Zebrus

  • 1 min lasīšanai
... tā kā šī ceļojuma apraksts no draugiem.lv iztvaikoja tikpat ātri kā peļķe pagalmā šajā vasaras svelmē, pacentīšos kaut aptuveni to atjaunot... Vai ikkatrs, kas kaut reizi būs braucis pa Liepājas šoseju, aiz Kaķeniekiem būs pamanījis norādi uz Zebrus ezeru. Varbūt dažs pa šo ceļu arī iebraucis, pamanījis visai apdzīvotu stāvvietu ezera krastā, konstatējis, ka tur nekā īpaša nav... ... un tur tiešām nekā īpaša nav, ja vien galva nav pilna ar nostāstiem par īpašajiem mākoņiem un dambi ezera dzelmē... ... īstais Zebrus jaukums ir tā ziemeļu krasts ar Ezerlūķu pilskalnu un septiņiem (lāgiem varbūt vairāk, lāgiem mazāk) avotiem, kas no stāvkrasta ietek ezerā. Sapņotājs atminēsies senus laikus, kad turp klimtuši Baltie tēvi, un katra avota ūdeņam bijuse sava nozīme, prastāki ļaudis atkal papriecāsies par saules zaigošanos un ūdeņa jaukumu. Un nav jau nemaz tik daudz ezeru Latvijā, kuros vienviet ietek tie septiņi avoti... Vissakarīgāk tam visam jaukumam ir pietikt no Bikstu puses un tad čāpot kājiņām. Uz Zebrus ezeru ir jauki doties pēc Pokaiņos būšanas - gan tiem, ka tur mute no brīnumiem palikuse vaļā, gan tiem, kas neticībā pieri saraukuši. Tad sanāk ceļot gar Slagūnes veco skolu, kuras bēniņos reiz Ieviņu Kārlis egļu dēļus vijolēm kaltējis. Jebšu tieši Slagūnes pusē tās egles augot, kas vijolēm ģeldīgas. Un tas jau ir tas pats Ieviņš, kas gan Pokaiņu, gan Zebrus īpatnumu samanījis un grāmatās aprakstījis...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais