Siltais vējš Apsolītajā Zemē

18.12.2009
12 min lasīšanai
1 foto

Jāatzīst, ka pēdējā laikā esmu sapratusi – jo mazāk gaidīsi kaut ko no ceļojuma, jo vairāk pārsteigumu gaida. Ceļojumi vismaz man vairs nav iedomājami arī bez stereotipu laušanas un jaunas perspektīvas iegūšanas. Par Izraēlu ir dzirdēts daudz, taču nav nekā precīzāka un interesantāka kā pašu subjektīvā pieredze. Runāt un spriest par kaut ko, kas nav ne redzēts, ne dzirdēts, ne izjust un aptaustīts, ir vien tukša spekulācija. Ceļojuma mērķis bija vairāk darba darīšanas nekā tūrisms, taču redzēju pietiekami daudz, lai nemaldīgi varētu teikt – par Izraēlu runājiet tad, kad būsiet to redzējuši. Bet nu pēc kārtas par visu, kas man likās svarīgs un interesants. Pirmā dilemma – kā atrast labāko variantu apģērbam, rēķinoties ar iespējamo temperatūras amplitūdu, kas var svārstīties no 5 līdz 25 grādiem pēc Celsija, jo tas atkarīgs no pilsētas (precīzāk: cik metrus virs jūras līmeņa tā atrodas). Pirms brauciena jau biju izlasījusi nelielu aprakstu par laika apstākļiem decembrī. Jeruzalemē ir parasti 3-5 grādus zemāka temperatūra nekā tuvākajās apkārtnes pilsētās. Apkārtējās pilsētas tagad man liekas kā metafora, jo Izraēlā viss ir tik kompakti izvietots. Lai būtu vieglāk iztēloties, atliek salīdzināt ar mūsu pašu Latviju, kas ir trīs reizes lielāka par Izraēlu (20 770 kvadrātkilometri). Tai pat laikā, neskatoties uz tās nelielo platību, šī valsts ir pilnībā pārsteidzoša ar daudzveidību un krāsainību. Atgriežoties pie laika apstākļiem un apģērba jautājumu, es izvēlējos mēreno ceļu – rēķinoties, ka tur laiks līdzināsies Latvijas septembrim vai aprīlim un biju trāpījusi desmitniekā. Izejot no Ben Gurion lidostas sejā iesitas silta vēja šalts ar tik tīkamu aromātu, ka sāku smaidīt... ir pusviens naktī, tepat netālu gar ietves malām klusi šalko palmu lapas, tālumā dzirdamas automašīnu motoru skaņas. Esmu Izraēlā un mani apņem siltums; tā ir patīkama sajūta decembrī. Es stāvu aizvērtām acīm un izbaudu mirkli. Zinu, ka man jāatrod taksometrs, ar ko nokļūt Jeruzalemē. Taču vēlos paildzināt šo mirkli. Neizdodas, jo taksometra vadītājs pats mani atrod. Kaut arī ir vēls, miegs vēl nenāk, jo esmu pārņemta ar domu par siltumu. Pirmais iespaids, ieraugot Izraēlu caur lidmašīnas logu, bija: dārgumu lāde. Izraēla mirdz, ir skaisti izgaismota, tā sauc, vilina, aicina... Pirmais iespaids Telavivā ir vēl patīkamāks... siltums... siltums... siltums... Viss ceļš līdz pat Jeruzalemei ir izgaismots, ceļa malās ir zīmes trijās valodās – ivritā un arābu valodā, kas ir Izraēlas oficiālās valodas, un angļu valodā – jo Izraēla ir tūrisma zeme un cilvēkiem ir jāsaprot, kurp ceļš tos aizvedīs. Ar Nesher taksometra busiņu līdz Jeruzalemei var aizbraukt tikai par 50 šekeļiem (apmēram 10 dolāri), tas parasti jau gaida pie lidostas un kursē uz Jeruzalemi. Jā, Izraēla patiešām pārsteidz ar dažādību. Jeruzaleme ir mājvieta lielākoties reliģiskām kopienām; tas redzams arī uz ielām – vīrieši melnos uzsvārčos un platmalēs, bet sievietes garos svārkos un tamborētās cepurēs, kas apsedz matus. Jeruzaleme arī ir gaiša un naktī tās dzīve nebūt neapstājas. Satiksme ir gana spraiga un gar ielām pārvietojas cilvēki. Izkāpjot no taksometra ir jūtams, ka gaiss ir daudz vēsāks nekā Telavivā. No rīta mostos jau nedaudz pēc sešiem un ārā ir pārsteidzoši gaišs, kaut arī pie skaisti zilajām debesīm vietumis ir mākoņi. Nakts izgaismotā un gaismas pielietā pilsēta nu ir pārvērtusies par skaisti baltu mājokļu noklātu kalnu. Gaismas ir tik daudz, ka vienā brīdī acīm kļūst sāpīgi skatīties. Diemžēl neesmu paņēmusi līdz saulesbrilles un tā noteikti bija kļūda. Pat tajos brīžos, kad saule pazūd aiz mākoņiem, apkārtnes spilgtums liek aizmiegt acis un ir grūti redzēt, kurp eju. Un žilbina ne tikai saule, bet arī Jeruzalemes akmens spožums un jāsaka, ka šis materiāls ir izmantots ikvienai celtnei, pat McDonalds ēstuvei. Skaisti ieturēts un viendabīgs stils. Kaut arī viesnīcas darbinieks vakar teica, ka gaidāma auksta diena, jāsaka, ka dažkārt tiešām viss ir relatīvs. Doma par laika apstākļiem Latvijā un ierasto drēgnumu rada pavisam citu priekšstatu. Gar ielām sastādītas rozes, šalko palmas, spīd saule, gaisa temperatūra varētu būt ap 16-17 grādiem, ir tik viegla sajūta... Pēcpusdienā dodos uz Yad Vashem muzeju, kas ir veltīts holokausta tēmai. Iespaidīgi laikam būtu par maz teikts. Un jāatzīst, ka izraēlieši patiešām māk iekārtot muzejus un ekspozīciju padarīt tik iespaidīgu un emocionāli uzrunājošu, ka pēc muzeja apmeklējuma ir ļoti spēcīga pārdzīvojuma sajūta. Vēsture noteikti nav mana stiprā puse, tādēļ šī stunda bija ļoti noderīga, aizpildot kārtējo balto plankumu manā izpratnē par kara laiku. Daudzreiz esmu domājusi – kādēļ daudzi cilvēki tik ļoti atgriežas pie bijušā. Tomēr tas ir būtiski tieši tā iemesla dēļ, ka jāmācās no kļūdām. Holokausts kā reti kas ļoti uzskatāmi parāda, pie kā var novest ideoloģija un ambiciozi eksperimenti apvienojumā ar harizmātiskiem, bet garīgi neveseliem un nežēlīgiem vadoņiem. Muzejā ir pateicības plāksnīte arī Žanim Lipkem, kas kara laikā Latvijā glāba ebrejus. Ārpus muzeja ir koku dārzs – tie tiek iestādīti kā pateicības zīme ebreju glābējiem. Laiks ir pavisam apmācies, smidzina. Nākamais pieturas punkts – imigrantu uzņemšanas centrs. Tur mūs sagaida smaidīga sieviete vārdā Liat, kas iepazīstina ar centra darbu. Kā uzzinām, imigrantu uzņemšanas centrs darbojas pateicoties ziedojumiem un arī valsts ieguldījumam. Tā galvenais uzdevums – ļaut ebreju tautības cilvēkiem atgriezties savā vēsturiskajā mājvietā. Šis centrs repatriē tieši ebrejus no Etiopijas kopienas. Ik pa laikam pie durvīm parādās ziņkārīgi etiopiešu zēni, kurus nākas apsaukt, jo viņi vēl mācās un cenšas pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Bērniem asimilācija noris vieglāk, jo valodas prasmes attīstās daudz straujāk un viņiem ir iespēja apmeklēt skolu, vēlāk saņemt valsts stipendiju un studēt augstskolā. Pieaugušajiem, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem šis process bieži vien ir daudz grūtāks. Etiopijas realitāte – tikai retais no lauku nostūriem var atļauties kaut vienu bērnu sūtīt uz skolu, jo zēni palīdz tēvam ganīt lopus, bet meitas – nest no upes ūdeni un palīdzēt mātei mājas darbos. Izraēla piedāvā ne tikai iespēju divus gadus mācīties, apgūt valodu un dažādas prasmes, bet arī nodrošina 95% no mājokļa (un nekustamais īpašums Izraēlā nav lēts) summas jauno pilsoņu izvēlētajā pilsētā un vietā. Mums ļauj arī nedaudz ielūkoties centra telpās, kur mazie zēni gatavojas hanukas svinībām, kas ir vieni no priecīgākajiem ebreju svētkiem. Viņi cenšas visādi izrādīties, kā jau bērni. Izraēlietes, nometušās turpat uz grīdas, palīdz mazajiem ziķeriem lipināt plastilīnu uz pašizgatavotiem vilciņiem un citām rotaļlietām. Ilgi te nesanāk uzkavēties, pārmijam pāris vārdus ar viesmīlīgajiem organizācijas dalībniekiem un dodamies tālāk ekskursijā uz arheoloģiskajiem tuneļiem. Pirms ieiešanas vecpilsētā ir jāiziet cauri kontrolpostenim, drošības pārbaudei. Viņi pārbauda, vai somā nav kāds ierocis vai sprāgstviela. Dodamies uz ieeju arheoloģiskajos tuneļos. Jeruzaleme ir iecienīta vieta arheologiem, jo tajā ik uz soļa ir jūtama senatnes elpa. Gide ir lieliska, ar ļoti labām angļu valodas zināšanām, interesantu stāstījumu un veidu, kādā ekspozīcija tiek parādīta. Maketā gide parāda, kāds izskatījās sākotnējais Tempļa kalns un kā ar laiku tas tiek apbūvēts, piemēram valdnieka Hēroda laikā un pēc arābu ienākšanas. Mēs aplūkojam Rietumu sienu (raudu mūri) no iekšpuses. Kādreiz šie tuneļi kalpoja par ūdens rezervuāriem, lai pilsētā vienmēr būtu pieejams ūdens. Viens no neatrisinātiem jautājumiem ir ap 60 t smagais akmens, kas iebūvēts Rietumu sienā – kā to varēja atvest un uzcelt tur, kur tas pašlaik atrodas? Varianti ir dažādi – izmantojot baļķus, pa kuriem to ripināja; izmantojot vēršu pajūgus, kas to vilka; pēc tam izmantojot vinčas, lai uzvilktu akmeni līdz tai sienas vietai, kur tas novietots. Šīs versijas ir aplūkojamas vienā no televizoriem, kas rāda datorgrafikā veidotu multiplikācijas filmu par Rietumu sienas celšanu. Bija ļoti patīkami, ka tuneļos bija padomāts arī par garajiem cilvēkiem – tajās vietās, kur iespējams apdauzīt galvu, uzlikts mīksts polsterējums; visur ir lieliska ventilācija un līdz ar to nerodas netīkamas sajūtas gaisa trūkuma dēļ. Noderīgs padoms ikvienam, kas vēlas ekskursiju arheoloģiskajos tuneļos – piesakiet to laicīgi, jo uz vietas to nav iespējams dabūt, būs jāgaida 3-4 mēneši. Atgriežoties ārā, joprojām nedaudz smidzina, bruģis ir ļoti slidens, gaiss joprojām lieliski smaržo – pēc svaigas un noslēpumainas dzīves. Nākamajā rītā samērā agri dodos ekskursijā uz Jeruzalemes vecpilsētu, kur apmēram 3 stundas gids vadās un stāstīs par vēsturi, par šodienas situāciju, par nākotnes sapņiem un iecerēm. Ieejot vecpilsētā (šoreiz no Austrumu puses), atkal ir drošības pārbaude, tiek aplūkots somu saturs. Pie ieejas ir uzrakstīti noteikumi – nav ļauts ienākt ar lielām somām, ieročiem, alkoholiskiem dzērieniem, rituāliem priekšmetiem (piemēram, Bībeli), drēbēm ir jābūt piedienīgām.... jā, šis ir viens no punktiem, kuru katrs var interpretēt samērā subjektīvi, taču tas neatturēs arābus no aizrādījumiem. Piemēram vienai meitenei no mūsu grupas bija aizrādījums, ka viņas kleita nav piedienīgā garumā, kaut arī pēc Eiropas standartiem tā pilnībā atbilda lietišķajam stilam. Rezultātā viņai nācās novilkt mēteli un apsiet to apkārt, kolēģe iedeva arī lakatu, ko apsiet tajā daļā, kas vēl bija atklāta un ‘’apkaunoja’’ blakus esošo mošeju. Rīts bija samērā pavēss, līdz ar to viņa pēc mirkļa bija nosalusi kā diegs. Tādēļ, uz vecpilsētu labāk doties vai nu garos svārkos, vai arī garajās biksēs. Kaut arī Jeruzalemes vecpilsēta ir ļoti neliela – ap 800 kvadrātmetriem līdz nepilnam kvadrātkilometram, pat pēc 3 stundu pastaigas pa mazajām ieliņām un laukumiem, kur vienā daļā ir gan Al Aksas mošeja, gan otra mošeja ar zeltīto kupolu, gan kristiešu baznīca, gan ebreju svētvietas, kā arī sāpju ceļš, pa kuru savulaik Jēzus Kristus nesa savu krustu uz Golgāta kalnu, likās, ka varētu staigāt un aplūkot apkārtni vēl un vēl. Gids prognozēja, ka nākamgad ap šo laiku (decembra sākums) Jeruzalemes vecpilsētā ir gaidāms diezgan saspringts brīdis, jo sakrīt musulmaņu ramadāna mēnesis, kurā viņi milzīgā skaitā apmeklē Al Aksas mošeju, ar hanukas svinībām, kurās ortodoksālie ebreji arī apmeklē savu svētvietu, kas atrodas pavisam blakus Al Aksas mošejai. Līdz ar to – ja vien ir iespējams, Jeruzalemes apmeklēšanai izvēlēties kādu citu mēnesi, tas noteikti būs drošāk. Tā kā Jeruzalemē nav skaņas skaļuma ierobežojumi, aicinājums uz lūgšanu, kas skan no minareta, ir apstulbinoši kliedzošs. Turpat blakus pie kristiešu baznīcas kāds melnādains kristiešu misionārs kliedz savu vēsti vai sāpi par Jēzu to Kungu. Svīta ar daudzbalsīgi dziedošām kristietēm tuvojas baznīcai. Un vecpilsētā nav tikai svētvietas, tur dzīvo arī iedzīvotāji. Grūti gan saprast, kā viņi spēj izturēt šo nemitīgo troksni, kņadu un cilvēku drūzmēšanos. Telavivieši par Jeruzalemē dzīvojošajiem sakot, ka tā ir briesmīgi garlaicīga pilsēta un naktī tajā esot redzami vien kaķi. Jā, dažus kaķus patiešām pamanīju, taču, manuprāt, tas ir ļoti pārspīlēts... vai arī – saku tā, jo nebija iespēja pavadīt vairāk laika Telavivā un salīdzināt. Jeruzaleme ir ļoti interesanta. Šajos 800 kvadrātmetros ir sajaukušās kultūras, valodas, krāsas, smaržas, skaņas un sajūtas... Ekskursija beidzās pie raudu mūra, pie kura ebreji skaita lūgšanas, citi sprauž sienu spraugās zīmītes – lūgumus piepildīt vēlēšanās, pieļauju, ka galvenokārt veselībai un laimei. Cik daudz no tā piepildās – grūti pateikt. Es joprojām gaidu atbildi uz savu vēlēšanos... solījumi virmo gaisā... jāgaida... No vecpilsētas ir ļoti labi redzami māju jumti, kuri ir kā nosēti ar bunduļiem un saules kolektoriem, kam šī valsts ir lieliski piemērota. Gids saka, ka ap 95% mājsaimniecību Izraēlā izmanto saules enerģiju, kas viņiem ļauj diezgan ievērojami ietaupīt. Vakarā dodamies uz Telavivu ar mērķi aplūkot vienas no populārākajām izraēliešu modernās dejas grupas - Inbal Pinto - performanci. Pirms tam nebija nācies redzēt šo mākslas veidu, bet jāsaka, ka patiešām patika. Pārrunājot to ar draugiem, es laikam biju viena no nedaudzajiem, kam bija šāds viedoklis. Šķiet, ka lielākā problēma ar moderno mākslu ir centieni atrast tajā jēgu, vēstījumu, loģiskas sakarības. Es teiktu, ka to jāuztver kā cilvēku izpausmi, kā ritma un kustības saplūsmi, ķermeņu plastiku, gaismu un krāsu spēli... Daudz ko nav iespējams ar prātu saprast šajā dzīvē, taču tas šos fenomenus nepadara par mazāk nozīmīgiem vai skaistiem... Pēc izrādes dodos uz jemeniešu restorānu, kas pieder ebreju ģimenei, kura nāk no Jemenas. Apsveicināties atnāk pats saimnieks, pastāsta par savas dzimtas gaitām un ierašanos Izraēlā, liek galdā vīnu, uz kura etiķetes ir viņa portrets (ar uzrakstu – wine soothes the soul of thirsty). Uz sienām bildes ar viņa ģimeni, tas rada personīgi intīmu noskaņu. Laipnība ir pilnīgi neatņemama ēdināšanas iestāžu sastāvdaļa. Ir sajūta, ka esi ciemos pie labiem draugiem. Laipnība un ātrums – tas raksturo apkalpošanu ēstuvēs Izraēlā. Man kā veģetārietei Izraēlas virtuve ir kā Paradīze! Svaigi un kraukšķīgi salāti, dārzeņi, svaigi cepta un ar garšvielām apkaisīta maize, pitas maize, humoss, dažnedažādas mērces... un tās ir tikai uzkodas, pēc kurām sāta sajūta jau kutina kaklu. Taču ar to nekas nebeidzas. Pēc tam seko gardumgardie otrie ēdieni un/vai zupas un visbeidzot plašs klāsts ar saldumiem. Tā kā diētas nav mana aktualitāte, es baudu šo bagātīgo garšu jūru pēc pilnas programmas. Izraēlas ēdieni nav viendabīgi vai autentiski, tie ir sajaukušies ar citu valstu virtuves ietekmi – Marokas, Sīrijas, Libānas, Grieķijas, kā arī no Austrumeiropas, Rietumeiropas, Rietumāfrikas u.c. reģioniem. Ar Izraēlas virtuvi vairāk asociējas vārds „košer-”, kas apzīmē īpašus ēšanas paradumus; galvenais princips – vienā maltītē nedrīkst būt piena un gaļas produkti. Man tas par laimi nav aktuāli, jo gaļu tāpat neēdu. Ja kādreiz es biju indiešu virtuves piekritēja, tad droši varu teikt, ka Tuvo Austrumu virtuve ir to pārtrumpojusi un drīzumā sākšu apkopot receptes un gatavot šos bezgala garšīgos un veselīgos ēdienus savās mājās. Nākamā diena pagāja, ceļojot pa Rietumkrastu. Manas asociācijas par apmetnēm bija apmēram pielīdzināmas ziņu izlaidumos redzētajām bēgļu nometnēm, kurās mazi nosmulējušies bērni un sievietes ar dziļi iekritušām acīm bezcerīgi veras reportiera kamerā un ar smiltīm berž alumīnija bļodiņas pie savas apdriskātās telts. Man par pārsteigumu skatam pavērās skaistā Bētlemes pilsēta, kuru var dēvēt par musulmaņu apdzīvotu vietu, jo viņi tur ir vairākumā. Palestīniešu apdzīvotās pilsētas apņem Jeruzalemi kā pusmēness. Kaut arī attālumi un teritorijas ir nelielas, pilsētas un ciemi ir ļoti blīvi apdzīvoti. Izbraukšana no Rietumkrasta iet caur kontrolposteni, kas nodrošina, lai Izraēlas teritorijā netiktu ievests kas neatļauts vai bīstams. Palestīniešu mašīnu numuri ir zaļā, izraēliešu – dzeltenā krāsā. Jāsaka, ka Palestīnieši brauc ar tīri labām mašīnām un dzīvo ļoti normālās mājās, kas jau vien liecina, cik maz informācijas mums ir par viņu stāvokļa pozitīvajiem aspektiem. Ne reizi šajā teritorijā man nepārņēma nedrošības izjūta (kāda, piemēram, varētu rasties naktī staigājot pa Latgales priekšpilsētu), jo tur dzīve rit normālu gaitu. Cilvēki dodas uz darbu, ved bērnus uz skolu, apmeklē veikalus, dodas uz lūgšanām mošejā, galu galā – gatavo lieliskus ēdienus un svin savās dzīvēs svarīgus notikumus. Apbrīnojami, cik ātri Izraēlā mainās ainava un augstums virs jūras līmeņa! Tikko vēl bijām Jeruzalemē, bet tagad jau visapkārt sāk plesties Jūdejas tuksnesis. Ainava kļūst aizvien kailāka, tikai gludi asfaltētais ceļš liecina, ka neesam pasaules malā. Vietumis pavīd kāda ebreju kolonistu māju rinda vai palestīniešu kvartāliņš. Dziļāk tuksnesī manāmas beduīnu būdas un teltis, pie kurām ganās kazas un pa kādai aitai. Plāksnītes pie klintīm ik pa laikam norāda, cik metrus zem jūras līmeņa atrodamies. Dodamies uz Jordānas upi, kas ietek Nāves jūrā (tā atrodas 400 m zem jūras līmeņa), lai aplūkotu vietu, kur pēc Bībeles versijas kādreiz Jānis Kristītājs kristīja Jēzu Kristu. Jordānas upes viņā krastā sākas Jordānija, ar kuru Izraēlai ir miermīlīgas attiecības. Pierobežas zonā tomēr nav iespējams pārvietoties kad un kā ienāk prātā, jo abpus abām ceļa malām zem smiltīm var būt lādiņi, uz ko norāda zīmes „Bīstami - mīnas”. Lai apmeklētu šo Jordānas upes vietu, to nepieciešams saskaņot ar Izraēlas armiju, jo arī mūs ierodas sagaidīt un pavadīt puiši džipos. Ņemot vērā to, ka kristiešiem šī ir ļoti nozīmīga vieta, Izraēlas amatpersonas tomēr ir nolēmušas atvērt vārtus tūristiem – pēc pāris mēnešiem to drīkstēs apmeklēt bez iepriekšējas saskaņošanas. Pie upes ir ierīkots gan suvenīru veikaliņš, gan labierīcības – tas viss tūristu vajadzībām. Izkāpjot no transporta atkal gaisā jūtama ļoti īpaša smarža. Tā kā šī ir pirmā reize, kad esmu nonākusi tuksnesī, nezinu, vai tā ir tuksneša smarža, bet domāju, ka tā varētu būt. Man tā rada asociācijas par kamieļiem. Kaut arī debesis ir mākoņainas, laiks ir silts, taču acis ir jāmiedz cieši, cieši – joprojām bez saulesbrillēm. Tā patiešām ir absolūti nepieciešama lieta Izraēlā, jo tur ir tik gaišs neatkarīgi no mākoņu daudzuma pie debesīm! No Jordānas puses ir ieradušies kristieši, lai gremdētos svētajos Jordānas ūdeņos. Tie gan nav diez ko silti, taču idejas vārdā cilvēks var pārkāpt pāri savam „nevaru.” Jordānas upe ir samērā šaura un kā izskatās – arī sekla, ūdens ir mālains un necaurredzams. Gar krastu saaugušās niedres (vai kaut kas tām līdzīgs) noslēpumaini šalko. Mani pārņem kārtējais labsajūtas vilnis – šī ir vieta, kas aicināt aicina pievērsties iekšējām sajūtām, katrai niansei, kas pamanāma dabā vai savās domās. Es neesmu reliģiski noskaņota, tādēļ manas pārdomas ir vērstas uz pašanalīzi, nevis kontemplāciju par Dievu. Bet esmu pavisam pārliecināta, ka kristieši šeit jūt īpašu saistību ar Dievu un savas ticības seno pagātni. Tālāk dodamies uz Nāves jūru. Joprojām visapkārt plešas tuksnesis, kur vietumis iekopti dateļpalmu lauki. Izraēlā ir augsti attīstīta modernā lauksaimniecība, jo šeit nav tādu dabisko resursu, lai varētu ļaut visam ritēt savu gaitu. Sākot jau ar apūdeņošanas sistēmu (dateļpalmām nepieciešams daudz ūdens) līdz pat palmas dzimuma selekcijai, lauksaimnieki nodrošina izcili labu ražu. Irākā, kas ir viena no lielākajām, ja ne pati lielākā dateļu eksportētāja pasaulē, nešķiro dateļpalmu dzimumus, līdz ar to viņu pusē iegūtā raža ir par 40% zemāka nekā būtu iespējams, ja viņi atlasītu tikai mātītes. Šeit 99% dateļpalmu ir mātītes, jo tās dod augļus, kurpretim atlikušais viens procents ir tēviņi, kas apputeksnē mātītes, lai tām būtu šie augļi. Izrādās – ar to pilnībā pietiek, lai nodrošinātu dateļu augšanu un labu ražu. Netālu no Nāves jūras atrodas pamesta viesnīca, kas kādreiz bija ļoti iecienīta tūristu apmešanās vieta pašā Nāves jūras krastā. Ūdens trūkuma dēļ šis sālsezers katru gadu atkāpjas par aptuveni vienu metru, līdz ar to viesnīcu uzņēmējdarbība Nāves jūras krastā ir diezgan riskanta, jo celtnes nav saliekamas koka mājiņas, kuras var laika gaitā pārvietot. Vēl neaizbraucot līdz pašai jūrai apkārt redzamas bijušās armijas barakas, kas tagad ir vien pagātnes notikumu spocīgi liecinieki. Nāves jūras augšējā galā ir samērā klusi, jo lielākā rosība notiek tieši Eilatas pusē. Toties šeit arī ir uzcelts grandioza atpūtnieku bāze, kas pieder izraēliešu ģimenei, kura ieradusies no Marokas. Nokāpju pie ūdens, tas ir silts, eļļains, bez īpaša aromāta. Pludmale ir akmeņaina un tālumā vīd kalni. Pusdienās izbaudām marokāņu virtuves burvību blakusesošajā restorānā. Joprojām smaržo pēc tuksneša un laiks šķiet apstājies. No informācijas daudzuma smadzenes sāk protestēt un piesaka miega streiku. Autobusā guļu, jo vajag nedaudz atslēgties no apkārtesošās ņirboņas. Te patiešām nelielā teritorijā ir tik daudz kontrastu. Jā, Izraēla ir kontrastu zeme... zeme, kur gribas atgriezties atkal un atkal...

Siltais vējš Apsolītajā Zemē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem