Pabūt vasarā un ziemā vienlaicīgi... jeb pabūt Tenerifē!

  • 10 min lasīšanai
  • 56 foto
Tenerife ir lielākā no 7 Kanāriju salām. Leģenda vēsta, ka esot bijusi arī astotā sala, kas mistiski pazudusi. Daudzi joprojām tic par salas eksistenci, kas dod vaļu fantāzijām par to, kāpēc šīs salas vairs nav. Kanāriju salas apvītas ar daudzām leģendām un mītiem. Protams, jau sen senos laikos daudzas leģendas izdomātas ekonomisku un militāru iemeslu dēļ, cenšoties pasargāt sevi no mantkārīgiem jūras braucējiem. Lai gan Tenerife ir ievērojami mazāka par Latgali, tomēr ar lielāko vulkānu Atlantijas okeānā. Tenerifē pavadījām neaizmirstamu nedēļu. Devāmies uz turieni oktobra beigās, kad Latvijā jau bija sadzeltējušas un nokritušas koku lapas. Līdzi brauca arī mape ar ievākto informācijas čupiņu, lai saprastu, ko īsti gribas redzēt un darīt. Ielidojam Tenerifē ap 18.00, un tā pārsteidz mūs tumsu. Liekas, ka mākoņi sabiezē arvien vairāk un gaidāms lietus, bet priekštats ir maldīgs. Nevienu dienu nelīst, un ir necerēti liels karstums. Brīžos, kad saule dāsni lutina, gaisa temperatūra sasniedz pat 30-32 grādus, bet vēli vakaros tā nekrītas zemāk par 22-23 grādiem. Kā saka vietējie iedzīvotāji, tad laiks esot tāds, kā jūnija, jūlija mēnešos, jo parasti ziemas mēnešos šeit ir vairāk mākoņu, esot mazliet vējaināks un vēsāks Jāpiebilst, ka ziemā dienas ir ļoti īsas – jau plkst. 18.00 paliek tumšs, bet gaisa temperatūra krasi nemainās, pat 23.00 vakarā varam iet peldēties, jo okeāna ūdens ir silts. Apmetamies vienā no galvenajām atpūtas un izklaides zonām Las Americas, kur paliekam salīdzinoši lētos un labos apartamentos – skats uz okeānu, baseins un tāda eksotika... Parēķinot Latvijas latos, tad nakts šajos apartamentos mums katram izmaksā 10 LVL. Līdz okeānam ir pāris minūšu gājiens, savukār otrpus ielai ir ērti sasniedzama satiksme. Lokācijas vieta ideāla. Pirmais rīts. Pamostos, jo blakus istabā jau gaišs. Sasodīts, esam vakar vakarā aizmirsuši izslēgt gaismu. Kā vēlāk izrādās, tā taču ir saule! :) Jau plkst. 8.00 saules stari laužas cauri aizkariem, bet atverot balkonu paveras pasakains skats uz okeānu, palmām un tālumā esošo La Gomera salu. Uzpūš svaigs okeāna gaiss un sejā „ieraušas” smaids: „Atvaļinājums ir sācies...”. Pirmo dienu pavadām iepazīstot apkārtni – mazās ieliņas, veikaliņus, aprunājamies ar tūristu vilinātājiem. Ar melnādainajiem puišiem, kas mēģina notirgot it kā Armani, Gucci saulesbrilles un rokas pulksteņus, par brendu patiesumu laikam strīdēties ir bezjēdzīgi, bet par cenu kaulēties gan varot. Taču to mēs nemēģinām darīt. Par laimi, neviens no viņiem nav īpaši uzbāzīgs un ātri vien pāriet uz hašiša piedāvājumu. Pieminot zālīti un smēķēšanu, tad smēķē šeit visi un visur. Sāļais gaiss, kas nāk no okeāna, radot mazāku ietekmi uz smēķēšanu, un visas cigaretes šķietot vieglākas un patīkamas. Pabrīnījos, ka arī daudz vecāka gadagājuma cilvēki velk cigareti pēc cigaretes. Turpinām pasēdēšanu okeāna krastā. Atslēdzamies no pārējās pasaules, baudām mirkli, sauli un aukstu alu. Pēc garām sarunām un klusuma mirkļiem sagaidām saulrietu un tumsas iestāšanos. Lēnām dodamies atpakaļ uz apartamentiem un turpinām baudīt spāņu dzērienu sangriju. Sagrija ir tiešām baudāms vīna dzēriens, kas šeit maksā vidēji 2.00 eiro par 1.5l pudeli. Noteikti var dabūt arī lētāk. Jaukā diena noslēdzas ar patīkamu peldi baseinā. Otrajā dienā noīrējam auto, kas izrādās jauns ar nedaudz vairāk kā 9000 km nobraucienu. Auto noma ir viens no labākajiem veidiem, ka iepazīt salu. Vietējais puisis mums iedod karti un apstāsta labākās vietas, kuras ir vērts redzēt. No diviem maršrutiem izvēlamies braukt gar salas Rietumu krastu. Pirms došanās iebraucam vietējā uzpildes stacijā. Benzīns šeit ir letāks kā pie mums – litrs 95 benzīna maksā aptuveni 0.78 eiro jeb 54 santīmus (dīzelis 0.65 eiro jeb 45 santīmus). Neskatoties uz to, ka mazais Hyundai tiek spīdzināts kā Collin Mcrea rallijā, pa visu dienu nobraucam tikai 10 eiro. Lēti. Iesākumā braucam augšā Teides vulkānā. Ceļš ir gana bīstams un šaurs, bet tas tikai paaugstina adrenalīna līmeni asinīs. Ik palaikam izvietotās ceļa zīmes brīdina, ka ceļš esot bīstams dēļ augsta nobrukuma riska un neviens par mūsu dzīvībām atbildību neuzņemšoties. Pamazām paceļamies arvien augstāk un augstāk virs jūras līmeņa, līdz pat 3 000 m. Paveras elpu aizraujoši skati. Viss, ko varu pateikt: „Cik skaisti! Cik superīgi!” Kādā no pieturvietām pasmaidām par mīļu geju pārīti, kuriem labāk patīk skatīties vienam uz otru nevis uz pasakainajiem skatiem. Kā zināms, tad Spānijā gan geju, gan lesbiešu kāzas ir legālas sākot no 16 gadiem. Vulkāns Teide pašlaik ir kluss, taču tas neesot miris. Dzirdēts, ka tas atmostas katru simto gadu un tas būtu - 2009.gadā. Teides apkārtne ir ļoti daudzveidīga ar sakaltušajiem lavas gabaliem, vulkāna astātajām pēdām, augiem, priežu kokiem un vēl, un vēl... Uzbraukt Spānijas augstakajā virsotnē un trešajā lielākajā vulkānā pasaulē ir īsts piedzīvojums. Vulkāna augšgalā atklājas Mēness cienīgi skati, tikai atšķirība tāda, ka šeit mēs varam elpot skābekli bez maskas :) Reizēm šķiet, ka esi nokļuvis dinozauru laikmetā. Šajā apvidū ir uzņemtas vairākas filmas par kosmosa tēmu. Interesanti, ka krievu ceļotājs Sinkevičs šo vietu ir nosaucies par "vieta, kur satikties ar citplanētiešiem"... Baudam skatus un dodamies uz salas Ziemeļiem, ik pa laikam noķerot atvadu skatus uz vulkānu. Otrpus vulkānam šķiet, ka viss paliek arvien zaļāks – apsūnojuši meži, banānu plantācijas, zāle... Pavisam īsā laika periodā var piedzīvot dabas ainavu dažādību. Ziemeļu pusē Teide aiztur lielu daudzumu mākoņu, līdz ar to šeit ir mazliet vēsāks nekā Dienvidos. Pa neskaitāmiem ceļa serpentīniem līkumojam gar vulkānu un tad negaidīti iznirstam virs mākoņiem. Apakšā paliek blīva mākoņu sega, bet virs galvas dzidri zilas debesis. Uz brīdi mūsu „navigācijā” ieviešas kļūda un apmaldamies pilsētā Puerto de la Cruz. Veiksmīgi izlaužoties cauri pilsētas burzmai, dodamies uz Garachico, kas ir Tenerifes pilsētiņa Ziemeļos. Šī vieta krasi atšķiras no Dienvidu puses ar to, ka šeit nav pludmales. Ir tikai vulkāna atstātie klinšu gabali un akmeņu kaudzes, no kā vietām izveidojušies tādi kā baseini. Šeit peldas un atpūšas cilvēki. Ārpus šiem baseiniem peldēšanas ir neiespējama, jo okeāna viļņi triecas pret lavas klintīm ar pārliecinošu spēku, šļakatām uzšaujoties pat deviņstāvu mājas augstumā. Uz akmeņiem no viļņiem mēģina paslēpties mazi krabīši, kas pirmajā mirklī atgādina skorpionus. 18.gs. sākumā šajā vietā atradās ievērojama osta, no kuras veiksmīgi ticis eksportēts vīns, tomēr osta un pilsēta tikusi aprakta zem vulkāna lavas 1706.g. pēc vairāku nedēļu ilga izvirduma. Pirms došanās tālāk ieejam vietējā veikaliņā pēc kādas enerģijas devas. Šaurais kalnu ceļš mūs aizved uz pasakaino, mazo kalnu ciematiņu Mascu, kurā dzīvo tikai 150 iedzīvotāju. Līdz 70. gadiem šai vietai nevarēja pieļūt pa sauszemes ceļiem. Pats ciematiņš ir klinšu, akmeņu un palmu ielenumā veidojot aptuveni 75 grādu leņķi, tāpēc sensenos laikos šī ir bijusi laba paslēptuve pirātiem un jūras braucējiem. Leģenda vēsta, ka šeit joprojām ir paslēpti daudz neatklātu dārgumu. Masca neprasa komentārus, jo daba runā pati par sevi.... Saulei rietot atgriežamies mūsu apmešanās vietā. Sestdiena iesākas ar sms no Tenerifē dzīvojošā latvieša, kurš mudina, lai pasteidzamies, šodien esot īpašā cena izbraucienam ar katamarānu – 30 eiro trīs stundu braucienam pa Atlantijas okeānu ar bezmaksas bāru un ½ h peldi okeānā. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, jo ir plkst.11.00, un gaisa temperatūra sasniegusi jau 28 grādus. Sataismies un dodamies uz ostu. Saule, vējš un auksts alus... pat grūti iedomāties, ka ir pēdējā oktobra diena un citur pasaulē cilvēki salst. Izbrauciens ir vienreizējs. Guļam uz tīkla, zem kura ir tikai tīrs un dzidrs ūdens. Tiem, kuriem šūpošanās izraisa sliktu pašsajūtu, laikus dzer speciāli šādiem apstākļiem paredzētas tabletes, bet mēs pret šūpošanos dzeram jau padsmito alu. No neoficiāliem avotiem uzzinām, ka Latvijā šobrīd esot mīnusos, bet mēs atvēsināmies ar peldi okeānā. Mūs graciozi pavada savvaļas delfīni un vaļi. Delfīni un vaļi, kas dzīvo baros tuvu krastam, draudzējas ar mūsu katamarānu. Vaļi pirmajā mirklī atgādina haizivis, to izmēri sasniedzot pat 5 m garumu un sverot līdz pat 3000 kg. Drīz vien jau paši kā vaļi lecam okeānā, bet pelde nav ilga – sāļais ūdens ir tiešām sāļš un smeļas mutē... Starp citu, šodiena ir iesākusies ar iespaidīgiem ar pamatīgiem viļņiem. Kā saka vietējie, tad šādus skatus varot redzēt tikai vienu reizi mēnesī jeb tuvojoties pilnmēnesim. Tik mutuļojošus un trakojošus viļņus vēl nebijām redzējuši. Šķiet, ka okeāns ir sadusmojies. Arī nostāsti vēsta, ka pilnmēsess laikā uz salas notiek mistiskas lietas. Mūsu vizītes laikā daudz cilvēku jau gājuši bojā - divus cilvēkus nogruvums apracis zem akmeņiem, arī citiem tūristiem, kuriem uzkrita virsū palma, brīvdienas ir beigušās letāli. Savukārt blakus salā Lanzarotē esot sabrukusi māja, bet kādu vīrieti uz akmeņiem uzmetuši jau pieminētie viļņi – salauztas ribas, bet sašūts... un tas noteikti nav viss, kas norisinājies šo pāris dienu laikā. Ļoti iespējams, ka tā ir tikai sakritība, bet varbūt tiešām pilnmēness? Lai nu tā būtu, galvenais, lai Teide nesāk „dusmoties” Neskatoties uz to, tomēr esam devušies okeānā, jo laikapstākļi ir pat vairāk kā ideāli. Pēc trīs stundu chill out nokāpjam (nevis – norāpojam) nost no katamarāna ar saulē apceptiem deguniem un pilnu maisiņu alus bundžu. Norietot saulei, dodamies ielās. Visapkārt notiek īsta rosība - bāri, restorāni reklamē īpašos Halovīnu piedāvājumus. Vakars ir tikai sācies, bet mūsu mērķis ir cits – atrast latviešu atvērto barčiku Gorans Nr.1. Pēc ilgākas pastaigas gar okeāna krastu jau šķiet, ka to atrast starp tik daudziem restorāniem un atpūtas vietām neizdosies, tomēr, veiksmīgi ieklīstot kādā šķērsieliņā, nejauši esam klāt! Kopā esam seši latvieši – divi Tenerifes latvieši, divi Īrijas latvieši un mēs – divi Latvijas latvieši. Pēc pāris kokteiļiem sāk skanēt latviešu dziesmas, dejas un galu galā sanāk īsts latviešu party līdz pat rītam. Ir pienācis jau 1.novembris. Nolemjam uzrīkot sauļošanās dienu. Bet ko gan tur daudz rīkot! Ņemam dvielīšus un dodamies uz Playa de las Americas pludmali. Tā kā gandrīz visas pludmales Tenerifē ir melno smilšu pludmales, kuru smiltis ir sajaukušās ar vulkāniskajiem pelniem, tad baltos dvielīšus klāt uz smiltīm īsti negribas, bet, gribot negribot, to nākas darīt, jo pludmales krēsli, uz kuriem mirkli apsēdāmies, esot maksas. Bet kāds gan tur brīnums – Kanāriju salu pludmales pieder municipālajām varas iestādēm, tāpēc visi pakalpojumi pludmalēs (izņemot ieeju pludmalē) ir par maksu. Labi, ka arī pelde okeānā ir bezmaksas. Pludmle šķiet tāda kā putekļos ieskauta, jo vējš pludmales melnās smiltis un pelnus nēsā pa gaisu. Izbaudījuši viļņus un burziņu pludmalē, nolemjam pārcelties uz viesnīcas baseinu, jo ledusskapī taču palicis auksts alus :) Šodien ir Svētdiena un, šķiet, šī ir visklusākā nedēļas diena. Ielās un barčikos dzīvības ir apklususi, runā tikai daba. Iespējams, tas tādēļ, ka ir Visu Svēto diena (All Saints day), bet tikpat iespējams, ka iepriekšējā Halovīnu nakts bijusi pārāk traka :) Pirmdienas rītā rodas spontāna ideja – sēžamies satiksmes autobusā un braucam gar salas austrumu piekrasti līdz Guimar pirmīdām. Jau iepriekš dzirdēts, ka viedokļi par Guimar piramīdu pirmsākumiem krasi atšķiras – citiem tā ir leģenda, citiem parastas akmeņu kaudzes. Lieki piebilsts, ka auto noma sanāk lētāk, nekā braukt ar sabiedrisko transportu. Uz turieni varot tikt ar diviem autobusiem, bet, padarot pasākumu interesantāku, nolemjam braukt ar tikai vienu autobusu, bet pārejos 5km pieveikt ar kājām. Pareizajā virzienā mūs pavada kāds vietējais puisis, kurš no angļu valodas saprot tikpat daudz, cik mēs no ķīniešu valodas. Īsajā ceļa posmā paspējam izklausīties visas „krutās” dziesmas, kas ir salādētas viņa mobilajā. Puisis paliek pieturā, bet mēs dodamies tālāk, negaidot autobusu. Pa ceļam ieejam vietējā uzpildes stacijā nevis uzpildīties, bet gan tieši otrādi – izmantot vietējās labierīcības. Turpat pie ieejas mums „piesienas” kāds vietējais iedzīvotājs, kurš apgalvo: „You have to pay me 1 euro” (Tev jāmaksā man 1 eiro). Tomēr, viņam par nelaimi, uz jautājumu „Kāpēc mums jāmaksā?” viņš atbildi nezina vai arī neko nesaprot. Drīz vien viņš pazūd ar savu „drondoļetu”, kas līdzinās mopēdam, sirsnīgi pamājot mums ar roku. :) Turpceļš ved augšup kalnā pa līkumainiem piepilsētas ceļiem, atklājot pavisam citu Tenerifi – piemājas dārziņus, vietējos kapus, krāšņus ziedus un kaktusus, kas labi ieauguši ceļa malās (nevis kapos). Kaktusi savulaik esot ievesti no Meksikas un Tenerifē „jūtas” ļoti labi. Pēc 5 km pievarēšanas ieejam Guimar ciematiņā. Pateicoties vietējā uzpildes stacijas darbinieka laipnībai, mums ir karte, pēc kuras soļojam cauri pilsētai, meklējot Guimar piramīdas. Šīs piramīdas līdz pat mūsdienām esot mīkla, kuru arheologi nespēj atrisināt. Runa ir par sešām taisnstūra piramīdām, līdzīgām tām, kādas cēluši maiji un acteki Meksikā. Ilgu laiku ticis uzskatīts, ka piramīdas esot sakrāvuši vietējie zemnieki, apstrādājot zemi. 1991. gadā kāds norvēģu ceļotājs izpētīja piramīdas un secināja, ka tās nav vienkārši akmeņu krāvumi. Tika atklāts, ka piramīdu stūrakmeņi ir rūpīgi apstrādāti, bet zeme pirms to celtniecības tikusi izlīdzināta. Arī piramīdu materiāls ir nevis apaļi laukakmeņi, bet gan lavas gabali. Tomēr zinātnieks tā arī nav spējis noskaidrot, cik vecas ir piramīdas, kā arī atbildēt uz jautājumu, kas tās ir cēlis. Mums tās izskatījās pēc parastas akmeņu kaudzes un drīzāk atgādina biznesu par kuru nav vērts atdot naudu. Tomēr kopumā šī diena mums atklāja pavisam citu Tenerifi, ne tik skaistu, ne tik tīru, jaunas ainavas un interesantus skatus, tai skaitā, sarūsējušas „vabolītes” vraku, kas pamests kādā ceļa malas grāvī. Atpakaļceļš, protams, ir daudz vieglāks – lejup pa kalnu. Drīz vien arī vakars ir klāt, un saule horizontā saka: Līdz rītam, attā, attā... Ir 3.novembris. Šorīt ceļamies agri, vēl pirms saules, jo dodamies ekskursijā uz netāli esošo La Gomera salu, kas krietni atšķiras no Tenerifes tieši dabas daudzveidības ziņā. Šī sala ir otrā mazākā, bet viszaļākā no 7 Kanāriju salām, sasniedzot aptuveni 22 km garumu. Jau plkst. 7.50 gaidām mūsu gidu un autobusu. Šī ir vienīgā ekskursija, kuru izmantojam caur tūrisma kantori, bet izvēle bijusi pareiza. Visu ekskursiju varam ne par ko neuztraukties un baudīt dienu neiespringstot. Mūsu gids un šoferītis, šķiet, ir vietējie kanārieši, un, kā jau visi spāņi, ļoti dzīvespriecīgi un komunikabli, kas savu darbu padara ar lielu enerģiju. Dodamies uz blakus pilsētu Los Cristianos, no kuras plkst. 9.00 atiet ultramoderns kompānijas Fred Olsen prāmis. Aptuveni 45 minūšu brauciens un esam klāt. Te ir pilnīgi cita fauna, plašas banānu, tabakas un augļu plantācijas, apkārtne ir sulīgi zaļa. Daba šķiet tik neskarta un skaista, īpaši kalnu serpentīni. Leģenda vēsta, ka šajā salā esot piestājis Kristofors Kolumbs, dodoties atklāt Ameriku. Jāpiemin, ka šai salai piemīt kāda interesanta īpatnība – svilpošanas valoda, kas vēl mūsdienās kalpo kā sazināšanās veids. Izklausās interesanti, jo iespējams izsvilpot visus vārdus. Tāpat sala slavena ar unikālo mitro klimatu un pirmatnējiem mežiem, kas, pateicoties šim klimatam, te saglabājušies. UNESCO tos atzinis par vienu no pasaules dārgumiem. Otrpus salai valda mūžīgā migla un no izseniem laikiem saglabājušies spocīgi apsūnojuši lauru koki. Šī ekskursija bija ieguldītās naudiņas vērta, jo izbaudījām arī pusdienas īstā kanāriešu restorānā La Rosa. Pēc tam tikai ilgi tirdīja jautājums – diez kas tā bija par gaļu, ko ēdām? Pēdējā diena Tenerifē pienākusi nemanot. Domās jau esam Latvijā, bet fiziski vēl sēžam un baudām pēdējos vasarīgos mirkļus Tenerifē. Debesīs ap vulkānu savilkušies pelēki mākoņi, un mēs dodamies uz Mercadona iepirkt dažus suvenīrus un saldumus. Veikals Mercadona ir lēta un laba pārtikas iepirkšana vieta, tomēr tūristu apmānam tur ir ļoti daudz veikalu, kas ir ar līdzīgiem nosaukumiem, piemēram, Mercadabona vai Mercado, kas nozīmē „lielveikals”, bet tie savukārt ir 3 reizes dārgāki veikali. Protams, pirmajā dienā uzķērāmies arī mēs, bet, salīdzinot cenas dažādos veikalos, ātri vien sapratām, ka tās ļoti krasi atšķiras, un nav runa par santīmiem, bet jau latiem. Kopumā cenas tādas pašas kā Latvijā, iespējams, pat mazliet lētāk. Pārtikai kvalitāte, manuprāt, ir ļoti laba, bet jāuzmanās no dažādiem fast-food un tādiem produktiem, kuru realizācijas termiņš stiepjas mēnešos. Piemēram, mūsu dārzeņu salātiem pievienotie konservanti ātri vien pārvērtās alerģijā, kas izpaudās kā nepatīkami izsitumi uz ādas. Nekas nopietns, bet tomēr.. Ap plkt.12.00 jau esam izrakstījušies no viesnīcas un pēdējo reizi dodamies pabaudīt sauli okeāna krastā. Drīz vien jau pienāk mirklis, kad jādodas prom no šī paradīzes stūrīša, kuru daži vēsturnieki joprojām uzskata par leģendāro Atlantīdu. Adios, Tenerife... Galerijā var apskatīt arī bildītes...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais