Nedēļas nogale Frankfurtē Ziemassvētku tirdziņu laikā. www.lindatravel.lv
|
Linda Balode
|
Pienākot decembra sākumam, biju ļoti priecīga par šo iespēju izrauties no ikdienas rutīnas un izbaudīt Ziemassvētku atmosfēru ārpus Latvijas un sāku gatavoties šim nedēļas nogales ceļojumam. Rezervēju viesnīcas, kā arī izpētīju pārvietošanās iespējas ar publisko transportu. Šajā aprakstā centīšos piefiksēt ne tikai savus iespaidus, bet arī praktisku informāciju, kura varētu būt noderīga lasītājiem.
Un tā par visu pēc kārtas....
Sestdiena, 12.decembris.
Sestdienas rītā ap 12:00 izlidojam no Rīgas uz Frankfurt Hahn lidostu, gaisā pavadot aptuveni 2 stundas. Izkāpjot Hahn lidostā, kurā esam pirmo reizi, ar interesi iepazīstam tās izkārtojumu un piedāvātās iespējas. Lidostai, kā izrādās, ir 2 termināli, kas ir savā starpā savienoti. Meklēdami norādes uz autobusu pieturu, izejam cauri visai lidostai, līdz nonākam līdz A termināla pašam galam, kur informācijas centrā mums laipni norāda uz tepat pie lidostas durvīm ārā esošo busu pieturu un biļešu kasi, kur par 12 eiro katrs nopērkam biļetes braucienam līdz Frankfurtes centram, kas atrodas 1 st. 45 min. brauciena attālumā no lidostas. Pa ceļam uz Frankfurti autobuss apstājas pie Frankfurtes Internacionālās lidostas. Šeit izkāpj tie pasažieri, kuri no Internacionālās lidostas turpinās savu ceļojumu uz kādu citu galamērķi. No šīs lidostas līdz centram vēl tikai 15 minūšu brauciens.
Autobusā apsveram, kādas metro biļetes labāk iegādāties- atsevišķās par 2.40 eiro gabalā vai arī dienas biļetes par 6 eiro, kas dotu iespēju ar S baņiem un U bāņiem vizināties visu dienu. Negaidīti mūsu sarunai pievienojas aizmugurē sēdošā latviete Inese, kura, kā izrādās, Frankfurtē dzīvo jau 3 gadus un ļoti labprāt palīdz mums ar visu nepieciešamo informāciju. Piedevām Inese piedāvā mūs arī aizvest līdz mūsu jau iepriekš norezervētajai viesnīcai un mēs pieņemam šo visnotaļ viesmīlīgo piedāvājumu.
Pie Frankfurtes dzelzceļa stacijas Dienvidu izejas, kur apstājas lidostas autobuss, mūs sagaida Ineses dzīvesbiedrs- horvāts Željko, kurš šeit Frankfurtē dzīvo jau 30 gadus. Viņš aši saliek čemodānus savā džipā un ir gatavs mūs aizvest kur vien nepieciešams. Iesākums ir daudzsološs, taču izrādās, ka jauniegūtie draugi mūsu viesnīcu nemaz tik viegli nevar atrast. Pēc 20 minūšu maldīšanās tiekam uzaicināti uz kafejnīcu, lai atpūstos, panašķotos un pie reizes noskaidrotu no kafejnīcas īpašniekiem, kur meklējama Mercator ieliņa un mūsu viesnīca. Kafejnīcā, kā izrādās, saimnieko geju pāris, kas cep lieliskas kūkas pēc vecmāmiņu receptēm. Ineses draugs uzcienā mūs ar burvīgu siera kūku, piparmētru tēju un kakao ar putu cepurīti. Lēnām malkodami dzērienus un našķodamies ar siera kūkām, apskatām mājīgo un gaumīgi iekārtoto interjeru, kā arī iepazīstam savus jauniegūtos draugus tuvāk- izrādās, ka Inese un viņas dzīvebiedrs satikušies Rīgā frizieru pasākumā. Tagad viņiem ir pašiem savs frizieru saloniņš Frankfurtē. Inese stāsta, ka Frankfurtē reti izdodoties sastapt latviešus, tādēļ par satikšanos ar mums viņa ir īpaši priecīga.
Kad spēki atgūti un Mercator ieliņas atrašanās vieta noskaidrota, mēs atvadāmies no viesmīlīgajiem kafejnīcas īpašniekiem, un, sekojot norādēm, braucam uz viesnīcu. Tā nu ap 17:00 veiksmīgi esam ieradušies viesnīcā un atvadāmies no Ineses un Željko, norunājot, ka nākamajā vakarā būtu jauki atkal satikties un kopā pavadīt laiku kādā krodziņā.
Mūsu izvēlētā 3 zvaigžņu viesnīciņa- City Hotel Mercator ir vienkārša un atbilstoša cenai- 53 eiro par divvietīgu numuriņu. Sagaidīšana ir laipna, administrācija visu laiku pieejama, numuriņš, lai arī neliels, taču tīrs, ar samērā jaunām mēbelēm, ar lieliem logiem, kas paver skatu uz klusu sānieliņu. Arī vannasistaba ir tīra un kārtīga, ar baltiem dvieļiem, kas, kā vēlāk noskaidrojam, tiek mainīti katru dienu, ja vien klients tos atstāj dušā- tādejādi norādot, ka dvieļus nepieciešams nomainīt. Vannasistabā ir arī fēns, ziepes un šampūns. Bet pats galvenais- viesnīca atrodas 10 min. pastaigas attālumā no Frankfurtes galvenās iepirkšanās ielas- Zeil Strasse, kas ir mūsu šī vakara galvenais interešu objekts. Nokļūšana līdz tai ir pavisam vienkārša- izejot pa viesnīcas durvīm, jādodas pa kreisi un tālāk tikai taisni līdz kamēr nonākam līdz krustojumam ar Zeil Strasse. Iela ir patiešām gara un plaša- tā domāta tikai gājējiem un katrā tās ēkā atrodas kāds veikals vai veikalu galerijas. Sākumā mūs nepatīkami pārsteidz tas, cik iela ir piegružota- visapkārt mētājas papīri, izlietoti plastmasas trauki , avīzes u.t.t. Tas kontrastē ar mūsu priekšstatu par vācu pedantismu un sakoptajām ieliņām, kādas esam redzējuši citviet Vācijā. Nospriežam, ka šāda nesakoptība te laikam raksturīga tādēļ, ka Frankfurte ir multikulturāla pilsēta, kurā dzīvo ap 180 dažādu tautību pārstāvju un liela daļa no tiem- turki. Vēl šeit ir arī daudz albāņu, horvātu, serbu, maķedoniešu, indiešu, pakistāņu, itāļu, spāņu, krievu, poļu, āfrikaņu, irāņu, koreiešu un šrilankiešu.
Lēnām pētot Zeil ielas veikalu piedāvājumu, pievēršam uzmanību arī tam, ka pati Zeil iela nav skaisti izgreznota un nerada īpašas Ziemassvētku noskaņas. Tās laikam jādodas meklēt uz Ziemassvētku tirdziņu vecpilsētā, bet to atstājam uz nākamo dienuPēc pāris stundu iepirkšanās jūtamies tik piekusuši un arī izsalkuši, ka izlemjam pavakariņot kādā picērijā. Sānieliņā blakus Zeilgalerie iepirkšanās centram atrodam lielisku itāļu picēriju- Ristorante Spago (
Große Eschenheimer Straße 7), kur tiekam katrs pie ļoti lielas un itāliski gardas picas (7 eiro par picu), kura pieliek treknu punktu mūsu šī vakara iepirkšanās tūrei. Pēc tās notiesāšanas, saguruši, bet laimīgi dodamies atpakaļ uz viesnīciņu.Svētdiena, 13. decembris.
Rīts sākas ar labām un pietiekami daudzveidīgām brokastīm viesnīcas ēdamzālē, kas ir gaiša un gaumīgi iekārtota. Brokastīs tiek piedāvātas dažādas maizītes un iespēja tās tosterēt, kā arī siers, šķiņķis, desa, siltas kotletītes, tomātiņi, gurķu šķēles, paprika, sulas, tēja un kafija, piens, brokastu pārslas, augļi un cepumi, kā arī uz maizēm ziežamā šokolāde un medus.
Pēc brokastīm dodamies izbaudīt Frankfurtes Ziemassvētku tirdziņus vecpilsētā. Vispirms aizejam līdz Mainas upei, kuras krastos pietauvoti izklaižu kuģīši. Upes krastos, saules apspīdēti, majestātiski sarindojušies debesskrāpji. Turpat pie upes arī sākas Ziemassvētku tirdziņa būdiņas, kas ieved mūs vecpilsētas galvenajā- Romer jeb romiešu laukumā, kurā acis priecē īsts Ziemassvētku raibums- piparkūku, karstvīna, grauzdētu mandeļu, karsto desiņu, konfekšu un dažādu dāvaniņu pārdotuves sarindojušās cita pie citas. Tās visas, koši izgreznotas, izskatās tik senlaicīgas, it kā šajā laukumā būtu stāvējušas jau gadsimtiem ilgi. Te jāpiebilst, ka Frankfurtē Ziemassvētku tirdziņi pastāv jau 600 gadus. Tādejādi Frankfurtes tirdziņš ir viens no vecākajiem visā Vācijā un arī Eiropā. Romer laukumam īpašu Ziemassvētku noskaņu piedod lielā egle, kura īpaši skaista, kā vēlāk secinām, ir dienas tumšajā laikā, kad egle iemirdzas tūkstošiem lampiņu gaismās. Vēl Romer tirdziņu priecīgi atdzīvina un senatnes elpu tam piešķir Merry Goes Around jeb karuselis, kas divos stāvos uz senlaicīgiem rotaļu zirdziņiem vizina mazos tirdziņa apmeklētājus.
Laukumu ieskauj 15.-18.gs. celto pildrežģu namu komplekss, kas lieliski harmonē ar laukuma svētku atmosfēru. Savukārt laukuma vidū starp tirdziņiem stalti izslējusies stāv Taisnīguma strūklaka. Ļaujamies tirdziņu radītajai atmosfērai un baudām visdažādāko smaržu sajaukumu kokteili. No katras būdiņas te uzvirmo citādas smaržas- karstvīna, anīsa saldumu, vaska sveču, grauzdētu mandeļu, ceptu desiņu, ceptu ābolu, popkorna un piparkūku smaržas mūs vilina ielūkoties tirdziņa piedāvājumā un mēs ļaujamies Ziemassvētku dāvaniņu meklēšanas priekam. Sākotnēji šķiet, ka te ir tik daudz skaistu lietiņu, ka mēs noteikti atradīsim ko piemērotu katram mājiniekam, bet kad sākam aizdomāties par lietu praktisko pielietojumu, tad nopērkam vien pāris dāvaniņas.Pēc pāris stundu pastaigas gar neskaitāmajām būdiņām, kas izkārtojušās uz gājēju ieliņas, kas vedno Romer laukuma līdz pat Zeil ielai, jūtamies nosaluši un sākam meklēt kādu omulīgu krodziņu, kur sasildīties. Drīz vien turpat Ziemassvētku tirdziņā atrodam ar gāzes sildītājiem apsiltinātu āra krodziņu, kurā tiekam pie garda karstvīna (2 eiro par 200 ml). Šajā, tāpat kā pārējās karstvīna pārdotuvēs, tiek prasīta drošības naudiņa par māla krūzīti, kas dekorēta ar Ziemassvētku tirdziņam atbilstošu zīmējumu. Pēc vīna izdzeršanas, krūzi var atdot atpakaļ pārdevējam un saņemt savus iemaksātos 2.50 eiro, vai arī to var paturēt sev kā piemiņu no tirdziņa.
Vēl tirdziņā nobaudām arī cukurā grauzdētās siltās mandeles, kuras tiek pārdotas iepakojumos pa 150 gr. un maksā 3 eiro. Šeit var atrast visdažādāko variāciju riekstus un mandeles- ar vaniļu, šokolādi, karameli, kokosu, stračetelu u.t.t. Klaiņojam pa tirdziņu vēl kādu stundu, bet tad jūtam, ka aukstums ņem virsroku pār mums un tādēļ izlemjam aizbraukt ar U bāni līdz Palmu dārzam. Nopērkam biļešu automātā dienas grupas biļeti (derīga grupai līdz 5 personām) par 9.50 eiro,jo šāda biļete ir izdevīgāka par dienas biļeti vienai personai, kas izmaksātu 6 eiro katram. Biļete dod mums iespēju izmantot S un U bāņus Frankfurtes 1. zonā visas dienas garumā.Līdz Palmen Garten no Romer Platz ir vien 4 U bāņa pieturas, tādejādi jau pēc 15 minūtēm esam pie botāniskā dārza biļešu kases, kur katrs par 5 eiro savā īpašumā iegūstam tiesības līdz plkst 16:00 pavadīt laiku Palmu dārza stikla paviljonos. Tajos ir patīkami silts mūsu nosalušajiem deguniem, savukārt acis priecē palmas, banānkoki, kaktusi, mangrovju audzes, ūdenskritumu kaskādes, dīķīšos peldošās zivteles un putnu čivināšana kokos virs mūsu galvām. Tikmēr, kamēr mēs nesteidzīgi baudām tropu atmosfēru, pienāk īsziņa no Ineses, ka viņa un Željko labprāt mūs satiktu un kopā pavadītu šo svētdienas vakaru. Norunājam tikšanos uz Zeil ielas un drīz jau atkal satiekam savus jauniegūtos Frankfurtes draugus. Tā kā Željko Frankfurtē pavadījis lielāko daļu savas dzīves, tad viņš labi pārzin iespējas, ko pilsēta piedāvā. Željko ieved mūs divās Vecpilsētas baznīcās- Karmeliešu klostera baznīcā un Doma baznīcā. Te, atšķirībā no ārā esošās tirdziņu burzmas, ir baudāms patiess Zeimassvētku miers. Aizdedzinām svecītes par savējiem un noliekam tās uz galda, kur vakara krēslā spoži mirdz simtiem liesmiņu.
Tad kopā dodamies uz Romer laukumu, kurš vakarā šķiet īpaši saposies- koši mirdz laukuma galvenā egle kā arī lampiņu virknes uz tirdziņa būdiņu jumtiem. Gribas iemūžināt šo skaistumu bildēs, taču vakarā cilvēku te tik daudz, ka jūtamies gluži kā ierauti upē, kurā atliek vien ļauties tās straumei. Željko mūs pieved pie karstvīna tirgotavas, kurā esot visgardākais karstvīns ar rumu šajā tirdziņā. Nākas apbruņoties ar pacietību, gaidot rindā pie letes. Mēs secinām- cik labi, ka pa dienu visu izstaigājām un apskatījām, jo tad apmeklētāju bija daudz mazāk un mēs varējām justies brīvāk. Jā, karstvīns ir patiesi labs un pēc krūzes iztukšošanas, ķermenī ielīst tīkams siltums un ir atkal enerģija doties tālāk iepazīt Frankfurti. Željko un Inese pa veco gājēju tiltu pārved mūs Mainas upes otrā krastā, kur, kā izrādās arī ir vecpilsēta ar šaurām bruģētām ieliņām, krodziņiem ar maziem sīkrūtotiem lodziņiem. Pa logiem paveroties, redzam, ka tajos ap gariem galdiem sasēduši vietējie, kas draudzīgi cilā ābolu vīna vai alus kausus. Šeit- upes otrā krastā ir neierasti kluss un ielas tikpat kā tukšas. Željko stāsta, ka šeit agrāk bijusi tūristu iecienīta vieta, bet tagad krodziņi viens pēc otra tiekot slēgti un mazo ieliņu kvartāli pamazām kļūst arvien tukšāki....
Labu laiku klaiņojuši pa ielām, nolemjam, ka ir pienācis laiks uzmeklēt kādu krodziņu vakariņu ieturēšanai. Mūsu draugi iesaka viņu rajonā- Hedernheimā iecienītu krodziņu, kurš pastāv jau 140 gadus un ir ģimenes uzņēmums, kurā no paaudzes paaudzē tiek nodota ābolu vīna darināšanas pieredze, kā arī nacionālo frankfurtiešu ēdienu pagatavošanas noslēpumi. Krodziņā ir patiesi mājīga atmosfēra un to vēl omulīgāku padara ābolu vīns, kuru lēnām malkojam visu vakaru. Kā vēlāk izrādās, tad šis ieskābenais vīs tiek raudzēts tepat krodziņa pagrabā koka mucās. Sekojot Željko lūgumam, nama saimnieks mūs noved kroga pagrabā un izstāta par to, kā vīns top un par to, ar kādām grūtībām mūsdienās jāsaskaras vīna gatavošanā. Kad vīns nobaudīts, Željko mūs iepazīstina ar tādu vietējo iecienītu ēdienu kā „Siers ar mūziku” (2.60 eiro) jeb auksto uzkodu ar Jāņu sieram līdzīgu siera gabalu, kas pārliets ar etiķi un pārkaisīts ar svaigiem sakapātiem sīpoliem un ķimenēm. Vietējie vācieši pie mūsu galdiņa pamāca, ka šāds siers esot jāliek uz saldskābmaizes šķēles ar sviestu un tad jāgaida, kad pēc tā notiesāšanas vakarā sāksies mūzika.....To, par kādu mūziku tiek runāts, varam tikai nojaust;) Vakariņās nobaudām ceptus kartupeļus ar aknām vai karbonādi vai lielopa steiku. Kas nu kura gaumei atbilstošāks. Ēdieni te ir tiešām trekni un porcijas- grūti pieveicamas. Tā, omulīgi risinot sarunas, nemanot ir jau kļuvis pavisam vēls un mums ir laiks doties atpakaļ uz pilsētas centru- uz viesnīcu. Atvadāmies no Ineses un Željko un jūtamies patiesi pateicīgi par jauko kopā pavadīto vakaru.Pirmdiena, 14.decembris.
Rīts atkal iesākas ar brokastīm viesnīcā. Tā kā šoreiz esam ieradušies ēdamzālē tikai ap 10:00, tad esam pēdējie brokastotāji šeit un tādēļ bufetes piedāvājums vairs nav tik plašs, kā iepriekšējā rītā. Taču mūsu vēderiem pietiek.Šo dienu esam paredzējuši atvēlēt šopingam, ko arī godam īstenojam. Diena paiet nemanot un ap 18:00 secinu, ka tā arī neesmu izstaigājusi visu Zeil ielu un tās neskaitāmos veikalus. Esmu pabijusi tikai daļā no tiem- C&A, H&M, Espirit, Mango, Oliver, Timberland, Adidas, Niki, Zara, Benetton, Peek&Cloppengurg, Deichmann, New Yorker u.c. Man prieks par iegādāto dūnu pufaiku no Yessica (50 eiro) un jaunajiem Zara džinsiem (49 eiro), kā arī par dažādiem bižutērijas nieciņiem, kas šeit ir lētāki nekā Latvijā. Mans ceļabiedrs savukārt ir apmierināts ar ādas zābaciņiem ziemai (49 eiro), kas izrādās īpaši noderīgi atgriežoties Latvijas – 15 grādu aukstumā....
Ar iepirkumu maisiņiem rokās, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, no kuras četru U bāņa pieturu attālumā mūs gaida lidostas autobus pie Centrālās Dzelzceļa stacijas Dienvidu ieejas.
Samaksājot katrs 12 eiro par biļeti līdz lidostai, kāpjam iekšā busā un pēc 1 st. un 45 min. esam pie lidostas. Zvanam iepriekš norezervētās viesnīcas- Advance Hotel Zum Hahn saimniekiem un pēc 5 minūtēm viņu auto atbrauc mums pakaļ uz lidostu. Eleganti! Piekam par viesnīcu maksājam tikai 35 eiro par nakti. Mums ierādītais numuriņš ir vienkāršs, bet tajā ir viss nepieciešamais – divguļamā gulta, privātā vannasistaba ar dušu, galds, uz kura paši sev uzservējam vakariņas, kā arī TV tiem, kas pēc tā sailgojušies. Viesnīcā ir arī iespēja izmantot saunu. To gan atstājam citai reizei, jo ir jau vēls un mums 6:00 jāceļas, lai laicīgi paspētu uz savu lidojumu mājup.
Vakarā pārspriežot ceļojumā gūtos iespaidus, dzimst ideja jaunam ceļojumam- nelielam velobraucienam pa Mozeles upes ieleju. Izrādās, ka tepat 15 km no Frankfurt Hahn lidostas atrodas Mozeles upe ar vīnogulāju pakalniem un pilīm tās gleznainajos krastos. No lidostas uz Mozeles romantiskajām pilsētiņām- Zell un Cochem kursē shuttle busiņš. Un velo braucieni gar upes krastiem ir iecienīts atpūtas veids gan šejieniešiem, gan tūristiem. Lūk, arī ideja kādai citai lieliskai nedēļas nogales atpūtai! Bet tas jau būs cits stāsts....
Mūsu kopējie izdevumi šajā ceļojumā:
Aviobiļetes- 16Ls
Publiskajam transportam- 43Ls
Viesnīcas- 99 Ls
Krodziņos un ielas ēstuvēs- 45Ls
Palmu dārzā- 7 Ls
Tātad katrs iztērējām 105 Ls + tēriņi par iegādātajām drēbēm un dāvanām mājiniekiem.
