No Bulgārijas uz Ungāriju 1

  • 2 min lasīšanai
Ir ceturtdienas, 15. septembra, rīts. Līst lietus un es iekāpju tramvajā, kas mani aizved uz Sofijas centrālo dzelzceļa staciju. Jau iepriekšējā vakarā izlēmu, ka līdz Serbijas robežai došos ar piepilsētas vilcienu un robežu šķērsošu ar kājām. Līdz robežai ir tikai kādi piecdesmit kilometri, bet rīta vilciena galapunkts ir kādus divpadsmit kilometrus no robežas. Nekādas citas satiksmes līdz robežai nav, tāpēc eju kājām un to nenožēloju. Sofijas-Nišas (pilsēta Dienvidserbijā) šoseja ir patukša, izvelku lietussargu un kājām dodos robežas virzienā. Ceļš ved uz leju, pa upes ieleju, cauri nelielu kalnu grēdai. Paretam garām pabrauc kāds tūristu autobuss, redzu arī mašīnas ar vācu un turku numuru zīmēm (pēdējās ir pārsvarā fūrēm). Ceļš lejup ir skaists, lietus beidzas un esmu priecīgs par ceļa izvēli. Ap pusdienlaiku sasniedzu robežu un droši soļoju garām dažiem tūristu autobusiem. Robežsargi apskata pasi un angliski/serbiski jautā, uz kurieni dodos. Saku, ka braucu uz Novi Sadu skatīties basketbolu (nākamajā dienā sākas Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem trīs Serbijas un vienā Melnkalnes pilsētā), nosaucu arī, kādas komandas spēlē Novi Sadā. Tāda atbilde robežsargus apmierina, viņi tikai pauž izbrīnu, ka esmu atnācis uz robežpunktu ar kājām. Saņemu atzīmi pasē (Latvijai jau ir bezvīzu režīms ar Serbiju un tagad jau neatkarīgo Melnkalni) un tāpat kājām (jo autobusi līdz pašai robežai nekursē) dodos uz dažus kilometrus attālo Dimitrovgradas pilsētu, no kuras plānoju ar vilcienu vai autobusu doties līdz Belgradai. Uzreiz aiz robežpunkta arī samainu eiras pret serbu dināriem. Ieejot Dimitrovgradā, nedaudz pārsteidz pilsētas atšķirība no sakārtotā un ērtā autoceļa, izrādās, Dimitrovgrada un Pirotas apgabals, kurā tā atrodas, ir viens no nabadzīgākajiem Serbijas apvidiem, kura priekšrocība ir Paneiropas Desmitā Lielceļa (Corridor X no Tesalonikiem Grieķijā uz Zalcburgu Austrijā) atzars no Nišas uz Sofiju, pa kuru nākotnē plānota arvien intensīvāka satiksme no Centrāleiropas uz Mazāziju (Turciju) un otrādi. Desmitais Lielceļš (arī E75) ir valsts galvenā satiksmes artērija, kas savieno valsts ziemeļus un dienvidus ar Belgradas-Budapeštas un Nišas-Sofijas atzariem. Vēl nav uzbūvēts Belgradas apvedceļš un rekonstrukciju gaida arī vairāki citi posmi (jau novecojušu ceļa karti var apskatīt šeit http://www.invest-in-serbia.com/databits/corridor_x/road/road_01.htm ). Pagaidām (vismaz līdz 2007. gadam noteikti) tas liekas labs iemesls, lai apbrauktu Rumāniju (kuras ceļu tīkls ir sliktākā stāvoklī un robežas ilgāk šķērsojamas - pēc septembra nostāstiem). Bet Rumāniju šajā braucienā nemaz neplānoju apmeklēt, tāpec atgriežamies saulainajā un nedaudz skumjajā Dimitrovgradā. Autobuss uz Belgradu (700 dināru) dodas tikai pievakarē, pēc pieciem, tāpēc aizeju līdz dzelzceļa stacijai, kur var vērot, kā atiešanas laiku kavē Belgradas-Nišas-Sofijas-Istanbulas (apzināti lietoju šo vārdu) vilciens. Uz šo vilcienu man Sofijā neieteica paļauties un tagad guvu tam praktisku apstiprinājumu. Sagaidu autobusu un tas uzsāk vairāk nekā četras stundas garo ceļu uz Belgradu cauri Pirotai, Nišai. Sākumā ceļš ved cauri kalniem, aiz Nišas pa Morāvas upes ieleju. Aiz Nišas ceļš jau pāriet autostrādē un vakara krēslā. Pirms desmitiem esmu Belgradas autoostā. Tajā ir pilns ar cilvēkiem, īpaši futbola komandas Crvena Zvezda faniem, kas dodas uz apkārtējām pilsētām ar satiksmes autobusiem. Par 380 dināriem nopērku biļeti līdz Novi Sadai. Līdz mana autobusa atiešanai vēl ir kāds laiks, tāpēc aizeju lidz netālu esošajai dzelzceļa stacijai. Apkārt diezgan daudz bruņotas policijas, bet futbola līdzjutēji uzvedas mierīgi. Stacijas ārpusē aprunājos ar vietējiem jauniešiem, pārsvarā par basketbolu, šie ir pārliecināti par savējo uzvaru, apakšgrupas spēles Serbijas un Melnkalnes komanda aizvadīs tieši Novi Sadā. Protams, viņi labi zina arī Lietuvas komandu, un nedaudz arī par Latviju, kā nekā Latvijai jāspēlē vienā grupā ar Serbiju/Melnkalni, Spāniju un Izraēlu. Ar jauniešiem pārsvarā runājos angliski ar serbu vardu iestarpinājumiem. Autobusā uz Novisadu (brauciens ir ātrs un aizņem nedaudz vairāk par stundu) man par godu jaunie Crvena Zvezda fani atskaņo savas komandas himnas. Saņemu telefoniskas instrukcijas no sava Novi Sadas paziņas par nokļūšanu no autoostas līdz naktsmītnei. Jau pēc pusnakts iekāpju taksī un par paziņas nosaukto lēto cenu piecās minūtes nokļūstu līdz naktsmītnei. Lifta te nav un uz sesto stāvu dodos kājām. Pēc dušas un nelielām vakariņām dodos pie miera. Nākamajā dienā - pirmā pastaiga pa Novi Sadu; veļas mazgāšana, klausoties Franz Ferdinand; pirmā iepazīšanās ar vecpilsētu; akreditācija, Latvijas-Izraēlas, un Serbijas/Melnkalnes-Spānijas spēļu skatīšanās.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais