Ezers un karstie avoti

  • 3 min lasīšanai
Turpinājums no «Ūdensrozes Jūtā» Ezers un karstie avoti Samniece sastāda ūdensrozes fermas dīķī. Tas tiek darīts, ietinot saknes papīra maisiņā ar augsni un paprāvu akmeni, un iegremdējot visu šo konstrukciju ūdenī. Cerēsim, ka ieaugsies. Dīķis nav liels, bet tajā dzīvo zivis un cita radība. Pēc krietna darba pienākas laba atpūta. Nākamajā rītā visi sēžamies mašīnās un braucam uz kalnu ezeru. Augstāk kalnos ir daudz vēsāks. Ezerus ieskauj priežu meži, un, ja es nezinātu, ka atrodos Amerikā, varētu padomāt, ka esmu nonācis kaut kur Skandināvijā. Bet patiesībā nemaz nav īpašas patikas mērcēties vēsajā ūdenī. Pārējie spēlē volejbolu. Bet es izmantoju šo izdevību, lai pamācītos japāņu valodu, pļāpājot ar drauga sievu, kura ir no Japānas. Japāņu valoda ir ļoti interesanta, tomēr sarežģītas lietas pagaidām man nav nemaz tik viegli pateikt. Šī japāniete ir diezgan depresīvā noskaņojumā. Nevarot pierast pie rupjajām amerikāņu attiecībām un skumst pēc Japānas. Nez kāda ir dzīve Japānā? Noteikti gribētu kādu laiku padzīvot šajā skaistajā valstī. Siltās vietas man patīk daudz labāk, tāpēc citu dienu dodamies uz karstajiem avotiem. Arī tiem piekļūt nav nemaz tik vienkārši. Kādu stundu kāpelējam pa kalnu takām, kamēr nonākam pie mērķa. Šodien ir darbdiena, tāpēc šeit nav neviena cilvēka. Šeit tieši no zemes izplūst karsti avoti. Ir nedaudz jūtama sērūdeņraža smaka, bet tā ir diezgan ciešama. Blakus tek strauja kalnu upe, no kuras pievada auksto ūdeni, lai mēs, sēžot karstajos avotos, neizvārītos. Avoti patiešām ir ļoti karsti. Mērcējamies tajos kādas 20 minūtes, pēc tam ejam dzesēties upes ūdenskritumā. Pēc tam atkārtojam procedūru no jauna. Avota ūdens satur litija sāļus, un āda no tiem kļūstot jaunāka. Beigās izvārtāmies dubļos un ļaujam tiem nožūt. Stāsta, ka tas labvēlīgi masējot ādu. Ūdenskritumā ir redzamas tādas kā divas kolonnas, it kā tās būtu uzbūvējuši cilvēki. Bet tas tā nav, un tās ir izkalis ūdens tecējums daudzos tūkstošos gadu. Vietējie šīs kolonnas sauc par Dieva betonu. Atpakaļceļā satiekam citu tūristu, kurš esot šeit jau nedēļu. Telti nemaz nevajag, pilnīgi pietiek ar guļammaisu. Jautājam par plēsīgiem dzīvniekiem, jo ir dzirdēts, ka apkārt siro lāči. Lāčus gan nav manījis, bet alņu šeit ir diezgan. Mums ar to ir gana. Paēduši pikniku, dodamies atpakaļ uz mājām. Atgriešanās Atgriezies fermā, baroju teliņus ar tumi. Pa fermu staigā pāvi ar lepni izslietām astēm un spalgi kliedz, un arī saimnieces mīļie papagaiļi par kaut ko žēlojas. Acīmredzot būs lietus. Patiešām, pievakarē sāk pūst stiprs vējš un naktī sāk bungot lietus. Tas šeit ir ļoti vajadzīgs, jo Vidusamerikā vienmēr ir ūdens trūkums. Vasarā zāle pļavās izkalst. Fermeri laista laukus ar artēziskiem ūdeņiem, bet arī to krājumi nav bezgalīgi. Draugs meklē jaunu darbu. Viņam nepieciešama izziņa no DMW, ka viņš ir braucis bez avārijām, tāpēc kopīgi dodamies uz Provo. Šī ir jauka mazpilsēta. Te atrodas slavenā Mormoņu universitāte, par kuras esamību liecina uz kalna nogāzes izveidotie milzīgie burti BYU. Protams, no vienas vietas var redzēt tikai vienu burtu, jo tie viens no otra atrodas desmitiem jūdžu attālumā. Tos droši vien var redzēt no kosmosa. Varbūt kāds var pameklēt tos no Google Earth. Atpakaļceļš paiet bez īpašiem piedzīvojumiem. Lasvegasas izvirtības man nav vajadzīgas, tāpēc atpakaļ lidoju caur Denveru. Diemžēl bezmaksas internetu lidostā neviens nedod, tāpēc skatos multenes uz klēpjdatora. Ir jau vēls. Baroju garāmejošos bērnus ar ledenēm, kuras man iedeva japāniete. Pienāk uztraucies kalpotājs, un jautā, uz kurieni es lidojot. Izrādās, ka uzgaidāmā zāle, kurā biju apsēdies, jau ir galīgi tukša, un viņi nodomājuši, ka esmu palaidis garām pēdējo reisu uz Velns-viņu-zin. Par laimi mans reiss uz Čikāgu nedaudz kavējas, tāpēc paspēju noskatīties filmu līdz galam un iekāpju pēdējais. Kāpēc pie pacelšanās liek izslēgt pat mp3 atskaņotājus, no kuriem izstarojuma droši vien ir mazāk nekā no elektriskās spuldzītes? Bet drīz jau varu klausīties mūziku un vērot negaisu virs Kanzasas. Izskatās ļoti brīnišķīgi, jo lejā zibeņo jau ļoti pamatīgi, un tas viss atgādina fantastisku izrādi. Pilots liek mums piesprādzēties, bet veiksmīgi aplidojam negaisu, un drīz piezemējamies Midvejas lidostā. Atkal esmu Čikāgā starp debesskrāpjiem, un rodas ļoti dīvaina sajūta, atgriežoties šajā citadelē. Mēģinu paspēt uz zilo līniju, bet metro platformā valda neparasts tukšums. Darbinieki kaut ko stāsta par nopietnu avāriju, ka vagons noskrējis no sliedēm un aizdedzies. Jautāju, vai nav bojā gājušo, un melna CTA darbiniece ne bez lepnuma balsī atbild, ka, pateicoties viņas kompānijas centieniem, viss ir beidzies bez cilvēku upuriem. Labi, ka tā. Gan jau rīt avīzēs izlasīšu, kas un kā tur bija. Bet ir jau krietni pāri pusnaktij, un rodas šaubas vai mans autobuss vēl kursē. Mēģinu jautāt vienīgajam vīrietim, kas sēž pieturā, bet izskatās, ka viņš angļu valodu nemaz nesaprot. Pienācis laiks likt lietā savas spāņu valodas prasmes, bet pašā svarīgākajā momentā esmu visu aizmirsis. Tik vien kā spēju nomurmulēt: numero sinko seis - uno mās - en esta noče*? Dabūnu puslīdz piekrītošu atbildi. Pēc divdesmit minūtēm piebrauc 56. autobuss, kurš ir neparasti pilns šajā diennakts laikā. Nu jā, zilā līnija taču nekursē. Pēc pusstundas esmu mājās, un varu likties uz auss un sapņot par savu nākamo ceļojumu. * domāts: vai piecdesmit sestais autobuss - vēl viens - šonakt?


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais