Tanzānijas sajūta. (Trešā daļa)

Ozoliņa Ilze 02.12.2009 9 min lasīšanai

Tā nu kravājam savas mantiņas, meklējam taksi un dodamies uz dala dala piestātni, lai brauktu atpakaļ uz Dār. Man vairs nav ne mazāko ilūziju par busiņu, kas mūs līdz turienei vedīs. Dar mūs sagaida Omārs- smaidīgs un laipns, kā vienmēr. Pastāsta par to, kā rit remontdarbi viņa darba vieta- viesu namā pie okeāna, un ka pēc 10 dienām paredzēts pasākums. Afterparty kādai smalkai modes skatei, būšot daudz cilvēku, big party, un tāpēc viņš ir nedaudz stresains, jo ļoti daudz kas ir jāpagūst. Tā kā esam Dār ap pussdienas laiku, izdomājam, ka tālāk dosimies tikai rīt, jo ceļā ar busu jāpavada ir apmēram 8 stundas, un tā kā sabiedriskais transports drīkst kustēt tikai diennakts gaišajā laikā, tad autobuss atiet jau 8 no rīta. Šodien mums ir laiks nopirkt biļetes paēst un atpūsties.

Omārs grib mūs vest uz kādu samērā smalku etiopiešu restorānu, bet vārds pa vārdam un mēs esam netālu no mājām esošajā bistro, kas atrodas lielas maģistrāles malā. Vietējie gan ir stipri izbrīnīti par šādu kompāniju, bet mēs neliekamies ne traucētas. Omārs, kamēr mēs ar Aijas starpniecību mēģinām saprast ēdienkarti, acīmredzot stāsta apkārtējiem, kas mēs esam un ko mēs te darām. Izvēlamies pilau rīsus, tie ir rīsi, kas ir vārīti kopā ar pikantām garšvielām- kardamonu, kanēli, kariju, asajiem pipariem kā arī tomātiem un sīpoliem- garšo lieliski, tam klāt pieēdam pikantas pupiņas kokosriekstu piena mērcē un sautētus spinātus, to visu iespējams papildināt ar tējkaroti asās pili pili mērces (tomāti samalti ar asajiem pipariem). Mmmmm... Omārs tikām ticis pie kukū- tā sauc vistu.

Tā nu visi sēžam un ēdam. Un pēc brīža nākas secināt, ka Tanzānijas tradicionālā virtuve ir vienkārši izcila! Un ka nevienā citā valstī tik gardi neesam ēdušas. Ēdiens ir vienkāršs, bet atsevšķu sastāvdaļu pielietojums to padara vienreizēju. Sākot ar visparastākajiem rīsiem ar garšvielām, beidzot ar astoņkājiem koksriektu mērcē. Gandrīz ik receptē ir jūtams indiešu piesitiens, taču arī vienkārši dārzeņu salāti (pat bez sāls) ar laima sulu ir aromātiski, sulīgi un gardi! Un pats galvenais- ēdiens ir ļoti sātīgs. Protams, pēc katras maltītes mājās tiek iemalkota ēdamkarote Jaegermeister, taču vēlāk , kad aprodam ar vietējās virtuves pikantumu, tas nav nepieciešams, jo esam spējīgas ēst tik asus ēdienus, ka varētu uguni spļaut. Un kā zināms asie pipari vēdaram liek strādāt kā labam Šveices pulkstenim :)

Ar laiku arī kļūstam tik drosmīgas, ka ēdienu pērkam uz ielas, piemērām, chapati maizes. Tās ir kaut kas līdzīgs mūsu plānajām pankūkām, tikai mīkla tiek veidota no miltiem, ūdens un nedaudz sāls. Uz ielas tās var iegādātie no vietējiem, kuri tās cep eļlainās pannās, kas uzstudētas uz kaut kā grillveidīga. Tās karstas iesaiņo vecās avīzēs, un tās smaržo tik gardi, ka mutē saskrien siekalas.

Pie pirmās izdevības tās notiesājam vai nu tāpat vai ar pupiņu mērci vai ar medu vai ar ievārījumu. Vēl tagad, atceroties to garšu , mutē saskrien siekalas!

Vēlāk dodamies iepirkt biļetes uz rītdienas autobusu.

Autoosta kā jau autoosta- pilna dažadu cilvēku, vieni, kuri brauc prom, bet citi, kuri atgriežas. Un mellais tūkstotis to, kuri pārdod, vai zin kādu, kurš pārdos, vai kādu, kurš zin kādu, kurš .... nu vārdu sakot vietējie biznesmeņi un lietu kārtotāji. Bet mums izdodas pašām nopirkt biļetes uz Moši. Par apmērām 20 latiem līdz turienei mūs aizvedīs pirmās klases autobuss ar air condition.

Jautrība sākas nākamajā rītā.

8 jābūt autoostā, jo 8.30 attiet autobuss. Mūsu piestātne ir nost no visām citām un norobežota ar žogu. Pēc tā saprotam, kāpēc biļetes mums tik dārgas. Bez mums ir vēl vairāki ceļotāji- pārsvarā vietējie, bet arī 2 japāņu jauniešu pārīši un kāda sieviete ar savu 6 gadus veco meitēnu. Gaidam. Protams, mēs jau necerējām autobusu sagaidīt tieši 8.30, jo tā taču ir Āfrika, bet to, ka tas atnāks tikai ap 12 arī nebijām paredzējušas! To acīmredzot bija zinājis Omārs, kurš pretēji mūsu teiktajam bija iepakojis mums līdzi ēdienu- sasmērējis maizītes, sagriezis augļus. Tā nu, Omāru slavinot, mēs apēdam mūsu otrās brokastis, jo kā smejies- autobuss ir saplīsis!!!! Ēdam un skatāmies, kā šoferis un 5 viņa palīgi vel apmēram 1.5h labo motoru. Ap 14 izbraucam uz Moši.

Moši ir pilsēta, kas atrodas netālu no Kilimandžaro. Tas ir viens no izejas punktiem tiem ceļotājiem, kuri grib uzrāpties Kilimandžaro virsotnē vai arī doties tālāk safari braucienā- kā mēs. Mūsu mērķis ir pabraukāt ar vecu baltu safari džipu (kā filmās) un apskatīt lauvas, ziloņus, antilopes ( kā Animal planet TV). Pa ceļam Lonley planet grāmatā izvēlamies viesnīcu Buffalo, cena draudzīga (90$ mums trijām 3 naktīm), vieta laba, un raksta, ka esot arī ūdens. Tas priecē. Aija zvana un visu sarunā. Domājam par safari- šis prieks ir diezgan dārgs. Turklāt, ja ir nodoms nakšņot kādā no lodžiem dabas parkā, tas visu sadārdzina vēl vairāk. Izdomājam, ka varētu braukt tikai uz vienu dienu. Aijai ir kontakti no kāda safari braucienu organizētāja, ar to tad arī sazināmies un sarunājam, ka Moši viņš mūs savāks no autoostas un tad arī visu sarunāsim.

Kad tuvojamies Moši sāk jau krēslot. Un tālumā caur mākoņiem paveras burvīgs skats uz Kilimandžaro. Tas cēls stāv līdzenuma vidū, pūkainu mākoņu ieskauts, un tā pašu virsotni rotā balta sniega cepure. Paliek skumji, jo pat Lonley planet raksta, ka sniegs kalnu galotnēs būšot vēl kādus dažus gadu desmitus. Turklāt, Kilimandžaro ir viens no galvenajiem ūdens ieguves avotiem Tanzānijā.

Moši iebraucam, kad jau ir tumšs. Mūs jau gaida mūsu safari brauciena organizētājs. Braucam uz biroju. Kā reiz rīt ir paredzēts brauciens, un divi braucēji jau esot pieteikušies, tad nu kā reiz 3 vietas priekš mums! Uz vienu dienu reti kurš braucot, tāpēc mums ir ļoti paveicies! Es jau saprotu, uz ko tas velk- tūlīt sāksies kaulēšanās un es jau laikus dodos uz blakusesošo telpu apskatīt bildes. Pēc brīža esam vienojušies un ja atmiņa mani neviļ kopā maksājam apmēram 400$ par vienas dienas safari braucienu. Tas liekas dārgi, bet nu kā ir, tā ir- lauvas ta redzēt gribas! Cenā ietilpst brauciens, iebraukšanas biļete Ngorongoro krāterī, lunch box un gida pakalpojumi. Izbraukšana 5 no rīta.

Iekārtojamies viesnīcā, kas ir diezgan nolupusi, bet gultas veļa tīra, istaba ar, ir pat televizors ar visu CNN, lai mēs varētu turpināt sekot līdzi Obamas uzvaras gājienam vēlēšanās. Un vannas istaba. Tās izskats kļūs vienaldzīgs, kad ieraudzīsim skatu pa vannas istabas logu- Kili visā tā burvībā!

Izmetam vēl līkumu pa naksnīgo Moši. Atrodam ko līdzīgu superveikalam, nopērkam ūdeni, sulu, riekstus, un pēc Aijas ieteikuma dodamies uz indiešu restorānu tieši pretīm viesnīcai. Ak, kas par ēdienu!!! Un auksts alus! Pasakaini pēc veselas dienas pavadītas autobusā kopā ar tarakāniem! Drīz jau arī miegs ir klāt un kāpjam vien augšā uz savu numuriņu. Naktī pūš ritīgs vējš (kā Ventspilī vai Liepājā). Logiem gan stiklu nav, bet toties ir kartīgi aizskari, kas liekas pilda arī stiklu funkciju. Pārmaiņu pēc nav karsti naktīs. Šis arī bija vienīgais laiks Āfrikā, kad nebija karsti, un kad noderētu manas flaneļa pidžammbikses, bet tās diemžēl dzīvo savu dzīvi kaut kur Omāra aprtamentos.

Pirmajā rītā Moši mostamies jau ap 4. Rīta duša, un 5 esam jau pie viesnīcas iejas, lai sagaidītu savu balto safari džipu un gidu. Protams, atkal kavēšana. Neko, esam rāmas kā simtgadīgas ziloņmātes..

Pēc dažām minūtēm viesnīcai tomēr tuvojas džips. Mūsējais. Izrādās, ka jāgaida vēl pārējie 2 līdzbrauceji. Domājām, ka tūristi kā mēs nekavēs, bet nekā- kļūdījāmies.. Līdzbraucēji ierodas nedaudz pirms 6. Turklāt trijatā. Un tie ir iepriekšējā vakarā pie bakus galdiņa sēdošie jaunieši. Divi puiši un meitene. Ļoti atvainojas, ka nācas gaidīt. (nē, gidam viņu numura nebija, nu nebija un viss, sazvanīt šefu viņš arī nevar, lai uzzinātu līdzbraucēju numurus un tiem atgādinātu par satikšanās laiku) Kad iekāpj parējie līdzbraucēji, mēs cēli klusējam un ceram, ka mūsu klusēšanā var sajust tādu kā nelielu aizvainojumu. Kad gaisma jau sāk aust dodamies Arušas virzienā, kas jau ir pusceļš līdz Ngorongoro krāterim. Un līdz ar rīta gaismas parādīšanos arī mēs trīs kļūstam mīlīgākas un pat sākam runāties ar līdzbraucejiem. Puiši no Norvēģijas un meitene no Vācijas. Iepazinušies vakar tajā pšā ceļojumu birojā Moši. Izrādās, ka viņiem par šo izbraucienu ir pateikts tikai 2 nakti, turklāt vienkārši tas atsūtīts īsziņā uz telefonu brīdī, kad jauniešiem ballīte situsi augstu vilni! Un viņi nemaz nav nojautuši, ka pēc 3 stundām jābūt uz svītras, lai dodos apskatīt īstenos Āfrikas iemītniekus! Un ar šo stāstu viņi iegūst mūsu piedošanu. Vienojamies, ka TIA (This Is Afrika) un nu jau esam kļvuši par draugiem.

Nākamais pārsteigums mūs sagaida 8 no rīta Arušas centrā. Pie viena no bezīntankiem šoferis apstājas, pagriežas pret mums jautrajiem čalotājiem un saka: “So, who stays in Arusha?” Mēs neizpratnē raustam plecus, sakam, ka nobody, un domājam, ka viņam tāds neveikls joks sanācis

Bet nē- šoferis i nedomā kustēt no vietas, iekams viens no mums nav pametis džipu. Pēc garām pārunām izrādās, ka vai nu mūsu ceļabiedri ne tā ir sapratuši safari orgaznizatoru, par ko es šaubos, vai arī, lai iegūtu viņu pasūtījumu, ir vienkārši “uzmesti”! Izrādās, ka 8 vietīgajā džipā ir vieta tikai 5 pasažierim un šoferim, iebraukšanas atļaujas nacionālajā parkā ir tikai priekš 5 personām, un nelīdz neviens izskaidrojums un neviens zvans priekšniekam, kurš šo visu ir uzorganizējis. Protams, uz jautājumu vai to, ka mūsu līdzbraucēju kompānija nevar braukt visi trīs, nevarēja pateikt jau tad, kad tika sarunāts šis brauciens vai vismaz no rīta pirms iekāpšanas džipā. Nē, kur nu- tas ir jāpaziņo tieši pēc 250 nobrauktiem kilometriem. Vienam no norvēģu puišiem šis brauciens būs jāturpina ar citu grupu, kas savāks viņu pēc stundas Arušā, jo viņš gribēja 3 dienu safari braucienu nevis kā mēs- tik vienu dienu. Taču tas, protams, neapturēja brauciena organizatorus apliecināt, ka pirmo dienu viņš varēs pavadīt kopā ar mums- no sākuma līdz beigām. Nu ja, bet mēs jau visi zinām maģiskos trīs burtus- TIA. Šeit viss var gadīties, jo šeit ir Āfrika. :)

Vēl pēc 2 stundām esam pie Ngorongoro krātera dabas parka iebrauktuves. Ngrongoro krāteris atrodas vairāk nekā 8000 kvadrātmetru lielā dabas parkā, ir Tanzānijas aizsargājamā teritorija un viens no mustsee Āfrikā. Lai nokļūtu krātera pašā apakšā ir jāšķērso aptuveni 600 m augsta krātera mala. Mums piebraucot visapkārt ir bieza migla, tā kā liels mākonis sēd virs krātera un no augšas nevar redzēt neko. Škiet, ka iebraucam lielā baltā tukšumā. Nedaudz bail ir, džips kratās kā traks pa izdangātajiem ,mālainajiem, pielijušajiem ceļiem, un vietās, kur ir vairāk koku, redzam, ka aiz džipa labā loga ir dziļa, dziļa tumša aiza. Tiekam noinstruēti turēt acis vaļā, jo tūlīt sākies animal planet live. Nepaiet pat pāris minūtes, kad mums ceļu aizšķērso mīlīgs zebru pāris. Protams, džipā atskan sajūmas spiedzieni- Ā, Marta, Marta, re kur zebra! Jūtos kā maza meitene brīnumainā zvēru valstībā. Kā vēsta ceļvedis šī ir vieta, kur vienkopus var sastapt līdz pat 75 000 dažādu dzīvnieku un putnu sugu, tai skaitā tā saucamo BIG 5 (lauvu, degunradzi, ziloni, bifeli un leopardu). Jāsaka, ka bijam vienīgais džips visā krāterī, kurā nebija binoklis. (Varbūt tāpēc, ka cena bija salīdzinoši neliela par šo safari, un mums nepienācās??) Tāpēc arī nevaru apgalvot, ka redzēju degunradzi. Mūsu šoferis gan apgalvoja, ka “ there, there, you see?” ir degunradzis, mums gan tas vairāk atgādināja vietuļu nokaltušu koku. Taču lauvas, ziloņus un beigtu bifeli redzējam tik tiešām. Varbūt gribējās nedaudz tuvāk tos apskatīt, kaut vai ar binokli, bet varbūt labi vien bija, ka šie dzīvnieki bija vērojami to tik liela attāluma.

Jāsaka, ka sava burvība jau ir- veselu dienu braukāt pa iezīmētām takām un vērot gnu, skatīties, kā pelikāni ķeksē no ezera zivis (tas atgādina sinhrono peldēšanu bariņā pa 10, ar vienlaicīgu galvas iegremdēšanu ūdenī), baudīt pusdienas, kamēr virs galvas siro badīgu vanagu bari, kas cenšas izraut ēdamo no rokas, vai skatīties, ka dubļu peļķē tup 20 nīlzirgi , vai mēģināt saskaitīt melbaltās zebras, kamēr raibs gar acīm metas. Taču šī burvība pēc pārtis stundām no mūsu džipa ir jau pazdusi un mēs nododamies sarunām par ceļojumiem un Āfriku un dzīvi mājās, un uz gida paziņojumu par kārtējo dzīvnieku tik atbildam yes, yes.

Vienīgie cilvēki, kuriem ir atļauts arī pēc tumsas iestāšanās uzturēties krāterī ir no masaju ciltīm. Masaji ir izslavēti kā veikli karotāji, braši lopu gani un lielu lopu ganāmpulku īpašnieki. Vieni no bagātakajiem cilvēkiem Āfrikā. Vismaz kādreiz, kad govju bars skaitījas bagātība. Mūsu laikmetā šos cilšu pārstāvjus biežāk nākas sastapt tirgojamies rotas lietas vai strādājot par sargiem viesnīcas. Masajus parasti var atšķirt no citiem ar savādo apģērbu- tērpjas viņi skaistos rūtainos vilnas lakatos, ausīs ir milzīgi riņņi, parasti viņiem ir gari un atlētiski augumi un rokā spieķis, kuru var izmantot arī kā ieroci. Mūsu šoferis stāsta, ka masajus plēsīgie dzīvnieki neaiztiekot, tāpat kā masaji neaiztiekot plēsīgos dzīvniekus. Lauvas masajus atpazīstot pēc smaržas. Tikai masaju ciltīm vien esot zināms, kādām zālītēm vai vielām esot jāieberžas, lai lauvas šiem ietu ar līkumu. Tā nu arī viņi tur dzīvo savas no māla un dzīvnieku mēsliem veidotajās apaļajās mājelēs- manjatās. Bet mēs saules un safari nogurdināti atgriežamies realitātē.

Brīdī, kad esam uz vislīdzenākā no Tanzānijas ceļiem, kad mašīnas rūkoņa mūs jau iemidzinājusi, dzirdams savāds troksnis. Te nu bija- pārsprāgusi riepa. Esam dziļā nekurienē. Laukā karsts, kaut saule iet uz rieta pusi, apkārt- nevienas dzīvas dvēseles. Arī šeit šoferim nedaudz pieklibo loģiskā domāšana, bet ar mūsu palīdzību, pareizāk sakot ,dāmu komentāriem un norvēģa rokas pielikšanu, riepa, lēnām, taču tiek mainīta.

Te pēkšņi šajā nekurienē no garās zāles puses ceļa malā atskat kluss tāds kā pīkstiens- one dollar fo school? Nevienu neredz.Pēc brīža tāds pats- pen for school? Izrādās mums ir skatītaji- kādi 6 mazi knēveļi netīrām puspavērtām mutēm skatās, kā mašīnai tiek mainītas riepas. Nav mums līdz ne dolāru, ne pildsplavu. Vienīgais, ko varam piedāvāt mazajiem izklaidei ir fotogāfēšanās un tūlītēja bilžu apskatīšana fotoaparātā. Mazie ir sajūsmā! Taču tik un tā ik pa laikam atskan jau ierastie jautājumi- one dollar for school? vai pen for scool? Nospriežām, ka šīs ir frāzes, kuras skolā tiek apgūtas īpaši padziļināti. Nepaiet ne 40 minūtes, kad atkal dodamies ceļā. Arušā šķiramies no mūsu ceļabiedriem, un, kad jau ir melna nakts, mēs atkal nogurušas un izsalkušas ierodamies Moši.