La bella Sicilia

  • 5 min lasīšanai
  • 39 foto
Ir pagājuši jau divi mēneši kopš brauciena uz Sicīliju, bet es vēl domās bieži atceros pavadīto laiku uz šīs skaistās salas Bet sākās viss tā: Kādā aukstā ziemas vakarā ar sievu malkojot vīnu sākām štukot uz kurieni varētu aizceļot šogad, versijas bija dažādas, bet kaut kā vienā brīdī nonācām līdz Sicīlijai, kaut gan iepriekš tā nekad nebija figurējusi, kā vēlamā ceļojuma galamērķis, bet doma ļoti iepatikās un sākām plānot, vākt informāciju, pasūtīt biļetes, rezervēt viesnīcas un auto. Un tā pavisam nemanot pienāca 6.oktobris, kad jādodas uz lidostu, jau savlaicīgi izsaukuši zaļo taksīti, atstājam mazo dēliņu gādīgās vecmāmiņas uzraudzībā, kurš ar loti skumīgām actiņām noraugās, kā senči ar lielām somām iekāpj svešā mašīnā un aizbrauc viņam nezināmā virzienā. Dažas stundas paiet lidojumā līdz Milānai, pēc tam dažas stundas lidostā gaidot nākamo lidmašīnu uz Katāniju, un nepaiet ilgs laiks, kad esam jau Katānijā, izkāpjot no lidmašīnas sajūtam silto tveici, pēc Latvijas +7 grādiem pārņem patīkamas sajūtas, nokārtojam formalitātes un pēc pārdesmit minūtēm jau esam saņēmuši auto atslēgas varam patstāvīgi uzsākt ceļojumu, pirmie pārsteigumi ir jau pēc dažu kilometru nobraukšanas, biju dzirdējis, ka satiksme Sicīlijā esot diezgan traka, bet ka tik….trakie mopēdisti lido garām pa abām pusēm, taisa kreiso pagriezienu no ceļa labās puses, sajūtas ir interesantas. Ar garmina palīdzību ātri un veiksmīgi atraduši hoteli, sasveicināmies ar īpašnieku, kurš ir mazs apaļš un omulīgs, bet ne vārda nesaprot angliski, tas gan nav šķērslis, jo tiekam gan pie istabiņas, gan saņemam akceptu, ka mūsu auto ir noparkots pieklājīgi, gan tiekam informēti par tuvāko restorāniņu, kur var paēst gardas vakariņas, restorānā arī neviens nerunā angliski, bet arī tas nevar būt par šķērsli, lai tiktu pie gardām vakariņām un vīna. Otrā rītā izmetam nelielu loku pa Katāniju, dodamies Taorminas virzienā, pēc stundu ilgas stumdīšanās pa mašīnu pārblīvētām ielām beidzot tiekam uz maksas lielceļa, un tad jau ātri vien esam Taorminā, un te jau sākas neliela maldīšanās, jo garmins šauro ielu labirintos ik pa brīdim apjūk, labi, ka ir siesta un uz ielām mašīnu praktiski nav, jo arī tūrisma sezona ir beigusies, izbraukājam Kastemolu, nopeldamies pie Isola Bella, izbraukājam ar atraktīvu itāļu puisi Roberto piekrastes grotas, un tad jau arī ir pienācis vakars un dodamies iekarot Taorminu, iekarošana beidzās ar pamatīgu maldīšanos tikpat pamatīgos vienvirzienu labirintos, vienā brīdī iela kļūst tik šaura, ka man nav pārliecības, ka tur var izbraukt, vēl vairāk tāpēc, ka nomas auto gabarītus vēl īsti nesaprotu, viena mopēdiste mums rāda lai nolokam spoguļus un braucam, nepārliecina, ieslēdzu atpakaļgaitu, gan jau lēnām izkulšos ārā, tad piebrauc otrs mopēdists, un lauzītā angļu valodā saka: It is posible, saku, ka nez vai, šis saka ok, I can drive, tik pārliecinoši, ka nevaru atteikties no piedāvājuma, čalis noloka spoguļus un izbrauc ar, vēlāk mums teiciens It is posible kļuva par brauciena hītu. Līdz izslavinātajam Taorminas amfiteātrim nonākam jau krietnā vakarā un protams ka tas jau ir slēgts, iestājies pamatīgs nogurums, dodamies atpakaļ uz jau pa dienu sameklēto naktsmītni, izdzeram vīnu. No rīta brokastojam uz terases, apkārt tāds miers un klusums, fonā kūp Etnas baltā galotne, kas ir mūsu šodienas galvenais mērķis. Izpētījuši karti, kā braukt Etnā dodamies ceļā, arvien augstāk un augstāk pa serpentīnu, pamanām pirmās lavas pēdas, un drīz esam augšā, apkārt paveras vairs ne tik acīm tīkams skats ja raugās uz augšu, tikai daudz izdedžu un pelnu. Nolemjam tikai nedaudz pastaigāties, bet nebraukt līdz pašai augšai ar funikulieri, Etna laikam apvainojās uz mums par šādu lēmumu, un kamēr bakstījāmies ap mašīnu kā gadās kā ne, atslēgas paliek mašīnā un mašīna ir aizslēgusies….forši, skatos pa logu atslēgas redzu, bet klāt netieku, pēc trešā apļa ap mašīnu pamanu nelielu spraugu aizmugures durvju stiklā, ar nelielu piepūli padarām spraugu lielāku, savu roku izbāzt nevaru, bet sieviņas roka lien iekšā, un pēc brīža atslēgas jau ir rokā, laime pilnībā….no Etnas dodamies uz salas ziemeļu krastu pāri Nebrodi kalnu grēdai, līkumoti šauri kalnu celiņi, mazi trokšņaini miestiņi, fantastiski dabas skati, brīžiem liekas, ka braucam pilnīgi nepareizi, bet garmins ir apmierināts ar savu izvēli un mēs turpinām ceļu, pēc četru stundu braukšanas augšā, lejā, augšā, lejā…..sākumā skaitīju cik reizes esam uzbraukuši augšā un nobraukuši lejā, pēc tam skaits sajuka, līdz esam nonākuši salas ziemeļu krastā pie Giosisa Marea, kur kalna augšā ir mūsu nākamās naktsmītnes, atrodam recepciju, iečekojamies papļāpājam ar puisi, kurš izrādās viens no īpašniekiem, pastāstām mūsu piedzīvojumus, Fabio uzzinājis no kurienes esam braukuši ir diezgan pārsteigts, jo tūristi to ceļu parasti neizmantojot, atzinīgi novērtē mūsu izvēli un uzsauc pudeli vīna, kas ražots no viņu vīnogām, uzzinām, ka nero d’avola ir visbiežāk audzētā vīnogu šķirne Sicīlijā, vīns patiešām labs. Šovakar arī uzzinām, ko nozīmē īstas sicīliešu vakariņas ar četriem izcili garšīgiem ēdieniem, izdzēruši vēl vienu vīnu, pastaigājuši mēnesnīcā pa smaržojošu dārzu, dodamies gulēt, no rīta ceļos pirms saullēkta, jo Fabio teica, ka saullēkts ir ļoti skaists, tā arī ir, bildēs gan tik labi neizskatās, kā dabā. Apmeklējot Tindari un Cefalu paiet nākamā diena, šodien izmantojam arī siestu un nedaudz nosnaužamies, baudam kalnu mieru, klusumu un dievīgi gardās vakariņas nākamajā agriturismo. Monreāle, Sadžesta kāpiens uz kārtējo grieķu teātri diezgan augstu kalnā un vēla pēcpusdiena jau klāt, iekārtojušies nākamajā viesnīcā, nolemjam doties uz 25km attālo Eriči un Trapani, meitene recepcijā saka, ka Eričē vakarā varot būt pavēss, bet uzzinājusi, ka esam no ziemeļu puses, smaida un saka, ka mums būs tieši laikā, kā arī ir, Eriče…ļoti romantiska un maziņa pilsētiņa 800m virs jūras līmeņa, mums tā iepatikās, ka negribējās doties prom. Nobraucam lejā uz Trapani, pilnīgs pretstats Eričei, nekādas romantikas, netīrība, troksnis un pamatīgs auto burziņš galvenajā ielā, kā teiktu kāds eks finanšu ministrs nothing spešl. Nākamajā dienā saprotam, ka esam nedaudz kļūdījušies plānošanā, jo pēc stundas brauciena pamanām miestu, kur mums ir rezervēts kārtējais agriturismo, pirmā diena, kad laiks ir nomācies un brīžiem pat smidzina lietus, tātad atpūta pie jūras arī nesanāk, nolemjam ņemt nākamās dienas plānu un braucam uz Agridženo tempļu ieleju un apmeklējam scala di turchi, skaisti. Atceļā uz Menfi piestājam ceļmalas krodziņā paēstu pusdienas, paņēmuši menu di turisti marea katrs pa vienai, jau pēc pirmā ēdiena saprotam savu kļūdu, jo ēdamā ir tik daudz, ka pilnīgi pietiktu un vēl paliktu pāri, ja ņemtu vienu komplektu uz diviem, pieēdušies jūtamies, kā divi mazi sivēni kuri knapi var pakustēt. Aizbraucam uz savu agriturismo, meitene recepcijā ilgi skatās uz mūsu pasēm un neizpratnē jautā, kas tā ir par valsti no kuras esam ieradušies, viņa tādu nosaukumu dzirdot pirmoreiz, izstāstām kur un kas ir Latvija. Noliekam somas atpūšamies un nolemjam sameklēt kādu veikalu tuvējā miestā, kas izrādās pilnīgi bezcerīgs pasākums, jo svētdienās pa dienu tur nestrādā pilnīgi nekas, ieskaitot benzīntankus. Vīnu nopērkam savā agriturismo, kas nodarbojas ar vīnogu audzēšanu. Nākamajā dienā apmeklējam divas normāņu pilis jūras krastā pēc tam dodamies uz Piazza Armerina, kur ir romiešu villa no kuras palicis nav gandrīz nekas, izņemot izcili skaistas grīdas mozaīkas, aizbraucam arī līdz Ennai, kuru gan apskatam tikai pa gabalu. Vakarā ēdam vakariņas pilsētiņas centrā, pēc tam mēģinām sameklēt kādu pārtikas veikalu, kas izvēršas par klaiņošanu pa šaurām ieliņām, jo veikalu ir daudz, daži vaļā, daži jau ciet, bet starp tiem nav neviena pārtikas veikala, tikai večuks pie baznīcas tirgos dārzeņus, kur viņi pērk pārtiku mazajās pilsētiņās vēl arvien ir mīkla priekš mums. Mūsu naktsmītnē, kas ir senlaicīga villa nedaudz ārpus pilsētiņas tiekam sagaidīti ar vīnu, ko sieviņa pa dienu ir sarunājusi ar gados cienījamu senjoru, protams lieki jau ir piebilst, ka pāris gados, kam pieder villa angliski nerunā nemaz, vēl tiekam pacienāti ar gardu kūku un senjoras brūvēto liķieri, limončelli vai kaut kas tamlīdzīgs, nav stiprs bet gards gan. Nākamajā dienā dodamies uz Sirakūzām, grieķu amfiteātris, romiešu amfiteātris, Dionīsa auss, Sandžovanni katakombas, vakariņas Ortigijas pussalā romantiskā restorāniņā, tā paiet mūsu pēdējā diena Sicīlijā, jo nākamajā rītā 10.00 sēžamies lidmašīnā uz Milānu, kur pavadam pēdējās divas mūsu ceļojuma dienas, Milānā ir +19 grādi, pēc Sicīlijas +30 liekas ļoti pavēss, vakarā ziņās skatāmies, ka Latvijā un Polijā plosās vētra. Par cik mūsu hotelis ir pilsētas centrā, tad pa divām dienām esam izstaigājuši visu pilsētas centru apskatījuši grezno domu, La Scala operu, Skforsēzes pili, Vittorio Emanuēla galeriju, pasmējušies par uzrakstu „mi govorim po russki” kažokādu veikala skatlogā un pieēdušies ceptus kastaņus. Atceļā lidmašīnā nospriežam, ka Sicīlijā vēl kādreiz noteikti atgriezīsimies.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais