Briseles mirkļi.. (27-29.11.2009)
|
Ilze Bruņeniece
|
Viss sākās ar žurnāla Čemodāns novembra numuru.. un mazu mazu 12 rindu rakstiņu par Sablonas noktirnēm Briselē. Tagad vairs pat nevaru pateikt, kas tieši mani tajā ieinteresēja, bet es uzbūru acu priekšā bildes ar lampiņām un gaismiņām, Ziemassvētku noskaņu un visām tai piederošajām blink-blink lietiņām.. un nez kāpēc šoreiz man tas nelikās ne banāli, ne lēti, bet tieši kā radīts fotogrāfēšanai un izbaudīšanai. Nākamais solis jau bija ryanair.com, kur ,man par prieku, bija iespēja tikt pie salīdzinoši lētām biļetēm (15 LVL turp atpakaļ). Ilgi nedomājot - tiku pie biļetes un sāku sapņot par braucienu... Gatavošanās gan tikai nozīmēja naktsmāju sarunāšanu (visi piederam pie mazliet trakajiem Couchsurferiem, kur arī atradām Enriko) un draugu aptaujāšanu par vietām, ko ir vērts apskatīt.. Jo biju tiešām pārliecināta, ka Briselē man, kas skolā mākslas vēstures stundas ne īpaši aktīvi apmeklēja, īsti nekā cita interesanta, kā minētais tirdziņš, nebūs.. Bet viss beigu beigās bija pavisam savādāk..
27. novembris pienāk pavisam nemanot, pagājušajā nedēļā tik saprotu KĀ skrien laiks.. Nesplēpšu, ka esmu ļooti laimīga par faktu - piektdienā varu gulēt līdz 9iem, jo lidojums tikai pa dienu! Lidosta, vecā labā Ryanair lidmašīna, another on time flight un esam jau nolaidušās Beļgijā.
Biļešu pārdevēja.
Kā jau biju lasījusi citu ceļotāju stāstos, no Brussels (Charleroi) lidostas uz centru iespējams tikt 2 veidos - ar autobusu vai vilcienu. Mēs šoreiz izvēlamies autobusu, lētāko sarežģīto ceļu meklāsim nākamreiz. Pie ārkārtīgi kolorītas biļešu pārdevējas iegādājam turp-atpakaļ biļeti par 22 EUR.. Paspējam papļāpāt par to, kādas naudas zīmes mums katrai labāk patīk vai nepatīk, vienojamies par kopīgām simpātijām 50 EUR banknotei, nu tā nonāk pie viņas, es saņemu improvizētu pliķi ar to pašu naudas zīmi par to, ka man nav precīzas naudas, un sīknaudu man viņa atdod ar gandrīz neviltotu zaudējuma un sāpju izteiksmi sejā un vaidu: Oh, my change!!Staro Brisele.Autobus uz centru aizvizina apmēram 45 minūtēs, bet ja godīgi - pulkstenī neskatos, tā ir informācija, kas pieejama pie stenda. Vakars Briselē tuvojas tikpat strauji kā Rīgā, viss ir tieši tikpat pelēks.. Un man piezogas īsts latvieša prieciņš - mēs neesam vienīgie, kas dzīvo palēkajā gadalaikā. Manas pārdomas gan pārtrauc beļgu izdomas rezultāts - rūpniecības nolūkos būvēts tornis nevis lepni stāv savā pelēcībā, bet ir greznots Staro Rīga (Brisele) stilā ar sarkanām lampiņam un krītošu a la ķļavu lapu ēnu spēlēm.Neatlaidīgs lietutiņš.Esam klāt - tas nozīmē, pilsētas centrā, pie Gare du Midi (Dienvidu stacija). Pēc kartes iepriekš izpētījušas, ka mūsu mājas turpmākajām 2 dienām ir kādu 20 minūsu gājiena attālumā, esam saņēmušās drosmi turp doties kājām. Mūsu apņēmība gan mazliet noplok ne pārāk veiksmīgi meklējot ielu nosaukumus (tur nav pat krustojuma, kur nu vēl plāksnītes ar kādiem nosaukumiem), lai noorienētos, un smalkais un neatlaidīgais Briseles lietus to piebeidz pavisam. Tieši tik smalks, mazliet mainīgs un neatlaidīgs esot ļoti raksturīgs Briselei - to mums vēlāk pastāsta mūsu Briseles draugs Enriko. Viesmīlība un atsaucība.Briseles metro atkožam ātri, izkāpjam Porte de Namur stacijā. Atliek vien ieskatīties kartē, kad aiz muguras izdzirdam - franču un angļu valodā izteiktu jautājumu - Vai varu Jums kā palīdzēt? Jauka sieviete, kas iemieso internacionālo iezemiešu viesmīlību, laipnību un atvērtību tūliņ mums palīdz saprast, kur tad īsti atrodas meklētā iela un kā uz turieni tikt.Raiba publika.Ar Enriko esam sarunājušas randiņu netālajā krodziņā, ko vietējie sauc par Atome. Mums vēl ir mazliet laika, ārā vēl joprojām lēni līst, tāpēc ejam ievērtēt krodziņu. Gandrīz visi galdiņi aizņemti, bet tikai gandrīz - 1 priekš mums tomēr atrodas netālu no durvīm.. Apkārt redzam ļooti raibu publiku - angliski, franciski un beļgiski vārdi, teikumi un skaņas virmo mums apkārt. Viesmīļi pārsvarā ne Eiropas izcelsmes - sākot no ķīniešim līdz pat ārkārtīgi skaistam rasta-boy (man nu ļoooti patika) .. Šī atmosfēra, krāsas, dzīvīgums, skaņas un sajūtas mani apbur.Enriko.Instinktīvi nopētam katru ienācēju gaidot Enriko. Un nu jau viņš ir klāt - izskatās mazliet vecāks nekā gaidīju, maz atgādina tipisku itāli vai spāni, lai gan viņā esot kaut kas no abiem (un laikam jau tas kopā tieši tā arī izskatās). Iespējams pie visa vainojama Briseles ietekme, darbs Eiropas Komisijas institūcijā - no viņa staro inteligence un viņa humora izjūta ir tik savadbīga, joki reti un tajā pašā laikā - reti trāpīgi. Pēc pāris minūtēm viņš mūsu uzticību ir iekarojis, esam gatavas doties mājās.Pommes frites un Les Moules.Pēc īsas sarunas par tēmu, ko mēs gribam darīt, redzēt un paspēt, Eniko nospriež, ka - vai nu mums ļoti nepatīk Brisele vai neciešām tās iedzīvotājus, ja jau esam atbraukušas tikai uz 28 stundām. Taisnošanās un aizbildināšanās nelīdz. Atliek pierast pie viņa humoriņa.Tad nu stādam programmu, lai paspētu izjust kaut mazliet no Briseles. Nr 1, tieši uzreiz pēc dušas, mums šobrīd ir ēdiens!! Brokastis liekas tik senas un ir jau aizmirstas, savukārt pusdienas pa ceļam izpalika.. Enriko mūs ved uz Au Vieux Bruxelles (auvieuxbruxelles.com), kur mēs tiešām ļaujamies tipiskiem un nacionāliem Briseles vēderpriekiem. Nu es zinu kā izskatās un garšo Carbonnades à la gueuze, frites; Waterzooi de volaille aux petits légumes & frites; un Les Moules Leffe Blonde. Seafood bija viens no maniem must do, te tas piepildās - mīdijas esmu saēdusies kādam laiciņam vēl uz priekšu. Es tikai biju palaidusi garām Pomme frites, ko Briselē ēdot pie visa kā un vienmēr.Ko var izdarīt ar vecu Tirgus paviljonu?Pēc vakariņām pilniem vēderiem un labā garastāvoklī dodamies nakts ekskurijā pa Briseli. Enriko mūs vadā pa skaistām mazām ieliņām, plašiem laukumiem, gar fantastiskām ēkām, starp gaismām un ēnām, vientulību un burzmu. Pastaigas laikā ik pa brīdim noķeru arī kādu Enriko stāstu, tomēr bauda acīm ir lielāka. Kad visas ievērojamās vietas puslīdz apstaigātas, sākam meklēt kur atpūtināt kājas un nogaršot kādu no Beļgu aliņiem. Procesā ieklīstam īpatnējā ēkā (Cafe des Halles), kas manā atmiņā aizķēruesies ar savu NEparastību. Kādreiz bijis tirgus paviljons, Tagad.. Hmm.. Kā lai saka? ..ieejot pa durvīm redzu - placis aizpildīts ar galdiniem, pie kuriem sēdētāju nudien netrūkst. Gaisa te maz.. Izelpojuši. Gar vienu malu redzami tukši ofisi aiz stikla sienas (pa dienu tie reāli darbojoties). Halles galos pa bāra letei. Pašā zāles vidū - dīdžejs ar aparatūru un kāds jau pamazām arī mīņājas apkārt - tā kā dejot, tā kā ne.. Otrā pusē ierīkota kāda fotogrāfa fotoizstāde - 100 bildes no Eiropas ceļojuma. Tās sakārtotas uz izgaismotiem kubikiem visos varavīksnes toņos. Tur atrodam arī Liepāju un Rīgu. Ārā ejot vēlreiz pārlaižu skatienu - kaut kas te ir tāds.. nu SAVĀDS. Aizķērās.Kapučino, mājās gatavots.Rīts. Enriko no lejas stāva sauc, ka taisīšot sev kapučino, vai mēs arī gribam?! Gribam, gribam!! Un es vēl pie tam gribu redzēt, KĀ viņš to mājās pagatavos!! Ātra duša un no miega nu jau ne vēsts. Lielām acīm skatos.. Laikam gaidīju baigos brīnumus, bet nesagaidīju.. Enriko ir iegādājis piena putojamo krūzi (esmu tādu jau redzējusi Rīgā), to tad arī izmanto. Mums katrai tiek pa lielai krūzei gardas kafijas ar baltām piena putām un šokolādi pa virsu, brokastis mums tipiski Vidusjūras stilā - kafija ar cepumiem. Šodien plāni lieli, ilgi nekavējamies. Ciao, Enriko! Un esam prom. Karuselis un bērnības sajūta. Metro ir mans mīļākais transporta līdzeklis. Vismaz tur, kur tāds ir atrodams. Mirkis un mēs jau esam pilsētas otrā galā - pie Atomium. Liels, varens un iespaidīgs. Iekšā neejam un augšā nebraucam - pataupam naudiņu citiem priekiem. Ķeksītis ir. Tepat blakus ir Mini-Europa, tajā gan paviesojamies. Ja godīgi - šobrīd vairs nezinu, kāpēc tieši tāda ir mūsu izvēle. Izstaigājam, pabrīnamies par idejas autora izvēlētajiem objektiem (Barselonas simbols piemēram tur ir osta..). Ķeksītis vēl viens. Bet prieki mani gaida turpat pie izejas - pelēko dienu rozā cukurvates krāsā iekrāso karuselis. Uz mirkli sajūtos maza maza.. Un gribu to izbauīt. Par 3 EUR man neviens pat nedomā liegt to prieku sēdēt tumša, skaista kumeļa mugurā un traukties manās sapņu tālēs. Uz mirkli.NE Briseles vafeles. Lecam atkal metro (dienas biļete = 4,50 EUR) un braucam uz centru - Grand Place taču jāredz arī kamēr gaišs!! Tuvojas pusdienlaiks, kļūstam mazliet kašķīgas, gribas ēst, par 1 mērķi īsti vairs vienoties nespējam. Ok, saņemamies un mazliet paciešamies. Un katra pie sevis domājam, kur un ko pusdienās sev atļausimies. Pusceļā mūsu domas pārķer vafeļu smarža un mēs pakļaujamies pūļa efektam - mirklis rindā pie kioska un esam tikušas pie slavenajām vafelēm - ar pūdercukuru un ar šokolādi (2 un 3 EUR). Pūdercukurs nu ir visur, tikai ne uz vafeles. Par to, lai tiek arī garāmgājējiem, parūpējas nebēdnīgs vēiņš. Ar šokolādi nu ir nosmērēts degungals un ne tikai. Cīņa izcīnīta, sejā smaids, vēders uz brīdi apklusināts. Tikai vēlāk uzzinam, ka šīs ir tūristu vafeles, beļgu jā, bet ne Briseles. Kādas ir tās īstās - tā arī neuzzinājām. Nākamreiz.Dzeltenais busiņš. Vecpilsētas apskatē vēl ietilpst Mont des Arts un mūzikas instrumentu muzeja kafejnīca ar Briseles panorāmu (šeit tak ar ir jābūt iespējai kaut kur uzlīst vismaz gandrīz uz jumta!!). Mēs esam bijušas čammiņas un skatu baudītājas.. Un esam nokavējušas iespēju tikt augšā.. Nu neko darīt - plāns B - čurājošie pilsētas simboli. Pa ceļam gan no Mont des Arts saskatu ko līdzīgu panorāmai. Un pavisam burtiski top bilde ar dzelteno vafeļ-busiņu, kas izbojā kadru. Gaumes jautājums.You and me together forever! Pavisam netīšām, meklējot čurājošo puisīti, iekuļamies Rua des Bouchers (slavena ar zivju restorāniem). Jūras veltes te netrūkst. Un smaidīgu puišu ar ne. Manai draudzenei tiek draudziņš, kas viņu apķer un sāk stāstu par to, kā vēderā jūt rodamies mīlestību. Es tieku pie ne mazāk romantiska tumšas krāsas pielūdzēja, kas tomēr ir tiešāks savos izteikumoes un jau paredz mums nebeidzamu kopdzīvi. Iebildēju viņus zivju resorānu un svaigo jūras velšu fonā savos Briseles iespaidos.Nekādu pārsteigumu. Saprotam, ka Briseles Manhetena paliek citam Briseles apciemojumam un neatlaidīgi turpinam meklēt Manequen Pis. Meitenīti atrodam pavisam netīšām - liekas aizdomīgs kāds bariņš mazā sānieliņā. No puisīša ne vēsts, kā par spīti. Jau nolemjam to vairs nemeklēt un pievērsties man tik svarīgajām gaumīga ledusskapja magnētiņa medībām (ticiet man - tas kļūst arvien grūtāk ar katru ceļojumu. Kur pazūd pasaules gaumes izjūta??!!!). Laikam sapratis, ka labi nebūs, puika uzrodas pats un čurā uz nebēdu ietinies šallē. Ķeksītis ir. Pārsteigumu nav. Visi vēl joprojām čurā, visi vēl joprojām mazi. P.S. īpaši Lienei - par čurājošo suni mums neviens neko pateikt nevarēja. Kriek, Kwak, Delirium Tremens un Satan Gold. Pēdējais vakars Briselē. Un mēs vēl tā pa īsto neesam sapratušas kāds tad īsti tas beļgu alus ir. Pēc mazas kāju pūtnāšanas un piedzīvojumu atstāstīšanas Enriko, pošamies uz bāru. Enriko gan paredz, ka 2 no mums atpakļ nākt laikam nedomā, jo esam ielīdušas paīsos brunčos. Kārtējais jociņš. Ultime Atome šoreiz vēl pilnāks nekā iepriekšējā vakarā, bet galdiņu tomēr atrodam un es turpat uz vietas uz mirkli iemīlos smukajā rasta-boy, kuram tiek tas prieks visu vakaru mūs apkalpot un dabūt smuku dzeramnaudu. Sākam ar slaveno Kriek. Viesmīlis iesaka, ka mums uz 2 ar 1 pudeli būs pilnīgi pietiekoši. Nu ja tā saka tik smuks puika - ticam uz vārda. Kriek - viegls padzēriens (ap 3 grādi alkohola), no alus + ķiršu sula, garšoja gan pēc ķīmiska savienojuma, bērnu šampanieša, D Light vai kā tamlīdzīga. Nepietika. Pēc olīvām, chorizo un siera notiesāšanas ķeramies klāt dzērienkartei un izvēlamies dīvainākos nosaukumus no alus listes - Delirium Tremens un Satan Gold atmiņā palikuši vislabāk. Garšojam. Neesmu alus eksperte, bet bija tur gan švaki gan ļoti gardi aliņi. Un to iedarbiiba bija vēl pozitīvāka - smieklu krampji vaigos un vēderā, C vitamīns kādam mēnesim. Viss kā nākas! Mājupceļš ir stipri miegains - ceļamies agri, lai paspētu uz autobusu, kas mūs vedīs uz lidostu. Nepaspējam, jo mazliet apmaldamies metro un Gare du Midi ejās. Tā kā esam bijušas prātīgas un laicīgi, Enriko kapučino pavadītas, sākušas savu mājupceļu braucam ar nākamo autobusu, pārējo visu paspējam, pat ļoti.. Šoreiz atgriešanās mājās nav tik sāpīga kā no dienvidu zemēm, jo nav jāmaina klimats - šoreiz no pelēkā uz pelēko.. Un esam mājās! Kā redzat, nesanāca man ne tirdziņš, ne Ziemassvētki un arī pat ne kultūras vēstures mācībstunda. Vien Briseles mirkļu baudīšana un ķeršana. Un labi vien, ka tā..
