Nepazīstot elektrību un attiecīgi – televizoru, datoru un jebkādu mūsdienu sadzīves tehniku; patiesībā dažviet joprojām pat dzelzi ne – un attiecīgi – cirvi, lāpstu, naglu, āmuru, adatu, makšķerāķi; nepazīstot arī naudu un ar to saistītās būšanas un nebūšanas. Komunikācija – barteri un šķēpi. Nabadziņi – teiksiet? Bet varbūt – a priori laimīgie?! Lai kādi ar visām savām, tostarp baisajām, tradīcijām šie ļaudis neizskatītos mūsu – jau pēc pieredzes – acīm! Tomēr viņi nezina, ka cilvēks var dzīvot citādi. Sievietes laimi šajā sabiedrībā gan negribētos apspriest. Dzīve nav ne laba, ne slikta, ir tā, kā ir. Autentisks akmens laikmets un naturālā saimniecība – vai tiešām tādā vēl var nokļūt? Kur, ellē, mans akmens cirvis? / Kungi, mans gadsimts ir miris! Vismaz pāris dienas septembrī šī piemirstā dziesmiņa skanēja man galvā, atrodoties ekspedīcijā Jaungvinejā. Aizbēgt no civilizācijas

Arī ārpus neaptveramajiem Amazones džungļiem atrodamas mazizpētītas vietas uz zemeslodes, kur civilizācijai iebāzties allaž bijis pārāk grūti, dārgi, bīstami, un tā ir joprojām. Viena no šīm retajām vietām ir Jaungvinejas sala, ko mēdz dēvēt par zudušo kontinentu, jo pastāv pamatots uzskats, ka reiz tā bijusi vienota ar Austrāliju, Torresa šaurums, kas tās atdala, izveidojies pēc pēdējā ledus laikmeta radītajiem plūdiem. Salas pamatiedzīvotāji papuasi ir tuvākie radinieki netālā kontinenta aborigēniem, tikai vēl nav tik ilgstoši civilizēti un attiecīgi degradēti. Tumšādaini, negroīdā tipa neliela auguma ļaudis, kaili, piesedzot un vienlaikus pušķojot vien ģenitālijas. Sirsnīgu, gudra šimpanzes acu skatienu, kas gan neļauj izlasīt, kas darās izrotātajā galvā. Pārāk dažādi ir laikmeti, kuros vienlaikus dzīvojam.

Kalnu džungļos savulaik labprātīgi nelauzās neviena no nācijām, kam paliekošas pēdas Jaungvinejas vēsturē – ne holandieši, ne briti, ne austrālieši, ne japāņi, ne amerikāņi (izņemot zelta atradnes netālu no salas rietumkrasta...). Taču pēdējos gados jau vairākas citvalstu ekstrēmā tūrisma firmas piedāvā īstu ekspedīciju džungļos ar mačeti rokā un droši vien pērkoņrungu plecā – meklēt tautas, kas baltos nav redzējušas (pagaršojušas).

Puslīdz zināmas ir ciltis, kas tuvāk uzbrūkošajai civilizācijai – dani, jali, lani, asmati, korovai, kombai, simbu, huli, asaro, bet salas vidienes džungļos netrūkst arī tādu, kas joprojām dzīvo pēc sentēvu tradīcijām un, nevēloties tās mainīt, misionārus apēdušas vai pārspēka priekšā migrējušas uz grūtāk pieejamiem rajoniem, kur vienīgi šamanis var paskaidrot, kas tie par dīvainiem, rūcošiem, svilpjošiem (mēs tikai zinām, ka dzelzs) putniem augstu debesīs ik pa laikam parādās un pazūd. Kaut kā jau tās ļotenes jāiekļauj pasaules uzskatā un senču ticības mācībā! Tātad aizbraukt ekskursijā uz akmens laikmetu ir iespējams! Bet mēs, pirmā latviešu grupa, bijām Baliemas ielejā, kas ir tikai tāda mix zona Jaungvinejas salas vidienē; kur mūsdienas pamazām saskaras ar gadu tūkstošiem senu dzīvesveidu, bet iepazīšanās ar dzelzs cirvi notikusi tikai pirms nieka gadiem četrdesmit – līdz ar pirmajiem misionāriem, kurus vietējās ciltis, protams, apēda… Tagad visu pēc kārtas.

Jāpieņem apstākļi, kādi ir

Tātad civilizācijas nomāktie Rietumu tūristi beidzot ir sākuši raudzīties Jaungvinejas tīrradņa virzienā. Aizmirstot par šaušalīgajām kanibālisma tradīcijām. Vai varbūt tieši tādēļ. Tagad arī latvieši. Daži pētnieki Papua bijuši arī pirms mums, taču nedz viesnīcās, nedz vietējie takuziņi nevienu no Latvijas neatminējās vis. Arī mūsu grupiņa nebija liela – astoņi ceļabiedri, turklāt pieci no tiem pensionāri un pārējie trīs – tuvu tam. Pirmajā brīdī kolektīvs varētu šķist ne visai piemērots gaidāmajām pārgājiena un citām grūtībām, taču ne jau fiziskie dotumi šādos ceļojumos ir svarīgākie, bet gan raksturs un spēja pieņemt apstākļus, kādi tie ir, kā smejies, nezaudējot paniku, turklāt mūs jau vienojusi kopīga pieredze svešās zemēs. Ar šiem ļaudīm var doties izlūkos! Pēc nogurdinošajiem pārlidojumiem, ko atsvaidzina Indonēzijas nopietnākās aviokompānijas Garuda daļai grupas mistiski kancelētās biļetes tālākajam ceļam un Singapūrā noklīdusī bagāža, visi tomēr nonākam Rietumpapua galvaspilsētā jeb administratīvajā centrā Džajapurā, precīzāk, tās lidostas un satelītpilsētiņā Sentani, kur nedaudz aklimatizējamies, dienā izbraucot ar laivu pa Sentani ezeru un iemēģinot vietējo virtuvi (nav ne vainas!), bet naktī – izbaudot ekvatoriālo tropu negaisu, kas atgādina atrašanos zem Igvasu ūdenskrituma citā pasaules malā. Galvenais mērķis – Baliemas ieleja – sasniedzams tikai ar lidmašīnu, turklāt tas ir lidsabiedrības Trigana Air monopols – kopš otrai kompānijai atņēma licenci pēc tam, kad viena no tās lidmašīnām nogāzās džungļos ar visiem austriešu tūristiem. Nekādi zemes ceļi turp neved.

Plānotajā dienā reisu atceļ, un mums nākas rūpīgāk izpētīt slavenā amerikāņu ģenerāļa Duglasa Makartura plānus un kampaņu japāņu patriekšanai no salas Otrā pasaules kara laikā. Nākamajā dienā, apkrauti vēl ar matračiem, guļammaisiem, ūdens pudelēm un pat rīsu maisu, tomēr tiekam lidmašīnā uz Vamenu.

Baliemas ielejas sirds – Vamena

Gatavs apēst ienaidnieku

Kopš starpcilšu kari izskausti vai ierobežoti, misiju tuvumā papuasi kļuvuši gandrīz vai par veģetāriešiem. Cūku ir maz un tās ir ļoti vērtīgas – kaujamas tikai īpašās ceremonijās. Par piecām cūkām var tikt pie jaunas vai vēl vienas sievas! Bet tās ir vēl divas darbarokas! Dani sievietes tiešām spiestas būt strādīgas. Bērnu ģimenēs ir maz, jo sievām ir jāstrādā, nevis jāiznēsā. Dzimstības regulēšanas metode – nekāda seksa divus trīs gadus (kaut kā nevaru uzrakstīt – mīlēšanās...)! Uz vecumu gan šīs darba rokas vairs nav tik vērtīgas, tāpēc izmantojamas vēl kādai briesmīgai tradīcijai. Kad kāds nomirst, nelaiķa mātei vai citai tuvai radiniecei, bet vienmēr sievietei, bēru dienā jānocērt (agrāk – ar akmens cirvi!) kāds no rokas pirkstiem – visbiežāk pirmā falanga. Ja izdodas trāpīt. Džungļu ciemā vecenei vienai rokai bija palicis tikai īkšķis, otrai trūka divu pirkstu…Vispirms bijušais kanibāls nodemonstrē savas “šķiltavas”. Uguni iegūst, ar plānu bambusa sloksni apņemot cietāka koka stakli (to piespiež ar izturīgo pēdu), kurā iespiests akmentiņš ventilācijai, un strauji rīvē, līdz sakarst tā, ka sagatavotais sausas zāles kumšķis sāk gruzdēt. Tad tikai jāpapūš. Uguns ir svarīga, bez tās neiztikt, jo klimats kalnu rajonos (kaut arī tropos) nebūt nav maigs, naktis stipri pavēsas, gaiss atdziest, teiksim, līdz +12°C, apsegties nav ar ko, plikie ļautiņi būdās kurina uguni, bet dūmu atveres nav. Tā viņi tur kūpinās. Cilvēki noveco ātri un ilgāk par 60 dzīvo ļoti reti. Sievietes turklāt saliec arī smagais darbs. Neviens jau gan nezina savu vecumu, jo nav pat tāda atskaites punkta kā gadalaiki. Baliemas ielejā visu gadu ir vienādi laika apstākļi – tikai lietus smidzina te vairāk, te mazāk, gadās arī sausas dienas. Tropiskās piekrastes lietusgāzes kalnos nenonāk.

Galvenais vietējo cilšu ēdiens ir saldais kartupelis (batāte). Pēc skata tie ir nedaudz prāvāki un garenāki nekā mūsu kartupeļi; pēc garšas – gluži kā mūsējie, kurus skāris sals. Iekoptus laukus, atdalītus akmens krāvumu sētām, kas neļauj arī cūkām aizklīst, redzējām vai visās nogāzēs, kur pat grūti iedomāties par lauksaimniecību.

Batātes un tapioku gatavo ārā – ar iešķeltu mietu pārnesot ugunskurā sakarsētus akmeņus uz īpaši sagatavotu bedri, tad uz tiem novieto dārzeņus ar visu mizu (un lielos svētkos arī cūkas gaļu), apklāj ar lapām, atkal pa virsu karstus akmeņus, atkal lapas – un mielasts sautējas! Būdās iekšā virtuves nav, ugunskurs jāuztur siltumam. Vienu nosvilušu saimniecību pārgājiena laikā redzējām. Tā kā ne drēbju, ne segu nav, jo nav zvēru, no kā iegūt ādas, arī audumam izejvielu nav, ļaudis ķermeni ieziež ar cūku taukiem. Un nemazgājas, jo tauku nav daudz. Tāda pa pusei mežacūkas āda arī nav diez ko vērtīgs materiāls kaut kā pagatavošanai, to vienkārši apēd.

Vīrietības rotāšana

Sievietes nēsā no zāles darinātus minisvārciņus, bet tradicionālos ap pieri liekamos dārzeņu tīkliņus pin no plānām bambusa sloksnītēm. Rotāties var ar putnu spalvām, krellēm no dažādām sēklām, kauliem, zobiem, pēdējā laikā – ar atrastām vai iemainītām dzelzs lietām – saspraudēm, atslēgām, jebko. Vīriešiem gluži kā dzīvnieku pasaules tēviņiem rotāties patīk vairāk nekā novārdzinātajām sievām, kam jāstrādā kalnu terasēs iekoptajos tīrumos gandrīz no saules līdz saulei – dēļ kā tad greznoties?

Tomēr savdabīgākā rota, dažām ciltīm pat ar ļoti praktisku pielietojumu, ir horims jeb koteka, ko es latviskošu kā uzpinceni. To iegūst, izkaltējot ķirbju dzimtas augļus (Lagenaria siceria, ja kāds draudzējas ar latīņu mēli). Katrai ciltij horimi atšķiras – asmatiem falla galā uzmaukts tāds kā dekoratīvais ķirbītis, dani tie ir gari un tievi, ar spicāku galu, kas parasti ir nogriezts – ventilācijai, un tie var liekties uz jebkuru pusi. Gaumes lieta. Mūsu Barontēvs gan arī bija ievācis, vei, šādu dainu: Es meitām vakarā / Lielu smieklu padarīju - / Izpušķoju pipelīti / Ar sarkanu dzīpariņu. Tā ka nemaz jau tik atšķirīgi neesam.

Savukārt, lani cilts, ko apmeklējām citā dienā, izmanto lielāka izmēra horimus, pamatīgas vāles (cita ķirbju zorte), un tie vienmēr lepni slejas vertikāli, ko nodrošina ap vidukli apmestais striķītis – arī no bambusa šķiedras. Tā garumu regulē uz horima uzmauktais gredzens, kas fiksē striķīša galus. Pie bumbiņām tāda pati cilpa kā dani, caur to izvelk palielāku ādas kroku, stabilizējot uzpinceņa funkciju. Izsmeļoši? Visi interesējas... Vienu pārgājiena laikā tuvāk iepazītu puisi mēs palūdzām, lai nodemonstrē, kā to noauj, kā uzriktē, un mūsu draugs (gan tikai vīriem) parādīja. Tehniskas nianses neprasiet – pats neesmu izmēģinājis… Atsevišķām lani ciltīm horimi ir kā milzīgi kliņģeri, tie nu izskatās visšpāsīgāk.

Lani vīri horimā glabā ne vien savu lepnumu, bet arī naudu (kopš tādu iepazina), tabaciņu. Vērtīgo lietu nodalījumus atdala ar zāles kumšķi.

Nauda un asaras

Atgriežoties pie dani cilts, visspilgtāk atmiņā palikuši divi kadri jeb sejas izteiksmes. Pirmais – večuka neizpratnes pilnais skatiens, grozot rokā 100 000 rūpiju naudaszīmi (tie ir nieka seši lati), ko atstājām vīriem pirmajā ciemā par laipniem savu darbarīku un ieroču demonstrējumiem, ieskaitot mēŗķī šaušanu. Vecajam kanibālam nebija ne jausmas, kas tas tāds ir, ko ar to iesākt un kā reaģēt. Mūs paglāba kāds jaunietis, kurš zinājās iestāstīt, ko pret šo krāsaino papīrīti lielajā ciemā var iemainīt. Viņiem tur nauda nerullē.

Un otrais. Cita dani ciema virsaiša īstā asara un dvesieni wah, wah! (vienlaikus sveicināti un paldies; paldies, ka atnācāt), cieši raugoties acīs un turot manu roku vairākas minūtes. I smieties gribas, i raudāt līdzi. Ilgs rokasspiediens pieder pie labā toņa. Tika uzskatīts, ka esam atnākuši izteikt līdzjūtību, jo iepriekšējā naktī ciltī bija nomiris gadu vecs puisēns. Mūs gan šajā ciemā ieveda gadījums un ziņkārība. Šo iespēju iemainījām pret solījumu nefilmēt un nebildēt, un uz ciemu mūs pavadīja pie rokas pieķērušies puņķaini bērneļi uzpūstiem vēderiem. Nebija jau arī zināms, kāda kaite apraudamo puisīti pāris dienu laikā pieveikusi. Tā kā parasti cilvēki mirst veci vai kaujā, skaidrs, ka nelaimi uzsūtījusi kaimiņu cilts, kam tāpēc būtu jāatriebjas. Agrāk ar to vien pietika nebeidzama konflikta sākumam. Pēcpusdienā puisīti sadedzināja sārtā, kura iekārtošanu mēs varējām vērot, un mātei vai vecmāmiņai droši vien nocirta pirkstu. Tādos pasākumos nepiederīgo nav.

Tātad, ja neapēd ienaidnieks, savējos papuasi kremē, bet patiesi dižus virsaišus mumificē, lai tie ar savu autoritāti turpina palicējus iedvesmot jauniem varoņdarbiem arī pēc nāves. Tā arī mums tika atrādīta sešas paaudzes sena mūmija. Tāds dani Ļeņins.

Daudzās dani ciltīs, sevišķi prāvākās, vīrieši un sievietes nakšņo atsevišķās mājās. Vīriešu mājā sievietēm ieeja liegta, tās vidū no paaudzes paaudzē glabājas iedvesmojošā mūmija. Ja pārmaiņas pēc vecim sagribas uzgulties kādai no savām sievām, tas jādara kopējā sieviešu mājā. Bet pēc saulrieta tur ir tik tumšs kā paša vēderā. Ja kādam pa burzmu gadījies uzgulties cita sievai, sodu par nodarījuma smagumu nosaka virsaitis. Visbiežāk jāškiras no vairākām cūkām, par ko gandrīz varētu tikt pie svaigas sievas.

Papuasu medījums

Vairums šo tautu tradīciju īstenībā tomēr nav nemaz tik dīvainas, ieskaitot varbūt pat kanibālismu. Tās vienkārši nosaka apstākļi un resursi. Nu, padomājiet: lai cik lielā skaitā tur nebūtu atrodami unikāli endēmiski kukaiņi, abinieki un mazputniņi, medījuma salā gandrīz nav – retie kasuāri (šis strausveidīgais skrējējputns ar visu kasku galvā var sasniegt aptuveni metra augstumu. Spalvas, knābi, nagus izmanto rotām, kājas – ieročiem, pārējo tad arī apgrauž), daži prāvāki lidojoši putni, tai skaitā greznās spalvu rotas īpašnieks paradīzes putns, sīki grauzēji un viss. No pelēm un vardēm vien paēdis nebūsi. Pieradinātās, saskaitītās mežacūkas un zivis upē, ko arī mēģina nomedīt ar loku un bultām vai durt ar šķēpu, žebērkli. Pie tik bēdīgas izvēles ēdienkartē ienaidnieka notiesāšana šķiet gluži loģisks solis. Savējos taču neēd! (Kultūras šūpulī Ķīnā lielā bada gados vēl pirms gadiem piecdesmit vectēvs izbaroja sevi mazbērniem; arī japāņi Otrā pasaules kara laikā, iestrēguši tajos pašos Jaungvinejas džungļos, lai izdzīvotu, nesmādēja ne vietējos, ne kritušos biedrus – ko tad lai saka par viņiem?)

Piekrastē un upju deltās vēl ir milzumdaudz krokodilu, bet ar koka vai kaula šķēpu tādus nomedīt grūti un stilīgas krokodilādas kurpes papuasiem nav modē. Viņi staigā basi. Bet tās viņu kājas! Plakanas un izvērstiem pirkstiem kā pīlei, biezu zoli, kur var arī cigaretes dzēst, tomēr lokanu, kad vajag apķert pār upi pārmesto baļķi... Pāris upes, kas bija nonesušas tiltus, mēs dabūjām forsēt, jo pāriet tās pa tievu, glumu baļķēnu var tikai vietējie. Mani zābaki žuva divas dienas.

Un dziesmas! Arī tās pieder pie spilgtākajiem iespaidiem. Viņi dzied tikai korī, turklāt tās nav melodijas un tām nav vārdu. Katrs izpilda noteiktu partiju, precīzāk, ritmiski atkārto noteiktu skaņu, spiedzienu, izkliedzienu, bet kopā veidojas unikāla kompozīcija. Atkārtot to nav iespējams, taču galvā skan joprojām.

Raitis Strautiņš

P.S. Daži fakti un noderīga info

Jaungvineja

Jaungvineja ar platību 786 000 km² (vairāk nekā ducis Latviju) ir pasaules otrā lielākā sala. Tās kontūra atgādina dinozauru, un es sevišķi nebrīnītos, ja tur atrastu pat tos. Salu horizontāli šērso augstu kalnu grēdas pat ar ekvatoriālajiem ledājiem, bet vertikāli pa vidu gandrīz taisnā līnijā novilkta robeža starp divām valstīm. Nedaudz tuvāk un lētāk sanāk apmeklēt Jaungvinejas rietumdaļu, kas bijusi Holandes kolonija, tagad piederīga Indonēzijai un nu saucas Rietumpapua (agrāk – Iriandžaja), bet var doties arī uz Jaungvinejas austrumdaļu, kas bijusi Austrālijas kolonija, tagad ir neatkarīga valsts Papua Jaungvineja. Svarīgi šķiet nesajaukt pirms tam, kuru karti meklēt, kaut arī daudz tā nepalīdzēs, un džungļos jau ir pilnīgi vienalga.

Salas vidienē dzīvojošajām ciltīm nav ne jausmas, ka viņi dzīvo kaut kādās valstīs un kas tas vispār ir. Viņi zina savas robežas ar citas cilts apdzīvoto reģionu, un arī tās nemitīgi mainās.

Vārds "papuass" cēlies no malajiešu pua-pua – sprogains. Papuasiem raksturīgi sprogaini mati un pat ķermeņa apmatojums dabiski kārtojas glītos pušķīšos.

Raksts publicēts žurnālā "Mājas Viesis" 27.11.2009