Patiesībā Setu zeme

  • 1 min lasīšanai
Šis stāsts būs par vienas dienas vandīšanos pagājušajā vasarā pa pašiem Igaunijas dienvidaustrumiem. Vandīšanos, kas vispirms jau pierādīja, ka vasaras dienas lielais garums ir vairāk mērāms stundās kā iespējās - ak, naivā cerība, ka vakarpusē vēl varētu paklīst pa Tērbatu, ka varētu palūkot tās klintis, kas aiz Veriem... Nekā... Bet viss sākas ar rīta riksi cauri visai Vidzemei līdz Apei - ak, Aumeisteru baronu kapi, ak, Dāvida avoti un Raunas Staburags, ak, Gaujiena un Zvārtava. Tam visam ir jāspēj paskriet garām un turklāt vēl pieņemt kā patiesību to, ka šoreiz jau nu visam laika nepietiks... Robežai pāri pie Apes un tad prom uz Paganamā rezervātu - tur tāds skatu tornītis, tāds ezeriņš. Otrā pusē tam latvju zeme ar Kornetiem, Druskām... Glupi, protams, tā tūdaļ pēc aiztikšanas ārzemēs gaudulīgi blenzt atpakaļ, bet tā nu tas reiz ir... Nākamais ir Munameģis - tikai un vienīgi tamdēļ, ka ir pa ceļam. Ļaužu bari, serviss, skatu tornis. Viss, no kā ticis bēgts, te nu biezā slānī priekšā. Egles jau smuki zaļas, ezeri zili, debestiņa gaišāka, mākoņi pavisam balti. Viss, kā piedienas. Vastseliina ir nākošais orientieris - ceļi sāk atgadināt Latgali līkumu un šaurumu pēc. Arī apkārtējā smukuma pēc. Kam izdodas atrast Vastseliinu, tam Kapera jau ar roku aizsniedzama, Lindora vēl kādu strēķīti uz priekšu. Un tieši pie Lindoras iet mežā celiņš, kura galā stāvvieta. Stāvvieta, kurā tiešām mašīnas tiek atstātas, lai tālāk čapotu cauri mežam, Piusas upes krasta klintis raudzīt. Tikpat labi tas varētu būt kaut kur Vidzemē... Toties smilšu alas aiz Piusas stacijas! Ja nu Riežupi par Eiropas naudu tā kārtīgi paplašinātu, taaaad... ... bet nekā - Piusa mūsu tuvākā Ēģipte. Alās smukas arkas, sveces. Pie alas setu veči visi baltā, bārdām baltām. Medu pārdod. Diezgan ilustratīvs skats latvju folklorai, lai gan tam nekādas saistības. Obiņica. Setu galvaspilsēta. Ceļi pa kreisi visi ved tupikā. Riktīga pierobeža. Noskaņās variācijas par Abrenes tēmu - it kā Igaunija, it kā nē... Vana Vastseliina ar varenajām pilsdrupām un veco krogu, kura interjers izmaitāts. Svētdienas pēcpusdienas ēšana. Kaut kur laikam futbolu skatās. Aiz kroga tās pilsdrupas. Takas, kur riteņiem gar Piusas upi braukt, sākums... Gar tām pašām klintīm... ... kad tiek Latvijā, pieskrien Druskās. Uzrāpjas pilskalnā. Un paraugās uz Igauņiem. Kaut kur mana Munameģi, kaut kur sajūt Piusu. Un priekā noskurinās - labi, ka te vēl nav torņa, labi jau laikam, ka nav to setu veču. Un tā taka līdz Raipalu ezeram...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais