3 nedēļas satriecoši skaistajā Kanāda!
|
Zane Corlett
|
Ir cilvēki, kuri nevēlas ceļot, ir tādi, kas kaut kur aizbrauks atpūsties, ja spēs to atļauties, un ir tādi, kam ceļošana ir asinīs, kas dzīvo priekš nākošā piedzīvojuma. Jaunais, nepiedzīvotais un tā brīvība, ko tu jūti, esot nekurienes vidū – šīs sajūtas neaizmirst.
Kalni ir vienmēr bijuši mana apmātība, un Kanāda – vienmēr bijusi manā TOP 10, kur vēlētos aizceļot. Līdz ar to, īsumā, izlēmām noīrēt treileri un izbraukt cauri Canadian Rockies (Kanādas Klinšu kalniem). Maršruts -no Calgary caur Canmoore, Banff, Lake Louis un Jasper līdz Vancouver. Manuprāt, treileris ir labākais veids, kā ceļot. No rīta pamostoties, izlēmām dienas maršrutu, bet, ja tā laikā plāni mainījās – nekādu problēmu, sēžamies pie stūres un prom. Pie tam iznāk arī ietaupīt naudu uz viesnīcu rēķina.
Vācot informāciju par Kanādu uzzināju, ka vislabāk ir braukt septembrī, kad milzīgie tūristu pūļi ir pierimuši, bet vēl nav iestājies stindzinošais aukstums. Kā arī, mums paveicās, jo šis septembris bija siltākais kādu 100 gadu laikā. Kaut kas saistībā ar El Ninjo efektu...
Tātad pēc lielās plānošanas, naudas krāšanas, galvassāpēm un 20 stundu ilgās ceļošanas, laimīgi nokļuvām Calgary. Kas par pilsētu, cepuri nost! Skaista, tīra un ar ārkārtīgi draudzīgiem iedzīvotājiem, kas gan Kanādiešiem kopumā raksturīgs. Calgary, starp citu, tiek uzskatīta par vienu no labākajām dzīvesvietām. Man visvairāk patika tas kontrasts starp jaunuzceltajiem debeskrāpjiem un skaistajiem parkiem.
Nākošajā dienā pēc ielidošanas devāmies pētīt apkārtni. Ap kādiem 9ņiem no rīta mēs jau bijām pie Calgary Tower, kas slejas 191m augstumā un no kura paveras brīnišķīgs skats uz Calgary un tālumā esošajiem Rockies. Kad mēs tur nokļuvām, mēs bijām vienīgie apmeklētāji, bet 15 minūtes vēlāk, jau bija salasījies krietns pūlis. Tur esot, ir obligāti jānofotografējas uz stikla grīdas. Lai arī man nav īpašās bailes no augstuma, stāvot uz stikla 190m augstumā un skatoties lejā uz mazajām ieliņām un mašīnam, sajūta ir visai neomulīga.
Vēso priekšpusdienu pavadījām ejot cauri „+15”, kas ir tādi, kā stikla tuneļi, kas savieno ēkas un ir būvēti 3m virs zemes. Tas ir labs, veids, kā sliktā laikā aiziet no vienas Calgary centra daļaas līdz otrai.
Kad ap kādiem diviem pēcpusdienā iznācām laukā pie Prince’s parka, gaiss bija sasilis līdz +30 ̊ C. Ja dodaties uz Calgary, Prince’s parku ir vērts apmeklēt, galvenokārt dēļ skata uz Calgary centru.
13.septembri, svētdienu, mēs pavadījām Calgary Heritage Park Historical Village, kas ir liels brīvdabas muzejs ar ēkām un mājām no Kanādas pagātnes. Vēl viena ārkārtīgi relaksējoša un iespaidiem bagāta diena.
Pirmdien, mēs noīrējām mūsu treileri, atvadījāmies no Calgary un devāmies uz kalniem. Mūsu mērķis bija sasniegt Canmore, kur pavadījām nakti pie Three Sister Mountain – Trīs Māsu kalna. Tur nokļūstot mums bija vēl laiks izstaigāt cauri ļoti piemīlīgajai Canmore pilsētiņai un ieēst vakariņas vienā no tās mazajiem restorāniem.
Mana vismīļākā dienas daļa kalnos bija saullēkts, lai arī tobrīd ir nežēļīgi auksts. Kad saule vēl slēpjas aiz kalnu galotnēm, bet ir iekrāsojusi mākoņus un virsotnes sārtos un zeltainos toņos. Apkārt valda pilnīgs miers un šis ir laiks, kad sastapt meža zvērus, kas tikai nedaudz vēlāk paslēpjas gan no saules, gan cilvēkiem.
Veltot kādu pusstundu fotogrāfējot saulrietu, devāmies tālāk uz Banff, pa ceļam šķērsojot Banff Nacionālā Parka robežu. Lai uzturētos Kanādas Nacionālajos parkos ir jāpērk atļauja, ko var izdarīt pie ieejas parkā. To nokārtojot, devāmies uz Banff Gondola – gaisa tramvajs, kas uzved 700m augšā, līdz 2’281m v.j.l., no kurienes paveras fantastiski skati uz Banff pilsētu un apkārtējiem kalniem un ielejām. Mēs paspējām arī nopeldēties 38 ̊C karstajos avotos, ilgāk par 20 minūtēm tur nav ieteicams uzturēties.
16.septemba rītā devāmies uz Cave & Basin, kas ir kādreizējais karsto avotu baseins, 1992.gadā tas tika aizslēgts ciet, un tagad ir pieejams tikai, kā apskates objekts. Šiem baseiniem ir ļoti spēcīga sapuvušu olu smaka. Tālāk nolēmam aizbraukt uz ezeru Minnewanka, kas ir lielākais Banff Nacionālajā parkā. Šeit var doties izbraucienā pa ezeru, kas ir samērā dārgs, bet ļoti izklaidējošs prieks. Kaut gan pats interesantākā man likās pastaiga gar ezera krastiem, kur pa ceļam sastapām tādas kā kazas, vēl joprojām nezinu, kas tie bija par dzīvniekiem. Aizgājām arī līdz Merilinas Monro tiltiņam, kur viņa filmējās mīlētāju ainai mēnesnīcā. Tālāk devāmies uz Cascade Falls, par kuru uzzinājām vienā no manām brošūrām. Šīs takas sākumu nav viegli atrast, jo uz to neved nekādas zīmes. Atraduši ieeju, sekojām taciņai diezgan stāvā kalnā, kas pēc nogurdinoša kāpiena mūs aizveda uz ļoti augsta, bet ne visai iespaidīga ūdenskrituma pamatni. Tomēr kāpiens bija tā vērts, jo no šejienēm pavērās skati pār lejā esošo ieleju. Nokāpjot lejā pavadījām kādu stundiņu pie turpat esoša ezeriņa, tā kā redzējām dažus cilvekus tur plunčājamies, domājām mums arī jāiebrien – gaiss karsts un ezers tik valdzinošs. Bet vaiiiii – pat pie paša krasta ūdens ir kā ledus, tik pat ātri, cik ieskrējām iekšā, izlecām arī laukā. Visu šo ezeru ūdens nāk no ledājiem, līdz ar to ir ārkārtīgi auksts. Minnewanka laivas brauciena laikā gids mums deva padomu aizbraukt uz Bow Falls golfa kursu vai arī Banff sporta spēļu centru, kur ap plkst 7 vakarā iespējams sastapt briežus. Protams, ka mēs uzreiz saausījāmies, bet tā kā līdz tam vēl bija neliels laiciņs, tad piestājām pie Time Gardens jeb Laika dārziem. Pat septembrī tie bija ļoti krāsaini un pilnos ziedos, ir vērts apmeklēt, bet labāk iet vakarā, kad nav pilns ar tūristiem. Kad tuvojās plkst 7 braucām uz golfa kursu, bet diemžēl pec pusttundas ilgas meklēšanās mums nevienu briedi atrast neizdevās, un tad mums arī „palūdza” no turienēm iet prom. Bet mēs drosmi neatmetām un braucām uz sporta centru, un tur, mums par laimi, vienā mierā maltīti tiesāja liels briedis. Tas bija iespaidīgs skats, diemžēl drīz vien atnāca kāds vīrietis ar lielu mietu rokās un aizdzina to briedi prom. Mēs paspējām nokļūt atpakaļ treileru parkā tieši uz saulrietu, un kamēr es mierīgi to fotografeju, mums blakus paskrēja koijots. JNākošajā dienā devāmies uz Lake Louis caur Bow Valley Parkway, kas ir daudz klusāks un lēnāks ceļs par autostrādi. Galvenais skatu punkts šeit bija Johnston Canyon – ļoti labi aprūpēts kanjons, pa kuru var aiziet līdz vairākiem ūdenskritumiem. Viens no kuriem ir 10m augsts un otrs 30m.Šeit gan bija salīdzinoši daudz tūristu, jo ar mums reizē bija atbraukuši vairāki tūristu pilni autobusi, bet vismaz viņi ātri vien arī aizbrauc prom. Vēl pāris skatu punktu un nokļuvām mazajā Lake Louis ciematiņā. Tam tuvojoties, kalnu galotnēs pamanījām pirmos ledājus!
18.septembrī laiks diemžēl krasi pasliktinājās, sāka palikt auksts un lietains. Bet mūs tas protams nebaidīja, jo tieši tādiem laikapstākļiem mēs bijām sagatavojušies. Lake Louis arī ir neizbēgošais gaisa tramvajs, kuru mums, protams, vajadzēja apmeklēt. Šis no iepriekšējā atšķiras ar to, ka var sēdēt atvērtos soliņos, kas vairāk noteikti domāti ziemas laikā slēpotājiem. No augšas tur paveras ļoti skaisti skatu pāri ielejai un Lake Louis ciematiņam un pašam Lake Louis – ezeram, kas slavens ar savu tirkīzo krāsu un, protams, arī tā apmēriem. Nobraukuši lejā, mēs devāmies uz šo ezeru, kas tiešām ir skaists, un te ir vērts pavadīt kādas pāris stundas. Mēs arī izlēmām doties pa vienu no takām „The Plain of The Six Glaciers” – Sešu Ledāju līdzenums, kas ved no Lake Louis augstāk kalnos. Šis ir ļoti nogurdinošs 12km liels kāpiens, bet ir tā vērts. Tur augšā esot, pēkšņi izdzirdējām milzu rīboņu, izrādījās, ka viens no ledājiem karājas pāri diezgan augstai kraujai un ik pa laikam kāds gabals nolūzt un nokrīt lejā. Kad nokļuvām lejā, atlika pagaidīt tikai kādu pusstundu līdz saulrietam.
Nākošajā rītā vipsirms apmeklējā Lake Louis Apmeklētāju centru, kur ļoti interesanti un saprotami (ar bildītēm) J tiek izskaidrota Kanādas ģeoloģija un vēsture. Nākošais ir, protams, neizbēgamais Moraine Lake, skats uz kuru tiek vai tika izmantots 10 dolāru banknotēs. Pēc nelielas pastaigas gar Moraine Lake sāka spēcīgi līt, bet tā kā mums bija treileris, tad mēs mierīgi padzērām kafiju, paēdām pusdienas un pagaidījām, kad lietus norims, un ap to laiku bija palikuši vairs tikai daži cilvēki. Agri no rīta izbraucām no Lake Louis, ar galamērķi -Athabasca Glacier. Mēs braucām pa Icefields Parkway, kas nenoliedzami ir ceļs ar skaistākajiem skatiem, pa kuru es esmu braukusi. Tas, ja nemaldos, ir arī augstākais (apm. 2000m). Drīz vien pēc izbraukšanas lietus pārvērtās sniegā un tas ļoti pārvērta dabu. Mani jau tas ļoti iepriecināja, jo dzīvojot Isle of Man, sniegu es nemaz nepiedzīvoju. Viens no ezeriem – Peyto Lake – pie kura piestājāmies bija tīts lielā miglā, bet kā vienmēr mēs nedaudz pagaidījām mūsu treilerī, sasildījāmies, un drīz vien iznāca saulīte un migla pazuda. Diemžēl līdz ar saulītes parādīšanos nokusa arī viss sniegs. L Vēl piestājām pie daudz un dažādiem ezeriem, kuru nosaukumus es vairs neatceros, un pēc tam sasniedzām Mistaya Canyon. Mistaya nozīmē grizli lācis, diemžēl visā mūsu Kanādas piedzīvojumā nevienu lāci neredzējām, ne grizli, ne arī kādu citu... Pēc Mistaya Canyon ir vairs tikai neilgs brauciens līdz Athabasca Glacier, ledājs, kas ir ļoti maza daļiņa no daudz lielākā „Columbia Icefield” – Kolumbijas leduslauka. Athabasca ledājs gan ir vienīgais, ko var redzēt, ja vien jūs nedomājat lidot tam pāri ar helikopteri, kas ir ļoti dārgi. Neliela pastaiga un var pieiet pie paša ledāj pamatnes, un šeit noderēja visas ziemas drēbes, kuras paņēmām līdzi, aukstuma dēļ es pamanījos uzstūķēt divus pārus bikšu, divus biezus džemperus un ziemas jaku :D Pie ledāja ir nožogojums, tālāk vairs nedrīkst iet, jo vairāki cilvēki mēģināja uzkāpt uz ledāja, un iekrita dzīļājās plaisās, kas veidojas uz ledājiem. Šadās situācijās glābšana var aizņēmt 1 -2 stundas, bet cilvēki iesprūstot ledājā var nosalt daudz ātrāk. Pēdējā nesekmīgā glābšana bija kādus 10 gadus vecs puika. Tomēr uz ledāja var nokļūt ar speciāli veidotiem autobusiem, kā mums gids stāstīja, 22 no tiem tiek izmantoti šeit, un viens šobrīd tiek izmantots Antarktikā pētniecībai. Laukums uz ledāja uz kuru brauc ar „Ice Explorer” tiek patstāvīgi izmeklēts un plaisas tiek aizpildītas. Vēl pāris fakti: šis ledājs ir apmēram 300m dziļš un mierīgi sevī varētu paslēpt Eifeļu torni, krietnu laiku atpakaļ viens vīrietis iekrita plaisā ledāja vidū, pēc pāris stundām viņs dzīvs un vesels, tikai nedaudz nosalis, iznāca laukā ledāja apakšā, kopā ar vienu no ledāja straumēm, kā viņs izdzīvoja tādā aukstumā, tas ir brīnums. Otrā pasaules kara laikā plaisā iekrita tanks, un vēl joprojām visi gaida, kad tas tanks parādīsies ledāja apakšā J Katru gadu šis ledājs atkāpjas 2-3m, un 1,5km pēdējo 100 gadu laikā.Turpat iepretim ledājam ir arī treileru parks, vislētākais kurā esam bijuši - $10 par diennakti un ar vislabāko skatu, kuru mēs protams izmantojām – sēžot vakarā, dzerot alu un skatoties kā saule pamazām pazūd aiz kalniem un viss satumst. Un, protams, fotogrāfējot, fotogrāfējot, fotogrāfējot....
Nākošajā rītā pamodos krietni vien pirms saulrieta, lai varētu safotogrāfēt ledāju saulrietā. Bet neilgi pēc tā mēs turpinājām mūsu piedzīvojumus un devāmies uz Jasper, dienu pavadot pie Athabasca falls – ūdenskrituma un citiem skaistiem skatu punktiem.
22.septembri mēs pavadījām apskatot Jasper pilsētiņu, uzbraucot ar vēl vienu gaisa tramvaju kalna augšā. Šis gan bija ārkārtīgi piebāzts, iepriekšējos varēja sēdēt pa 2-3 cilvēkiem, šeit iestūķēja veselus 30. Manuprāt, ja braucat ar gaisa tramvaju Banff un Lake Luois, tad Jasper labāk pataupīt laiku un naudu. Lielāko dienas daļu gan mēs pavadījām pie Maligne Canyon, kas ir līdz 50m dziļš un vietām ir pietiekami šaurs, lai tam pārlēktu, kas gan nav ieteicams.
23.septembrī no rīta izdomājām sākt braukt līdz Vancouver un aizbraukt uz Vancouver island (sala, kas ir pus Latvijas lielumā). Tā, kā pirms ceļojuma es nebiju plānojusi turp braukt, mēs neko nezinājām – kā tur nokļūt un ko tur ir redzēt. Bet man ārkārtīgi gribējās aizbraukt līdz Klusajam okeānam, pie kura nekad neesmu bijusi. Pa ceļam pieturas vieta bija pie Mt.Robson, kas gandrīz 4km augstumā ir augstākais kalns Kanādas Rockies (Klinšu kalnos). Pārējo dienu mēs vienkārši braucām līdz nokļuvām Okanagan Valley, kur augstie klinšu kalni pazuda, bet parādījās tādi dīvaina paskata pauguri. Šeit mēs arī pavadījām nakti.
Nākošajā dienā mēs tikām līdz Vancouver un ar kuģi līdz Vancouver island galvaspilsētai Victoria. No kuģīša mēs ieraudzījām orkas peldot, ko es savvaļā nekad nebiju redzējusi. Šeit mēs pārnakšņojām treileru parkā, kas atradās pašā ūdens malā un pastaigājot apkārt mēs redzējām vairākas „peldošas” mājas un viņas bija samērā lielos izmēros, tās vienkārši stāvēja uz ūdens virsmas, kā laivas, un viegi šūpojās līdzi vilnīšiem. Noteikti būtu ļoti interesanti tādā māja pavadīt nakti. J Šajās divās dienās mēs nobraucām gandrīz 1000km.Lai arī es gribēju 25.septembri pavadīt apskatot Victoria, izlmēmām braukt līdz Klusajam okeānam. Tas arī bija skaists un ļoti relaksējošs brauciens, kas bieži vien veda gar jūras krastu. Pēcpusdienā mēs apstājāmies pa ceļam redzētajā treilerparkā ar skatu uz okeānu un vakaru pavadījām dzerot alu un vērojot kā laši lec ārā no ūdens cenšoties tikt uz savām vairošanās vietām.
No rīta cēlāmies agri cerot ieraudzīt saulrietu, bet diemžēl migla bija sakāpusi pārāk bieza. Tomēr dzerot kafiju okeāna krasti agri no rīta, kad neviens cits vēl nav pamodies, nav tas sliktākais laika pavadīšanas veids J. Pārējo dienas daļu pavadījām braucot uz Nanaimo un apskatot mazos ciematiņus pa ceļam. 27.septembra priekšpusdienu pavadījām klaiņojot pa Nanaimo, paspējām arī nofotogrāfēties ar policistiem J un pēcpusdienā ceļojām atpakaļ uz Vancouver ar kuģi.Vancouver atrodas lietusmežu zonā, līdz ar to šeit viss ir ļoti zaļš un lielākoties līst lietus, bet mums nākošajā rītā paveicās, jo lai arī nebija saulītes, vismaz lietus nelija. Mūsu galvenais pieturas punkts bija „Capilano Suspension Bridge” – daļa no lietusmeža pārvērsta tūristu atrakcijā ar indiāņu mākslu, stāstiem un galveno atrakciju – šūpojošu piekartiltu 70m augstumā virs lejā esošās upes un 137m garumā. Iebraucām arī Antropoloģijas muzejā, kas, iespējams ir interesants, bet mums likās, ka būtu labāk pavadījuši laiku un naudu kaut kur citur...
Tās trīs dienas, ko pavadījām Vancouver gandrīz visu laiku gāza, kā ar spaiņiem, tomēr tajā īsajā laikā, kad pierima, mēs paspējām apmeklēt akvāriju, kas bija ļoti interesants un ieteicams, Stanley parku, „Science World” – zinātņu muzeju, nedaudz apstaigāt Vancouver un paēst vakariņas restorānā ar skatu uz visu Vancouver un tuvumā esošajiem kalniem. Šī restorāna grīda lēnām gāja riņķī līdz ar to maltītes laikā mēs paspējām redzēt katru Vancouver pusi vairākas reizes. Diemžēl man Vancouver neizraisīja tik pozitīvas emocijas, cik Calgary un pārējā Kanāda, varbūt tas bija nemitīgo lietusgāžu rezultāts, vai dzērāju un bezpajumtnieku skaits uz ielām vai arī viņai vienkārši pietrūka tā šarma, ko es redzēju katrā citā Kanādas pilsētā. Varbūt arī tas bija vienkārši nogurums pēc daudzajiem fantastiskajiem un bieži vien negaidītajiem piedzīvojumiem, kas mūs parsteidz vienā no skaistākajām zemēm – Kanādā!
