Identitātes meklējumi Marokā
|
Ilona Sābera
|
Neievīstītā realitāte
- „Tev noteikti ir jāredz tirgus!” nākamajā rītā saka Jonass. Nopilsētas asfalta mākslīgās vides nokļūstam paralēlajā realitātē, kurbrienot šauro, līkumoto taciņu dubļus, sajūtot letēs izlikto lētoaugļu, garšvielu bagātības, un dzīvo vistu (kas acu priekšā tieknokautas) būra smaržas, apzinos šīs vietas pirmatnīgumu un īstumu.Eiropas normas nobāl marokāņu zemnieka letes priekšā, kur mušas aplidotikko ceptos saldumus un marinēto olīvu kaudzes. Cilvēki pērk, ēd undzīvo. Realitāte Marokā netiek ievīstīta plastmasas iepakojumā.„Redzēji šito tikko noķēra par hašiša pirkšanu,” Jonass rādauz policijas pavadībā vesto jauno cilvēku. Arī šī tipiskā Marokas preceir brīvi sastopama un lietojama.
Starptautiskais jaunietis
Jonass varētu būt tipisks marokāņu puisis, kas pabeidzisuniversitāti, savā jomā (būvniecības nozare) neatrod darbu un strādāinterneta kompānijas palīdzības dienestā, pieņemot zvanus un risinotproblēmas. „Man patīk palīdzēt cilvēkiem,” viņš smaidot saka un balsīdzirdama pašironija. Tikai misjē un madam, kas viņam zvana noFrancijas, nezina, ka runā ar marokāņu puisi Kasablankā nevis Parīzē.Franču kompānijas izvieto savus „zvanu centrus” (call center) Marokā,kur vietējie no okupācijas laikiem brīvi pārvalda otro valodu – franču.Arī Jonasa draugi strādā līdzīgos darbos. Puiša tēvs ir pārliecinātsislāma reliģijas praktizētājs, dēls, turpretī, ir pārliecinātsdumpinieks, rokmūziķis un starptautiski domājošs jaunietis. Un šiedažādie pasaules skatījumi ļoti saasina paaudžu konfliktu. CS Jonasamir kā saikne uz ārpasauli, ar kuras palīdzību satikt līdzīgi domājošusEiropas un Amerikas jauniešus. Jonasam ir divi vecāki brāļi, no kuriemviens strādā Marokas vēstniecībā Kanādā, un jaunākā māsa, kas 22 gaduvecumā ir precējusies, viņai ir maza meitiņa, un viņa gaida otro bērnu.No rīta pēc brokastīm viņa vienkārši tāpat man uzdāvina tirkizzilukaklarotu, jo tā piestāvēšot pie zilā krekliņa, kas man mugurā.
Marokas vīzija
Krāsas pretimnācēju sieviešu garajos, augumu nosedzošajostradicionālajos tērpos un galvas lakatos (fular). Atkritumi izmētātivisā ielas garumā. „Marokā mēs sakām, ja tu nomet uz zemes papīru, taddod darbu otram cilvēkam,” nosmej mans biedrs. Izrādās, ka otrs cilvēksir tikpat slinks, kā pirmais, kas nosvieda papīru. Debesskrāpji arglobālo zīmolu logo. Nodrupušās mājas nabadzīgajos kvartālos, kas pat nav sakārtotaskvartālos, bet vienmērīgi izkaisītas pa visu pilsētu, izvietojušāsblakus ofisiem un skaistajai Hasana II mošejai, no kuras paveras skatsuz okeānu. Puišeļi, kas dzenā futbolabumbu. Jaunas meitenes ar galvas lakatiem un universitātes mācībumateriāliem rokās. Pilsētas haoss. Zebras neeksistē. Autobusi, kas sākbraukt, lai arī sievietes ar bērniem vēl kāpj iekšā.
Grūti pierast pie marokāniešu laika izpratnes. Ar Jonasu un viņadraugiem pavadām, kādu gaidot, vai vienkārši tāpat, ilgas (eiropiešunozīmē – bezmērķīgas) stundas lētajās, piesmēķētajās kafejnīcās (kurāsdrīkst atnest savu ēdienu un ēst, drīkst pīpēt un drīkst pīpēt zāli) vaivienkārši esam ielās. Jaunieši bieži laiku kopā pavada šādi. Marokāņujaunā paaudze nav izteikti reliģioza. Arī sieviešu īpatsvars, kasiegūst augstāko izglītību, palielinās. Satieku meiteni, kura mācāsuniversitātē sociālās zinātnes un paralēli arī strādā „zvanu centrā”.Vairākums jauno marokāņu brīvi pārvalda franču valodu, kas tiek apgūtaskolā, kā arī studijas notiek franciski. Franču un angļu valoda tiempaver ceļu uz rietumu pasaules kultūru. „Es gribu mainīt Maroku. Taivairāk jālīdzinās Eiropai. Un vidusskolā jāmācās tikai franciski,”maksimālistisku un radikālu viedokli pauž Jonass.
Kolektīvās kultūras ciešanas
Atgriežamies otrajā vakarā mājās no pilsētas. Istabā, kuriepriekšējā naktī paliku es, uz gultas sēž Jonasa tēvs sapīcis skatāsuz dēlu. Viņam ir skarba arābu seja. Viņš runā maz. Jonass izmisīgimēģina skaidrot savu taisnību arābiski, ignorējot manu klātbūtni, līdzbalss aizlūst. Asaras marokāniešu puiša acīs. Manas jakas un dvielis irsakrāmēti un nelielais koferis aizvērts. Jonasa māte man to pasniedz.Mātes sejā lasāma labvēlība un marokāņu sieviešu spēks, un dzīvespieredze. Viņa mani sabučo un priecājas par maniem mēģinājumiem izrunātarābiski „uz redzēšanos”. Ar Jonasu izejam pa durvīm. Seko viņa brālisun brāļa sieva, kuri pagalmā ilgu laiku cenšas klusināt zēna sakrājušosemociju izlaušanos.
- „Piedod, ka tev tas jāredz,” Jonass saka, kad esam izgājuši uzielas un dodamies uz viņa drauga mājām (kurš arī ir no CS). „Tāds irmans tēvs. Lai arī, ko es darītu, viņš nav apmierināts. Es cenšos būtlabs dēls. Cenšos darīt viņam pa prātam. Es viņu mīlu. Kad viņš bijaslimnīcā, katru nakti biju pie viņa…Man sāp, ka viņam neesmu gana labs.”
Vairāk:
http://semiotikespiezimes.wordpress.com/2009/12/04/identitates-meklejumi-maroka/
