Reiz Tunisijā..

Ilze Bruņeniece 29.12.2009 8 min lasīšanai 8 foto

Tā kā gluži katru mēnesi kaut kur aizbraukt vēl jorpojām uzdrošinos tikai savos sapņos, tad starp reālās pārvietošanās periodiem atļaujos pakavēties atmiņās.. un šoreiz esmu aizķērusies kādā trakā piedzīvojumā, kas sākās pavisam ne traki..

Esmu kārtīga darbaholiķe.. Nu – vismaz tad noteikti biju. Nostrādājusi kādu labu laiku bez atpūtas beidzot saņemos atvaļinājumam. Tādam kārtīgam un manam pirmajam kūrortā. Un tā kā aprīlī īsti nekur vēl Eiropā silts nav, sadomājam ar draudzeni aizlaist uz Tunisiju, kur tikko sākusies sezona. Biļetes tāpēc pa lēto un iespēja pabūt Āfrikā un neizcepties liekas diezgan vilinoša.

Mans pirmais lidojums. Patiesībā stāsts sākas jau iepriekšējā vakarā pirms lidojuma. Esmu aptaujājusi kolēgus un draugus par tēmu – kā tas ir, saklausījusies briesmu stāstus un iedrošinājumus, un gatavojos. Pirms tam biju lidojusi tikai ar mazo ļotenīti Kuldīgas pilsētas svēktos 15 minūtes virs pilsētas. Vakarā sakravāju čemodānu, pilnu ar vasaras kleitiņām un tamlīdzīgām vešiņām un vēl daudz visa kā – vajadzīga un nevajadzīga. Tad uzpošos pate un aidā uz Vecrīgu, jo lidostā jābūt ap 4.00 un kurš tad šitādā gadījumā iet gulēt piektdienas vakarā??!! Kolēgi un draugi parūpējas, lai man aizmirstas bailes no lidojuma, ap 3.30 ar taksīti esmu ceļā uz mājām pēc čemodāna un ar to pašu taisnā ceļā uz lidostu. Draudzene mani ieraugot nav tā ka būtu dikti priecīga, nez kāpēc grib man iebarot kafiju.. Nu labi – zinu gan kāpēc.. Man ir jautri, viņai atbildības sajūta ir stirpā puse… Kaut kā nebūt tiekam cauri visām vajadzīgajām pārbaudēm. Esam TAX FREE. Un tagad tā kā vajadzētu tikt pie Eiropas alkohola, jo nav ne jausmas, ko varēs dabūt tur Āfrikā un vai vajadzēs vai nē dezinficēties pēc turienes ēdiena. Man īsti uz tādām lietām gan šorīt skatīties negribas, bet saņemos un lēmums ir pieņemts par labu viskijam.. Lidmašīnā sāku just nakts piedzīvojumu sekas, bet par laimi ar to kopā nāk arī salds miedziņš. Lidojums paiet nemanot.. Nosēžamies Monastir lidostā. Esmu mazliet pagulējusi un izrādās, ka lidot NU NEMAZ nav nepatīkami (paldies pilotam par manis netraumēšanu pirmajā reizē). Rakstu sms uz Latviju ar jautājumu – kad bija jābaidās??

Āfrika. Lidostā saprotam to, ka tiešām esam Āfrikā. Nu labi – Ziemeļāfrikā, jo vairāk jūtam arābu klutūru. Cilvēki. Skatieni. Tas baida un sajūsmina vienlaikus. Kaut kā nebūt tiekam cauri visādām pārbaudēm un ar sestās maņas palīdzību atrodam savu bagāžu, ievērtējam vietējās tualetes (reāls stacijas variants) un izejam Āfrikas gaisā. Un nu man jāsaka tā pati banālā frāze – elpa aizraujas.. jo gaiss ir karsts. Ir aptuveni 11.00 pēc vietējā laika un jau ir ļooti silts!!! Spiedzam no sajūsmas (vismaz iekšēji noteikti), jo kas gan var būt labāks par +25 ziemeļniekam, kas izcieš pēdējās nedēļas līdz īstam pavasarim?? TezTour nav Āfrika, un firmas pārstāvji mums na čistom russkom pastāsta kas un kā būs tālāk. Ejam meklēt savu autobusu, kas nogādās mūs uz viesnīcu.

Iekārtojamies. Dzīvojam Tunisijas vecākajā kūrortpilsētā – Susē, viesnīcu sauc - Tour Khalev. Tik lielā viesnīcā esmu pirmo reizi. Pārseidz tās interjers – lai arī no ārpuses nekā īpaša, un tā patiesībā nav nekāda jaunā, halle un lobby bārs ir vienkārši skaisti arābiski.. Tiekam pie istabas ar balkonu un skatu uz jūru pa kreisi, un dārzu visapkārt. Nesūdzamies. Lejā foajē, kā jau vienmēr ceļojot ar tūroperatoriem, instrukcijas un iespējas iegdāties ekskursijas. Tiekam pie biļetēm uz braucienu uz Sahāru, bet uz citu neko neiespringstam, jo atbraucām tak atpūsties!

Kurltūršoks. Lai arī kā mums patiktu kūrorts un viesnīcas teritorija, laiciņš mūs mazliet nelutina – ir + 18 – 20 grādi, apmācies un no saules un ūdens pedēm mums pagaidam nekas neiznāk. Tāpēc nolemjam iepazīt pilsētas centru, kas esot tepat netālu, pie tam tur ir slavenais arābu tirgus – Susse Medina. Jāiet tak apskatīt. Esam izgājušas pāris soļus ārpus viesnīcas teritorijas un pasaule ap mums ir mainījusies.. Tagad man liekas, ka bailes to skatu padarīja daudzkārt spilgtāku, bet tā nu es toreiz jutos.. Ik pēc pāris soļiem kāds prasa tavu vārdu un tūliņ pat sāk sarunu par vakara vai tuvāko stundu plāniem, drosmīgākie ķer pie rokas un vedina sev sekot.. Un tas nekas, ka jau tā esam gērbušās pat ļoti pieklājīgi, jo brīdinātas.. Njaa.. Kultūršoku piedzīvoju pamatīgu.. Sagremojam pirmo uzmanības vilni un turpmāk to neatlaidīgi ignorējot mums izdodas pat neliela pastaiga līdz pilsētas promenādei un atpakaļ.. Gājienu uz tirgu atliekam. Mazliet jāpierod vai arī - jāatrod kompānija.

Pusdienas. Tā kā mums viesnīca ar HP (puspansija), par pusdienām jādomā pašām. To arī daram – mums iepatīkas ēstuve netālu no mūsu viesnīcas, nosaukumā kaut kas par delfīniem (Les 3 Dauphins – mums paveicās, ka tur otrā valsts valoda ir franču un vismaz kaut ko izlasīt varam), izvēlamies ēdienus no vietējās vitruves. Sajūsma par ēdienu izpaliek, toties mani sajūsmas spiedzieni veltīti mērcītēm, ko pasniedz pie maizes pirms ēdiena – vairākas variācijas par tēmu piparots un ļoti!!! Savējie!! Jūras produkti un olīvas! Man te patīk!

Citu dienu pusdienas sev uzrīkojām laukumā netālu no tirgus - āra kafejnīcā dabūju notiesāt ap pus kilo svaigi zvejotas un grillētas zivs (tā iet, kad visu līdz galam ēdienkartē nesaprot), kas tiešām bija nežēlīgi garda!

2 dienas Sahārā. Brauciens uz Sahāru, kā jau organizētā ekskursija – apskatam El Jem Kolizeju (trešo lielāko pasaulē), daudz laika pavadam autobusā, skati aiz loga mainās un kļūs tarvien tuksnešaināki.. Sahāra – Here we come! Beidzot tiekam pārsēdināti džipos un iet vaļa raļļi pa tuksnesi! Mašīnā esam pārsvarā jaunieši, tāpēc šoferītis mašīnu nežēlo un mūsu vēderus pakutina ik pa laikam “nobraucot no ceļa”, ja tā var teikt par brauktuvēm Sahārā.. Pēc programmas tiekam uz laiku izsēdināti berberu ciemos, kur vietējie dzīvo alās (īsti gan nezinu, cik tas autentiski, šobrīd pārliecība ir mazliet sašķobījusies), paklīstam pa vietām, kur filmēti Zaigžņu kari un Angļu pacients.. Viss kā pienākas.. Klāt vakars un mums nu jāsēžas kamieļu mugurās, lai izbaudītu “pastaigu” pa tuksnesi. Uz diviem tūristiem tiek 1 pavadonis, mums ar draudzeni - nekaunīgs puisis, ar ko pa ceļam pamanamies pat sakasīties – tagad tik domāju, kā nebija bail palikt tuksnesī… Bet ko nu par to – skati debešķīgi, kamieļi smirdīgi, skaistie arābpuikas uzbāzīgi.. sajūtas sahāriskas. No rīta mūs modina pavisam agri, vēl tumsā, jo mēs brauksim skatīties saullēktu pie sālsezera.. Par spīti tam, ka ļoti nāk miegs un ir vēsi, un atkal apkārt jau ir arābpuikas, kas tirgo tuksneša rozes, ir nereāli skaisti.. Turpmāko visu dienu mēs braukājam pa tuksnesi (nu jau atkal autobusā), pastaigājam pa oāzēm, tādām un savādākām (nosaukumi jai ir piemirsušies).. pateicoties tam, ka esam jau iedraudzējušās ar pāris citiem ceļotājiem – laiks rit ātri un jautri.. Lai gan vēlreiz pārliecinos - ekskursijas ar gidiem mani spēj nogurdināt ātrāk nekā jebkas cits..

Piedzīvojumi sākas. Tad nu man jāsaka – ar to arī ceļojuma oficiālā, plānotā daļa beidzas. Pēcpusdiena, kad esam jau apradušas ar kārtību, kurtūru un apkārtni, un mēs dodamies pastaigā. Skatiens taisni priekšā, ne pa labi, ne pa kreisi, lai kādam neienāk prātā, ka kaut ko meklējam. Tomēr nelīdz pat tas – mums piesienas puiši ar tiem pašiem vecajiem jautājumiem. Atšujam viņus pēc labākajiem latviešu meiču standartiem (mums tas nozīmē – pa skarbo). Pastaiga izdodas diezgan ciešma, bet ēstuvi neesam atradušas, kas nozīmē, ka laikam jāmeklē viesnīcas tuvumā. Apkārt lūkojoties pie mums pienāk labi ģērbts, gara auguma solīds tumsnējs puisis, kas izskatās pavisam savādāk nekā vietējie, un jautā par kādu ēstuvi tuvumā. Tā kā mēs nezinam, ko viņam ieteikt, nolemjam, ka kopīgi izmēgināsim picēriju, kas atrodas tieši pie viesnīcas vārtiem. (Tikai vēlāk uzzinājām, ka Slim redzējis, ka mums piesienas vietējie jaunieši un nolēmis paglābt, mūsu tikšanos vienkārši uzrīkojot - romantiski, vai ne?) Lēnā garā pasūtam picas, pļāpājam.. Puisis sazvanās ar kādu savu draugu un pēc brītiņa mēs esam jau 4atā, jo mums pievienojas Prince (īstajā vārdā Muhameds) – staigājoša anekdote, cilvēks-klauns. Personība, ko nevar nepamanīt – neskatoties uz to, ka augumā ražens, pie mums ierodas un sava mopēda (mopēdam ir pat vārds (sieviešu starp citu), kuru diemžēl esmu piemirsusi).. Tā nu šinī pēcpusdienā iepazīstam arābu kultūru no citas puses (ja es spētu atcerēties anekdotes, tad šeit sarakstitu veselu kaudzi), pašus puišus (dzimuši Susē, Slim strādā Vācijā un atbraucis brīvdienās, Prince – profesionāls animators (vēderdejotājs un zobenrijējs) viesnīcās, izceļojies pa Eiropu pagaidām gatavojas sezonai Tunisijā). Pēc 4 stundām sarunu, smiešanās un iepazīšanās puiši mūs aicina pievienoties viņiem braucienā uz Jasmin Hammammet – pie Slim brālēna, kas uzstāsies kādā viesnīcā ar savu trupu. Tā kā nemaz neslēpjam, kādi ir stereotipi mums ir zināmi par arābu puišiem un baltajām meitenēm, un ka baidamies no viņiem, sarunājam, ka tiksimies pie viesnīcas vārtiem vakarā, ja izlemsim braukt viņiem līdzi.

Animation Show. Kā jau nojaušat – mēs esam pietiekoši trakas un norunātajā laikā esam pie viesnīcas vārtiem (un mazliet neticam, ka viņi atbrauks), lai dotos piedzīvojumā uz Jasmin Hammammet. Trakākais no visa – mana draudzene ir ieķērusies Slimā!! (man jau neliekas, ka viņa ir īpaši prātīga, bet kurš man jautā??!!) Tā nu mēs tiekam iepazīstinātas ar Slim brālēnu un viņa sievu-francūzieti (vārdi man nekad īpaši neturas atmiņā), iepazīstam Animation Show gan no aizkulisēm,gan skatītāju zāles, izbaudam Prince vēderdejas (pēc kurām man pat mēgināt dejot kauns). Vakaru turpinam kādā Jasmin Hammammet bāriņā, kur 6 cilvēki sarunājāmies 5 valodās – latviešu, angļu, franču, tunisiešu, vāciešu.. pagūstam iemācīties šo to tunisiešu žargonā… Atpakaļ nokļūstam sveikas un veselas.. un laimīgas!!

Kur tūristi neieklīst. Turpmāk manas draudzenes acīm priekšā ir tikai un vienīgi rozā brilles un vēderā tauriņi, bet man – jautri, jo kas man un Princam atlika kā vazāties visur līdzi?! Tā nu mēs iepazīstamies ar Princa māmiņu un tēvu un sarunājāmies tikai ar smaidiem (jo viņi prot tikai tunisiešu valodu), īpašas apsardzes pavadījumā (Princu tur pazīst un sveicina katrs otrais pa ielu pretim nākošais) paviesojamies kafijas dzertuvē, kur tūristi kāju nesper un sievietes ir vai nu brīnums vai pērkamas (mūs par laimi pirkt pabaidījās).. Varu pateikt – vini dzer tāaaadu kafiju, pēc kuras rokas trīc jau no 1 malciņa, pīpē nenormāli stipras un negaršīgas cigaretes nenormālos daudzumos, ūdenspīpe gan ir pašā laikā. Ar to vēl pasākums nav galā – nākamais apskates objekts mums ir juvelieru veikals (domāts vietējiem, ne tūristiem), kur es tieku pie brīnišķīgas rokassprādzes (nedomājiet neko – pati par savu naudiņu kā dāvanu sev dzimšanas dienā) un stāstiem par to, kāpēc Tunisijā jaunieši precas vēlu - puišiem ir jāsakrāj vismaz 4-5 000 $, lai iegādātu līgavai rotas, kur nu vēl viss pārējais. Lielākā daļa no mums jūtas izsalkuši (manai draudzenei gan vēderā tauriņi) un kamēr mēs ēdam kebabus, viņa – banānu. Nu jā – tātad, kebabi. Neskaitot to, ka ēdam īstā nakts kebabēstuvē, kur par sanitārajām normām nevienam nav daļas (bet tas piešķir īpašu šarmu) un kebabi ir ļooti garšigi, uzzinu, ka jērs pirms gatavošanas tiek marinēts pienā u.c.kulinārijas gudrības..

Naktsdzīve. Nu jā, Tunisija laikam nebūtu pa īstam izbaudīta, ja mēs neredzētu tās naktsdzīvi. Lai gan vietējiem ieeja naktsklubos viesnīcās ir liegta, Prince tur tiek, jo pazīst visus apsargus, portjē utt.. un līdz ar ko – mums tiek vakars vietējo puišu pavadībā pie tunisiešu / krievu mūzikas.. Orientētu uz tūrismu, uz ko gan vēl – kā nekā viesnīcas diskotēka. Kamēr saldais pārītis dūdo, mēs ar Princu noskaidrojam, ka no mums tāds nesanāks un tas mums dod iespēju justies nepiespiesti.. Rezultāts – esam izlēkājušies pa deju grīdu (jo kādas tur vēl dejas, ja nav nevienam jāiepatīkas), smaidīgi un laimīgi! Un te nu ir pierādījums – nu nav tā, ka no visiem arābiem ir jābaidās (lai gan no daudziem ir gan, it sevišķi tiem, kam ap gadiem 18, kas nākuši no nabadzīgiem lauku ciematiņiem, strādā sezonas darbus kūrortos.. Tā mums situāciju skaidroja Slim un Prince).

Port El Kantau. Laiks mūs vēl joprojām nelutina un sauļošanās mums nespīd (ir ap + 18 un mazliet līņā), bet nu mums tas vairs nav svarīgi, jo mums ir personīgie gidi un tik daudz ko iepazīt un redzēt! Paviesojamies arī Port El Kantau – rajoniņā, kur iespējams brīvdienas pavadīt apartamentos, kur ir burvīga jahtu osta, kur kā visur tūristiem tirgo glezniņas un suvenīrus, kur ir labākais kapučino apkārtnē (La Rosernie).. Šeit gan man ir mazliet žēl, ka nespīd saulīte – bildes būtu fantastiskas.

Pludmale. Ir vēl viena lieta, par kuru ļoti gribas pastāstīt – pludmale Susē. Ne tik daudz par pašu pludmali. Tā izskatās, kā daudzviet – smalkas gaišas smiltis, guļamkrēsli, saulessargi, dažādas izklaides ūdenī un uz zemes.. Un vēl – nenogurstoši tirgotāji. Vairāk tieši par tiem. Kad kādā dienā izdomāju pludmalē pabūt ar savām domām, ātri vien saprotu, ka tas nav iespējas – tiklīdz esmu apsēdusies, tā jūtu, ka kāds man jau mēgina notirgot palmas stādu (starp citu tos izvest no Tunisijas ir aizliegts). Īsāk sakot - uz mierīgām pārdomām un jūras šalku baudīšanu šeit neceriet..

Atpakaļ mājās. Tunisiju atstājam ar dažādām izjūtām – ne mirkli nešaubos, ka draudzenei šis ir smags brīdis.. Man? Man no 1 puses ir žēl, ka piedzīvojums beidzies, no otras – iespaidu ir tik daudz, ka tiešām gribas mājās, mierā un vientulībā tos pārdomāt, kas Tunisijas kūrortā vienkārši nav iespējams..