Reliģiju un vēstures krustpunktā Izraēlā

  • 15 min lasīšanai
  • 21 foto
Vārdam „Izraēla” ikviens no mums var dot savu skaidrojumu. Tā ir valsts, kurā ir politiskās un teritoriālās nesaskaņas, vieta, kur dzimis un krustā sists Jēzus, apsolītā zeme daudziem ebrejiem. Pēdējā nedēļā sirds sažņaudzas klausoties ziņas par konflikta pavērsieniem ar Libānu. Šeit nav labo un slikto pušu, kas iesaistītas konfliktā. Pārāk sena vēsture ir pamatā vienas vai otras puses lēmumiem un rīcībai. Izraēla nav tūrisma zeme. Tā netiek reklamēta CNN vai kādā citā veidā kā atpūtas paradīze. Drīzāk otrādi - politisko nesaskaņu dēļ tā pat šķiet bīstama daļai ceļotāju. Vairums cilvēku te ierodas reliģisku apsvērumu dēļ. Manā uztverē Izraēla ir interesanta ar savu kultūrvēsturisko mantojumu, kā arī spēju/nespēju vienā valstī apvienot tik dažādu reliģisko un etnisko sastāvu. Militārisms un krievu valoda ir ikdienas atribūtika Ierodoties Telavivā pirmais, ko nācās dzirdēt, bija krievu valoda. Izejot no lidostas termināla un cenšoties atrast kādu pārvietošanos līdzekli centra virzienā, mani uzrunāja laipna krievu sieviete, prasot ko tad mēs meklējam. Pēc tam viņa sīki un smalki izstāstīja kā vajag braukt, kur pārsēsties, un cik tas maksās. Ir būtiski atzīmēt, ka krievu valoda ir ļoti noderīga šajā valstī, jo tā ir tāda pati „darba” valoda kā angļu, ebreju vai arābu. Uzzinot, ka runājam krieviski, parasti dažādu sfēru personāls mūs uztvēra kā savējos, iedodot labu cenu viesnīcā un pat piedāvāja, lai mēs te paliekam un dzīvi, jo ar to nevienam problēmu neesot. Ebreju valoda esot ļoti viegla, un to var ātri iemācīties. Un taisnība vien ir, jo apkalpojošā sfērā strādā ļoti daudz krievu valodā runājošie, kas itin labi pārvalda vietējo mēli. Turpinot valodu tēmu, gribas atzīmēt, ka pārsteidzošas ir angļu valodas zināšanas valstī dzīvojošiem. Pat dziļākajā ciemā pilnīgā nekurienē, pārdevējs veikalā var labi sazināties angļu mēlē. Izraēlu savā ziņā var nedaudz pielīdzināt Amerikai, jo lielu daļu no tās iedzīvotājiem veido ieceļotāji no dažādām valstīm.Un viena no lielākajām grupām ir krievu valodā runājošie. Pilsētās un ciemos uzraksti, izkārtnes un dažādi sludinājumi ir 3 valodās – ebreju, arābu un krievu. Izskatās, ka šajā valstī nav likuma, kas noteiktu kārtību, kādā veidojamas izkārtnes. Tajās valda pilnīgs haoss, un no to pārbagātības tās kļūst grūti uztveramas. Šajā zemē ieceļotājs var justies ļoti labi, jo būs grūti atrast kādu uzrakstu vai ceļa norādni, kas nebūtu angļu valodā. Izraēlā karadarbība un militāristu klātbūtne ir tā pat kā lietus Latvijā. Ielās ir daudz formas tērpos ģērbtu jauniešu, kas iziet militāro dienestu. Ciemos var redzēt tankus un citu militāro tehniku. Robežā ar Jordāniju stiepjas kilometriem garš dzeloņstiepļu žogs, kuru pavada uzraksti, ka šajā zonā ir novērošana un nav atļauts fotografēt. Vienotas pasaules reliģijas sludinātāji - bahajieši Iespējams, ka šo iemeslu dēļ Izraēlā tūrisma nav. Vairums cilvēku ierodas reliģisku apsvērumu dēļ un velta laiku baznīcu apmeklējumiem un lūgšanām. Manis sastaptie amerikāņi Izraēlā jau bija pavadījuši mēnesi. Viņi bija bahajiešu reliģijas pārstāvji, kas ik dienas lūgušies savā templī – vienā no 6 vai 7 visā pasaulē. Latvijā par šo reliģiju nebiju dzirdējusi. Bahajieši kombinē tradicionālās islāma teoloģijas un misticisma pamatnostādnes ar evolūcijas teoriju. Viņi uzskata, ka reiz kādā dienā visas reliģijas saplūdīs vienā. Viņu reliģijā ir aizliegts kļūt pat profesionālu pravieti, jo sludināt vajag ikvienam. Bahajieši uzskata, ka reliģija ir sava laika atspulgs un ik pa brīdim tiek sūtīts kāds pravietis, kas nes jaunas vēsmas esošajā reliģijā. Un tā bahajieši Haifā nedaudz vairāk kā 100 gadus atpakaļ pa saziedotiem līdzekļiem sāka celt skaistu, milzīgu templi pašā pilsētas centrā . Bahajas templis ir Haifas skaistākā un sakoptākā vieta. Tas atrodas kalna galā, ieskauts ar brīnišķīgi ziedošu dārzu, 19 terasēm un strūklakām. Lai gan no centrālās ieejas kalna pakājē uz templi stiepjas kāpnes, svētvietā var nokļūt tikai uzkāpjot pa sānu kāpnēm caur māju pagalmiem. Šķiet, ka pārvietošanās pa majestātiskajām kāpnēm ir iespējama tikai izredzētajiem. Nesteidzīgie izraēļi Katra pilsēta Izraēlā ir kā sava republika ar saviem dzīves principiem, iedzīvotājiem, likumiem un tikumiem. Pat etniskais sastāvs variējas būtiski. Cilvēki dzīvo nesteidzīgi, autobusiem pakaļ neskrien. Piektdien plkst. 17.00 sākas šabats, kad dzīve pilsētā izmirst. Veikali un krogi aizveras uz 24 stundām. Pilsēta pārvēršas par tādu kā spoku pilsētu, kur ielās nestaigā cilvēki un nebrauc auto. Vienīgie dzīvības ienesēji ir kādi noklīduši tūristi un taksometri. Sestdien pēc šabata lēnām kaut kas atveras, bet vairums iestāžu kā beiguši strādāt piektdienas agrā pēcpusdienā, darījumiem pievēršas tikai svētdienā. Savukārt Jēzus bērnības pilsēta Nācarete ir pilnīgi izmirusi svētdienā. Esot Izraēlā visu atvaļinājuma laiku un izbraukājot valsti krustu šķērsu, neredzēju nevienu cilvēku biznesa ietērpā. Varbūt šajā valstī nepastāv „dress code” biznesa pasaulē, bet tikai reliģiskajā? Skaistie, atlētiskie zēni atrodami Telavivas pludmalē Jeruzaleme ir Izraēlas galvaspilsēta. Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, jo visur biznesa un politiskajās ziņās ir dzirdams Telavivas vārds. Pastāvošo nemieru dēļ, valsts savu ekonomisko un politisko centru ir pārcēlusi uz nedaudz vairāk kā 100 gadu veco pilsētu tālāk no karadarbības zonām. Telaviva ir pilsēta bez vēstures. Jaunie debesskrāpji mijas ar graustiem, kas aizņem pilsētas lielāko daļu. Dažubrīd man radās iespaids, ka viņi vecās mājas nejauc nost, bet gan atstājot tās, ļauj sagrūt pašām. Pilsētas nomalē atrodas vecā pilsēta Jaffa, kas ir ieskauta ar nocietinājuma mūri no vienas puses un Vidusjūru no otras. Šauras romantiskas ieliņas ar galerijām, suvenīru bodītēm un dažiem restorāniem ir gluži kā oāze lielajā un netīrajā lielpilsētā. Jūras produktu mīļotājiem noteikti jāiegriežas Bernarda Šova restorānā, kur pasniedz pasakainus jūras produktu salātus. Šajā lielpilsētā, izņemot pludmali, nekas vairāk nav uzmanības vērts. Visapkārt ir netīrība un mēsli. Šo netīrības iespaidu rada ne tikai dažādi atkritumi, kas mētājas visapkārt, bet arī ietves. Tā kā Izraēlā lietus ir tikai dažas dienas gadā, ietves dabiskā ceļā nenotīrās. Līdz ar to var redzēt, kur kādreiz kaut kas izlijis un izžuvis, sakaltuši suņu mēsli utt. Vispār šajā valstī ar tīrību neviens neslimo. Ēstuvēs ir taukaini trauki, uz galda var redzēt lupatas vilciena pēdas, netīri logi krogiem un restorāniem. Savukārt par pludmales tīrību sūdzēties nevar. Tur katrā zonā ir savs uzraugs, kas pārdot vietas uz guļamkrēsliem zem saulessarga un arī rūpējas par tīrību. Pludmale ir oāze, kur vietējie cilvēki nāk ne tik daudz sauļoties kā uzspēlēt kaut ko līdzīgu galda tenisam tikai bez galda un ar lielākām bumbiņām, skriet un soļot gar jūru, vai vakaros pasēdēt pludmales krodziņos kāpās. Telavivas pludmale man ir palikusi atmiņā ar patiešām daudz skaistiem un atlētiski veidotiem vīriešiem, kas devušies vakara skrējienā.Ui, tur bija, ko noskatīties! Blakus pludmalei ir promināde - kādus pāris kilometrus gara pastaigu vieta gan romantiskiem pārīšiem, gan suņu saimniekiem. Runājot par romantiku un „atvaļinājuma romānu” iespējamību, šķiet, ka šī valsts nav tā īstā. Cilvēki nav atvērti koķetērijai vai vieglam flirtam. Puiši uz ielas vai pludmalē neiepazīstas ar meitenēm.Es pat teiktu, ka šajā valstī vīrieši neskatās uz sievieti. Viņi uzmet neitrālu skatu un tūlīt pat novēršas. Vienīgo izskaidrojumu es varētu meklēt reliģiskos apsvērumos. Ar šauteni uz randiņu Ģērbšanās stils Izraēlā gan vīriešiem, gan sievietēm ir nekāds. Redzot apģērbu piedāvājumu veikalos, man tas nerada izbrīnu. Izskatās, ka Amerikas popkultūras ietekme šo zemi nav apciemojusi. Visā valstī ir atrodami kādi 8 - 10 vietēji zīmoli, kas arī ir ikvienā tirdzniecības centrā. Šajā valstī nopērkamo vietējo zīmolu topiņu garums ir krietni garāks nekā Eiropā vai Amerikā nopērkamiem. Arī plikus vēderus un nabas pīrsingu šajā valstī neatradīsiet. Uzvelkot vasaras kleitiņu un pastaigājot pa ielām, jutos kā pilnīgi nepieskaitāma šai sabiedrībai. Ak jā... un kurpes. Manā skatījumā 80% paredzēti valkāšanai kādā masku ballē. Pilnīgas šausmas! Lai gan nav brīnums, jo vairums cilvēku ikdienā staigā visparastākajās „jēzenēs”, jo kam gan vajadzīgas smalkas kurpes 40 vai 50 grādu karstumā. Kāda sieviete man Eilatā stāstīja, ka ziema iestājas tad, kad ir + 20 grādi. Tad esot laiks zābakiem un biezajām ādas jakām, jo ir taču no ticis 30 grādu kritums, salīdzinot ar vasaru. Daudzām jaunām meitenēm un puišiem apģērba jautājums ir atrisināts, jo viņi atrodas militārajā dienestā un valkā gaiši brūnu formu. Tā kā viņu militārais dienests atšķiras no mūsu, tad formās tērptus jauniešus var sastapt gan pludmalē gozējamies saulītē, gan Mc Donaldā ēdot hamburgerus. Vīrieši formas tērpos nēsā arī ieročus ikdienā. Diezgan amizanti bija vērot, ka vakarā, staigājot pa prominādi randiņā ar meiteni, dažam labam civilā tērptam zēnam uz muguras bija „automāts”. Milzīgās porcijas ēstuvēs pārspēj latvju saimes bļodu Izraēlas gastronomiju var raksturot vienkārši – porcijas ir lielas, dažubrīd teiktu pat milzīgas. Kādā restorānā Jeruzalemē, porcija Grieķu salātu bija tādas bļoda kā latvieši taisa visai ģimenei. Tiec galā nu ar to! Arī Macdonalda burgers ir pusotru reizi lielāks kā vairumā valstu. Garšo tas savādāk, jo gaļas veidojums burgerī izskatās pēc liela un melna aknu plāceņa. Kopumā gribu teikt, ka ēdieni Izraēlā ir garšīgi un latviešu garšas kārpiņām pieņemami. Lielākais vairums ēstuvju tomēr ir „junk food” Tomēr ir būtiski atzīmēt, ka manis apmeklētie restorāni, kas nepasniedz ātro ēstuvju barību, bija ļoti domājuši par ēdiena garšas buķeti. Kā vislielāko pārsteigumu vēlos minēt kādu restorānu ar nosaukumu„Ragana un piena vecis”. Tas atrodas Galilejā blakus kādai govju fermai, absolūtā „in the middle of nowhere”. Izsmalcināti ēdieni, kuru sastāvā ir pašu gatavotie piena produkti. Restorāns par saviem firmas ēdieniem sauc dažādus sautējumus. Fantastiski! Tik izsmalcinātas garšas ir sastopamas tikai Rīgas labākajos krogos. Restorāna interjeru veido daudz griestos pakārtas lidojošas raganas, kuras īpašnieks atvedis no Austrumeiropas. Jeruzalemes četros kvartālos Laikam jau ikviens, kas kaut reizi Ziemassvētkos ir bijis uz dievkalpojumu un klausījies mācītāja sprediķi, ir varējis vizualizēt ainas par kūtiņu Bētlemē. Vai arī Lieldienās dzirdot stāstu par Jēzus sāpju ceļu, varētu iedomāties kā tas izskatījies senajā pilsētā. Bētlemi diemžēl man neizdevās apmeklēt, jo tās ir palestīniešu kontrolētās teritorijas un labāk tur nerādīties, taču Jeruzaleme ir pieejama ikvienam. Seno Jeruzalemi ieskauj jaunā pilsēta, kas arī nav nebūt tik jauna. Varētu pat sacīt, ka ir pavisam jaunā pilsēta ar deviņstāvu dzīvojamām mājām, tad vairāk kā simts gadu vecām ēkām un pavisam senā Jeruzaleme, kas aprakstīta bībelē. Dodoties uz Izraēlu nav vajadzīga vēstures grāmata, vislabāk šīs funkcijas pilda Bībele. Un tā par Jeruzalemi. Pilsēta ir celta kalnā. Tajā var ieiet pa kādiem 5 vārtiem. Visa pilsēta ir sadalīta kvartālos: musulmaņu, armēņu, kristiešu un ebreju. Izkārtnes ar kvartālu nosaukumiem jūs neatradīsiet, taču sajutīsiet pēc cilvēkiem, arhitektūras un sakoptības vai piemēslotības līmeņa. Ielas šajos kvartālos ir ļoti šauras tā pat kā Rīgā, vai jebkurā citā senā pilsētā.Visinteresantākais man šķita arābu kvartāls. Tas ir pilns ar tirgotavām gan drēbju, gan pārtikas. Tikai atšķirībā no Grieķijas vai Turcijas pārdevēji neuzbāžas ar savu preci. Ja bodīte atrodas pie kāda no Jēzus sāpju ceļa pieturvietām, tie min pieturvietas numuru, laikam jau cerībā, ka ikviens zin Bībeles notikumus no galvas. Visi pārdevēji ir vīrieši, nekur nevienu sievieti aiz letes Jūs neieraudzīsiet. Bērnus gan. Šķiet, ka tiek radināti pie darba jau no bērnības. Mazi zēni nes kastes, tirgo sieviešu apakšveļu un rotaslietas. Iegriežoties ēstuvē remdēt izsalkumu, mūs apkalpoja skaists arābu vīrietis tā ap 30. Tur pat vien bija arī visi pārējie ģimenes vīriešu kārtas pārstāvji – brālis, tēvs un vectēvs. Pie sienas ģimenes fotogrāfijas – tikai nevienas sievietes. Jaukais puisis ne tik vien ļoti labi runāja angļu valodā, bet arī ar joku izgāja no situācijas, kad mēs paprasījām aukstu alu. Skaidrs, ka šajā kvartālā alkoholu nelieto. Ebreju kvartālā var sastapt patiešām daudz patiešām ebrejiska izskata vīriešus ar garām bārdām, īpašu matu sakārtojumu, baltā kreklā, melnās biksēs, melnā mētelītī un ar melnu cepuri galvā. Nez kā viņi spēj izturēt šai karstumā ar tik daudzām apģērba kārtām? Pamanīju arī kādu iezīmi, ko novēroju ebrejiem tikai Izraēlā. Tie ir karājošies piesieti daudzi pavedieni pie biksēm vīriešiem, vai arī tādi paši pavedieni piediegti maziem bērniem pie T kreklu apakšmalas. Domāju, kas varētu būt saistīts ar kādām ticības lietām. Tai pašā kvartālā dažviet atdodami uzraksti, ka ubagot te ir aizliegts. Nu tad gudrie ebreji ir atraduši izeju no situācijas. Viņu pārdot mazus krustiņus, ievērtus dzijas pavedienā, prasot par to 5 šekeļus ( apmēram 0,60 LVL). Viena no svarīgākajām lietām šajā kvartākā ir Raudu mūris. Tie pie tā piekļūtu ir jāiziet drošības kontrole un jāatrāda sargam savas somas sastāvs. Pieeja pie mūra ir sadalīta divās daļās – vīriešiem un sievietēm. Pie paša mūra atrodamas Bībeles dažādās valodās, ja rodas vēlme palasīt svētos rakstus. Senāk šajā vietā bija templis, kas būvēts 20 BC, tagad brīvdabas sinagoga. Raudu mūrī daudzi cilvēki atstāj uz mazām lapiņām uzrakstītas un sarullētas vēlēšanās. Lai viņiem piepildās! Vēl ievērības cienīgs ir kristiešu kvartāls. Tur atrodas Holy Sepulchre baznīca. Baznīca ir milzīga, jo izvietojas vairākos stāvos, ieskaitot pazemi. Tā ir celta it kā uz klints un citas senas baznīcas pamatiem. Vieta, kurā bijis Jēzus Via Dolorosa ceļa pēdējais pieturas punkts. Vietā, kur tas pēdējo reizi atrādīts Marijai, akmens, uz kura tas sists krustā. Starp citu, šo baznīcu nevar sadalīt etiopieši, katoļi, ortodoksi un kopti. Tādēļ baznīcas atslēgas glabājas pie kādas musulmaņu ģimenes, bet baznīcu uztur Izraēlas valsts. Baznīcā atrodas arī kapella un it kā Jēzus kaps. Lai piekļūtu kapam, ir jāizstāv rinda. Rindas kustību koordinē mūki, kas rūpējas, lai kapelā vienlaikus neieietu pārāk daudz cilvēku. Šī patiešām šķita kā svētvieta daudziem. Vieta, uz kuru cilvēki braukuši no otras pasaules malas. Tomēr gribētāju pabūt pie Jēzus kapa ir pārāk daudz, lai kāds ļautu tur patiešām uzkavēties. Līdz ar to pēc kapelā pavadīta brītiņa, mūks steidzināja visus doties ārā ar tekstu: „Ātrāk, ātrāk! Katoļi nāk. ” Uz ko mana draudzene atbildēja: ”Mēs arī esam katoļi, starp citu”. Pārdomas par kristietību un cilvēku izdomājumiem Iespējams, ka šī ir Meka daudziem kristiešiem, taču manī tā neradīja ne mazāko emociju. Ne pat tāpēc, ka man „pieskatošais” personāls palūdza atstāt baznīcu, jo manam apģērbam bija atklāti pleci, bet kaut kā neradās tā emocija. Drīzāk radās pārdomas par kristietību un likumiem, kurus raksta paši cilvēki un to izpratne par lietām. Runājot par izpratni, Latvijā neviens dēļ apģērba no baznīcas ārā neraida, taču nosaka kāzās, kurš ies pirmais – vedēju vai vedamais pāris. Pasniegsim ziedus vecākiem ārpusē vai baznīcas telpās. Katra baznīca šajās lietās raksta savus likumus. Un kur tad paliek kopējie kristietības kanoni? Labi, ka vēl Ziemassvētkus un Lieldienas svinam vienā laikā un pieminam vienādus notikumus. Kad ir kārtīgi izstaigāta senākā pilsētas daļa, daudz spēku jaunākām daļām neatliek. Un arī nav vērts. Centrālajā daļā ir atrodamas pavisam nedaudz kafejnīcas uz centrālās gājēju ielas, nekādas bodītes un bankas. Runājot par bankām, ja Eiropā bankas var manīt ik uz soļa, tad Izraēlā tās šķita pavisam maz un neuzkrītošas esam. Vēl Jeruzalemē varētu uzkāpt Olīvu kalnā, kur Jēzus ir uzņēmies visus pasaule grēkus. Kalns ir augsts, ārā ļoti karsts, varbūt tomēr nevajag? Tuksnesis un Nāves jūras vientuļā pludmale Pa ceļam uz Izraēlas otru galu, proti Sarkanās jūras piekrasti ir Nāves jūra - Izraēlas apceļošanā apskates vērts „objekts”. Patiešām objekts, jo īpaši daudz laika tai veltīt nav jēgas. Nāves jūra atrodas tuksneša vidū. Tā ir kā robeža starp Izraēlu un Jordānu, kur abās pusēs ir kalni un smiltis. Izkāpjot no kondicionētas mašīnas Nāves jūras krastā, karstuma vilnis burtiski mani nogāza no kājām. Pirmā apstāšanās reize un vieta izrādījās neveiksmīga, jo saule atradās pašā zenītā dienas vidū, un es nebiju gatava tādam karstumam. Ātri salecām atpakaļ mašīnā un nolēmām iemēģināt peldes Nāves jūrā atpakaļceļā. Ar otro reizi mums vedās labāk. Bija vēl rīts, saule nebija tik karsta, un mēs apstājāmies stāvvietā pie kūrorta viesnīcām, atstājot mašīnu iespējamā ēnā, paši devāmies iemēģināt ūdeni. Pie jūras ir nosacīti runājot pludmale – es teiktu tas ir ciets segums līdzīgs kā pie ezeriem Latvijā, dušas, kur nomazgāties pēc peldes sāļajā ūdenī un glābšanas stacija. Ūdens jūrā ir silts kā vannā, dzidrs un, protams, sāļš. Ūdenī nevar peldēties ja ir kādi savainojumi, jo tad stipri kodīs. Peldētāju piekrastē nav daudz. Tie varētu būt tuvējo viesnīcu iedzīvotāji, kas devušies uz kūrortu baudīt SPA procedūras, vai arī ar autobusiem atvestie tūristi ekskursijā. Sauļotājus te arī neredz, jo ir grūti izturēt tuksneša karstumu bez iespējas atvēsināties ūdenī. Patiešām apbrīnoju tos cilvēkus, kas atpūšas šeit, jo te ir dzīve kā uz vientuļas salas – apkārt tuksnesis un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas viesnīcas. Tuvākās lielpilsētas atrodas 150 – 200 km attālumā. Pēc kādas pusstundas pavadītas pie šī unikālā 400 m zem jūras līmeņa esošā „objekta”, mūsu ceļš ved tālāk. Eilata – obligātā ģimeņu atvaļinājumu vieta Eilata ir Sarkanās jūras kūrorts. Piekraste ir ļoti maza. Tas ir tāds līcītis, kas būtu samērojams izmērā starp Vecāķiem un Rīgas jūrmalu. Un tas vēl tiek dalīts, jo pie tā atrodas Eilata Izraēlas pusē un Akaba Jordānijā. Pie tam, tā ir abām valstīm vienīgā pieeja pie Sarkanās jūras. Tas nozīmē, ka vieta ir jāatrod tirdzniecības ostai, jahtu un nelielu kuģu piestātnei, kā arī pludmalei. Tā nu tas viss ir saspiests gana kompakti - pietauvoti lielie tankeri jūrā dažus simtus metru no krasta, pludmale un ostā ienākošās jahtas. Tiem, kas ir bijuši patiesos kūrortos ar lielo burtu, te nav ko meklēt. Nav te attīstīta krogus kultūra ar iekšā rāvējiem, nav arī bāru un tādas īstas dzīvības, kur pavadīt vakaru. Ir tāda nosacīta promināde, kas ir pilna ar cilvēkiem vēlās vakara stundās, taču tā ir pārāk garlaicīga un neatraktīva. Man patiešām pietrūka šīs ikvakara spēles, kas tika piedzīvota Grieķijā, kurš būs labākais vakara krogā „iekšā rāvējs”. Kurš spēs labāk „pārdot” vakariņas savā restorānā. Ielās galvenokārt pastaigājas ģimenes ar ratiem un maziem bērniem. Šķiet, ka atpūta Eilatā ir ikgadējais ģimenes obligātais pasākums. Ja Eilatas apmeklējums ir tikai dažu dienu atelpa pēc daudzajiem tempļiem un baznīcām, tad ir OK. Kā vienu no izklaidēm laika kavēšanai šajā kūrortā dienas karstajā laikā var izvēlēties izbraucienu ar jahtu uz vietu, kur var redzēt vienkopus Ēģipti, Jordānu un Izraēlu. Šajā braucienā var izpeldēties nedaudz dziļāk jūrā, paēst garšīgas grila pusdienas gatavotas tur pat uz jahtas. Jāatzīmē, ka Eilata ir beznodokļu zona, un tur ir iespējams iegādāties preces bez pievienotās vērtības nodokļa. Tomēr iepirkšanos te nevar uzskatīt par iespējamo izklaidi, jo pirmkārt nav ko pirkt un otrkārt kopējais servisa līmenis Izraēlā nav augsts. Pārdevēji ir gana vienaldzīgi. Izņemot vienu veikalu, kur vajadzīgo bikšu izmēru pārdevēja piedāvāja piegādāt pat uz Telavivas lidostu, jo valstī darbojas šāda pakalpojuma sistēma. Lidostas drošības dienests pārbauda ikvienu dušas želejas un krēma burciņu Aprakstīšanas vērtas noteikti ir pēdējās stundas pavadītas Izraēlā, proti, lidostā. Izraēla tā pat kā Amerika ir slavena ar to, ka uz lidostu ir jāierodas 3 stundas ātrāk dēļ drošības pārbaudēm. Nenojaušot neko sliktu, mēs ieradāmies 2 stundas pirms izlidošanas, un tad sākās. Pirmā šķēršļu josla bija meitene, kas iztaujāja mūs, ko darījām Izraēlā, kur palikām, vai kādu šeit pazīstam, draugiem pavaicāja, vai tie dzīvojot kopā. Pēc veiksmīgas pirmās šķēršļu pārvarēšanas un dažām saņemtām uzlīmēm uz somām, mēs devāmies tālāk un nākamo drošības pārbaudi mūsu somām, kas tika izlaistas caur skaneri. Laikam jau izskatījāmies kā rūdītas teroristes, un tikām uzaicinātas uz individuālo pārbaudi. Un tad sākās. Tika atvērta ikviena dušas želejas, krēma burciņa, paņemta uztriepe un pārbaudīta uz aparāta. Ap mani vienu tika nodarbināti kādi 5 – 6 drošības dienesta aģenti, kas cītīgi pa vairākām reizēm atvēra un pārbaudīja ikvienu lietu visās manās ceļasomās.Ar to jau vien lieta nebeidzās, jo arī mana kosmētikas somiņa tika nesta uz īpašu pārbaudi uz īpašiem aparātiem. Kad kosmētika un drēbes bija pārbaudītas, kārta pienāca visam birstošajam, plīstošajam, līstošajam vai arī kā citādi viegli sabojājamām mantām, kuras es biju plānojusi ņemt lidmašīnas salonā. Pirmie eksekūciju piedzīvoja rieksti, kas bija iepakoti caurspīdīgā celofāna maisiņā. Drošības aģenti man paskaidroja, ja es vēloties tos ņemt uz borta, tad viņiem tā paciņa ir jāatver. Tieši tādu pašu likteni piedzīvoja arī tējas iepakojuma maisiņš, vafeles, ko vedu kolēģiem kā dāvanu. Viss tika atvērts un sabojāts. Bet tas vēl nebija viss. Manā arsenālā bija arī pāris vīna pudeles, kuras drošības dienests pieprasīja atvērt. Kā vienīgo risinājumu viņi piedāvāja vīna nodošanu bagāžā. Tā kā mans koferis bija vairāk kā piebāzts un tur neatrastos vieta vēl vīnam, drošības dienesta darbinieki laipni man piedāvāja kartona kastes, kurās es varēju pārvietot daļu no kofera satura, tādejādi atbrīvojot vietu vīnam. Arī nevienu lietu no kosmētikas somas satura man neatļāva ņemt uz borta, bet lika nodot. Kad mantu pārbaude bija galā, kārta bija man pašai. Mani aizveda uz atsevišķu kabīnīti un lika no novilkt kurpes. Tās tika aiznestas uz skaneri pārbaudei. Man, protams, neviens neko neteica, kas notiek. Draudzene pastāstīja, jo bija redzējusi manas kurpes. Kad kurpēs nekas netika atrasts, pamatīgi pārbaudīta tiku es pati tai pat kabīnītē. Visa šī atrakcija turpinājās vairāk kā stundu un mēs knapi, knapi paspējām uz lidmašīnu. Starpbrīžos parunājām ar meiteni no drošības dienesta, kas bija „atbildīga” par mani. Izrādījās, ka viņas vectēvs esot latvietis. Ceļojuma pēcgarša Ikviens ceļojums ir emociju kopums, kas reizēm ir atšķirīgs uz vietas tajā valstī, kur esi, un tas, kas saglabājas jau mājās atbraucot. Emociju un domu patiešām ir daudz. Izraēla nu ir izbaudīta un otro reizi braukt nebūtu jēgas. Tas patiesi bija burvīgs ceļojums, kas rosināja pārdomas par reliģiju un cilvēku uztveri šajā jautājumā, veicināja izpratni par Izraēlas un Palestīnas konfliktu. Vai kādreiz esiet domājuši par Jēzus ārējo izskatu? Es aizdomājos. Izraēlā cilvēkiem sejas panti ir savādāki kā mums Eiropiešiem. Arī matu krāsa un veidojums. Ja Jēzus ir dzimis šajos platuma grādos, tad, iespējams, viņam būtu bijis jābūt savādākam. Lai gan varbūt nē, jo tā ir uztvere kā to saprata Eiropas mākslinieki. Vai esiet kādreiz dzirdējuši par kādiem slaveniem izraēļu māksliniekiem? Laikam jau ne. Mūsu prātos ir itāļi, franči, kas zīmējuši skaitos griestu gleznojumus baznīcās. „Discovery” programma savos pētījumos ir secinājusi, ka Jēzum būtu bijis jābūt melnādainajam. Nu tas tik tā... Savā prātā sapratu, ka tik intensīvā emociju, vēstures notikumu, ģeogrāfiskā punktā miera nebūs nekad. Pārāk dziļas ir šī konflikta saknes. Ja dažbrīd ceram, ka Latvijas un Krievijas problēmas atrisināsies, nomainoties paaudzēm, tad šis noteikti nav tas gadījums. Nebūs tā, ka izmirs kara veterāni un atmiņas aizies līdz ar viņiem, jo tēma vairs nebūs aktuāla. Nē, šajā valstī, manuprāt, pamiera stāvoklis ir labākais, ko var vēlēties. Izraēlas apciemojumu es ieteiktu ikvienam, kas nemeklē saķemmētu vidi, nemitīgas izklaides, bet gan ir gatavs ar grāmatu un stūri rokās pats atrast sev vajadzīgo. Pēcgarša...tāda, kā pēc bļodas apēšanas ar vecmāmiņas kartupeļu pankūkām, kas ir gaidītas, ļoti labas un garšīgas, taču pietiks uz ilgu laiku. Jauki, ka atkal mājās un nav labākas vietas par ierasto Torņakalna baznīcu, kur sajust to pēc kā daudz brauc uz „svēto zemi”.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais