"Es biju muļķe, bet zirdziņš bija gudrs" jeb Īslandes zirga mugurā

  • 4 min lasīšanai
  • 75 foto
Īslandes brauciena laikā es ar māsu sadūšojāmies jāt ar Īslandes zirdziņiem. Lai gan šis pasākums ceļojuma plānā nebija iekļauts, mūsu gide visu operatīvi nokārtoja, atsaucoties uz grupas pausto vēlmi. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka gribētāju pulciņš ir sarucis līdz trim, bet izšķirīgajā mirklī no brauciena atteiksies arī šim piedzīvojumam gatavā vienīgā grupas biedre. Ieradušies fermā, kur audzē zirgus, grupas biedri tos apskata, „saknipsē” un ... atstāj mani ar māsu izbaudīt par vietējām naudiņām pirktos jāšanas priekus. Teikt, ka mūs pārņēma šausmas par savu pārgalvību, tas ir maigi teikts. Dūša bija papēžos, vēl arī dusmas uz sevi, ka sadomā te visādas „ekstras”, kuras gudri ļauži vispirms izmēģina savā Dievzemītē, nevis svešumā, ar svešā mēlē „runājošiem” rumakiem, jo šis ir mūsu pirmais piedzīvojums zirga mugurā. Tomēr atkāpties vairs nav kur, tāpēc velkos ar’ uz ģērbtuvi. Galvā tik pazib doma, ka vajadzēja vismaz apmeklēt labierīcības pirms tā brauciena, bet kur nu vairs, ja kas, tad tur pat, zirga mugurā...tā sacīt jāsaka – pie vieniem mēsliem... Ģērbtuvē saņemam katliņus savas galvas glābšanai, gumijotus zābakus un lietusmēteļus atstājot turpat, un ... rindā uz aploku. Esam pieci pārgalvīgie, vai apdomīgie, tas kā jums tīk mūs dēvēt, kuri iesaistās šajā pasākumā. Par laimi jāteic, ka visi braukt gribētāji esam „aptēsti” tūristi, jo neviens Īslandes zirdziņu par poniju nenosaucām. Citādi izpelnītos pamatotu sašutumu no dzīvnieciņu kopējiem un audzētājiem. Uzzinot, ka šis ir mans pirmais brauciens zirga mugurā, instruktore mani pieved pie mierīga izskata, jau sirmot sākuša zirdziņa. Esmu viņai par to pateicīga, jo mana jau tā pamirusī sirds noslīdēja vēl zemāk, kad ieraudzīju, ka augumā ražens sugas brālis tika „ieskapēts” vienam no maniem ceļa biedriem. Taču tas viņam par to, ka nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta... fū, nē, uz zirga. Instruktore mūs pamāca, kā zirdziņš vadāms. Māsa to man, angļu valodu neapguvušam grūtgalvītim, pārstāsta, tāpēc varu kāpt zirgam mugurā, jo apmācības ir beigušās. Zirdziņš nav augsts, tāpēc tikšana tā mugurā un iesēšanās seglos raizes nesagādā. Kājas salieku kāpšļos, paņemu pavadu. Instruktore tik pavēro, vai spēju noturēt līdzsvaru, un varam doties ceļā. Pirmā doma – tikt līdz aploka malai un tad, ja kas, man būs gana. Pātarodama par to, kas bija jādara, lai zirgs vajadzības gadījumā pagrieztos man vēlamajā virzienā, esmu tikusi no aploka ārā. Man vēl iešaujas prātā doma: kā solīja līganas gaitas, bet nekā – nevaru kā kartupeļu maiss sēdēt, kājas kūļādama, un vizināties, līdzsvars vēl jātur. Tomēr esmu lepna par sevi un māsu, jo viena ceļa biedrene, līdz aploka malai tikusi, beidz savu izpriecu braucienu, kamēr es vēl turos. Gar fermu zirgi dodas solīšos, sveicina savus pa ceļam sastaptos sugas brāļus, bet es pamazām atgūstos un pat sāku smaidīt – bailes ir pagaisušas, to vietā stājies prieks un līksme. Kad pa speciāli izveidotām, jāšanai paredzētām takām esam tālāk no fermas, instruktore savu zirgu palaiž riksītī. Mūsējie pat nav jāskubina, precīzi dara to pašu. Arī pagriezienos zirdziņš mani apsteidz – es vēl neesmu sapratusi, ar kuru roku man jāparauj pavada, lai liktu zirdziņam noprast, kurp iet, kad viņš jau pats nogriezies, lai neatpaliktu no instruktores zirga dupša. Es no prieka par piedzīvojumu smejos pilnā kaklā: sasprindzinājums ir zudis, tāpēc tagad pašai nāk smiekli par sevi. Vēl arī smejos par to, ka manam zirdziņam pirmajam atskan žēlabains īdiens, kad ceļš kļūst stāvāks. Tomēr mierinu sevi ar domu, ka viņam sviedri atšķirībā no sugas brāļa, kurš vizina kādu jaunkundzi, vēl netek. Ak, šī brīvības, prieka un laimes sajūta! Es esmu dzīvesprieka virpuļa virsotnē! Mans zirdziņš ir gudrs – tikko apstājamies, lai pagaidītu kādu atpalikušu jājēju, tā šis pieiet pie takas malas, pieliec kaklu un kāri tiesā leknās pienenes. Man atkal bailes, kā es viņu dabūšu prom no tiem kārumiem: būs vēl jākāpj zemē un jāstumj, vai. Nē, mans bērītis tiešām ir saprātīga būtne un kārtīgs darba rūķis – līdzko galvenais zirgs sakustas, manējais arī, ar mani mugurā, ir ierindā. Māsai gan iet jautri. Viņas zirgs ir jauns, bet jau slīpēts. Šis arī izmanto izdevību tikt pie svaigiem zaļumiem, taču ieturas tā pamatīgi: palaiž visus garām, bet tad skrien auļos, lai tos panāktu. Tāpēc māsai straujākas jāšanas prieki tika vairāk nekā mums pārējiem. Instruktore arī zina, kad piebremzēt, jo piedzīvojuma beigās viņa ļauj zirgiem skriet tieši tik ilgi, cik mēs, pirmziemniek,i spējam izturēt, lai nebeigtu savu ceļojumu ceļa putekļos. Pāris reizes tā arī bija: vēl viens palēciens un manam bezsvara stāvoklim (jo par atrašanos zirga mugurā to vairs nevar saukt, es „karājos” gaisā) būtu pienācis gals zemes pievilkšanas dēļ. Tik vēlāk apķeros, ka citi jāj, ceļus iespieduši zirga sānos. Tā darīt sāku arī es – jāšana ir drošāka. Pēdējais pārbīļa karstums pārskrien pār muguru īsi pirms pasākuma beigām. Instruktore mūs pievedusi pie nogāzītes malas, lai to pārvarētu. Māsa man iztulko, ka pieredzējušais jātnieks instruktorei jautājis, vai tiešām cita ceļa nav? Man panika klāt. Ja jau viņš, padūšīgas miesas būves „eksperts”, baidās, ko tad darīt man ar māsu? Kad uzzinu, ka cita ceļa nav, jādodas vien pa to, kas ir. Tikai pēc nogāzes pievarēšanas atskārtu, ka jauneklis baiļojies par savu ceļa biedreni, ne sevi. Pilnai laimei un sajūtu priekam aukstus sviedrus izbaudu vēl nogāzes augšā, kad jūtu, ka bērīša kārtējās ieturēšanās pauzē sāku slīdēt ārā no segliem. Esmu jau uzsēdusies uz zirdziņa skausta un drīz starp manām kājām būs viņa ausis. Saprotu, ka slidkalniņa turpinājums būs brikšņainā nogāzīte. Taču mans cīņu biedrs noprata manas nedienas, vai arī zirdziņam kļuva par smagu turēt uz skausta manu dzīvsvaru, tāpēc tas nopurināja galvu un beidza plūkāt leknos zaļumus. Pārvarot nogāzi, pārliecinājos, ka kaut kur lasītais, atbilst patiesībai: zirdziņš rēķinās ar sava auguma izmēriem, par jātnieku nedomādams, tāpēc nav brīnums, ka tur, kur dzīvnieks viegli paspraucas apakšā, neuzmanīgs jātnieks var dabūt pa aci ar nokaltušiem zariem. Nepārsteigšu jūs, sacīdama, ka pēdējā nogāzi pievarēja mana māsa. Abi atbrāzās, vējā plīvodami: tikai vienam tās bija krēpes, bet otram – mati. Māsa tik atmeta ar roku un noteica, ka viņas „zēns” (hm, bet varbūt „meitene”), kārtīgi paēdies ceļa malas lakstaugus un tad laidis pa nogāzi gluži tāpat, kā pa līdzenu ceļu. Pēc atgriešanās aplokā „jauku” atvadu pārsteigumu sagādāja mans zirdziņš, apstādamies svaigos un vēl paslapjos zirgu mēslos. Pasēdēdama zirga mugurā un pārliecinājusies, ka neviens glābējs uz balta zirga mani no šejienes neizcels, sabužināju uz atvadām sava cīņu biedra iesirmās krēpes un rausos vien no segliem ārā. Ar savām baltajām kurpēm, seglus pasitusi padusē, lepni pārstaigāju smaržīgos zirgu fizioloģijas pierādījumus un devos pēc sava godam nopelnītā diploma. Šis piedzīvojums man lika atskārst, ka mēs atšķiramies no ārzemju tūristiem: viņi nekaunas baidīties un atzīties savā nevarēšanā, mēs sakožam zobus un ejam līdz galam, kas būs – būs. Piebildīšu vēl, ka šim piedzīvojumam jauku raksturojumu vienā teikumā deva mana māsa, līdz histērijai sasmīdinādama mūsu īslandiešu gidi, teikdama, jautāta par braucienu, ka „es biju muļķe, bet zirdziņi bija gudri.”


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais