Jāņi Serbijā un Melnkalnē

  • 4 min lasīšanai
Pirms brauciena, pētot te esošos ceļojumu aprakstus, biju izbrīnīta, ka nebija neviena paša par Serbiju – Melnkalni. Tas bija būtisks informācijas trūkums par šo neapgūto valsti, bet nebūt nemazināja vēlmi to iepazīt un izjust vēl tādu....tādu dabisku un nesamaitātu. Šobrīd gan arī te viss mainījies:) Šim piedzīvojumam bijām pieteikušās četras draudzenes, kas ir jau pārbaudīta un viennozīmīgi atzīta par labāko kompāniju ceļojumam. Pavadīt Jāņus svešā zemē, bija pilnīgi apzināts lēmums, kas deva citu skatījumu uz svētkiem un rituāliem. Ceļojums vēl ar visām pašmāju rūpēm galvā, bet viennozīmīgi labu noskaņojumu un piedzīvojumu kāri sākas 6 no rīta. Laiks jauks un mūsu plakanā ainava aiz loga turpinās trīs dienas. Brauciens ar autobusu nav no tiem vieglākajiem, bet.....nu vienmēr ir daudzi bet :) Izbraucot cauri daudzām valstīm, kas nav mūsu galamērķis, beidzot parādās kalni. Tos ieraugot, pieslēdzos ceļojumam ar visu savu būtību. Viss, kas līdz šim bijis, paliek kaut kur prom laikā un telpā. Nekur nepazūd, bet atgriežoties, uz visu var tik mierīgi paskatīties!:) Kad nokļūstam Serbijas galvaspilsētā Belgradā, nepamet sajūta, ka visapkārt valda nabadzība, karš ir atstājis savu pēdu uz ēku fasādēm un sabombardētās ēkas neļauj to aizmirst. Dažas ir restaurētas, bet dažu liktenis nesakārtoto īpašuma tiesību dēļ, neskaidrs. Amerikāņu idejas - ierīkot tajās viesnīcas, šķiet mulsinošas, bet iespējams, ka tūrisma dēļ var paciest ne to vien. Organizētās vakariņas Belgradas restorāniņā izgāžas tā īpašnieka alkatības dēļ. Tā nu sagadījās, ka bijām palikušas bez dināriem un nevarējām nopirkt pat ūdeni (restorānā tika atnests hlorēts krāna ūdens ar ledu!). Naksnīgajā pilsētā meklējām veikalu, kurā norēķināties ar karti. Atradām, sapirkāmies, bet nu veikala kasiere šķiet dzīvē nebija redzējusi čipkarti! Ilgi un dikti to mocīja, vilka cauri, spaidīja pogas. Mēs, kas nebijām kartes īpašnieces, jau bijām pamirušas no šausmām. Viss beidzās labi, pateicoties kādam vietējam puisim, kas nedaudz runāja angliski un saprata karšu sistēmu! Pēc nervus kutinošās iepirkšanās, pastaigājoties devāmies uz savu viesnīciņu. Pa ceļam skaistas, izgaismotas ēkas, parks. Pieejot tuvāk, parks pilns ar guļošiem cilvēkiem, neņemos apgalvot, ka bomži, lai arī ir tumšs un vēls. No izgaismotā nama, kas tā vien aicina, mūs aizbiedē klaiņojošie suņi. Nav patīkami tik aplektām, tāpēc ,ko kājas nes ļoti lēni kustamies prom. Nav vēlēšanās noraut trakumsērgu Belgradā!! Nākamajā rītā saņemam pases un dodamies uz Melnkalni. Šobrīd tā ir atdalījusies no Serbijas un ir neatkarīga valstiņa. Lai arī pagājušas tikai dažas nedēļas kopš šī notikuma, robeža jau ir uzcelta un pases tiek pārbaudītas. Visām manām draudzenēm un vēl dažiem autobusa biedriem pases tiek atņemtas stingrākais pārbaudei vai izpētei. Kāpēc? nav ne jausmas! Pēc albānietēm un čigānietēm ,no kā valsts mēģina izvairīties, viņas nudien neizskatījās!:) Informācijai varu piebilst, ka Belgradas un Melnkalnes viesnīcās mums tiek atņemtas pases, lai iereģistrētu visus mūsu datus. Tās tiek atgrieztas tikai izrakstoties no viesnīcas. Pirmajā reizē biju šokā un gatava plosīties, bet nu galvenais, ka pases tika atgrieztas. Bet drošības sajūta bija pamatīgi iedragāta, lai arī ņemam vērā, ka tur taču nesen bijusi pavisam cita valsts iekārta un dzīve. Melnkalne ir ļoti skaista valsts. Kalni, smaragdzaļas un tirkizzilas upes, silta Adrijas jūra, ziedošas granātābeles, oleandri un lielas palmas. Gaiss smaržo! Pa ceļam līdz mūsu galamērķa pilsētiņai Budvai apskatām ļoti daudz objektus un vietas. Pilsētiņā Žabļakā bija noorganizēts raftinga (ar gumijas laivām pa krāčaino upīti) brauciens. Tika solīts mierīgs brauciens ar plostu pa upi. Kad atbrauca mūsu vietējie pasākuma organizētāji un sāka dalīt glābšanas vestes un ķiveres, sapratu, ka tik vienkārši viss nebūs. Izbraucām Taras upes kanjonu, sajūtas neaprakstāmas, upe strauja, skaista, tilts pār to liekas tiek turēts ar neredzamu roku. Mēs bijām sajūsmā! Pat ar nelielu mazuma piegaršu. Tas gan atkarīgs tikai no laivas, komandas un vietējā laivinieka, kurš stūrē laivu. Bija grupa, kuras laiva laida gaisu un visi tās pasažieri sēdēja līdz ceļiem ūdenī. Tantuki, kas tik ņipram braucienam nebija gatavi, lūdza piestāt un laist laukā. Pēc brauciena pamatīgas vakariņas, kas ietilpst cenā un bija pašā laikā. Ēd gan viņi gaļu, gaļu un vēlreiz gaļu. Trīs gaļas ēdieni un trīs vārītu kartupeļu pusītes uz tiem:) Kartupeļi ir tikai piedeva, nevis pamatēdiens. Veģetāriešiem tiešām grūti pārvarēt šo ceļojuma daļu. Svētā Stefana sala, kas ir pēdējais objekts pirms Budvas, ir skaista tikai pa gabalu. Budvā tiekam sadalīti pa apartamentiem. Nezinām, kur nokļūsim un vienubrīd grupas vadītājs mūs izlicis uz ielas, taisās braukt prom, mūs atstājot bez mazākās nojausmas, kas mums atbrauks pakaļ un uz kurieni vedīs. Stāsts ar starpgadījumiem, bet mums tomēr veiksmīgi atbrauc pakaļ vietējais tūristu sagaidītājs un aizved mūs uz apartamentiem pašā vecpilsētā. Tāda fīča mums ir laikam vienīgajām, pārējiem no savām apmešanās vietām līdz vecpilsētai jāiet 10 minūtes, bet mēs tajā dzīvojam! Divas brīnišķīgas istabiņas, vannas istaba un kondicionieris. Burtiski 5 soļi no mājas ir pludmale, restorāns ar skatu uz pludmali, kur baudījām vakariņas katru vakaru. Cenas visiem jūras brīnumu ēdieniem ir tik pieņemamas, ka citādi nemaz nav iespējams!Un ar šausmām skatījāmies uz visiem tiem cilvēkiem, kas tur pārtika no fast foodiem! Budva.....tā paņem gabaliņu no sirds. Nav spoža, nav izcili komfortabla, bet spēj paņemt ar savu dabiskumu, nesamaitātību. Tas gan ir tikai brīdis, kas jātver, jo tūristi no Krievijas savu artaviņu tajā jau ir daļēji ielikuši. Mēs tiekam uztvertas kā krievietes, ukrainietes un esam laimīgas ,kad kāds mūs notur par zviedrietēm, jo tādu Latviju neviens nezin. Tiem, kas vēlas baudīt naktsdzīvi, tas iespējams tik līdz vieniem. Vienos visas mūzikas apklust un pilsēta paliek tukša no cilvēkiem, šķiet pamesta un spokaina. Ejot gar piestātni var sarunāties tik ar savu ēnu. Ir arī divstāvīga izklaides vieta, bet jāiegaumē, ka cilvēki, tur dejo tikai savās kompānijās ap augtajiem galdiņiem. Deju plača nav!! Nomainīt savu galdiņu nedrīkst, ja esi jau ko paspējis pasūtīt pie iepriekšējā. Laukā pa tām pašām durvīm, pa kurām iegāji, netiksi. Tiksi sūtīts caur pagalma izeju. Attieksme pret sievietēm arī īpaša. Lai nebūtu nekādu personisko piemēru, to vislabāk raksturo anekdote: Vīrs sēž uz ēzeļa, blakus iet sieva. Pretīm nāk kaimiņš un jautā, kurp šie dodas. Vīrs atbild – sieva apslimusi, vedu sievu pie ārsta. Tas gan ir tikai dažu vietu un notikumu atspoguļojums, tas gan ir tikai mans skatupunkts un mani ceļojuma biedri var ielikt te savējo, jo katrs jau gājām pa atšķirīgām takām un atšķirīgi visu vērtējām. Lai arī jāatzīst, ka vieni no maniem labākajiem Jāņiem mūžā! Bet vieni no, pārējie bijuši tepat Latvijā! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais