Ūdensrozes Jūtā

  • 2 min lasīšanai
Ierašanās Mans draugs tagad dzīvo Spanish Fork, Jūtas štatā. Es patiesībā devos uz turieni savos darījumos, bet nolēmu apvienot patīkamo ar lietderīgo. Nedēļu ilgs atvaļinājums no piesmakušās Čikāgas nenāktu par ļaunu. Nopirku lētās Southwest Airlines biļetes, bet tikai vēlāk aptvēru, ka mans reiss izlido 4. jūlijā, Neatkarības Dienā. Lidoju tranzītā caur Lasvegasu. Jā, cits štats, citi tikumi. Tranzīta zāle piebāzta pilna ar vienroku bandītiem. Par laimi te ir bezmaksas wireless internets. Iespraužu klēpjdatoru kontaktā un turpinu savu darbu, kamēr pienāks laiks lidot tālāk uz Soltleiksitiju. Soltleikas lidosta ir kalnu ietverta. Jā, Vidusamerikas daba ir brīnišķīga. Varbūt ir vērts pārcelties uz šejieni dzīvot. Noķeru 50. autobusu. Bet tad sāku saprast, ka šodien transports kursē pēc svētdienas grafika. Tempļa laukumā pārsēžos tramvajā uz Sandy Civic Center, kur nu man ir 4 stundas jāgaida, kamēr atbrauks autobuss, kas aizvizinās mani uz Provo. Par laimi salasās citi tādi paši bēdu brāļi, kas arī pie iespējas ātrāk vēlas nonākt mājās, lai nosvinētu svētkus kopā ar ģimeni. Tā vietā mēs sēžam vienkāršā autobusa pieturā, kas tā īsti nemaz nepasargā no pēkšņi uznākušās lietus gāzes, un kavējam laiku sarunās. Izrādās, ka viens līdzbraucējs ir tikko izlaists no cietuma. Esot pieķerts klubā ar narkotikām (metu). Citi stāsta, ka narkotikas ir diezgan liela problēma šajā štatā. Še tev nu bija mormoņu puritānisms. Jau ir septiņi vakarā, kad iebraucu Provo. Draugs, kas apsolījis mani sagaidīt, vēl nekur nav redzams. Laikam vēl nav ticis vaļā no darba. Ņemu somu uz steberēju uz galveno laukumu, kur iet vaļā jautrības, griežas karuseļu, cilvēki tusējas un svin Neatkarības dienu. Redz, kur nāk mans draugs, tā nu mēs kopīgi sēžamies viņa mašīnā un braucam uz fermu Spanish Fork, kur viņš mitinās. Ferma atrodas Jūtas ielejas vidū, nelielā paaugstinājumā, no kurienes visa apkārtne redzama kā uz delnas. Pēc Ilinoisas līdzenumiem šī vieta ir kā paradīze. Apkārt ir sniegainām cepurēm klāti kalni, tālumā dun lielceļš, un visu apspīd ideāls saulriets. Pakalnā lepni slejas Radžasthānas stila Indijas templis. Mani izmitina ēkā, kas vienlaicīgi kalpo kā radiostacija. Brīnišķīgi, jo ir pieejams internets, un varēšu sekot līdzi notikumiem pasaulē, un zvanīt draugiem, lai palielītos, cik labi es pavadu atvaļinājumu. Zogam ūdensrozes Nākamajā dienā apskatām fermu. Te tiek audzētas lamas. Tās tiek pārdotas kā mīļi mājdzīvnieki vietējiem fermeriem, kā arī tiek rīkotas lamu šķēršļu skriešanās sacensības un citas izklaides. Satiekos ar citiem viesiem. Viens no viņiem ir PhD no Kalifornijas. Viņš esot Pakistānas un Dienvidindijas kultūras studijas pasniedzējs. Viņam rodas ideja, ka fermas baseinā vajag iestādīt ūdensrozes. Saimniece izstāsta, ka netālu esot pieci kalnu ezeri jeb dīķi; vispār tā esot kaut kāda lieguma zona, bet pašā pēdējā esot biezi saaugušas ūdensrozes, kuras derētu izretināt, lai tās labāk augtu. Viņa uzzīmē karti, kā līdz turienei nokļūt. Tā nu doktors, viņa meita un es trijatā braucam zagt ūdensrozes. Bet karte nav precīzi uzzīmēta. Mēs ceļa malā redzam piecus dīķus, taču tie ir apjozti ar žogu, pie kuriem ir uzraksts «Ieeja aizliegta! Pilsētas notekūdeņi!» Vārti nav aizslēgti, tāpēc nekaunīgi ejam iekšām un apejam pirmos četrus baseinus, bet arī piektajā nekādu ūdensrožu nav. Par laimi ir mobilā telefona signāls, tāpēc zvanām saimniecei, lai pastāstītu par misijas neveiksmi. Bet no viņas norādījumiem nekas skaidrāks netop, un tad viņa iesaka pajautāt tuvējo māju saimniekiem. Un pie viņiem tad arī noskaidrojas patiesība, ka mums ir jābrauc vēl tālāk. Kāda neticama sakritība, ka gan šeit, gan tur ir pieci dīķi, kas abi atrodas aizliegtā zonā. Beidzot nonākam pie īstajiem ezeriem. Ceļš uz tiem ir slēgts ar aizmetinātām barjerām, tāpēc pēdējo jūdzi ejam kājām. Māju saimnieki stāstīja, ka tas ir izdarīts, jo cilvēki bija nākuši pie šiem ezeriem lietot narkotikas. Lai nu kā, bet pašreiz apkārt nemana nevienas dzīvas dvēseles. Ūdensrozes patiešām ir saaugušas pārāk biezi, tāpēc brienam dīķī un sākam tās retināt. Kādu stundu mīcāmies dubļos, cenšoties atgriezt samudžinātās saknes. Esam piekrāvuši divus maisus ar ūdensrožu stādiem, un tikai tagad aptveram, ka aiznest šos maisus līdz mašīnai nemaz nebūs tik viegli. Trijatā aizstīvējam vienu maisu, un pēc tam mērojam šo ceļu no jauna. Turpinājums sekos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais