Sešas dienas apkārt Čehijai un Slovākijai

  • 12 min lasīšanai
  • 31 foto

Cilvēki – apkārtceļotāji ceļo dažādi. Ar lidmašīnām, autobusiem, kuģiem un gaisa baloniem. Apkārt pasaulei, apkārt Latvijai, apkārt Melnajai un Baltijas jūrai. Es nolēmu ar motociklu apbraukt apkārt Čehijai un Slovākijai.

Parasti labākās idejas rodas zibenīgi. Galvenais ir tās pārāk ilgi nemarinēt, bet gan steigties realizēt. Tā kā pagājušā gada pavasari pavadīju studējot ģeogrāfiju Prāgas Kārļa Universitātē, tad nolēmu pievērsties, tā teikt, praktiskajām studijām un doties ceļojumā ap Čehiju un Slovākiju. Mans ceļabiedrs un sabiedrotais – motocikls, ar kuru kopā pavadu nu jau devīto vasaru un kuru biju paņēmusi līdzi uz Prāgu. Šoreiz mans mērķis nebija apskatīt ceļā visas pilis, cietokšņus un alas, jo tad šādam ceļojumam vajadzētu vismaz mēnesi, bet gan apbraukt apkārt abām valstīm, virzoties pa ceļiem, kas atrodas pēc iespējas tuvāk robežai, vērot cilvēkus un dabu - kā tie mainās no ziemeļiem uz dienvidiem, no austrumiem uz rietumiem. Tā kā Čehijā un Slovākijā atšķirībā no Latvijas 99 procenti ceļu ir ar asfalta segumu, tad spriedu, ka man ar savu klasisko ielas motociklu Kawasaki ZR7 nevajadzētu būt problēmām. Servisā lūdzu uzlikt mocim svaigus bremžu klučus, jo bija paredzama pamatīga braukšana pa kalnu ceļiem, painteresējos, kādus laikapstākļus sola laika prognožu portāli, izstudēju Autoroute, aprēķināju aptuveno kilometru skaitu (kas beigu beigās izrādījās stipri vien lielāks) un nodrošinājos ar Čehijas un Slovākijas kartēm mērogā 1:200 000. Pirmā diena Un tā 13.maijā plkst. 8.00 ar odometra rādījumu 42 280 km startēju no Prāgas. Nolemju savu Čehijas - Slovākijas apli sākt no pilsētas Usti nad Labem, kas atrodas Čehijas ziemeļos Labes upes krastā netālu no Vācijas robežas, virzīties uz austrumiem, un tad uz dienvidaustrumiem – uz Slovākiju. Laikapstākļi ideāli. Iebraucu Usti nad Labem, pieleju pilnu bāku un tālāk pa kalnu ceļiem dodos līdz pašai Vācijas robežai, izbraucu cauri Nacionālajam parkam - Čehijas Šveicei (Česke Švycarsko), un tālāk līdz Krokonošes kalniem un Sņežkam – Čehijas augstākajai virsotnei (1602 m). Pēcpusdienā pa pamalēm sāk klejot lietusgāzes, bet man todien veicas – manu ceļu tikko ir šķērsojis pamatīgs gāziens - tāds, ka asfalts kūp, bet es tieku cauri ar sausu ādu. Tā nu traucoties kalnup lejup cauri mežiem, neskaitāmiem čehu ciematiem un vērojot dabas jaukumus, diena paiet nemanot, un, iebraucot Nāhodas (Nachod)pilsētā pie pašas poļu robežas, sāku domāt par naktsmājām. Tovakar ļoti negribas sliet telti, tāpēc atrodu risinājumu. Proti, nolemju mazliet novirzīties no maršruta un pārnakšņot pie saviem čehu draugiem no motokluba Black Knights kluba mājā - krodziņā, kas atrodas sīkā ciematiņā ar nosaukumu Jilovice pārdesmit kilometru no Polijas robežas. Domāts – darīts. Piezvanu motokluba viceprezidentam un kroga īpašniekam Tomāšam un uzprasos uz nakšņošanu. Pirmais vakars paiet Jilovicē baudot čehu alu un mēģinot vietējā mēlē komunicēt ar vietējo publiku. Pirmās dienas bilance – 500 km.

Otrā diena

Otrās dienas rīts uzaust skaidrs un saulains. Ap septiņiem atvados no draugiem un dodos ceļā. Ik pa laikam ielūkojos kartē un braucu gar pašu Polijas robežu - strauju, akmeņainu upīti ar nosaukumu Divoka Orlice (Mežonīgā Orlice). Brīžiem ceļš vijas līkuloču kā serpentīns, uz kura kāds kravinieks nejauši izkaisījis smiltis, līdz ar to nākas diezgan pamatīgi iespringt, lai kādā līkumā motocikls neaizietu šķērsām. Ap pusdienlaiku kalnu ceļš beidzas, un izbraucu uz šosejas, kas ved uz vienu no lielākajām Čehijas pilsētām – Ostravu. Skatam paveras Morāvijas pauguraines, milzīgi pieneņu un rapša lauki ar savu īpatnējo smārdu. Izbraucu cauri Ostravai, benzīntankā izdzeru kārtējo kafiju, uzpildos un nu jau tuvojos Slovākijai. Pārdesmit kilometru no Čehijas – Slovākijas – Polijas robežas sākas pamatīga mīcīšanās cauri vairākām apdzīvotām vietām...fūres, vieglie, gājēji, riteņbraucēji – viss iespējamais. Iebraucot Slovākijā, gribu nofotografēties pie robežzīmes, bet gar ceļmalu sastājušās fūres zīmi aizsegušas, un man nekas nesanāk. Noškrobojos un nolemju fotografēties kaut kur atpakaļceļā. Atšķirībā no Čehijas Slovākijā ceļu tīkls ir mazāk attīstīts, līdz ar to virzīšanās gar robežu brīžiem ir visai nosacīta, jo robežas tuvumā nemaz nav ceļu, pa ko virzīties. Tāpēc atsevišķos posmos sanāk aptuveni 30 km liela atkāpe. Aiz Slovākijas pilsētas Žilinas nobraucu no lielās šosejas uz neliela ceļa, kas ved starp divām kalnu grēdām un ir pilns ar ciematiem, kas piedāvā visdažādākos labumus tūristiem. Nolemju braukt līdz Oravas ūdenskrātuvei un tur meklēt naktsmājas, jo kartē šeit atzīmēti vairāki kempingi. Tomēr manas cerības uz telts sliešanu šajā vietā izkūp, jo, tā kā tūrisma sezona vēl tā īsti nav sākusies, tad visi kepmingi ir slēgti. Neko darīt, nolemju braukt tālāk un domāju – ja neko neatradīšu, galu galā varu taču uzsliet telti kaut kur kalnos mežā. Īsi pirms saulrieta pa izciliem serpentīniem šķērsoju kalnu pāreju Tatros un nonāku nelielā ciematiņā Liptovske Matiašovice. Braucot cauri ciematam ievēroju, ka kādā pagalmā tiek piedāvāta telts uzsliešanas iespēja, un stājos malā. Kad stāstu, ka vēlos pārnakšņot, saimniece sirsnīgi piedāvā man istabiņu un brokastis par pieciem latiem kopsummā. Tikai karstā ūdens gan neesot. OK – arī šovakar telts sliešana izpaliek. Vakariņās man tiek piedāvāta milzīga krūze gardas tējas. Pēc tējas dodos nelielā pastaigā pa ciematu, un pēc pastaigas vienā mirklī aizmiegu siltajā gultā. Otrās dienas bilance – 600 km, no kuriem aptuveni puse - pa kalnu serpentīniem.

Trešā diena

Trešās dienas rītā brokastīs saimniece man piešķir gardu omleti un kafiju. Kārtīgi iestiprinos, jo šodien priekšā neparedzams ceļa posms līdz Ukrainas robežai, kur kartē redzami vien nelieli celiņi, un nav ne jausmas, kāds izvērtīsies brauciens. Atceros dažus ne visai patīkamus Ukrainas piedzīvojumus pirms pāris gadiem, kad ar močiem braucām Karpatu kalnus lūkoties. Tā kā ceļojuma laikā restorānos nepusdienoju, tad neapēsto maizes riku ievīstu salvetē līdzņemšanai. Saimniekam piepalīdzot izstīvēju moci no malkas šķūnīša, kur tam pa nakti tika atvēlēta vieta. Paiet kāda pusstunda, kamēr sapakojos un izrunājos ar saimnieku, cik nu iespējams izrunāties ar slovāku cilvēku ar manām tā brīža čehu valodas zināšanām (abas šīs valodas ir ļoti līdzīgas), un beidzot dodos ceļā. Ik pa brītiņam ieskatoties kartē, pa šoseju atkal šķērsoju vairākas kalnu pārejas. Sajūta visai sirreāla – skatienam paveras augstkalnu līdzenumi ar kroplām priedītēm un neskaitāmiem ciematiņiem ar padomju stila viesnīcām un dzīvojamām ēkām. Kādā krustojumā nejauši aizskatos un mazliet nošauju greizi – virizenā uz Prešovu, tomēr īpaši nestresoju un nolemju izbraukt cauri Prešovai, tad atkal doties uz ziemeļiem līdz robežai, un tālāk - virzienā uz Ukrainu. Pēc pārsimt kilometriem iebraucu pilsētelē Svidnik, lai lielveikalā nopirktu mazliet pārtikas un ieeļļotu motociklam ķēdi. Kamēr pusdienoju un eļļoju ķēdi, apkārt sāk savilkties melni negaisa mākoņi un redzams, ka tūlīt tūlīt sāksies mērcēšana. Uzstīvēju lietus tērpu un dodos talāk. Notiek tas, ko paredzēju – sāk gāzt, pie tam, jo tuvāk robežai, jo ceļu segums kļūst aizvien nejaukāks. Jāuzmanās. Lai arī Slovākijā salīdzinājumā ar Čehiju, braucēji ir mazliet trakāki, tomēr salīdzinājumā ar Latvijas bāleliņiem arī slovāki šķiet eņģeļi. Interesanti - jo tuvāk Ukrainai, jo uz ceļiem arvien biežāk iespējams sastapt govis ar visiem ganiem. Daba šeit ir ļoti skaista. Tipiskās sniegoto kalnu virsotņu ainavas nomaina neierasti svaigs lapu zaļums visapkārt, jo šajā dabas zonā vairs tikpat kā nav skuju koku, kas sastopami kalnos un jauktajos mežos. Visapkārt lapu koku meži, zaļumu kalni, ziedos grimstoši sīciņi slovāku un ukraiņu ciematiņi ar uzrakstiem abās valodās, uz soliņiem sēdoši tantuki lakatiņos un bērneļi nosmulētām mutēm. Kādā ciematiņā ieraugu autobusu un pie vietējā veikala tusētāju baru. Piestāju pie šiem nofotografēties – izrādās čehi, arī klaiņojot gar Slovākijas, Polijas un Ukrainas robežu. Saceļas vispārēja jautrība, kāds tusētājs visai pamatīgā štīmē man gandrīz ar varu vēlas iemānīt iekšā grādīgo. Es kratos vaļā, apsolot noteikti piebiedroties nākamreiz. Tādā garā nonāku līdz Ukrainas robežai. Noraušos no moča fotografēties, te pēkšņi redzu, ka no ceļmalas upītes puses šurp lēkšo divi čigānēni, kas ir gatavi ar mani komunicēt slovākiski, ukrainiski, čehiski un visās pārējās iespējamās valodās. Un acis spīd vien, uz moci raugoties. Nofotografēju moci ar čigānēnu un dodos tālāk, līdz nonāku ceļojuma tālākajā austrumu punktā – ciematā Zahor. Austrumos labi saredzami 6 km attālās Ukrainas pilsētas Užgorodas skursteņi. Kamēr ceļmalā pētu karti, pie manis piestāj škoda ar slovāku policistiem, kas laipni apvaicājas, vai man nevajagot kaut ko palīdzēt. Kamēr fotografēdamās vizinos cauri ciematiem, vējš kļūst aizvien spēcīgāks, jau sāk lauzt sīkākus koku zarus un saceļ smilšu vērpetes ceļmalās. Nodomāju, ka ātrāk jāmūk atpakaļ uz rietumiem, jo no ziemeļaustrumiem tuvojas melni negaisa mākoņi un vētra. Tā arī daru – saku atā Ukrainai un dodos uz Ungārijas pusi. Pēc pārdesmit kilometriem jau mani sveicina ciematu uzraksti slovāku un ungāru valodā un augļu un dārzeņu tirgotavas. Kādu laiciņu itin labi izdodas mukt no vētras, tomēr ap pulksten pieciem, kad vēl varētu vālēt pāris stundas, redzu ka arī priekšā briest aizvien draudīgāki lietus mākoņi. Jūtu, ka šodien jābeidz, ja negribu sagaidīt lietu un tumsu. Pie tam ceļojums vēl tikai pusē – jātaupa spēki. Kā nekā priekšā vēl Bratislava un Čehijas rietumu daļas meži. Iepriekšējā vakarā esmu izpētījusi karti un apsvērusi dažādus nakšņošanas variantus un iespējas – zinu, ka pēc pāris kilometriem ceļmalā jābūt kempingam. Vien jācer, ka tas būs atvērts. Manas cerības piepildās – pamatīgas lietusgāzes pavadībā iebraucu kempingā un atrodu tur divas dāmas un kungu, kas pašreiz vakariņo. Lūdzu būdiņu ar dušu – kungs noburkšķ, ka dušas neesot, bet dāmas savā starpā kaut ko sačukstas un par pieciem eiro piešķir man būdu ar četrām gultām, televizoru un dušu. Karaliski! Tā nu izdušojos, apēdu pēdējo sviestmaizi, mazliet paskatos hokeju un lietus grabinātas miega dziesmas pavadībā savā būdā saldi aizmiegu ar domu, ka tik labi neesmu jutusies nevienā piecvaigžņu viesnīcā. Trešajā dienā esmu pieveikusi 500 kilometru, nonākot mana ceļojuma tālākajā punktā. Ceturtā diena

Ceturtā diena mani sveic ar pamatīgiem miglas blāķiem, tā ka brīžiem nākas braukt uz labu laimi, jo redzamība – minimāla. Tomēr pēc pāris stundām miglas blāķi izklīst, mans motocikls traucas pa šoseju, un es atkal varu vērot Slovākijas dabas jaukumus. Tomēr, lai arī traukšanās pa šoseju ir visai ērta un patīkama un kādu brīdi pat uznāk vēlme novirzīties no ieplānotā maršruta un braukt tur, kur ceļš labāks, mans piedzīvojumu meklētāja gars ātri vien uzvar vēlmi pēc ērtībām. Es nobraucu no šosejas uz maza, šaura celiņa, kas, kā man rāda karte, virzās cauri dabas parkam Slovensky Kras. Atkal riskēju un atkal - ne mirkli nenožēloju savu izvēli. Celiņš ir mazs un šaurs, toties – kāds! Šķiet, ka esmu iebraukusi zaļā paradīzē. Visapkārt slejas milzīgiem kokiem noaugušas stāvas kalnu nogāzes, pār mani liecas koku zari, un man šķiet, ka tā varētu izskatīties vārti uz paradīzi. TĀDU zaļumu - tik sulīgu, bagātīgu un bezgala priecīgu, vēl neesmu savā dzīvē redzējusi. Ceļš ved kalnup lejup cauri bezgalīgiem zaļumu kalniem, un mani pārņem svētlaime.

Izbraucu cauri šai paradīzei un atkal atgriežos uz šosejas. Šovakar mans mērķis ir nakšņot kaut kur pie Bratislavas, un uz to arī virzos. Kādā no kārtējiem ciematiņiem apstājos, lai palūkotos kartē, un akurāt it kā man par godu pēkšņi atskan Gaudeamus igitur, kuru mazliet čerkstošā balsī atskaņo ciematiņa centrā uzstādītais skaļrunis, kas ir ļoti interesanta un jauka tradīcija Čehijā un Slovākijā. Proti, šādi skaļruņi noteiktā dienas laikā atskaņo vietējās ciemata ziņas un nospēlē pa kādai jaukai dziesmiņai, parasti čehu vai slovāku valodā. Tā nu turpinu savu ceļojumu gar Slovākijas un Ungārijas robežu. Kalni ir aiz muguras, un manam skatam paveras auglīgie Donavas vīnogu dārzi un magoņu lauki. Šeit ir vismaigākais un siltākais klimats Slovākijā, un to drīz vien sajūtu arī uz savas ādas. Kļūst karsti, un drīz vien nomainu savu siltos motocimdus pret plānākiem. Netālu no Bratislavas piestāju pie lielas hidroelektrostacijas, lai nofotografētos uz zilās Donavas fona. Tā kā diena sliecas uz vakara pusi, tad nolemju sameklēt nakšņošanas vietu kaut kur pie Bratislavas, un pilsētu apskatīt otrā rītā, lai telti un pārējās paunas varētu atstāt kempingā, nevis kaut kur pilsētas centrā uz motocikla, kur tām manas prombūtnes laikā diezgan droši varētu pieaugt kājas. Pārdesmit kilometru aiz Bratislavas ceļa malā ieraugu kempingu un priecīgi dodos pieteikt savu ierašanos. Tomēr mans prieks par veiksmīgo atradumu pazūd kā nebijis, līdzko man tiek paziņots, ka diemžēl šovakar es šeit nevarot palikt, jo kempings esot rezervēts kaut kādam kara veterānu saietam. Aptveru, ka cita kempinga meklējumi draud izvērsties diezgan nogurdinoši un pamatīgi ievilkties, ar izmisuma pilnu sejas izteiksmi stāstu saimniecei, ka man, manai teltij un motociklam pietiktu ar pāris kvadrātmetriem kaut kur visdziļākajā kempinga teritorijas nostūrī un es, nudien, nevienam netraucētu. Tas nostrādā, saimniece sazvana kādu citu augstāk stāvošu spēku, un man tiek ierādīta vieta biezā, garā zālē aptuveni 20 metru no tualetēm. Cik maz vajadzīgs pilnīgai laimei! Iestīvēju moci zālē, atbalsta kājiņa grimst mīkstās smiltīs, ātrumā sameklēju koka zaru, uz kā atstutēties, un uzslienu telti. Kad darbs padarīts un, tā teikt, pirmās vajadzības apmierinātas, var doties sabiedrībā. Izrādās, tā saucamais veterānu saiets pulcē visdažādākos cilvēkus no Slovākijas, Austrijas un Vācijas, kuri fano par 2. pasaules kara militāro tehniku. Vienvārdsakot, cilvēki sapulcējas, trīs dienas komunicē, dzer alu, braukā ar kara laika autiņiem un motocikliem un bauda dzīvi. Nopērku alu un ķiplokmaizi, iejūku veterānu barā un ar prieku izmantoju iespēju pakomunicēt vāciski, krieviski, čehiski, safotografēties, izvizināties pa tuvējo mežu, uzspēlēt uz akordeona Es nenācu šai vietā un uzdziedāt kopā ar šo raibo kompāniju.

Piektā diena

Nākamās dienas rītā atstāju telti un guļammaisu kempingā, lecu savam rumakam mugurā un dodo apskatīt Bratislavu. Iebraucu centrā un, ilgi nedomājot, izmantoju motocikla priekšrocības, noparkojoties zem kāda tilta šaurā jo šaurā vietiņā starp automašīnām tieši pie Bratislavas pils mūriem.

Vairākas stundas paiet, klīstot pa Bratislavas vecpilsētas ieliņām un pils pagalmiem. Pēc pilsētas apskates dodos atpakaļ uz kempingu, sapakojosun dodos ceļā – atpakaļ uz mājām – Čehiju. Paldies un uzredzēšanos, Slovākija! Manā priekšā ir vēl viena nakts, pāris simtu kilometru, kalni, meži, pļavas, pilsētas un ciemati...un piedzīvojumi. Uz Slovākijas un Čehijas robežas iemūžinu sevi pie abu valstu robežzīmēm. Kilometrs aiz kilometra, ciemats aiz ciemata – nu man ceļojums turpinās gar Čehijas dienvidu robežu. Kādā robežpilsētiņā mazliet nomaldos un nejauši iebraucu Austrijā. Paskat tik - pirms pāris gadiem šāda nejaušība robežkontroles dēļ nemaz nebūtu iespējama, bet tagad – visi ceļi vaļā! Pat nepamani, ka esi iebraucis citā valstī. Atkal ir kļuvis manāmi vēsāks. Nolemju pārnakšņot kādā kempingā pie vienas no lielākajām ūdenstilpēm Čehijā – Lipno ūdenskrātuves. Šoreiz nakšņošanas vietas atrašana nesagādā itin nekādu problēmu – ieripinos kādā kempingā ezera krastā, kur neviens pat tā īsti nepamana manu ierašanos. Kad eju noskaidrot cenu un samaksas kārtību, saņemu atbildi, lai slienot telti, kur vien tīkot, samaksāšot rīt prombraucot. Izmetu slaidu loku pa kempinga teritoriju un izvēlos vietiņu pie kāda bērza. Sēžu teltī, atzīmēju piezīmju blociņā dienas piedzīvojumus, lūkojos uz ezeru, ieklausos kaut kur tālumā esošā dunoņā un ēdu siermaizi. Ak, šīs sviestmaizes! Nezinu, kādēļ, bet šādi ceļojot, ieturēties kafejnīcās vai restorānos man itin nemaz negribējās, pietika ar pāris sviestmaizēm, jogurta kārbiņu un šokolādes tāfelīti enerģijai. Tuvojoties tumsai lienu guļammaisā ar domu, ka, ja man un mocim viss turpināsies tikpat veiksmīgi (tfutfutfu), rītvakar jau gulēšu baltos, mazliet apdilušos palagos manās Prāgas kopmītnēs. Naktī pamostos un dzirdu, ka manas aizdomas ir apstiprinājušās – vakarā tālumā saklausītā dunoņa ir pietuvojusies, un zinu, ko, tas nozīmē – mana pēdējā ceļojuma nakts draud pārvērsties pamatīgā negaisā. Atliek vien gaidīt. Sagaidu arī – ezers sākt šalkt aizvien spēcīgāk, pāri ezeram tuvojas lietusgāze. Lietus lāses, sākumā retas, pret telts jumtu sāk sisties arvien biežāk un spēcīgāk, un tad jau negaiss ir klāt – visapkārt zibeņo, pērkoņo un gāž tā, ka šķiet – ar visu telti tikšu ieskalota ezerā. Tomēr tas nenotiek, pēc vairāku stundu plosīšanās negaiss ir prom, un es jau nezkuroreizi nopriecājos, ka, pateicos rūgtajai pieredzei (kad kādā no iepriekšējiem ceļojumiem pēc lietusgāzes nakts vidū teltī pamodos peļķē), neesmu skopojusies ar labas, pamatīgas telts iegādi. Telts – tā ir svarīgākā lieta ceļojumā, tā uz kādu laiku ir tava māja, tavs cietoksnis un patvērums.

Sestā diena

No rīta pamostoties konstatēju, ka ārā vēl aizvien pamatīgi līst, un acīmredzot mana ceļojuma pēdējā diena izvērtīsies visai slapja, jo nomācies ir pamatīgi. Neko darīt – uzgaidu, līdz lietus lāses kļūst mazliet retākas, ātri sapakojos un dodos projām. Pie iebraukšanas barjera ir atvērta, būdiņā pie barjeras neviens nesēž. Uzgaidu pāris minūtes, bet, tā kā neviens par mani neliekas ne zinis, tad domās pateicos šai vismīlīgajai bezmaksas vietai un – aidā – ceļā! Šodien jāpieveic pēdējais ceļa posms cauri kalnajiem, tumšajiem Šumavas Nacionālā parka mežiem un Krušne kalniem (Krušne Hory). Kā jau gaidīju – lietus nepārstāj līt, bet brīžiem pieņemas spēkā. Pēc pāris stundu braukšanas jūtu, ka mans vecais hidrotērps savu mūžu ir nokalpojis un nepavisam vairs nav uzdevumu augstumos. Pie tam, tā kā biju paļāvusies uz šo večuku, tad neesmu paņēmusi līdzi arī motojakā un motobiksēs iepogājamo ūdensnecaurlaidīgo oderi, līdz ar to jūtu, ka manas bikses lēnā garā kļūst aizvien mitrākas. Apstājos kādā benzīntankā. Pateicoties mitrumam un drēgnumam, beidzot sāk prasīties pēc karstas zupas. Pasūtu gulaša zupu un pāris kartupeļu pankūkas (bramboraky). Oficiante uz mani līdzjūtīgi noskatās un novēl laimīgu ceļu un uzmanīgu braukšanu. Nu nav jau tik traki. Mierinu sevi, ka neesmu tak no papīra, un šī ir pēdējā ceļojuma diena, tā ka man patiesībā ļoti ļoti veicas.

Tā nu, ik pa brīdim apspiežot ķecerīgo domu mest mieru un doties taisnā ceļā uz Prāgu, aizkuļos līdz Vācijas robežai un, protams, nofotografējos. Kamēr ņemos ap fotaparātu, daži vācu motociklisti piestāj un apvaicājas, vai man viss kārtībā. Garastāvoklis uzreiz uzlabojas.Lietus ir mitējies, un braucienā, atbalstoties pret motocikla kāpšļiem, ik pa brīdim piepaceļos uz kājām, lai ceļavējam pūšot, mēģinātu izžāvēt bikses. Paskats droši vien jancīgs, bet tas man arī izdodas. Gandrīz sausās biksēs esmu nokļuvusi Čehijas ziemeļu daļas kalnos, un asfalts šeit jau brīžiem sāk atgādināt Latviju. Kratīklis tāds, ka šķiet - motocikls sadalīsies daļās, un es arī. Tomēr pievarēju arī šo ceļa posmu – kalnu sniegtais brīnišķīgais pārdzīvojums ir simtkārt spēcīgāks par sīkām grūtībām. Netālu no Čehijas pilsētas Homutovas atkal nokļūstu uz lieliskas, platas šosejas. Ceļmalās lepni izslējušies vairāki vēja ģeneratori – vējš šeit ir tik spēcīgs, ka koki jau kopš bērnības aug šķībi un veido ārkārtīgi interesantu ainavu. Mans ceļojums tuvojas nobeigumam. Vēl pēdējo reizi uzpildu bāku un dodos uz ceļojuma sākumpunktu – Usti nad Labem. Tomēr, kā par spīti, pēdējos 15 kilometrus garā ceļa posmā tiek veikts ceļa remonts, tāpēc satiksme uz Prāgu tiek novirzīta no tuvumā esošās Teplices pilsētas. Samierinos un dodos uz Prāgu. Bez 15 kilometriem savu mērķi esmu sasniegusi – esmu veikusi ceļojumu apkārt Čehijai un Slovākijai, sešās dienās uz motocikla pieveicot 3300 kilometrus!

Prāgā ierodos diezgan pamatīgi nosalusi, bet ar neaprakstāmu laimes un gandarījuma sajūtu. Sajūtu, kura tāpat kā manas ceļojuma atmiņas un mīlestība pret abām Viduseiropas valstīm paliks pie manis uz visu mūžu. Tā ir manta, ko kodes un rūsa nemaitā, viena no nedaudzajām vērtībām uz šīs zemes, kurā patiesi ir vērts ieguldīt laiku, naudu un enerģiju.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais