ROMA – tavs skūpsts ir tik salds

  • 6 min lasīšanai
  • 60 foto
ROMA! Sajūtot tevi kļuvu atkarīga – un gribu tevi baudīt vēl un vēl! :) Esmu iemīlējusies kā pirmo reizi dzīvē. Aizbraucot prom, likās, ka pametu savu mīļoto vīrieti – romantisku, kvēlu un kaislīgu. Atvadu skūpsts bija tik salds, un mana sirds, piesātināta ar mīlestību, joprojām skumst! Lidojums uz Romu bija mana dāvana dzimšanas dienā. Paldies Kārli! :) Lai būtu jautrāk kopā savācāmies 5 meitenes un dodamies ceļā. Normāli, Latvijā +14 grādi, bet nolaižoties Romā mūs sveicina vasara +25 grādi oktobra sākumā. Esmu nemiera gars un nevarot sagaidīt bagāžu, sekojot uzraktam uscita, izeju satikt savas draudzenītes, kuras stundu agrāk ielidoja ar FlyLal, taču kad gribu atgriezties atpakaļ pēc bagāžas, mūs uzrunā itāļu robežsardze un kaut kādā žurnālā iegrāmato mūsu uzvārdus. Pat īsti nevaram saprast – kāpēc? Laikam jau tā nedrīkst – iet iekšā un ārā kur un kad gribas. :) Viņiem tik ļoti iepatikās mans vārds un uzvārds, ka atkārtoja to savā itāļu akcentā vismaz 4 reizes! :) He, nu es vismaz zinu, kā izrunājams itāliski mans vārds un uzvārds. Jau izlidojot uz Romu zinājām, ka no lidostas ņemsim taxi, jo esam 5 un samaksas ziņā lielas atšķirības nebūs. Tā arī bija – no katras 12 eiro un jau pēc mirkļa braucam jaunā Mersedess busā uz Romu. Šoferītis vārdā Luca uzliek Zucchero dziesmu Baila Morena un sākas mūsu piedzīvojums! Luca brauc uz 150 km/h, skaļi dzied, uzdejo, cik nu šofera kustības to atļauj, un mēs visas esam laimīgas, jo mūsu „pirmais vīrietis” ir īsta dāvana. Pirms mūs aizved uz norādīto adresi, Luca vēl izbrauc caur Romas centru – tā sakot, iepazīšanās vizītē. Lai ar auto pie Kolizeja piebrauktu no paša labākā rakursa, viņš pabrauc zem ķieģeļa zīmes un pa šaurām tramvaja sliedēm ved mūs pretī pirmajam iespaidīgajam skatam! Mēs (vismaz es patiešām) no sajūsmas smejos un gandrīz raudu prieka asaras. „Welcome to Roma” – saka Luca un uz lapeles uzskricelē man savu telefona numuru un jauku komplimentu... Dzīvojām mēs pie paša Vatikāna sienas Cappella Sistina, Via Vaticana 53, ļoti labā vietā. Un katra pa 3 naktīm kopā samaksājām nepilnus 60 latus. Mājas tur ir ļoti interesantas, visas izskatās ar mazām istabiņām, augstiem griestiem un viena no otras norobežotas ar dzelzs režģiem. Mūsu vārtus atver sieviete vārdā Biliana, un jau pēc izskata viņa nosaka, ka mēs nākam no Baltijas. Turpmāk mēs sarunājamies krieviski, un viņa nebeidz priecāties ka var ar kādu parunāt krieviski, jo kādreiz 10 gadus viņa ir dzīvojusi Maskavā. :) Pirmo dienu mēs nolemjam pavadīt pastaigājoties pa Teveres kreiso krastu. Viena no draudzenēm mājās Latvijā atstāja manu speciāli šim ceļojumam iegādāto grāmatiņu, un tā mēs paliekam ar pliku karti. Šo dienu laikā karte bija mans lielākais dārgums, jo visas ieliņas es biju tik dziļi „ieskenējusi” savā atmiņā, ka vadījos tikai no tās. Trešajā dienā pie Trevī strūklakām atklāju, ka karte izkritusi.... āāā... aizsteidzos atpakaļ uz to vietu kur fotografējos un, ieraudzījusi viena puikiņa rokās manu nozudušo karti, jūtos kā uzvarētāja Amazones džungļos. Pirmajā dienā mēs sajūsminājāmies par katru nieku – lieliem čiekuriem un gigantisko Vatikāna sienu. Hi-hi..., līdz nonācām pie Monumento a Garibaldi, kur sākam saprast ar ko mums būs darīšana. No šī laukuma paveras skats uz pāri upei guļošo Romas labo krastu! Fantastiski. Tajā mirklī es ievēroju cik daudz visapkārt ir iemīlējušos pārīšu. Sirdī tiek paraustīta mīlas stīga un es smaidot sajūtu, ka šī pilsēta mani sev pakļaus. Tā arī bija... Es neaprakstīšu visas vietas, kur bijām, to visu var apskatīties manā galerijā ar visiem aprakstiņiem zem bildēm, uzrakstīšu labāk savus iespaidus... Pats pirmais ko ievērojām un kas palika nemainīgs bija Cilvēki. Romā tie ir ļoti sirsnīgi, izpalīdzīgi, atvērti, toleranti un romantiski. Pat apavu veikalā man kājās apavus pielaikoja vīrietis – smalki uzvilka un tikpat smalki novilka. Visur kur ej dzirdi Ciao vai Buon Giorno (labdien) un beigās mēs jau esam kā saaugušas ar šiem vārdiem, ak jā.. un tāpat ar Grazie (paldies)! :) Sievietes te ir ļoti skaistas un stilīgas, bet vīriešus tā īsti nepētīju (ļāvām, lai viņi pēta mūs). :) Pilsēta ir grandioza. Gadsimtiem vecās mūru ēkas, milzīgie kupoli, kalnaines, kuru iespaidā ik pa laikam ir sajūta, ka visa pilsēta guļ zem tavām kājām, daudzie tilti, arhitektūra, drupas... tas viss ir neaprakstāms. Mūsu ceļojums bija visai īss, tāpēc mēs nekoncentrējāmies uz sīkumiem, bet gan ieelpojām Romu ar pilnu krūti. Mūsu plānā nebija doma izskriet visus muzejus, nolēmām pirmajā reizē apskatīties tikai galveno muzeju – PAŠU PILSĒTU, gribējām iepirkties, pavakariņot itāļu krodziņos, varbūt aiziet uz kādu klubiņu un izbaudīt pilsētas gaisotni... Tas viss mums arī izdevās, ja neskaita dance-dance. Atlikām to uz priekšpēdējo vakaru, bet tieši todien mani bija pārņēmis milzu pārgurums, tāpēc es pievīlu meitenes. Bet nekas, kad mēs visas kopā aizbrauksim uz Ibizu, tad kompensēsim arī Romā nepiedzīvoto disko nakti. :) Runājot par iepirkšanos. Zināju, ka Romā ir tie saucamie atlaižu – brendu veikalu, bet par cik līdzi nebija manas informatīvās grāmatiņas, tad nebija arī šo veikalu. Bet mēs labi pastaigājām pa galveno iepirkšanās ielu Via del Corso. Cenas eiro ir apmēram tādas pašas, kā pie mums latos (mētelītis, kas pie mums maksātu 80 ls. tur maksā 80 eiro), ja neskaita vienotos starptautiskos veikalus, tādus kā Zara, kur cenas ir līdzīgas. Un vēl - viņiem ir ļoti forši apavi. Nesteidziet pirkt suvenīrus tūristu iecienītajās vietās, jo to pašu visu var nopirkt nedaudz lētāk, bet citur. Lai gan... es pati pirku, piemēram lakatus! Līdz šim lakatus nenēsāju, bet redzot cik šarmanti tie izskatās uz itālietēm, saskatīju tajos pavisam citu vērtību. Tāpat par saldējumu. Atšķirība cenā ir ļoti liela. :) Ja es pirku gelato (saldējumu) pa 1.50 eiro, tad gandrīz tādu pašu (tikai vēl izdekorētu) draudzenītes pie Spāņu kāpnēm nopirka pa 15 eiro. Vienai personai tādu milzeni apēst ir gandrīz nereāli..., tāpēc to var pirkt un ēst vismaz 2 cilvēki. Visās tūristu iecienītajās vietās vieglu naudu cenšas nopelnīt čurkas (es nezinu, kas tas ir par apzīmējumu, bet viņi tieši tādi izskatās). Saģērbušies dažādu laikmetu Romas varoņu tērpos tie aicina fotografēties par piemiņu, un pēc tam par to prasa naudu. Iespējams nebūtu žēl arī kaut ko samaksāt, ja tie patiešām būtu romieši, bet to var pielīdzināt – ja Latvijā bēgļi, piemēram no Ungārijas, ietērptos mūsu tautu tērpos, fotografētos ar tūristiem un tādejādi popularizētu Latviju. :) Tieši tāpat pilns ir ar tā saucamajiem „rožu vīriņiem”, kas dala pa labi un kreisi rozes, bārstot komplimentus, un tad par to applūkāto rozi prasa naudu. Pats galvenais, ka atpakaļ viņi tās rozes īpaši negrib ņemt, tipa nē, nē... paņēmāt – tagad maksājiet! :) Personīgi man ir uzskats, ka nakšņošanas vietu nav vērts izvēlēties pilsētas centrā, jo centrā mēs pabūsim šā vai tā. Daudz patīkamāk apmesties ir kādā klusā, mierīgā rajonā. No vietas, kur mēs dzīvojām (it kā otrā krastā, bet Roma ir kompakta, līdz ar to viegli aptverama) visu varēja izstaigāt kājām. Pastaiga ar kājām, lai arī var būt nogurdinoša, dod daudz vairāk iespaidu un rada lielāku prieku nekā pārvietošanās ar transportu. Uz Kolizeju mēs braucām ar metro (metro maksā 1 eiro), kurā kāds puisis naudas pelnīšanas nolūkos, spēlēja akordeonu. Neatceros nevienu viņa nospēlēto noti, bet atceros viņa acis... Un lai arī tā bija A līnija (ir arī B līnija, kura ir nesalīdzināma bomzīgāka), man iekš metro bija neomulīgas sajūtas. Jo īpaši tāpēc, ka blakus sēdošais nēģeris nepārtraukti lūrēja uz manas māsas krūtīm, kas atradās no viņa 50 cm attālumā. Fū...., kas zina, kādas domas tur norisinājās viņa galvā. Izkāpjot Vittorio Emanuele metro stacijā nokļuvām ķīniešu kvartālā. Tur es sapratu, ko citi domā, sakot ka Roma ir ļoti netīra. Bet par cik mums bija cēls mērķis – doties taisnā ceļā uz Kolizeju, uz esošo ķīniešu kvartāla apkārtni mēs pievērām acis. Kad bijām ļoti nogurušas pārvietojāmies ar taxi, kas manā uztverē tur ir lēts, it īpaši, ja jādala uz 5 „galviņām”! No centra līdz Vatikānam sastrēguma stundā maksāja kādus 12 eiro (no Essential līdz Tallinas ielai taxis Rīgā nakts laikā prasa piecīti). :) Viņiem ir tādi speciālie takši 5 cilvēkiem. Piektais sēdeklis ir priekšā starp šoferi un blakussēdētāju. Iesēžoties taksī tāpat kā Latvijā visiem liek piesprādzēties. :) Biļetes sabiedriskajam transportam var nopirkt dažādās variācijās, piemēram, Tabacco kioskos var nopirkt biļeti pa 1 eiro, kas ir derīga 75 stundas visos transportos, bet ja izbrauc ar metro, tad viss – beidzas. Jāpērk jauna. Bet iesaku uz transportu neiespringt. Ir vēl tā saucamie tūristu autobusi. Mēs savā muļķībā iekāpām pirmajā kas patrāpījās ceļā - Roma 110 Open sarkanais buss. Rezultātā tie bija pilnīgi lieki izmesti 16 eiro (sīkāk aprakstīts bilžu galerijā). Ja gribat izmantot tūristu autobusus, tad izvēlieties vai nu zaļo vai dzelteno busu (tie iedalās pēc krāsas), jo šie busi tā arī kursē kā solīts, ik pēc 10 minūtēm, bet par sarkano mums radās iespaids, ka viņi ir labi, ja divi pa visu Romu. Iemīlēju Romu no visas sirds! Jau tagad skatos nākošo lidmašīnas reisu uz šo neaizmirstamo pilsētu! Kur dienas pārvēršas pasakās un naktīs miegs ir salds kā medus, kur sarunas notiek bez vārdiem, jo pār visu pilsētu valda mīlestība un Sirsnība, ko grūti uzrakstīt uz baltas lapas... Lai skan Zucchero „Baila Morena” ... līdz laikam kad atgriezīšos Romā otro reizi, iemācīšos šo dziesmu itāļu valodā, un tad mēs visas kopā varēsim pievienoties Luca skanīgajam dziedājumam, smieties un teikt – Roma, We’re back! P.S. Bilžu galerijā ir papildus informācija. :) Un visiem tiem, kas man raksta vēstulītes ar jautājumiem par naktsmītni IESAKU www.rentalinrome.com Tur atradīsiet ļoti labus piedāvājumus, dažādām gaumēm, dažādiem maciņa biezumiem. :) Droši rakstiet Barbarai (tur norādīts viņas e-pasts), viņa Jums atbildēs uz visiem jautājumiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais