DAGDAS SALA, HĪJUMĀ

13.12.2009
14 min lasīšanai
82 foto

Iegādājoties biļeti ekskursijai, nekad nevar paredzēt, kāds laiks būs tajā un tajā dienā pēc mēneša. Tā arī šoreiz – Rīgā sola līdz +34, Igaunijā internets rāda lietu un +23. Māsa uztraucas, ka jūrā gaidāma vētra, vai mums esot prāts tādā laikā kaut kur braukt! Nu jā, un ja vēl piedomā klāt prāmja Estonija nogrimšanu... Drīz jau sāksies vētru laiks. Bet, ceļojuma karte ir izpētīta, gaidītais datums ir klāt, rīts rādās pavēss un sagludinātās, karstam laikam domātās drēbes tiek samestas somā. Apģērbjamies kā parasti, braucam taču tikai uz 2 dienām! Lietum tiek paredzēti vien plānie plēves uzmetņi...kas, tur esot, izrādīsies aplam maz. Un tā - mēs ar Paulu, omā nekādā - dodamies uz tikšanās vietu pie strēlniekiem. Tur jau cilvēku daudz, daudz, par daudz, un autobuss arī liels un skaists, bet ne mūsu. Mums atbrauc tāds parasts, gribētos jaunāku. Arī iekšā liekas, ka sēdekļi ož pēc čurām. Gide, veca tanta, mikrofonā čerkst kā ieplaisājusi plate. Jau no paša rīta nav sajūta, ka NU TIK BŪS! ekskursija. Tādi sīki nieki bojā dienas iesākumu. Braucam, un tanta mikrofonā sāk stāstīt balsī, kuru labāk nedzirdēt, ar gariem aaaaaaa un mmmmmm pa vidu. It kā teksts labs, bet var nojaust, ka cilvēks nav izgulējies un nepavisam šorīt negrib runāt. Lai piedod man ekskursiju birojs un gide manu sākotnējo kļūdīšanos! Esmu daudz braukusi ar šo aģentūru, un vienmēr viss ir bijis OK. Pa ceļam gide stāsta par igauņiem, kādas tautas tos iekarojušas, kā radušies dažādi nosaukumi, ka sākotnēji viņi paši sevi saukuši par zemes ļaudīm, bet viņpus Peipusa (Čudas) ezera dzīvojošie krievi šaipus dzīvojošos igauņus saukuši par čudiem. Hījumā salas dāniskais nosaukums esot Dagdas (arī Dago) sala, (no dāņu vārda dag-diena) vēl no tiem laikiem, kad tā piederējusi dāņiem. Arī Tallinas nosaukumu devuši dāņi, saucot to par Daglin, kas igauņu mīkstajā mēlē sācis skanēt kā Tallinn. Atmodas laikā Hījumā sala bijusi visdrošākā vieta Igaunijā, tagad - dzīves līmenis augstāks kā citur Igaunijā. Nonākam Pērnavā, kur paredzēta rīta kafijas pauze, bet, pusrindu izstāvējušas, secinām, ka neko no tur esošā negribas. Cenas acij tik nepierasti lielas, bulciņa maksā 30 papīra naudas-kronas. Mūsu latos tas iznāk mazāk kā 1,5 Ls. Latvijā izmainītās naudas nepietiks, ejam meklēt naudas maiņas vietu. Laižot skatu riņķī, nekādus pierastus eksčeindžus (exchage) nemanām, bet turpat pie autoostas ir Unibanka, kur arī naudu maina. Paula par to priecīga, jo vēl šorīt tētis 10 Ls iedeva. Nauda izmainīta, tas labi, nobildējamies pie strūklakām un lokomotīves un - ak, vai! – viena otrai padodot, nometam fotoaparātu uz asfalta, ka noklaudz vien...tas slikti!... aparāts rāda šķību attēlu ar izplūdušām krāsām... Saprotam, ka ekskursijas bilžu nebūs. Esmu ļoooti bēdīga, bet Paula mierina – labi, ka pašas visu redzēsim. Tālāk, graužot līdzpaņemtās rozīnes un raiti ripojot pa Igaunijas ceļiem, kur ceļmalas, kā ne pie mums, glīti nopļautas, vērojam miermīlīgu līdzenu lauku ainavu ar kadiķiem, un es nevaru sagaidīt, kad beidzot nokļūsim līdz prāmja piestātnei. Gribas ātrāk izjust kaut ko nebijušu, lai varētu noticēt, ka esmu ekskursijā. Ostā stāv 3 kuģi: maziņš, aprūsējis; vidējs, ar uzrakstu Hiiumaa un liels, skaists Ofelia. Ir doma, ka brauksim ar vidējo, bet tas jau aizslīd jūrā, mazais mūsu autobusam neatbilst un piedevām arī dodas prom miglā, mēs iebraucam lielajā. Tagad tik visi fiksi laukā no autobusa, vajag taču visus klājus iemēģināt! Augšā vējš un slapjš, it kā līņā, it kā nelīst, tikai tāda slapja migla, jūrā tālu redzēt nevar, tomēr samanām dažas garām slīdošas saliņas. Gaiši zaļganais ūdens nedaudz viļņojas, uz prāmja šūpošanās nav jūtama. Ja visriņķī nebūtu ūdens klajums, tad varētu domāt, ka braucam ar vilcienu, jo tikai nedaudz motora pukšķināšana drebina prāmi. Paulai piedzīvojums – pirmo reizi uz īsta prāmja īstā jūrā (ja neskaita izbraucienus ar kuģīti pa Daugavu un plostiem pa Dunajecas upi)! Zaļajos vilnīšos trūkst tikai nāriņas parādīšanās! Mākoņi tik mīksti un zemi, ka varētu, kā Skalbes pasakā par Ziemeļmeitu, aiz tiem karoti aizspraust. Nu ko, ja doma par ēšanu, tad ejam uz bufeti. Tā kā prāmis no Rohukulas ostas uz Heltermā iet 1,5 stundas un citur ēšana nav paredzēta, tad mums tika ieteikts papusdienot uz prāmja. Ēdienkartē viss igauniski un angliski, mēģinām saprast un pārrēķināt lielās cenas mums saprotamās naudiņās (1 igauņu krona=4,5 santīmi), es, krieviski runājot, pasūtu vistas karbonādi ar frī, pārdevēja māj ar galvu, ka saprot, un mums atnes...ceptas cūkas ribiņas! Baigi lielas porcijas ar frī, krējuma mērci, salātiem, marinētu ananāsa aplīti un olīvēm! Nu tā, ķeramies klāt, secinām, ka supergaršīgs, bet, notiesājot visu, esam smagi pārēdušās, līdz vakaram noteikti neko vairs negribēsies. Mums par izbrīnu, dažiem ar ēdiena pasūtīšanu un piegādi ir problēmas, nākas vairākas reizes prasīt un ilgi gaidīt, cilvēki sāk kurnēt, bet tas nav nekas, salīdzinot ar mūsu piedzīvojumu atpakaļceļā. Tuvojoties salai, manāmies uz autobusu, braucam laukā no prāmja un...te jau arī mūs sagaida kaut kas nāriņai līdzīgs – ūdenī uz akmens sēdoša daiļa hījumiete, -zaļgana, sapņaina, nereāla. Mans fotoaparāts ir attapies no kritiena un rāda pareizu bildi, var cerēt, ka kaut ko izdosies nobildēt. Tomēr līdz mājām neizgaist bažas par to, kas būs redzams datorā. Līdz pirmajam apskates objektam nav tālu jābrauc, tas ir vecais jūras krasts Kallaste, kur mežā redzami dolomīta atsegumi. Mežs ir pielijis, smaržo pēc sūnām un sēnēm, pakāpieni uz leju slideni, bet, stāvot pie senkrasta, ir sajūta, ka esam iekšā piedzīvojumā, arī gide stāsta raiti un interesanti. Vai tālu braucām, vai nē, bet autobuss apstājas, un tālāk jāiet kājām. Nu jau vējš pūš stipri un sijā slīpu lietutiņu. Velkam mugurā savas lietusplēves, ko vējš nebēdnīgi purina. Uz lauku ceļa lielas peļķes, tad elektriskā gana vārti un esam uz ganu takas, pa to jāiet brangs gabals. Tur mūs gaida salas lielākais akmens Kukkakivi. Jāsaka, liels gan, tādu milzeni nebija gadījies sastapt. Visi, kas var, rāpjas virsū, kaut arī pieslietais baļķītis ar iecirstiem robiem ir slidens un pa akmens sānu slīd uz vienu vai otru pusi. Paula ir augšā viena no pirmajām, es neriskēju, jo baļķītis nav stabils, un labi, ka tā, jo tiem, augšā esošiem, sākas problēmas ar lejā tikšanu pa slīpo, slapjām sūnām klāto akmens pieri. Nezin kā un pa kuru laiku uz akmens stāv arī mūsu gide (tante manos gados un apaļumā!). No augšas viņas stāstītais labi skan. Viss beidzas labi, viņai lejā palīdz tikt grupas vīrieši. Atceļā caur kadiķiem un mežiņu dažs noplūc un iemet mutē pa zemenītei vai mellenei, arī Paulas rociņa sniedzas pēc ogas ar izsaucienu – zilene! Man izbīlī ieplešas acis un es iekliedzos – čūskoga!!! Paula atrauj roku, oga paliek nenoplūkta, cik tur trūka, ka viltnieces četrlapes zilā vienoga būtu uz mēles! Nākamais apskatāmais objekts pats tik daudz sajūsmu neizraisa, kā nostāsti par to. Tas ir sens, lielu akmeņu krāvums, kam paši igauņi īsti nezina izskaidrojumu. Jāņem vērā, ka igauņi salā nav pirmiedzīvotāji. Nu negribas man visas pasakas atstāstīt, teikšu tikai, ka tas varētu būt tiklab kāda slavena virsaiša kaps, kā piramīdas aizsākumi, jo apkārtesošais laukums arī klāts plakanām, tagad ar sūnu un zāli apaugušām akmens plāksnēm; vai arī akmeņus šurp atgādājuši jūrnieki pirms došanās jūrā. Esam jau diezgan izmirkuši, (gudrākie izmanto lietussargus) atliek vēl tikai iekāpt kādā zālēm pieaugušā peļķē un apsēsties uz slapja akmens, lai komplekts būtu pilns. Bet Paulai vajag vēl slapjāku sajūtu, viņa papurina zviedru pīlādža zaru, zem kā pati stāv un nepaspēj laikā aizmukt. Kā nu tagad autobusā sēdēs? Lai arī kā, nevienam nav slikta oma. Tikai pēc vēlākiem nostāstiem uzzinām, cik nepanesami karsts šai dienā bijis Rīgā. Sūremoisa. Sūre-lielā,bagātā, moisa-muiža. Tā ir lielākā salas muiža, kas saglabājusies no 19. gs., tajā iemājojis tehnikums. Pamatīgas ēkas un citu ēku drupas. Darinājumi no koka muižas teritorijā, dzīvnieku un putnu figūras, arī sargs ar plinti. Iekšā netiekam, jo sakarā ar kaut kādiem svētkiem tieši šodien te nestrādā. Apskatām no ārpuses, nofotografējam, noklausāmies gides stāstīto un dodamies tālāk. Līst. Salas lielākajā baznīcā Pāhelepā altārgleznas vietā krāsaina vitrāža, caur kuru spīd saule, jāsaka, izskatās iespaidīgāk, nekā ja tur pustumsā būtu svētbilde. Kancele ar dažādiem tēliem no akmens veidota. Skaisti dziedāta no balkona sāk skanēt dziesma, pirmajā mirklī liekas, ka tas mums par godu, tik vārdi nav saprotami... Kā – nav? Ir! Kāda sieviete dzied skaidrā latviešu valodā lūgšanu par mums un mūsu tautu! Skanīgās balss īpašniece izrādās no mūsu grupas, un, ienākot šajā baznīcā, viņai radusies nepārvarama vēlēšanās nodziedāt lūgsnu. Jā, te patiesi dziesma skanēja ļoti labi! Ārā izgājuši, mēs viņai applaudējam. Dienas pēdējais objekts ir Kassari sala, kas tagad jau pamazām kļūst par pussalu, jo zeme Igaunijas piekrastē lēnām ceļas uz augšu, bet pie Peipusa ezera iegrimst. Vietām prāmju maršrutos pat nākoties jūras dibenu padziļināt, lai kuģi var iebraukt ostā. Tātad – Kassari pussala, ko no Hījumā atdala vien slapjas pļavas un tiltiņš pār grāvi; ar mazu baznīciņu, kurai pa logiem var ieskatīties iekšā. Pussalas lejas galā (uz Latvijas pusi) atrodas Sāretirp (sāre-zeme) zemesstrēle, 2 km gara mēle jūrā, kas no sākuma ir apaugusi ar kadiķiem, pīlādžiem, mežrozītēm, savvaļas jāņogām ar 2 rūgtām odziņām ķekarā un kaut kādiem mūsu kāpostiem līdzīgiem augiem. Autobuss mūs izmet pie palieliem akmeņiem, kas aizšķērso ceļu transportam pa zemesstrēli. Gide mums dod pusotru stundu laika pastaigai turp-atpakaļ, bet kāds gudrelis saka – kas tur ko iet – 2 km, ar stundu pietiks. Ahā! Būtu jel pats gājis! Tur tālāk ir oļi un akmeņi, pa kuriem nav viegli pārvietoties, jo tie slīd zem kājām. Bet gribas taču aiziet līdz galam! Ja esi reiz atbraucis, jāizbauda sajūtas, kas zin, vai citreiz te būs lemts būt. Izstiepušies garā ķēdē, ejam katrs savā gaitā, jaunākie-ātrāk, vecākie-lēnāk. Dīvaina sajūta, kad redzi, cik tālu vēl jāiet, kad viļņi no abām pusēm skalojas... Mūsu grupas puikiņš jau ir vistālāk, pašā galā, uz paša pēdējā akmens. Paula arī grib tur, bet vilnīši, no abām pusēm kopā satiekoties, smiedamies pielej botas. Še tev, ko gribēji! Pa taisno līdz Latvijai sausām neaiziesi! Redzama gan ir zeme, bet tā ir pati Hījumā sala, kas ieliecas jūrā. Labos laika apstākļos esot arī Sāmsala jeb Sārema (sāre-zeme!) saredzama. Atpakaļnākšana ir vēl grūtāka, jo pūš pretvējš. Kājas pa irdenajiem dolomīta oļiem slīd uz abām pusēm un pinas izskalotajās jūraszālēs. Labi, ka nelīst, tikai dažbrīd smidzina. Paulai vieglāk, viņa jauna, bet es esmu galīgi aizkususi, steigdamās atpakaļ. Vecākas tantas vēl gabalu aiz mums. Viņas iekļaujas tieši pusotras stundas robežās. Gide, kas negāja, pārmet, ka kavējamies. Bet laiku - 1 stundu - sarunāja viņi divi ar jauno vīrieti, pārējo domas nepajautājot!!! Nevajadzējis tak līdz pašam galam iet, uz ko tantas atbild, ka ceļojuma aprakstā paredzēta nesteidzīga pastaiga pa Sāretirp. Šī „kavēšanās” atsaucas uz turpmāko, jo vakarā Kerdlā (Kardlā) nepaspējam uz veikaliem, kur dažiem salkstošiem proviants jāiepērk. Labi, ka viena kafejnīca ar veikaliņu vaļā, tad nu tie iet pirkties. Mums ar Paulu ir nedaudz ēdamā līdzi paņemts – cepumi, tostermaizes ar sieru, žāvēti augļi, konfektes – tāpēc nopērkam tikai dzērienu. Ar nelielu maldīšanos tiek atrasta viesnīca, kas izrādās labāka, nekā varētu 2 dienu ceļotāji gaidīt. Nu gluži kā Berlīnē! Pati viesnīcniece mūs sagaida, un otrā rītā pēc brokastīm pavada, mājam atā! pa autobusa logu, un viņa smaidot atmāj pretī. Nieks, bet patīkami. Un otrās dienas rīts ir labi sācies. Dažam plānāk ģērbtam gribētos vēl kādu jaku, citam (arī man) salst kājas... Bet gidei braša oma un balss mikrofonā skan skaņi. Tas labi. Braucam. Bet ne tālu. Klāt jau Krusta kalns. Te atkal nostāsts, pat divi dažādi. Ticamākais no šiem ir tāds: salu apdzīvojuši zviedri, kas nav bijuši dzimtcilvēki. Kādam bagātajam vairāk zemes savajadzējies, tas sūtījis carienei Katrīnai vēstuli, lai zviedriem iedod zemi citur, un cariene iedevusi arī...Ukrainā! Nabaga zviedru zemnieki uz atvadu dievkalpojumu pēdējo reizi sapulcējušies salas augstākajā vietā (kalnu salā vispār nav) un uzstādījuši tur lielu koka krustu. Tālajā un ilgajā ceļā ar zirgu pajūgiem lielākā daļa zviedru gājuši bojā, galā nonākusi vien ceturtā daļa, kas laika gaitā asimilējušies starp vietējiem. Zviedru vietā salā pamazām tikuši iemitināti igauņu dzimtcilvēki. Lielais krusts nav saglabājies, bet izsūtīto zviedru piemiņai cilvēki te noliek no turpat mežā atrastiem dabas materiāliem darinātus krustus un krustiņus. To ir milzumdaudz palielā platībā abpus ceļam, arī mēs sameistarojam savus pēc ticējuma - lai turpmāk veiktos, nedrīkst bojāt dzīvo dabu. Gluds, kā visur salā, asfaltēts ceļš sauc mūs tālāk. Ja hījumietim prasot – uz kurieni šis ceļš ved? – igaunis, lēni grozot galvu, atbildot: - cik es sevi atceros, tad šis ceļš nekur neved. Tas te ir stāvējis un stāv. Tā nu braucam pa līdzeno (latviešu ceļiniekiem derētu no igauņu bāleliņiem pamācīties!) ceļu, kuram abās pusēs garā gabalā no baltiem akmentiņiem rūpīgi salikti uzraksti, apmēram tādi – Jānis+Maija=love. Nodomāju, ka tas daudz labāk, nekā Gūtmaņa alā vai Zvārtas iezī ieskrāpēt. Autobuss ripo caur mežu, vēja ne pūsmiņas, abpus ceļam mežā redzamas padomju armijas laika būves, un gide stāsta, kā krievi gaidījuši vāciešus uzbrūkam no jūras, savilkuši savus spēkus un nocietinājušies tur, bet vāci pa kluso piezagušies no salas iekšienes un saņēmuši visus krievus lielā skaitā gūstā. PSRS laikā Hījumā bija aizliegtais objekts, to vienkārši ceļotāji nevarēja apmeklēt. Tas arī mūs ierosināja šurp doties. Pēkšņi ceļa galā iznirst slaida, balta bāka, jūras krasts, vēja ģeneratori. Metamies laukā un nokļūstam stipra vēja skavās! Tas nežēlojot pluina mūsu matus un drēbes. Aizpogājamies ciešāk un ejam uz prāmja Estonija pieminekli akmeņainā jūras krastā. Pa gabalu – tā nekas. Bet, jo tuvāk ejam, jo dīvaināka sajūta pārņem. Tas atgādina lielu, slīpā statnē iekārtu krustu ar zvanu lejas daļā. Tas zvanot pats, kad tik liela vētra, kā nelaimīgajā naktī. Vējš pūš traki, bet zvans pat nekustas. Mums tiek atļauts kādu reizi zvanu ieskandināt, pieminot bojāgājušos. Daži to arī izdara. Citi iet pa akmeņiem tuvāk jūrai, tā šņāc un brāž pret akmeņiem baltus viļņus. Viļņi uzrodas it kā no nekurienes, aiz tiem gandrīz ar roku sataustāma bieza baltas miglas siena. Migla aizklāj kādu noslēpumu, kuru līdz galam uzzināt diezin vai izdosies. Vējš piepūš un rausta drēbes un matus, bet auksti nav. Tikai drēbes kļūst miklas, aizmiglo brilles un acis, un, raugoties aklajā miglā, domāju par to skumjo, melno, vētraino 28.septembra nakti, par prāmī esošo 852 cilvēku bezpalīdzību, par nāves bailēm, šausmām, mokām un nežēlīgo galu jūras dzelmē... sirds saraujas un nevilšus norit asara... Jā, liekas, ka te patreiz šī ir emocionāla dieviņa sarīkota izrāde mums. Es neesmu sentimentāla un pārjūtīga, bet gribas ticēt, ka pievienojot savu akmeni kaudzi, ko cilvēki krauj Estonijas upuru piemiņai, arī mēs godinām nelaimīgo dvēseles. Ir taču kāds augstāks spēks, kas visu to vēro. Mēģinot iet pa mitrajiem akmeņiem, vējš gandrīz apgāž mani, jo kājas slīd, kurpēs piebirst smiltis un neceri, ka nākamais solis izdosies kā paredzēts! Vējš it kā ar roku noliek manu kāju sānis! Knapi noturos, lai pagalam nesadauzītu jau tā nelaimīgo fotoaparātu. (Vēlāk kāds puika teiks, ka viņa mamma kritusi un sāpīgi sasitusi kāju pret akmeņiem.) Redzot tik nejauku jūru, uzmācas bažas par promtikšanu ar prāmi no salas. Vai tiešām manai māsai taisnība par vētru jūrā? Ja patiesi stipri šūpo -ko nu? Kā nekā peldējiens nav tik īss...Vairāk mātes bailes par bērnu, nekā par sevi. Man tas laikam sakāpināto emociju iespaidā, jo Paula, rau, laipo starp akmeņiem basām un sūkstās, ka raupjās, sīkiem zvirgzdiņiem līdzīgās smiltis (ne tik maigas, kā mūsu jūrmalā!), līpot pie pēdām, un, uzkāpjot uz akmens, nejauki sāpīgi griežoties pēdās. Vēl mājās kurpju purngalos atradām Igaunijas smiltis. Te piekrastē Hījumā Stounheidža, akmeņu spirāles, kas sāktas veidot neatminamos laikos. Un cilvēki joprojām to papildina, arī mēs neesam izņēmums. Gandrīz katrs (ja ne visi) no mūsējiem ir šai mistiskajā labirintā nolicis kādu akmeni. Bet mūs jau aicina tepat miglā esošā Tahkunas bāka. Citi ir tur, mēs ar Paulu esam iepalikušas pēdējās, un arī es negribīgi pametu krastmalu. Taču neesam neko nokavējušas, bāka ir slēgta. Nebēdājam par to, miglā tāpat no augšas neko neredzētu. Vēl mūs gaida cita bāka, gan jau tur uzkāpsim. Iebraucot atkal mežā, esam gluži citā pasaulē, laukā no izrādes – nav nekā no tā, kas bija krastmalā. Ne miglas, ne vēja. Dodamies tālāk, pa retam redzam kādu autobusa pieturu un pat autobusiņu, kas kursē pa salu. Garām slīd lauku ainava ar kadiķiem, nopļautām pļavām, siena ruļļiem, raibām govīm un netālo jūru. Kadiķu Hījumā esot vairāk, nekā izslavētajā Sāremā. Mājas viņiem vienkāršākas kā izrādīties gribošiem latviešiem. Te viss tā kaut kā mīļāk. Un, ja nezinātu, neliktos, ka esam uz salas. Rodas tāda dīvaina doma, ka nebūtu slikti te dzīvot. Brīvdabas muzejs – Mihkli lauku mājas, ko cēluši zviedri, bet pēc tam apdzīvojuši igauņi. Daudz pamatīgi būvētu guļbaļķu ēku. Gara dzīvojamā māja ar 2 maizes krāsnīm, dažādām mazākām un lielākām istabiņām, seniem darba rīkiem, zemiem griestiem un augstiem sliekšņiem. Igauņi jokojot – sliekšņi tāpēc augsti, lai blusas nelec iekšā. Patiesība droši vien ir citāda, ziemā vajadzēja siltumu saglabāt. Vēl es atpazinu klēti, kūti, zirgu stalli, riju, pirti, pagrabu...man tagad liekas, ka ēku nebija tik vien. Un, dīvaini, mežmalā akmeņu spirāle-labirints! Kāda sieviete mēģināja to izstaigāt, iznākot laukā ne tur, kur iegāja. Šīs mājas, kā gide teica, jūs katrs esat redzējis, kas kaut reizi skatījies TV šovu Ferma. Vecupīte Vanaoja (vana –veca). Vanaojā ūdens ir dzidri brūns kā laba kafija. Tas esot no rāvas. Vanaojas gravu hījumieši saucot par „lielo kanjonu”. Te atkal savs stāsts. Bet pirms tam jāpiebilst, ka salinieki savus apskates objektu kopj, stāvlaukumus pie tiem ceļa malās izbūvē un visur paskaidrojumus pieliek. Senākos laikos kāds zemnieks savā daļā uz upītes dzirnavas uzcēlis, bet upe tecējusi caur bagātnieka zemi, kas nolēmis no zemnieka nodokļus par ūdeni iekasēt. Nodokļi arvien paaugstinājušies, līdz zemniekam nav bijis, ko maksāt, un tas teicis, ka vairs nemaksās. Bagātais no dusmām licis izrakt grāvi pa taisno no ezera uz jūru! Taču ūdens pieticis abām upēm. Nokāpjam gravā, ejam pār līkumainās upītes tiltiņiem, redzam dažas sēnes, gailenes un bērzlapes, gide zina teikt, ka te augot zemesolas, ko kāda sieviete arī atrod. Te uz salas esot pašiem savs ezers, purvs un vairākas upes, garākā no tām 26 km. No meža atgriežoties mūs sagaida vietējais ”muitnieks”, vecs dzeltenīgs suns, kas , laipni asti vicinot, gaida kādu gardumu. Tālākais salas gals un Kepu (citviet rakstos arī Kipu un Kopu) bāka ir mūsu pēdējais apskatāmais brīnums salā. Tā ir Hījumā simbols, to saucot par Balto sievu. Bāka uz šo brīdi jau ir vienīgā vecākā strādājošā bāka pasaulē, patiešām ievērības cienīga un varena. Te atkal gide stāsta, kā tā tikusi celta. Sākumā uz tās ugunskurs kurināts, bet vējš dzēsis uguni nost, arī daudz meža ticis izcirsts. Tad uzbūvēts kupols ar lēcām, kas darbojas vēl šobaltdien. Kāpjam augšā pa kāpnēm, kur viens pakāpiens ir divu parasto augstumā. Kad taisnā kāpšana ietiecas pa spirāli, tad ar lejupkāpjošajiem gandrīz nav iespējams izmainīties. Arī pakausi var apdauzīt pret zemajām, nelīdzenajām griestu velvēm. Dažos stāvos apskatāmas bilžu ekspozīcijas par šo un citām bākām. Atrodam arī mums ar Paulu pazīstamo Slīteres bāku. Augšā ir kā uz jumta, pamats uz ārpusi nedaudz slīps, Paula šaubās par margu izturību, tas gan nav jāizmēģina. Ja nebūtu miglas, kas klājas pār mežiem, tālumā varot Sāremu redzēt. Bet nekas, izbaudām arī miglu un vēju, mūsu autobusa niecību stāvlaukumā pie bākas, pamājam tiem, kas lejā, un viņi māj mums pretī. Vēl lejā pie milzīgajiem bākas mūriem daži kadri jānobildē, kioskā kadiķkoka suvenīri jāiepērk, ko aizvest mājniekiem. Es nopērku pāris slavenos sviestanazīšus, ar kādiem mēs viesnīcā brokastīs sviestmaizes smērējām, Paula sev nopērk mazītiņu kadiķkoka lādīti. Un varam doties prāmja virzienā. Prāmis St.Ola pašreiz ir pienācis, uz iekšā braukšanu gaida garumgara vieglo automašīnu rinda, jo ir svētdienas pēcpusdiena, un Hījumā apceļotāji dodas atpakaļ uz kontinentu. Atvadām no salas mums uzsmaida silta saulīte. Jūrā ūdens dzidrs un zaļgans, zaigojošajos vilnīšos trūkst tikai nāriņas... Kaut kur iemetām santīmus uz atgriešanos, laikam tas bija Vecupītē. Atā, jaukā sala, gaidi mūs atkal ciemos – kādreiz! Nu, negribas man tālāk stāstīt par pusdienu nedabūšanu uz prāmja, par uzbudināto brūnacaino latviešu kundzi, kas ar savu neēduša cilvēka nervozo klaigāšanu galīgi sajauca prātus prāmja bufetes meitenēm... Skaists turpinājums līdz vēlai pavakarei bija Hāpsala. Tās dzelzceļa muzejs, pilsdrupas ar Baltās dāmas svētku priekšvakaru, bruņinieku tērpiem, moku rīkiem pagrabā, un baznīca, kur dziedāja koris, jūras krasta promenāde....

DAGDAS SALA, HĪJUMĀ

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem