Gaidītā Ziemassvētku fīlinga vietā Briselē atradu čurājošo meitenīti

  • 6 min lasīšanai
  • 15 foto
Pirms dažām dienām atgriezos no Briseles, uz kurieni braucu pēc Ziemassvētku noskaņām. Gribēju pirmssvētku gaisotnē tur noķert lielo Ziemassvētku fīlingu, domāju pastaigāt pa Ziemassvētku tirdziņiem, nopirkt dāvaniņas, veikalos dzirdēt Ziemassvētku dziesmas un tml., bet nokļuvusi tur, sapratu, ka beļģu izpratne par Ziemassvētkiem manas ieceres nespēs piepildīt... Nu tad ko? Ja nav Ziemassvētku noskaņu, tad darīsim kaut ko citu... Šī bija mana 3 viesošanās reize Briselē. Man Brisele patīk, un es uz turieni pie savas drudzenītes braucu diezgan regulāri, bet tā arī nekad nebiju uzrakstīju pat īsu ceļojumu aprakstu par šo jauku pilsētiņu. Vienmēr bija par „īsu”. Pēc šī ceļojuma beidzot esmu savākusi pietiekoši daudz iespaidu, lai uzrakstītu kaut ko interesantu par Briseli – Eiropas politisko sirdi. Brisele ir kā maza bumbiņa Eiropas viducītī, no kurienes kā saules stari iet daudzi ceļi... uz visurieni, tieši tāpēc parasti Briseli sanāca izmantot kā atspēriena punktu nākošajam galamērķim, par pamatu ņemot tikšanos ar vienu no savām jaukajām draudzenītēm. Draudzene man ir dievīga (paldies Kristīne), un ierodoties pie viņas, es nekad nezinu, uz kuru pusi šoreiz mani aizvedīs dzīve ceļi. :) Vispār Brisele nav tūristu iecienīts galamērķis, neskatoties uz to, ka tā ir ne mazāk skaista kā lielākā daļa Eiropas valstu galvaspilsētas. Saka, tajā neesot ko darīt. Un tam es piekrītu, jo ja tu nestrādā kādā no Eiroparlamenta vai Eiropas komisijas ēkām, kā tūrists tu Briseli vari iepazīt vienā dienā. Čiki-briki, no vienas metro līnijas pārsēdies otrā un dažu stundu laikā tā būs izbraukāta krustu šķērsu. Iepriekšējās reizes kaut kā īpaši nesanāca vizināties ar sabiedrisko transportu, paspēju vienīgi ievērot turienes internacionālo sabiedrību (ieceļotājus no bijušajām Francijas kolonijām Āfrikā (Marokas, Alžīrijas, Tunisijas), kas starpcitu sadzīvo ļoti draudzīgi), kā arī mierīgos un atbrīvotos cilvēkus. Pēc šī brauciens smejos, ka metro Briselē pazīstu labāk nekā sabiedrisko transportu pilsētā, kurā dzīvoju. Metro ir labākā vieta, kur novērot cilvēkus, un pavērojot, kāds sabiedrības slānis izkāpj un kāds iekāpj, uzreiz var saprast kādā no pilsētas rajoniem atrodies. No nabadzīgākajiem, līdz glaunākajiem. Savu devu kultūršoka es guvu Atomium apkārtnē, ko pilnīgi noteikti var salīdzināt ar Maskačku. Tur vienkopus ieraudzīju tādu kvantumu citu nāciju pārstāvju (es lietas nesaucu īstajos vārdos, jo negribu izklausīties pēc rasistes, kāda patiesībā arī nemaz neesmu), ka bail. Godavārds. Brr.... Man pat brīžiem sākās nepatīkams satraukums, gribēju ierāpties savam ceļabiedram klēpī un aizvērt acis, nespējā izturēt kā man skatās virsū. Īpaši amizanta man šķita komunikācija starp bērniem no lielajām daudzbērnu ģimenēm, kas nāk no izbijušajām franču kolonijām. Cik sapratu, Briselē visiem šiem cilvēkiem ir ļoti labi pabalsti, viņi visi runā franču valodā un jūtas kā mājās, tomēr atšķirība uzvedības kultūrā no baltajiem ir ļoti pamanāma. Man radās iespaids, ka viņi savus bērnus vispār neaudzina, tie visu laiku savā starpā kaujas, sit viens otram ar kulakiem pa galvu, seju un neiztiek, protams, bez spārdīšanās. Pats labākais ir tas, ka vecāki par to pilnīgi nesatraucas. Absolūts pofigs..., un vēl paši iesaistās mazajos kautiņos. Ja runājam par cilvēkiem. Ilgāku laiku atrodoties starp jauktajām rasēm, sapratu, ka vēl nekad tik ļoti nebiju ilgojusies pēc savējiem. :) Jā, un tur es vislabāk izjutu savu identitāti latviešu tautai! No domas vien, cik labi ir būt savā valstī, kopā ar saviem cilvēkiem, dzirdēt savu valodu – radās laimības sajūta. Briselē pārāk jaušams bezpersoniskums. Ir tā, ka nevar saprast, kas tad īsti ir Briseles pamatiedzīvotājs?! Briselē dzīvo mazāk iedzīvotāju nekā Rīgā un runā tur faktiski tikai franču vai flāmu valodā. Paši beļģi ir ļoti lēnīgi, mierīgi un rāmi. Nekur nesteidzas. Visos veikalos aprunājas ar pircējiem par laiku ārā un par suņiem, kaķiem (to mums rindā stāvot draudzenīte tulko), nekādas steigas, jo NAV ko nokavēt! Tas man vispār ļoti patīk daudz kur ārzemēs, ka cilvēki nesteidzas, neieciklējas uz sīkumiem, nestreso par lietām, kurām patiesībā nav nekās nozīmes. Protams neiztikt bez brīnumiem... Piemēram, ierastajā steigā ielidojuši Briselē, protams, ātrāk gribējām nokļūt galā, tāpēc normālā tempā, gājām nopirkt autobusa biļeti, lai tiktu līdz Briselei. Rindā stāvēja 1 cilvēks. Autobusam jāatiet pēc 5 minūtēm. Ko dara pārdevēja? Čiksa stāv aiz letes un sarunājas ar savu čali, vēl kaut ko abi pabučojas, pasmejas.. Mēs jau dīdāmies, eu, come on, ātrāk, ātrāk, saraukusi vienu uzaci demonstratīvi rādu uz pulksteni, bet viņa vēsā mierā mīlinās tālāk. Ā, beidzot attapa, ka jāapkalpo klienti, viņa pievēršas vīrietim, un tavu laimi, tad arī mums. Dodot biļeti viņa vēl nosaka, ka mums jābrauc ar autobusu pēc 45 minūtēm, jo šis autobuss jau būs pilns. Mums to varēja neteikt, jo vai tad latvietis gaidīs 45 minūtes, ja tev acu priekšā piebrauc autobuss un visiem ir vienādas tiesības iekāpt tajā iekšā?! Vislabāk atmiņā par Briseli man palikusi ainiņa no pirmās reizes. The best, kur pie Atomium divi veci, sīciņi indiāņi tirgoja no krāsainiem striķīšiem sapītas kaut kādas aprocītes. Aprocītēm nebūtu ne vainas, ja vien... indiāņu onka turpat blakus savam izklātajam paladziņam, savai iemīļotajai no galvas nelasītu ārā utis !!! No sākuma domāju, ka varbūt pārskatījos, bet nē... tas tik bija kuriozs. Abas ar draudzeni apstājāmies un mutes atpletušas skatījāmies. Jā, viss kā vajag būt. Izskatījās uz mata kā pērtiķēni zoodārzā. Atšķirība tikai tā, ka viņš nevis tās utis apēd, kā dara zoodārza iemītnieki, bet gan civilizēti saspiež ar nagu pret nagu. Viņš tik sirsnīgi, ar tāāāādu mīlestību darīja to darbiņu (es domāju utu lasīšanu, nevis tirgošanos). Bet vai varat iedomāties tādu aprocīti nopirkt... ?!?! Vēl ievēroju, ka nereti drēbju veikalos uz grīdas mētājas apģērba gabali. Pircēju nevērības dēļ tie mierīgi saslīgst no pakaramajiem uz grīdas, bet neviens nepieliecas, lai tās paceltu. Man pat vienā brīdī palika tā neērti..., kaut ko ņemu - skatos, vienreiz nokrīt drēbe (bet ne tā, ko es ņemu, vienkārši kaut kura blakus) – paceļu, otrreiz kaut kas noslīd – paceļu, kad gribu celt nākošo drēbes gabalu, pienāk klāt viena no pārdevējām izņem man to no rokām un pateikdamās atvainojas, par to, ka man pašai jāceļ drēbes... ?!?! Runājot par apskates objektiem. Pilsētā ir vairāki savos apmēros grandiozi objekti – piemēram Briseles simbols - 103 m augstā dzelzs atoma skulptūra Atomium, visdziļākais baseins pasaulē Nemo 33 (kāpēc nosaukums Nemo 33, tāpēc, ka tieši nosaukumā norādīts tā dziļums). Uz šo baseinu brauc daiveri no visas pasaules, bet ja pats neesi nirējs, vari kafejnīcā malkojot tēju un skatīties kā to dara citi. No ārpuses šis baseins izskatās kā nogrimusi pilsēta. Grandiozas ir arī lielās Eiroparlamenta un daudzo komisiju ēkas, pilsētas daļa, kas saucas Briseles Manhatena. Ļoti skaists viņiem ir rātslaukums. Tiešām ĻOTI skaists. Mazāks nekā Rīgā Doma laukums, bet tāds ļoti kompakts. Un visas ēkas, kas ieskauj šo laukumu savā arhitektūrā ir pārsteidzošas. Pēdējā albūma bildē ir redzams Rātsnams, uz kura galvenās sienas tagad uz Ziemassvētku laiku notiek fantastisks gaismu šovs. Jē.... tas man patika! Oi, gandrīz aizmirsu čurājošo puisīti. Tas nu gan ir čalis. Katru reizi ieģērbts citā tērpā. Un vispār – viņš ir ļoti maziņš. Kad pirmajā reizē draudzenīte mani sauca uz to paskatīties, es ar pirmo skatienu nemaz to neieraudzīju, un caur galvu izskrēja doma, ka tam te vajadzēja būt, bet laikam tas ir nozagts. :) Ejot pa zivju restorānu ieliņu, vienā no atzariem var atrast arī čurājošo meitenīti. Tas man liek domāt, ka beļģi ir izvirtuļi, jo vēl atklātāku pozu kā meitenītei darīt To - nevar izdomāt! :) Viņa tūristiem patīk daudz labāk nekā puisītis, bet daudzi par tās atrašanās vietu diemžēl nemaz nezina - tā aiz 3 atslēgām ierestota pavada savu mūžu minot - atradīs viņu kāds, lai atbrīvotu, vai nē! :) Bet, vispār, kā stāsta draudzenīte, Briselei nav arhitektoniskās vērtības, ja, protams, nesakaita vecpilsētu. Tur tik pat viegli kā uzceļ, tā arī nojauc ēkas. Nav iemesla neticēt, jo pa visu pilsētu, veries uz kuru pusi gribi, patiešām slienās dzelteni, zili un sarkani ceļamkrāni. Ko es noteikti gribētu ieteikt? Nogaršojiet supergaršīgās beļģu vafeles! Beļģiem ir labs alus – nobaudiet arī to! Man pašai garšo ķiršu alus skārda bundžiņās. Siers, kas ir ņam-ņam, nu un vis kaut kas cits, kas nav pie mums... Bet ja tā godīgi, bez Briseles noteikti var iztikt. :) P.S. Šis brauciens uz Briseli man atmiņā paliks uz ilgu laiku, jo pirmo reizi pārlidojumiem nolēmu izmēģināt Ryanair pakalpojumus (jāpiebilst, ka laikam arī pēdējo), un šīs izvēles rezultātā mēs mājup ceļojām ne vairāk, ne mazāk kā 3 dienas caur Diseldorfu Vācijā! Jo miglas dēļ tika atcelts reiss un šai aviokompānijai nav stratēģijas kā rīkoties neparedzētos apstākļos. Bet kā vienmēr, katrā sliktumā ir apslēpts LIELS labums – galvenais ir to ieraudzīt. Pa ceļam uz Vāciju es iepazinos ar kādu ļoti jauku un sirsnīgu meiteni... (domāju, tā nebija nejaušība) un pats galvenais – atradu to, pēc kā patiesībā braucu – pēc Ziemassvētku fīlinga, ko pavisam noteikti var noķert Vācijā... bet tas jau ir cits stāsts! Jaukus Jums Svētkus!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais