apkārt Ēresundam par 200 kronām

19.07.2006
11 min lasīšanai

16.05. Apkārt Ēresundam: Zviedrija. Tā diena, par kuru igauņu komanda runāja iepriekšējā nedēļā, beidzot ir klāt. Izspriežu, ka 200 seski jau nu nav tā nauda, kuru būtu vērts žēlot, lai apceļotu dzimto zviedru zemi, kamēr vēl tāda iespēja. Runa iet par biļeti uz ekskursiju Around The Sound jeb Apkārt jūras šaurumam, kas dod iespēju tikai par 200 seskiem divas dienas braukāt apkārt ar vilcieniem pa noteiktu zonu (visai plašu, jāsaka) pa Zviedrijas un Dānijas teritorijām. Pie viena var divreiz tikt pāri Ēresunda jūras šaurumam – vienreiz Helsingborgā ar prāmi, otrreiz – no Kopenhāgenas pa tiltu. Visādi citādi – nekādu ierobežojumu. Brauc, kur gribi, rāpies ārā, kur patīk, blandies apkārt, cik ilgi vēlies. Iznāk nedaudz nokavēties. Malmes stacijā, kā jau reklāmas bukletā solīts, par 200 seskiem tiekam pie savām „multipasēm”, kas būs derīgas arī rīt. Tagad var sākt pīpēt, uz kurieni laidīsim. Sirlei kā vienmēr jau gatavs plāns – vispirms uz Helsingborgu, kur esot kāds tur skaists un izslavēts parks. Tālāk – pēc apstākļiem. Tā kā alternatīva piedāvājuma nevienam nav, tad braucam arī. Taču vispirms jātiek līdz Lundai, no kurienes visērtāk pārsēsties uz Helsingborgu. Atkal izbraucam cauri Ārlovai un pēc kādas pusstundas esam Lundas stacijā. Laiks vēl četrdesmit minūtes, kuras varam lietderīgi izmantot, blandoties pa Lundas centru. Atrodam supermārketu un iepērkam visu ceļojumā vajadzīgo – pa vietējās 3,5 voltīgās alus parodijas bundžai un kilogramam bumbieru. Dīvainā kārtā alu pērk arī Mantas, pie kura šādas aktivitātes līdz šim nebija novērotas. Ja desmit mēnešus dzīvo kopā ar tādiem tipiem kā Ahto un es, tad nesabojāt raksturu ir visai grūti. No Lundas līdz Helsingborgai braucam vēl apmēram četrdesmit minūtes. Kontrolei, ieraugot mūsu „multipases”, nekādu jautājumu vairs nav. Izslavētais parks atrodas labu piecpadsmit minūšu brauciena attālumā no centra, un autobusu biļetes „multipasēs” nav iekļautas. Jāmaksā pašiem. Parks saucas Sofiero un izrādās ne vairāk, ne mazāk kā kādreizējā zviedru karaliskās ģimenes vasaras rezidence, kuru karalis Kārlis Gustavs XVI 70. gados savā testamentā novēlējis Helsingborgas pilsētai. Parka tapšanā savu praktisku roku pielikušas arī divas zviedru karalienes personīgi, un ne velti tas skaitās viens no labākajiem Zviedrijā. Parks un neliela pils te stāv jau gadus simt sešdesmit, un, kā pašlaik redzams, ir iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta. Neskatoties uz to, ka tagad te iekšā laiž tikai par samaksu. 60 seski no sejas. Neplānoti izdevumi, protams, iznāk, taču, ja tik tālu braukts, tad jāmaksā vien ir. Pamazām rodas un nostiprinās pārliecība, ka maksāt bija vērts. Parku gari neaprakstīšu, neesmu jau Andrejs Upīts, kurš aprakstu par Brīviņa kunga braucienu no kroga līdz mājām savam lasītājam liek lasīt divreiz ilgāk, nekā tāds reiss īstenībā būtu aizņēmis. Daudz puķu, apcirptu dzīvžogu, skaisti izcirptu krūmu dažādās formās (enkuri, krūzes, dažādi sīki dzīvnieki). Granīta skulptūras. Ar ziedošiem rododendriem apstādīta ieleja, kas izskatās gluži vai kā izmēros samazināti Amazones džungļi. Ielejas dibenā strautiņš, pār kuru ved tiltiņš no melna pulēta granīta plāksnes. Ejam pa rododendru ieleju uz jūras pusi. Tur priekšā jau skatu laukums, kur soliņu vietā pulētas melna granīta plāksnes, totēmu stabs, kas ataino zobenvali, un skats pāri jūras šaurumam uz Dāniju, kas atrodas labi ja kilometra attālumā. Var redzēt Helsingēru, no kurienes uz Zviedriju nepārtraukti kursē prāmju virtene. Cilvēku gan skatu laukumā visai daudz – kā nekā taču svētdiena. Ejam atpakaļ uz pils pusi. Par pili gan to visai grūti nosaukt – tāda vidēju izmēru muiža. Uzrāpjamies augšā rododendru ielejas kreisajā pusē, kur priekšā kārtējais abstraktās mākslas paraugs – četrstūraini zemē ierakti granīta stabi, kas rada tādu kā kapsētas iespaidu. Mums ar Ahto, zināms, nevajag nekādu iemeslu, lai uz dažiem tādiem stabiem uzrāptos. Izmetam vēl nelielu līkumu, apskatām vēl vairākas akmens skulptūras, tad nospriežam mest mieru un iet uz zālienu pils priekšā un gaidīt tur pārējos. Pils priekšā publikai par prieku spēlē vietējās mūzikas skolas pūtēju orķestris. Izklausās jau nu jauki. Pils no iekšienes izskatās tikpat necili kā no ārpuses. Cik var spriest pēc uzrakstiem, karaļu rezidence šī gan skaitījusies, taču paši karaļi labprātāk uzturējušies citās vietās. Bez antikvāriem istabu iekārtojumiem te vēl var apskatīt arī Pikaso un Šagāla gleznu kolekciju. Nejūtos gan tik liels savā garā, lai izprastu tādu personību daiļradi, pie tam galīgi nav skaidrs, vai tie ir oriģināli vai arī reprodukcijas. Eju vien ārā, kamēr Ahto nav izdzēris visu alus parodiju. Sagaidām autobusu atpakaļ uz Helsingborgas centru. Izkāpjam pie ostas. Jušana gandrīz vai kā Monako. Saule, jūra, vējš, jahtas, nedaudz meiteņu, vienīgi laiks gan vēss. Turpat pāri dīķim Dānija. Nedaudz paslaistāmies pa ostu, nofotografējamies pie vecas, jau parūsējušas padomju zemūdenes, kas te izstādīta kā muzeja eksponāts, un ejam uz Helsingborgas pils pusi. Pils, teiksim tā, no pirmā acu uzmetiena neliekas nekas vairāk kā divi torņi pie klints sienas, savienoti ar arku. Augšā parks un liels tornis, vārdā Kērnans. Tam bijusi liela militāra nozīme laikos, kad zviedri un dāņi jūras šauruma abās pusēs griezuši zobus viens uz otru. Žēl, ka tas jau slēgts, citādi varētu uzkāpt tam augšā. Uzkāpjam mūra arkā, no kurienes paveras jauks skats uz Helsingborgas vecpilsētu. Nāk jau uz vakarpusi, tāpēc kāpjam lejā uz staciju un spriežam, kur doties tālāk. Izkristalizējas ideja braukt atpakaļ uz Landskronas virzienu. Līdz turienei jābrauc nedaudz mazāk par stundu. Izkāpjam stacijā, kas izrādās esam visai krietni attālu no centra, par jūrmalu nemaz nerunājot. No stacijas līdz centram kursē tāda eksotika kā trolejbusi – tos Zviedrijā redzu pirmoreiz. Izspriežam netērēties un iet kājām. Tāpat jau sevišķi tālu tā jūrmala nebūs. Labi ja pusstunda, ko iet. Jauka vietiņa tomēr tā Landskrona. Vakars kluss, bezvējš, nomales mājiņas vienos dārzu zaļumos. Tādā laikā pat ilgs pārgājiens nav garlaicīgs. Priekšā redzams pirmais orientieris – augsts sarkans ķieģeļu tornis, kas visai izskatās pēc ūdenstorņa. Tuvāk pieejot, torņa funkcijas diez ko skaidrākas nepaliek. It kā ūdenstornis būtu, vienīgi nezin kāpēc tas atrodas bērnudārza teritorijā. Bērnudārzs ūdenstornī. Dīvaini. Netālu no centra atrodas dīķis ar strūklaku, pie kura piestājam atpūsties un nedaudz uzkost, pirms dosimies meklēt Landskronas cietoksni. Dīķī peld gulbji un pīles, pa krastu ganās zosis, un visi šie putni nezin pa kuru laiku jau paspējuši izperēt pēcnācējus. Ejam tik tālāk. Landskronas cietoksnis izrādās visai viltīgi noslēpies. Labu brīdi līkumojam cauri centram, kur vietējā jaunatne sit strītbolu, tad cauri lielam parkam, kur apskatām skulptūras, kas ar motorzāģi izgrieztas no koku celmiem. Krosene blakus regbija bumbai līdzīgam priekšmetam, kaktuss ar visu vārnu, atzveltnes krēsls ar dīvānu, Lieldienu salu skulptūra... Par laimi, cietoksnis nav diez ko tālu no parka. Vidū aiz aizsarggrāvja neliela sarkanu ķieģeļu mūra pils, tai apkārt uzbērtas redutes ar 18. gadsimta lielgabaliem, kas joprojām pagriezti Dānijas virzienā. Un vēl viens aizsarggrāvis, kam tagad pāri ved tilts. Izejam cauri redutēm un tad pāri tiltam uz jūras pusi. Jauka ainava. Dānija pāri jūrai, krastmala ar rindas sastādītiem betona bluķiem viļņu laušanai, gar krastu salikti tie paši 18. gadsimta lielgabali – cits lielāks, cits mazāks. Netālu betona tornis ar lidojošajam šķīvītim līdzīgu veidojumu galā, un aiz tā kā vējdzirnavas griežas kādas piecas vēja elektrostacijas. Labu laiku pavadām, fotografējoties pie vecajiem lielgabaliem, un mēs ar Ahto vēl aizjožam līdz ūdens malai, kur slejas kaut kas līdzīgs betona bunkuram ar tērauda vāku. Uz bunkura izsūcam pēdējo alus parodiju. Nu var doties atpakaļceļā cauri parkam un pilsētas centram visu tālo ceļu līdz stacijai. Pa ceļam parkā vēl nofotografējamies pie koka skulptūrām, vēl labas divdesmit minūtes paiet, līdz aizsteberējam līdz stacijai. Stacijā iznāk nīkt labas divdesmit minūtes, gaidot vilcienu. Vienīgā laime, ka nav pārāk auksts un nav odu. Latvijā jau nu no tiem dabūtu trūkties. Vēl pēc pusstundas esam Lundā un tur nogaidām labas desmit minūtes, līdz tiekam vilcienā, kam labpatīk pieturēt Ārlovā. Viss. Uzkost un tad gulēt. 17.05. Apkārt Ēresundam: Dānija. Visi gan izskatās nedaudz saguruši pēc vakardienas, taču tas netraucē ap desmitiem savākties Ārlovas vilcienu pieturvietā. Braucam uz Lundu. Tur atlikušās desmit minūtes līdz Helsingborgas vilcienam nosēžam tāpat uz perona. Nonākuši Helsingborgas stacijā, rullējam pa eskalatoru augšā uz otro stāvu, kur notiks kāpšana prāmī. Taisni tā, prāmju piestātne un Helsingborgas dzelzceļa stacija atrodas vienā ēkā. Ļoti ērti. Uzkāp tik augšā un pēc biļešu pārbaudes pa stiklotu piebīdāmu tuneli nonāc tieši uz prāmja borta. Izrādās, ka šī ir visbiežāk kursējošā prāmju līnija Eiropā. Prāmis no piestātnes atiet ik pēc 20 minūtēm – viens aizbrauc, otrs uzreiz klāt. Mūsu prāmis sauksies Tycho Brahe, un uz tā pavadīsim ne ilgāk kā tās pašas 20 minūtes. Tieši tik ilgs laiks vajadzīgs, lai aizkuģotu to kilometru ar astīti līdz Dānijas krastam. Iekštelpās nekavējamies un maršējam uzreiz uz pašu augšējo klāju. Uz prāmja veikaliņu iet nav vērts, tāpat tas ir pilns ar cilvēkiem. Vēl pēc desmit minūtēm Tycho Brahe atdod galus un iekārtojas ķīļūdenī citam prāmim, kas aiziet pa priekšu. Distance labi ja piecdesmit metru. Satiksme gan te ir dzīva – kuģu mērogos šī vieta ir gandrīz vai kā kāds Brīvības ielas krustojums Rīgā. Šķērsām šaurumam pašlaik iet veseli četri prāmji, neskaitot mazākus kuterīšus, bet tālāk pie horizonta vai tepat blakus var saskaitīt sešpadsmit lielāka vai mazāka kalibra kravas kuģus. Kā nekā šī taču ir vienīgā vieta (neskaitot Ķīles kanālu Vācijā), kas savieno Baltijas jūru ar pārējo okeānu. Dānijas puse ar Helsingēras vecpilsētu un Kronborgas pili pamazām tuvojas. Vairākus simtus tonnu smagais prāmis paceļ priekšgala vizieri un pielīmējas molam maigi kā pūciņa. Prakse. Ja dienā tā pietauvojas reizes divdesmit, nav nekāds brīnums. No klāja Helsingēras vecpilsēta izskatās romantiskāka nekā Helsingborgas ostas rajons ar jahtām. Izkāpjam krastā, apsteidzot zviedrus, kas velk ratiņus ar tukšu alus pudeļu pilnām kastēm, pārskrienam pāri ielai, atrodam tūrisma biroju, sadabūjam tur kartes un meklējam rokā pieeju Kronborgas pilij, kuru redzējām no prāmja. Pils slavena ar to, ka taisni te Šekspīrs kādreiz iemitinājis savu slaveno Hamletu. Tiesa, pašreizējā Kronborgas pils uzcelta gadus simts pēc tam, kad dzīvojis Šekspīrs, taču tas, kā saka, lodei ātrumu nemazina... Izejam cauri piestātņu rajonam, no kurienes jau redzams tilts pāri aizsarggrāvim. Tālumā vēl viens aizsarggrāvis, aiz kura jau vārti pils pirmajā mūrī. Rādās, ka dāņi nav tik sīkumaini kā zviedri un neprasa samaksu jau pie pirmā soļa pils teritorijā. Apskatām pili no aizmugures un tad cauri zemam tunelim pils mūrī izejam uz jūras pusi. Blakus jau jūras šaurums, kura krastu norobežo savestu akmens bluķu grēda. Apkārt skraida pirmklasnieku bars, un uz akmeņiem jau kāds sēž un copē zivis. Aizejam apkārt līdz pašam pils stūrim, no kurienes var labi redzēt Zviedrijas pusi, un nospriežam, ka pusdienām šī vieta ir kā radīta. Uz mūriem tāpat kā Landskronā stāv vesela rinda lielgabalu. Izskatās jau nu iespaidīgi. Vecpilsētas ieliņas atgādina Vecrīgu. Mājas gan zemākas, taču cilvēku, kafejnīcu un dažādu veikalu ir ka biezs. Ne viens vien veikals izlicis savus stendus ārā uz ielas. Kamēr izkļūstam cauri šim tirdzniecības centra priekštecim, paiet gandrīz vai pusstunda. Laiks iet uz staciju un gaidīt vilcienu uz Fredenborgu. Tur vienu no savām vasaras rezidencēm iekārtojuši Dānijas karaļi. Vilciens ir mazs, tumši sarkans un ar sava dzinēja rūkoņu izsauc asociācijas ar labi zināmo KamAZ. Ainavas aiz loga slīd apmēram tādas pašas, kādas var redzēt, braucot ar vilcienu kaut kur Ērgļu virzienā – pauguri, pļavas, paretam kāds tīrums, viss aizaudzis ar mežiem un krūmiem. Un vēl saka, ka pie dāņiem viss esot gluds kā galds, vieni vienīgi lauki. Tādas ainavas drīzāk var redzēt Zviedrijas dienvidos. Fredenborgas stacija izrādās neliela tumši sarkanu ķieģeļu ēka tipiskā 30. gadu stilā. Arī pati Fredenborga tāds ciematiņš vien izskatās. Brīnāmies, kur te pēkšņi visi salikuši veikalu skatlogos attēlus ar Dānijas kroņprinci un viņa līgavu no Austrālijas. Tikai vēlāk, kad ieraugām pili un pie tās goda vārtus no sarkanām un baltām rozēm, saprotam, ka kāzas notikušas tieši šeit, pie tam vēl pavisam nesen. Pili apskatām tikai no priekšpuses. Sargkareivim lāčādas cepurē un ar M-16 automātu pie pleca garām līst kaut kā negribas. Tālāk pils pagalmā patrulē divi citi tādi paši. Droši vien joprojām strādā drošības režīms. Turpat blakus ieraugām taisnu, liepām apaugušu parka aleju un tās galā tālumā kaut ko līdzīgu lielai ūdenstilpei. Iesim tur. Aleja izrādās gara, labas divdesmit minūtes ko iet. Galā tai izrādās laivu māja, kuras angārā stāv vienkārša izskata buru laiva karaliskiem izbraucieniem pa ezeru. Cilvēku gan pamaz, arī parks tāds pusmežonīgs, nemaz neizskatās pēc Sofiero. Kopā ar Ahto spriežam, ka no alejas derētu tā kā nogriezties nost. Domāts – darīts. Pēc kāpiena stāvā paugurā otrā pusē skatienam atklājas vesels gluda zāliena amfiteātris ar pelēka akmens statujām. Izskatās pēc Dānijas karaļu pavalstniekiem dažādos tērpos un nodarbošanās veidos. Zemnieki, zvejnieki, mednieki, kareivji, ceļotāji, muzikanti... Īsti gan nav skaidrs, kāpēc šīs statujas te saliktas, bet izskatās jau nu skaisti. Priekšā vēl viens objekts, nākamā Dānijas karaļu rezidence Frederiksborgas pilī. Tā atrodas Hillerodā, apmēram divdesmit minūšu brauciena attālumā. Hilleroda jau izskatās diezgan liela un pilnvērtīga pilsēta, vismaz Jelgavas lielumā. Izlīkumojam cauri diezgan miegaina izskata vecpilsētai un nonākam pie ezera, kura otrā krastā lepni slejas pils. Īsta pils šā vārda tiešākajā nozīmē, ne jau kāda muižas ēka, kas nes pils nosaukumu. Jau kuro reizi dienas laikā varam baudīt lielisku pils un ezera ainavu. Nokāpjam ūdensmalā pie soliņiem un spriežam, ko darīt. Uz šo pusi jau pukšķina ar tūristiem piebāzts kuterītis, taču nonākam pie secinājuma, ka vislabāk tomēr būs apiet apkārt ezeram pašiem uz savām kājām. Tā arī darām, un priecājamies vien, kad iespaidīgā izskata pils nāk arvien tuvāk un tuvāk. Jā-a, dāņi tik tiešām nav sīkumaini un neprasa samaksu ne par ieeju pils pagalmā, ne arī parkā. Izmetam nelielu līkumu pa pils pagalmu, fotografējot, ka sprakst vien, tad pa sāneju laukā un apkārt pilij uz tās izslavēto parku. Parks ierīkots 1756. gadā, pēc franču ģeometrisko baroka stila parku parauga. Jau no tālienes vien var redzēt, ka Sirles fotokamerai atkal gaidāms smags darbs. Atkal pieminēšu, ka neesmu nekāds rakstnieks un tāpēc parku aprakstīt necentīšos. Bildēs var labāk redzēt. Visur simetrija un taisnas ģeometriskas formas, grantēti celiņi, tiltiņi, ūdenskritumi, strūklakas. Puķu dobes un dzīvžogi tāpat veido visvisādas ģeometriskas figūras. Daba te gan ielikta cilvēka domas radītos rāmjos, tomēr skats vienreizējs. Īpaši ar pili fonā. Tā nu nesteidzīgi soļojam pa parku stundas divas, fotografējot un ainavas baudot. Ahto novelk kurpes un iebrien baseinā, lai atsvaidzinātos. Tieši tajā mirklī sāk darboties baseina strūklakas, un Ahto nākas glābties no dušas. Tik traki atsvaidzināties laikam nebija plānots. Parka augšgalā, vistālāk no pils, atrodas divi apaļi dīķīši, bet aiz tiem – žogs un vēl viens parks, jau „normāla” paskata. Piesēžam pie dīķīšiem atpūsties un tad kaut kā gluži nemanot pašķīstam kur kurais. Vienā jaukā brīdī pēkšņi atjēdzos, ka esmu palicis viens pats. Nu, ja jau tā, tad arī man nav nekādu iebildumu laisties autonomā peldējumā. Kaut kā gluži nelaikā piemetas svešas pilsētas vadātājs. Nekādi nevar atcerēties to pareizo krustojumu, kurā nogriezties pa labi, un rezultātā gar acīm jau zib pagalam nepazīstama iela. Eju vien tālāk – kur nu liksies, kaut kur jau turpat priekšā tam dzelzceļam jābūt. Kur dzelzceļš, tur stacija. Taču manīgie dāņi aizvākuši dzelzceļu kaut kur pagalam prom no acīm, un vēl pēc minūtēm piecpadsmit saprotu, ka esmu aizbraucis auzās. Sāku skatīties uz netālu esošā veloceliņa zīmēm, kas skaidri norāda, ka stacija atrodas pusotra kilometra attālumā. Jāiet atpakaļ. Diemžēl jau pēc puskilometra izbeidzas pats veloceliņš, un priekšā atkal iela. Aiz niknuma pablandos pa turpat blakus esošo supermārketu, taču nekā prātīga tur neatrodu. Atkal eju uz labu laimi kaut kur atpakaļ, līdz priekšā tomēr samanu dzelzceļa tiltu. Ahā, tomēr klāt gan! Pēc desmit minūšu gājiena acu skatam paveras stacija. No mūsu brašās Ēresunda apļa braucēju komandas, protams, ne smakas. Līdz Kopenhāgenai jānokļūst pašam saviem spēkiem. Kaut kā izpētu visai nesaprotamo sarakstu un iekāpju Kopenhāgenas vilcienā, kuri, kā izrādās, te kursē ik pēc divdesmit minūtēm. Brauciens nav ilgs, minūtes četrdesmit, un no tām apmēram puse paiet, kuļoties pa Kopenhāgenas priekšpilsētu stacijām. Nokļuvis jau sen zināmajā Kopenhāgenas stacijā, taisnā ceļā dodos uz iepriekšējā apciemojuma reizē atklāto supermārketu apmainīt atlikušās dāņu monētas pret alu. Nepaiet ne četrdesmit minūtes, kad atkal esmu vilcienā uz Ēresunda tilta. Pa Kopenhāgenas centru jau esmu skraidījis, cik uziet. Gara un jauka diena, nav vārdam vietas.

apkārt Ēresundam par 200 kronām

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem