ROŅU SALA

19.09.2005
7 min lasīšanai

Nu jau gads pagājis bet labāk vēlāk nekā nekad uzrakstīt par to, kā tad gāja. Uz Roņu salu 2004. gada septembrī doties pamudināja gan senāk VertikaleX lapā izlasīts raksts, gan arī lidojums tajā pašā vasarā no Pērnavas uz Sāremā salu caur Roņusalu, kad bija to iespējams apskatīt no augšas un pat 20min uzkavēties lidostā. Un vispār jau interesēja, kāda tā bijusī Latvijas sala izskatās. Kāpēc rudenī? Vasarā taču būtu foršāk! Nu jā, bet zināju, ka nav ko atlikt uz vēlāku laiku, jo tad vienkārši var vairs nesanākt laika. Bet arī rudenī tur nemaz nebija tik slikti. Braucām mēs četri studenti – Es, Džoņi (īstajā vārdā Jānis), Renāte un Laura. Lai laicīgi paspētu uz lidmašīnu no Pērnavas, nācās atstāt Rīgu jau trijos naktī un turpmākās 3 stundas pavadīt nedaudz šaurā Eurolines autobusā. No rīta tātad vēl atliek dažas stundas lai uzmestu aci Pērnavai. Par cik laika ir pietiekami un nelīst, nolēmām uz 5km attālo lidostu iet ar kājām, pa ceļam vēl paviesojoties pārtikas veikalos. Starp citu, lidmašīna ir vienīgais regulārais transports, ar ko iespējams nokļūt salā 3x nedēļā un jebkurā gadalaikā. Lidosta Pērnavā neliela, bet sakopta un acīmredzami ar attīstības perspektīvām nākotnē. Vienīgo reisu uz salu apkalpo Aviokompānija AirLivonia ar 18-vietīgu An-28 turbopropelleru lidmašīnu, kuras salona iekārtojums atgādina lauku autobusiņu. Ar lidmašīnu neskaitot pasažierus uz salu tiek vests pilnīgi viss, kas tajā var ietilpt – velosipēdi, auto riepas, kastes ar alu, kastes ar tukšajām alus pudelēm un viss kas cits. Mums par godu pilots drošības instrukciju un lidojuma informāciju pasaka arī angļu valodā. Lidojums ilgst aptuveni 20 minūtes, šķērsojot Pērnavas līci un Baltijas jūru 200-1000m augstumā (atkarībā no laika apstākļiem). Pa ceļam sāk līt, kas liecina ka uz nekādiem labajiem laikapstākļiem nava ko cerēt. Jau pēc mirkļa nosēžamies uz 400m garā zāles skrejceļa, lietus nenormāli gāž, nevienu viesu māju vai kādu kas atbrauc pretī arī protams neesam sarunājuši. jo gribējām paļauties uz labu veiksmi (kura arī nepievīla). Ņemot vērā ka uz salas ir tikai 65 iedzīvotāji, bet lidostā lidmašīnu sagaida un pavada vismaz 10 automašīnas, skaidrs, ka viss salas dienas ritms tiek pakārtots tieši šiem nedaudzajiem avioreisiem. Lietus turpina nenormāli gāzt, tā, ka apmešanās jautājums paliek pat ļoti aktuāls. Lietū tak ārā nestāvēsim. Uz 2km attālo centru no lidostas ir pat autobuss. Sniedzot šoferim dažas kronas un sakot, ka mums līdz centram, šis tik smej, un saka, ka te neesot tāda centra un arī autobuss ir bez maksas. Pa ceļam līdz mūsu galapunktam šoferis izvadā visus atlidojušos iedzīvotājus pa mājām, aizved pastu uz bibliotēku u.t.t. tā ka sanāca tāda neliela ekskursija pa ciematiņu. Visbeidzot autobuss apstājas pie neliela koka veikaliņa un šoferis saka, ka mums tieši šeit vajagot kāpt ārā. Pie veikaliņa stāv igauņu pāris, kuri gan ir pārsteigti par mūsu ierašanos jo īpaši tādos laika apstākļos, bet saprot, ko mēs meklējam, un piedāvā mums naktsmājas. Izrādās, ka viņiem pieder lielākais kempings un viesu māja uz salas. Igauņi ir laipni, pretimnākoši, runā gan krievu gan angļu valodās, un sarunājam ar viņiem vienu no mazajām mājiņām ar salmu jumtu, un vēl piedevām par 2,40Ls no galviņas (vasarā būtu 16Ls jeb 400 kronas). Mājiņas otrajā stāvā bija gultas ar matračiem, galds, elektrība, elektriskā plītiņa, trauki un pat mums par godu tika atnests elektriskais sildītājs. Tātad galvenā problēma atrisinājās ātrāk un veiksmīgāk pat nekā tika cerēts. Pēc ierašanās salas apskatei mūsu rīcībā bija palikušas 26 stundas, jo nākamajā dienā ir reiss atpakaļ uz Pērnavu. Īstenībā lai apskatītu salu, ar to arī gandrīz pietika. Sākam ar mūsu saimniekiem piederošā veikala apmeklējumu. Tas ir viens no diviem salas veikaliem un tam ir interesanti darba laiki: 10-12 un 16-18. laikam jau vietējie zina, kad veikals ir vaļā. It kā mazajā veikaliņa ir atrodams pilnīgi viss ko var ievajadzēties – pārtikas produkti, darba rīki, virtuves piederumi, kancelejas preces, bukleti un suvenīri... un var norēķināties pat arī ar banku kartēm. Tā, ka nekur prom no civilizācijas jau nemaz neesam. Pie veikala stāvošo tukšo alus kastu daudzums liek manīt, kas ir viena no pieprasītākajām precēm. :) iegādājam makaronus, konservus un tomātu mērci lai nav jāiztiek tikai ar līdzpaņemto pārtiku, kura beigās pat palika pāri, jo nezinājām, ka būs šāda iespēja. Apskatīt salu pirmajā dienā dodamies trijatā, kamēr atlikušais ceļabiedrs veiksmīgi izcīna uzvaru pār iesnām un temperatūru. Sākam ar ziemeļu daļu, kur kartē atzīmēta viena no divām peldvietām. Ceļš ved cauri pusei ciematiņa. Mājiņas nelielas, pagalmiņi sakopti, pie vienas no tām stāv mocis, kas pieder salas vienīgajam pankam. Daudz vecu PSRS laiku automašīnu bez numuriem, jo ceļu policijas te protams nav, un nav pat vietas kur varētu pārsniegt ātrumu :) Vispār biju pārsteigts par lielo mašīnu skaitu. Lai gan sala ir ļoti maziņa, bet tās iedzīvotāji ceļu pat uz 300m attālo veikalu vai 500 attālo pastu mēros ar automašīnu. Ziemeļu daļā līdzens skuju un lapu koku mežs (pārpildīts ar sēnēm), pļavas. Nonākot pie jūras saprotam, ka nemaz tik viegli tai piekļūt nevar. Neliels stāvkrasts, koki, krūmi. Uzrāpjamies koku augstumā esošajā metāla novērošanas tornī (tādi ir vairāki gar visu krastu). Pats ziemeļu rags pieejamāks, ar akmeņainu pludmali, kur mēs ar Džoņi arī nelaižam garām iespēju nopeldēties rudenīgi aukstajā ūdenī. Ceļš gar austrumu krastu uz dienvidiem ved cauri mežam gar stāvkrastu. Sekojam takām, apmaldīties uz salas vienkārši nav kur :) Pārsteidz dabas daudzveidība, ja vienā vietā ir purvains lapu koku mežs, zemienes, pļavas un randu pļavas, tad citā salas pusē būs smilšainas kāpas, virs 60m augsti pauguri, stāvkratsi, priežu meži. Tā sakot, gandrīz visa Baltijas dabas daudzveidība ir apskatāma uz 3x5km zemes pleķīša Baltijas jūrā. Objekts kas noteikti ir jāredz ir vecā bāka. Tā ir Francijā ražota un šeit uzstādīta interesanta metāla konstrukcija, kura atrodas uz salas augstākā paugura 65 m virs jūras līmeņa. No krasta caur mežu mēģinām sekot daudzajām takām un celiņiem lai tiktu pie bākas. Arī pat nedaudz apmaldamies un sajaucam ceļus. Nu nekas. Noejam gar radiomastu, kas nodrošina salā mobilos, telefona un interneta sakarus. Jā, zona jebkurā vietā bija ļoti laba. Un, mums gan neradās nepieciešamība, ja vajag internetu, pie tā var tikt interneta pieejas punktā pagasta padomes ēkā. Beidzot uzkāpjam arī pie Bākas. Turpat blakus ir arī jaunā bāka un neliels, labi saglabājies tāds kā militārs ciematiņš. Pašlaik tur esot tikai robežsardze. Atpakaļceļa uz mūsu apmešanās vietu satiekam un parunājamies ar dažiem vietējiem. Vienu no tiem jau esam ievērojuši pārvietojamies ar velosipēdu šurpu turpu pa salu un apciemojot visus. Viņš pats gan smejoties teica, ka esot ciema kalējs, taču beigās izrādījās, ka viņš ir pagasta vecis. Var tikai brīnīties par ciema iedzīvotāju nesteidzīgo un „take it easy” tipa dzīves ritmu. Nekāda stresa un steigas. Kautkur bukletos bijām izlasījuši, ka uz salas ir 170m (ja nekļūdos) dziļurbums, no kurienes ņem dzeramo ūdeni. gribējām, protams, atrast un pagaršot, prasījām vietējiem kur tas ir. bet šie visi kā viens tik smejās par mums, nu, bet parādīja. Izrādījās, ka tas ūdens bez apstrādes ir galīgi nedzerams un ne īpaši garšīgs. Ar saimniekiem Džoņi un Laura vakarā sarunāja vēl pirti. Cenu neatceros. Bet vēlmi par pirti vajag izteikt viņiem jau iepriekš, citādi sanāks kā mums, ka baigi vēlu viņa tikai gatava. Otrās dienas rītā salu dodamies aplūkot pilnā sastāvā. Ideja ir sākumā aplūkot dienvidu daļu, ostu, un „dziedošo smilšu pludmali”. Vispirms pa ceļam noejam un apskatām baznīcas. Ir veselas divas – tagadējā un viena veca koka baznīciņa, kas celta 1644. gadā, tur pat arī nelieli kapiņi. Tā ciematiņa daļa viuspār ir pauguraina, atšķirībā no plakanās rietumu daļas. Visur visu savieno nelieli zemes ceļi. Turpat arī netālu – salas gateris un salas karjers ar visu ekskavatoru. Visu galveno celtniecībai ražo paši uz vietas. Pēc tam nākamais apskates objekts - lidosta (kur gan jau bijām un vēl būsim) un turpat esošā ostiņa. laiks arī silts un nelīst, lai gan viss vēl ir slapš no nakts lietiem. Lidosta – maza būdiņa, bet mājīga iekšpusē. Turpat esošā osta – tik pat liela būdiņa. No ostas naktī varot redzēt ugunis no Latvijas piekrastes pilsētām, bet paši sava slinkuma dēļ iepriekšējā vakarā mēs to neredzējām. Pie ostas blakām arī atrodas rūcoša padomju tipa ķieģeļu ēka, bez kuras arī uz šīs salas nebūtu nekādas „civilizācijas”. Tajā atrodas dīzeļģenerators, kas apgādā visas salas saimniecības ar to, kas skrien pa vadiem un sit pa nagiem – elektrību. Dodoties uz ziemeļiem gar austrumu krastu, noejam garām skulptūrai Uguns Bura. Aiz tās seko plašs krasts ar baltām smiltīm, lielām kāpām. Skaisti. Silts laiks, mierīga jūra. Dodoties, atpakaļ uz centru pa vienu no meža ceļiem, sastopam nelielu bariņu ar bērniem un tam sekojošu pusmūža sievieti. Bērni ir uz salas esošās pamatskolas audzēkņi. Ja nemaldos, pašlaik to ir 12 vai 15. Vēl nebija apskatīta tikai salas rietumu puse. Varu teikt uz reiz – pa krastu pārvietoties nav iespējams. Tur ir purvains, ūdenszāles, randu pļavas un milzīgi savvaļas govju bari, kas izrāda lielu interesi par ikvienu, kas tur parādās. Salas rietumu puse praktiski ir tikai zemienes, līdzenumi, purvi un lapu koku meži. Šo zemi iedzīvotāji izmanto lopu un lauksaimniecībai – tīrumiem, siena pļavām, arī lieliem augļu koku dārziem. Gājām arī skatīties tās lielās plašās pļavas, bet tad dabūjām mukt no govju bara. :) Vietējie arī stāstīja, ka tur pat ir viena bijusī PSRS armijas bāze. Kad to meklējām, ejot pa aizaugušu meža ceļu patiešām nonācām līdz nelielai meža pļaviņai ar vairākām pussagruvušām ēkām. Bet nekā interesanta, ja godīgi, tur nebija. Vienīgi tur var sastapt čūskas. Nezinu vai odzi arī, bet zalkti pavisam noteikti. Laiks doties projām. Mazliet tā skumji. Iepatikās gan daba, gan laipnie cilvēki. Mūsu saimnieki apsola mūs aizvest līdz lidostai ar savu transportu. Lidojums gan aizkavējās, jo starp Roņu un Sārēmā salu bija savilcies pērkons, tāpēc varējām pakavēties uz salas vēl vienu stundu ilgāk. Atpakaļceļā virs jūras atkal spēcīgi lija, arī vēl Pērnavas lidostā. Par cik reiss kavējās. pilsētas autobuss uz centru bija jau aizgājis, bet kopā ar dažiem igauņiem sametāmies taksometra busiņam. Tas sanāca lētāk par latu, man liekas. Un tad jau tikai vairs dažas stundas pa Pērnavu un tikpat šaurā Eurolines autobusā. Bet uz Roņu salu gribās atkal un kautkad būs jau jāaizbrauc, noteikti labākos laikapstākļos. Nelieli padomi un noderīga informācija 1. Lidmašīnas biļetes pasūtiet laicīgi, jo īpaši vasaras sezonā. 2. Piesakiet naktsmājas laicīgi, jo reizēm esot pilnas. 3. Nestiepiet līdzi pārtikas kalnus, jo daudz ko varēsiet nopirkt uz vietas. Varbūt paņemiet kādu suvenīriņu vai balzamiņu priekš saimniekiem. 4. Ja vēlaties patiesi iepazīt salu un izjust tās dzīves ritmu, nebrauciet ar tūristu kuģi. Cik zinu, salas iedzīvotājiem ir diezgan negatīva attieksme pret lieliem tūristu bariem. 5. Superīga vieta kur aizbēgt no stresa, ikdienas, steigas un depresijas. Kopējais budžets uz cilvēku (ieskaitot naktsmājas, autobusa un aviobiļetes, līdzi ņemamo pārtiku un šmigu) sanāca aptuveni 32Ls. Tikšana uz salu: AirLivonia. www.airlivonia.ee. Cena studentiem 4 vai 8Ls atkarībā no sezonas (neaizmirstiet uztaisīt ISISC, ja nav vēl). Biļetes abiem virzieniem var nobukot pa telefonu, zvanot uz Pērnavas lidostu (var runāt krieviski vai angliski, Tel. +372 45 33824), bet lai pārliecinātos, ka ir brīvas vietas atpakaļceļam, jāzvana arī uz Roņu salas lidostu (runā tikai krievu val.) Tel. +372 44 75001. Par biļetēm var maksāt skaidrā naudā (ja nedaudz cilvēki un ieviešat uzticību) vai ar naudas pārskaitījumu uz banku. Vietas kur apmesties, kartes, vēsture un cita informācija mājas lapā: www.ruhnu.ee (informācija arī Latviešu valodā) (c) Foto Mārtiņš Sudārs un Jānis Bitenieks

ROŅU SALA

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem