Kā nokļūt paradīzē, jeb tuklā bālģīmja relaksēšanās Karību arhipelāga Los Roques salās.

  • 15 min lasīšanai
  • 215 foto
Šajā pasakaini skaistajā dabas stūrītī man sanāca pabūt 2009. gada aprīlī un uzturējos šeit tikai četras dienas. Salas Los Roques izvēlējos kā atpūtas vietu pēc desmit dienu gara ceļojuma pa Venecuēlas dabas parkiem. Jau plānojot braucienu un sīki izvērtējot plusus un mīnusus, mana izvēle krita par labu klusajam un neskartajam arhipelāgam Los Roques nevis Margaritas salai, uz kuru atpūsties un baudīt all-inclusive lido vai puse Eiropas. Pirmā diena. Rīta pusē es ar maziņu lidmašīniņu izlidoju no Karakasas uz Los Roques salām. Sešvietīgajā lidmašīnā, neskaitot mani, lido vēl kāds pāris no Kanādas un pilots. Ceļš aizņem kādas piecdesmit minūtes, jo salas atrodas tikai apmēram 150 km no galvaspilsētas. Lidmašīnai laižoties lejā, aiz loga var vērot Karību jūras zilganzaļos ūdeņus, kuros kā izbārstīti dimanti spīguļo neskaitāmas mazas saliņas. Izskatās, ka pati pasaule sev uzlikusi brīnišķīgu kaklarotu, kurai krāšņumā līdzīgas nav vairs nekur. Nolaižamies maziņajā lidlauciņā Gran Roque salā, kura arī ir galvenā tūristu apmešanās vieta. Lidlauka malā stāv divas koka būdiņas, kas arī ir visa lidostas ēka. Būdiņā sēdošā sieviete pārbauda manas biļetes un izsniedz bagāžu, kuru ir atvedis arī vienīgais lidostas strādnieks. Kad esmu saņēmis bagāžu, mani uzrunā kāda meitene, kura izrādās ir, mani sagaidošās kompānijas pārstāve, Libija. Viņa man palīdz atrast manu apmešanās vietu un saka, ka, ja man ir vēlēšanās, tad viņa var piedāvāt kādu ekskursijas izbraucienu pa blakus esošajām saliņām. Atbildu viņai, ka šodien vienkārši atpūtīšos un iepazīšu apkārtni. Salā nekādu milzīgu hoteļu nav un visi viesi tiek izmitināti privātmājās, jeb spāniski – posadās, kuras pārveidotas par viesnīciņām un katrā ir no piecām līdz desmit istabiņām. Esmu apmeties Posada Dona Carmen, kurā ir tikai pieci numuriņi un pašu saimnieku dzīvojamās telpas. Uzrādijis saimniekam vaučeri, iečekojos savā numuriņā. Istabiņu iekārtojums ir tipisks Karību reģionam un ir saglabājies vēl no aizpagājušā gadsimta. Mēbeles nav nepieciešamas, jo tās šeit tāpat nav kur nolikt. Gultas vieta ir istabu sienām piebūvēta metru augsta akmens platforma, uz kuras uzlikts matracis un vienīgās mēbeles ir sienas nišā izbūvētā skapja koka durtiņas. Numuriņā ir arī tualetes un dušas telpa, kurā ir tikai aukstais ūdens. Tas ir atsāļots jūras ūdens, kas tek no boilera uz mājiņas jumta. Mazliet atvilcis elpu, dodos aplūkot ciematiņu un tā iemītniekus. Mājiņas ir krāsainas, kas ir tipiski Karību reģiona mazajām pilsētiņām. Pārsvarā dominē spilgti salātzaļi vai gaišzili toņi, kas ļoti pieskan tirkīza ūdens krāsai, kurš apskalo šos krastus. Ciematiņā ļaudis pārsvarā dzīvo saskaņā ar dabu un izskatās, ka vispasaules problēmas tos neskar. Visapkārt redzamas smaidīgas sejas un dzīve paiet bez lieka saspringuma. Vīrieši pārsvarā ir zvejnieki un katru rītu dodas ar laiviņām jūrā. Sievietes sēž mājās, audzina bērnus un nodarbojas ar dažādu suvenīru izgatavošanu. Pārsvarā katrs nodarbojas ar to, kas pašam tīk vai padodas vislabāk. Kāda ģimene tirgo mazas glezniņas ar vietējiem skatiem, otrai ir keramikas figūriņu veikaliņš, bet cita uztur pārtikas veikaliņu. Tūristu salā nav daudz, jo lielas masas šeit nav kur izmitināt. Pats, plānojot ceļojumu, vispirms norezervēju vietu Los Roques, bet pēc tam pievienoju pārējo ceļojuma daļu. Ilgu laiku saliņas vispār bija slēgtas vairumam tūristu. Tikai nesen valsts izsniegtās kvotas saliņu apmeklēšanai tika palielinātas un tās varēja apmeklēt ne tikai zinātnieki un izredzētie, bet arī parasti mirstīgie – neskartas dabas baudītgribētāji. Dzīve un atpūta šeit ir kā bezgalīga relaksēšanās procedūra un nekādas ekstremālas izklaides te netiek piedāvātas. Vienīgais ko var darīt – ir sauļoties vai izbraukt ar laivu aplūkot neskartās apkārtnes saliņas. Pirmā puse dienas un vakars man paiet staigājot un iepazīstot ciematiņa plānojumu un iepērkoties vietējos suvenīru veikaliņos. Vakarā, ierodoties viesniciņā, mani sagaida virtuvītes pavāre un apjautājas, ko es velētos vakariņās, jo gatavo šeit kā mājās un praktiski katram atsevišķi. Izvelei piedāvā zivs, vistas vai gaļas ēdienu, kā arī zupu un saldo. Pavakariņojis dodos pie miera. Otrā diena. Tā kā vakar agrāk aizgāju gulēt, pieceļos ar tikko sākušos saullēktu. Sataisijies un paņēmis fotoaparātu, dodos ārā uz pludmales pusi. Gaiss ir spirdzinoša svaiguma pilns un pūš viegls vējiņš. Gar krastu brēkdamas lidinās kaijas, bet uz laivu malām sēdošie pelikāni bola acis un veras tālumā. Pa laikam tie paceļas spārnos un, it kā gaidot kādu, satraukti izmet līkumu gar krastu, pēc kā apsēžas atpakaļ uz laivu malām. Es viņus saprotu, jo gaidu to pašu ko viņi un tie ir vietējie zvejnieki. Vakar vakarā noskaidroju, ka pēc pulkstens septiņiem rītā tie atgriežas krastā no rīta zvejas. Tālumā jau redzu tuvojamies laivas un dodos tās sagaidīt. Ar lomu, kā nu kuram šoreiz veicies. Vienam laivā ir daudz mazu zivteļu, kas līdzinās mūsu raudām; citam atkal ir tikai dažas zivis, bet toties lielas. Daļa loma tiek pārdota uzreiz pie krasta, kur sanākušas saimnieces no mazajām apkārtnes viesnīciņām, bet citi to nepārdod, jo atstāj sev, vai kādam kas to jau aizrunājis. Pēc saimnieču aiziešanas, daži zvejnieki savas zivis sāk tīrīt un, sagriežot tās gabaliņos, pasāla un liek žāvēties uz laivu malām. Šis laiks ir īsta medusmaize apkārtnes pelikāniem, kuri kārām mutēm notiesā zivju iekšas, galvas un citus pārpalikumus. Šad un tad gan dēļ kādas asakas izceļas brēka un plūkšanās, jo nekaunīgās kaijas cenšas no pelikānu maltītes nočiept kādu gabaliņu arī sev. Protams, ka pelikāni nav ar to mierā un pa laikam ieknābj kādai nekauņai astē. Apmēram stundu pavadijis pludmalē starp zvejniekiem dodos atpakaļ uz viesnīcu pa ceļu, kurš ved cauri ciematiņam. Kad esmu nogājis kādu gabaliņu, tieku it kā nohipnotizēts ar burvīgu smaržu, kas nāk no kādas blakus ieliņas. Nevaru neko ar sevi padarīt un kā mēnesserdzīgais eju tās virzienā. Smaržu buķete velk mani aiz deguna un ar siekalu pilnu muti esmu galā. Pie vainas ir maziņš konditorejas veikaliņš un maizes ceptuve tajā, kurā tikko no krāsns izņemta silta maize. Pie mums Latvijā baltmaizi praktiski neēdu, bet šeit nevaru atturēties. Eju iekšā un palūdzu vienu visbrūnāk apcepto klaipiņu. Šīs maizes smarža un garša nav aprakstāma un atgādina man bērnībā ēstu īstu pašceptu lauku maizi. Arī pēc izskata, nolaužot gabaliņu, tā iekšā ir sniegbalta un smaržīga un to nemaz nevar salīdzināt ar pie mums nopērkamo pelēkbalto „maizi”, kura izskatās, kā gatavota no nezināmas izcelsmes cementa pulvera. Grauzdams brūno kukulīti, dodos uz viesnicu brokastīs. Kad atnāku, mani jau gaida saimniece sakot, ka ēdiens ir gatavs. Brokastīs tiek pasniegta omlete ar bekonu, bet saldajā – ceptas saldās pankūkas ar medu un liela glāze limonādes. Kad esmu iestiprinājies, ierodās Libija un jautā, vai nevēlos aizbraukt uz kādu ekskursiju. Atbildu viņai, ka šodien esmu nolēmis pamatīgi izpētīt visu ciematiņu un vienkārši pagulšņāt pludmalē, bet kādā izbraukumā varbūt došos rīt. Pēc brokastīm paņemu fotoaparātu un dodos atpakaļ uz pludmali. Grauzdams nesen nopirktā baltmaizes kukulīša brūno garoziņu un šļūkādams ar kājām siltās smiltis, eju gar jūras krastu. Man jau no bērnības garšo viss, kas piededzis vai par daudz apceps, tādēļ brūnā maizes garoziņa man liekas daudz gardāka par brokastīs pasniegtajām pankūkām un ir man kā saldais ēdiens. Maizes mīkstumu pametu kaijām, kuras ķērkdamas to aprij sekundē. Bļaudamas tās salido man apkārt no visas piekrastes un dēļ katra kumosa notiek īsts cīniņš. Gribēdamas man atdarīt ar labu vai it kā pateikdamās, tās manas rokas un plecus parklāj ar dabisko pretsaules aizsargkrēmu, ko pašas saražojušas no manas gardās maizes. Pametu kādu gabalu arī pelikāniem, bet tie pret to ir vienaldzīgi, jo pārtiek tikai no jūras veltēm. Kad maize ir beigusies un kaijas ir prom, dodos uz lidostas pusi, kurai blakus redzēju mazu piestātnīti ar kuteriem. Vēlos uzzināt par izbraucieniem ar laivu vai kādām ekskursijām. Nonākot piestātnē, ieeju mazajā koka mājiņā pie tās, kura vienlaikus ir suvenīru veikaliņš un arī zemūdens niršanas cienītāju ekipējuma noma. Salā piedāvā apgūt niršanu ar aprīkojumu, licencēto instruktoru uzraudzībā, kā arī iegūt dažādas pakāpes niršanas sertifikātus. Nirējiem šeit ir īsta paradīze. No 1972. gada Los Roques arhipelāgs un tā divdesmit četru kilometru garie, cilvēka neskartie koraļu rifi ir pasludināti par jūras nacionālo parku un atrodas valsts aizsardzībā. Ūdenī ir milzīga zemūdens dzīvības daudzveidība un koraļi te stiepjas pat līdz septiņdesmit metru dziļumam, spīguļojot saules un tropisko zivju virpuļojošajā kaleidaskopā. Ne jau par velti, gan zinātnieku, gan nirēju vidū, šeienes koraļu rifs ir atzīts par labāko visā Karību reģionā. Arī es no instruktoriem saņemu vairākus piedāvājumus iegremdēties zemūdens valstībā, tomēr no tiem atsakos. Esmu pāris reizes niris Sarkanajā jūrā un secinājis, ka nepanesu dziļūdens spiediena maiņas, jo pēc niršanas, vienmēr slikti jūtos. Veikala darbiniekam saku, ka mani vairāk interesē izbraucieni ar laivu un viņš atbild, ka varu noīrēt to par simt piecdesmit bolivāriem (27$) stundā. Saku viņam, ka šodien gan man laivu nevajag, bet rīt, visticamāk, atnākšu un tad arī visu sarunāsim. Atvadijies, dodos atpakaļ gar krastu uz viesnicu, pa ceļam fočēdams piekrastes skatus. Te pēkšņi satrūkstos, jo no aizmugures manai kājai pielip kaut kas auksts, mitrs un lipīgs. Apgriežoties un veroties uz leju, ieraugu melnu suņuku, kurš laizīdams man stilbus un luncinādams asti lēkā man apkārt. Tas ir ļoti mīlīgs un ļauj sevi pabužināt un paglāstīt. Dodos tālāk tālāk uz pilsētas pusi, bet tas nāk man līdzi. Nosaucu to par Draudziņu un ieeju piekrastes veikaliņā, lai nopirktu tam ko garšīgu. Mazajā veikaliņā pajautājot pēc kādām desiņām, saņemu noliedzošu atbildi, bet uzzinu, ka tālāk ir lielāks veikals, kurā ir gan gaļa, gan desas, gan konservi. Dodamies ar suņuku turp, bet noejot kādus trīssimt metrus, tas sāk smilkstēt un apostot tuvāko māju stūrus tālāk neiet. Izskatās, ka laikam šeit nav viņa teritorija, jeb ir vēl neizpētīti plašumi un tādēļ viņš arī baidās. Tālāk eju viens un, nonākot veikalā, nopērku pāris paciņas ar hotdoga desiņām. Izejot ārā, pie veikala durvīm pamanu kasti ar oranžsarkaniem mango. Tie ir vienkārši milzīgi un tādus redzu pirmo reizi. Paņemu piecus gabalus. Noliekot tos uz svariem, tie kopā sver apmēram trīs ar pusi kilogramus. Arī smaržo tie pasakaini un tādus neesmu redzējis pat ceļojot pa Dienvidāzijas valstīm, kuru tirgos tos piedāvā daudz dažādu šķirņu, krāsu un veidu. Iepircies, dodos atpakaļ pie suņuka un atrodu to turpat, kur atstāju. Priecīgs, tas notiesā desiņas un asti luncinādams prasa vēl. Rādu viņam, ka man vairs nav, bet viņš, laimīgs, laiza man kājas. Te no tuvākā mājas stūra jautri dauzoties izskrien vēl divi kranči. Draudziņš laikam viņus pazīst, jo tos ieraugot, sāk jautri vaukšķēt un saukt tos klāt it kā sakot: - Naciet ātri šurp! Te viens muļķis desas dala. Abi kranči, it kā saprotot viņa teikto, skrien man klāt un ostoties prasa ko garšīgu. Palēkājuši man apkārt un sapratuši, ka ar viltu vai žēlumu nekādus gardumus no manis vairs neizmānīsi, tie atstāj mani un trijatā dodas cita muļķa meklējumos. Tālāk nolemju pastaigāt pa ciematiņu, bet diemžēl redzu, ka lielakais vairums veikaliņu ir slēgti. Jautāju cilvēkiem, kādēļ tā? Uz ko viņi man atbild, ka no pl. 12.00 līdz 14.00 pārsvarā visi nestrādā, lielā karstuma dēļ. Diena ir jau ap pusdienas laiku un ir pamatīga svelme, jo saule ir tieši pašā zenītā. Ejot cauri ciematiņam var vērot cilvekus, kas māju pagalmos, palmu ēnā gulšņā šūpuļtīklos, vai arī bērnus, kas jautri spiegdami, laistās ar ūdeni. Dodos talāk un uzskrienu virsū vietējās telefonkompānijas kantorim, kurā ir arī internets. Diemžēl arī tas nestrādā, tāpēc nolemju te atgriesties vēlāk. Redzot, ka viss apkārt ir ciet, izeju pludmalē un gar krastu dodos uz viesnicu. Izskatās, ka šodien pat pelikāniem ir karsti, jo tie ņurko ūdenī arvien biežāk, pēc kā sasēžas uz laivu malām un, plivinot sparnus, it kā atvēsinās. Uz piekrasti no vietējās skolas atdzesēt prātus ieradusies vesela klase kopā ar skolotāju. Tādā karstumā vairāk velk uz miegu, nekā uz mācīšanos. Nonākot viesnicā secinu, ka numuriņā nedarbojas elektrība un līdz ar to – arī ventilātors. Uz jautājumu, kas noticis, saimnieks man atbild, ka elektrības traucējumi viņiem šeit notiekot gandrīz pārdienām. Viņš nezin, kad tā atkal parādīsies, bet līdz vakaram gan jau būšot. Visticamāk, tas ir dēļ lielās svelmes, jo visi šādā karstumā saslēdz kondicionierus un vietējais ģenerātors to neiztur. Tadēļ jau arī nestrādā gan veikaliņi, gan internetzāle. Tā kā ārā ir ļoti karsts, nolemju dažas stundas nosnausties viesnicas istabiņā. Kaut arī nestrādā ventilators, tomēr te ir vēsāks, nekā ārā, un jebkurā laikā var ieiet aukstā dušā. Pēc dažu stundu snaudiena, mani pamodina ventilatora dūkšana un vēsa gaisa strūkla, kas pūš man tieši sejā. Saprotu, ka ir atjaunojusies elektrības padeve un varu doties uz ciematiņu. Tā kā ir jau ap puspieciem vakarā, aizeju uz internetzāli, kurā pavadu pāris stundas, sēžot Draugos un Delfos lasot par jaunāko Latvijā. Internetzālē arī piedāvā starptautisko tālsarunu pakalpojumus. Uzzinu, ka zvani uz Latviju maksā apmēram 0,20Ls minūtē. Labākos mobilos viesabonēšanas tarifus no Latvijas operatoriem Venecuēlā piedāvā „Zelta zivtiņas” karte, kuras tarifs ir 0,50Ls minūtē un kuru arī pirms braukšanas iegādājos. Tikai ir jāatceras, ka ar Latviju šeit ir apmēram deviņu stundu starpība un, ja šeit ir agrs rīts, tad Latvijā ir jau vakars. Līdz pl. 19.00 laiku pavadu internetzālē, bet vēlāk dodos atpakaļ. Atnācis, iegriežos pretīm viesnicai esošajā picērijā, kur pasūtu picu ar salami un trīskāršo čederas sieru. Kamēr gatavojas pica, aizeju uz viesnicu, kur saimniecei atsaku vakariņas. Uz vakarpusi pilsētiņā atgriezušies tūristi, kuri dienu pavada izbaudot saules vannas, niršanu pie rifiem vai izbraucienus uz tuvākajām saliņām. Bāros skaļas mūzikas pavadijumā izklaidējas zvejnieki, kas pēc karstās darba dienas var atvilkt elpu un izbaudīt vēso alu. Izskatās, ka katrs no viņiem to izdzer pa kastei, jo katru vakaru uz ielas esošie konteineri tiek pārpildīti ar tukšām alus bundžām. Pavakariņojis un apstaigājis vietējos bārus, dodos pie miera. Trešā diena. Paguļu ilgāk un ap 10.00 dodos brokastīs. Kamēr saimniece tās gatavo, izeju uz ielas, kur ieraugu, ka pretīm manai viesnīcai atvērusies maza ēstuvīte un apkārt sasēdušies vietejie cilvēciņi. Pieejot klāt, redzu, ka šeit cep un pasniedz siltas empanadas. Tie ir palieli eļļā vārīti pīrādziņi, kas pēc formas atgādina pie mums nopērkamos čeburekus un ir populārākais brokastu ēdiens visā Venecuēlā. Šorīt tiek piedāvāti empanadas ar zivīm un vēl kaut ko, ko nevaru iztulkot, jo vietējie runā tikai spāniski. Man gan vislabāk garšo empanadas ar mājas sieru, bet diemžēl to šeit nav, tādēļ paņemu vienu ar pildijumu, kura nosaukumu nevaru pārtulkot. Iekožoties, saviebjos, jo izrādās, ka iekšā ir kalmārs sajaukts ar jūras kāpostiem vai kaut kas tamlīdzīgs. Vietējie, redzot manu sejas izteiksmi, smejās un ēdot pilnām mutēm rāda, ka baigi garšīgi. Ar nopirkto empanadu aizeju uz piekrasti, kur izbaroju to kaijām, pēc kā dodos brokastīs. Pēc brokastīm ierodas Libija, kura man jautā, vai šodien nevēlos kādu ekskursiju. Viņa saka, ka izbrauciens ar laivu maksā 150 bolivārus, kas ir tikpat, cik prasija piestātnē. Saku, ka esmu ar mieru un jautāju, kur atrodas mana laiva. Sarunas laikā uzzinu, ka laivā bez manis būs vēl kādi desmit cilvēki ar ko neesmu mierā. Saku, ka vēlos braukt viens, uz ko Libija kādam piezvana un parunājusi saka, ka man tas maksās jau ap 300 bolivāriem (55$). Atbildu viņai, ka piestātnē piedāvā to pašu braucienu uz pusi letāk uz ko viņa sāk klārēt, ka tur ir sliktākas laivas, ka mani tur apmanīšot un, ja es noslīkšot, neviens mani pat nemeklēs. Protams, ka nenoticu viņas briesmu stāstiem, jo ar tādiem jau esmu saskāries visās valstīs, kur esmu pabijis. Katrs gids, gribēdams nopelnīt, cenšās par savu konkurentu sastāstīt šausmu lietas. Atsakos no viņas piedāvājuma, uz ko Libija sapūtusies aiziet. Līdz 13.00 laiku pavadu staigājot pa veikaliņiem un sēžot internetzālē, bet vēlāk dodos uz piestātni, kur noīrēju laivu. Šodien došos izbraukumā uz populārākajām Los Roques saliņām: Madrizqui un Francisqui. Vispār arhipelāgs Los Roques ir pats lielākais un vecākais jūras rezervāts visā Karību reģionā un tam ir četras lielas un 342 mazas saliņas, kuru lielākā daļa ir pilnībā slēgtas tūristiem. Piestātnes veikaliņa darbinieks iepazīstina mani ar laivas kapteini, ar kura laivu došos braucienā. Pienākot pie laivas, redzu, ka tajā sēž divi pusaudži, kuri izradās kapteiņa dēls ar klasesbiedru, kas tikko ir ieradušies no skolas. Tēvs tiem saka, lai šie lasās, bet es viņam saku, ka man jau viņi netraucēs un, ja tie grib, varam braukt visi kopā. Tā arī četratā izbraucam, pa ceļam vērojot caur jūras caurspīdīgo ūdeni redzamos skaistos koraļus un krāsainos zivju barus. Los Roques arhipelāgs tiešām ir viena no pasaules skaistākajām vietām ar zilganzaļu ūdeni, baltām smiltīm un brīnumskaistiem koraļu rifiem. Ne jau par velti, kādā ceļotmīļu un ģeogrāfu žurnālā tas bija nominēts par vienu no septiņiem pasaules dabas brīnumiem. Daba šeit tiešām ir saglabājusies neskarta un var redzēt kādas bija Karību salas vēl pirms cilvēku ierašanās šajā reģionā. Sākumā piestājam pie Francisqui, kura ir lielākā no abām saliņām. Izkāpjot no laivas, pamanu ūdenī pie krasta jūras zvaigzni. Izceļu to no ūdens, bet laivas kapteinis saka, ka nedrīkstot to darīt. Saku, ka tikai to nofotagrāfēšu un uzreiz nolikšu atpakaļ, kam viņš arī piekrīt. Apkārt saliņai, neskaitot mūs, piestājušas vēl vairākas laivas un lielas jahtas. Kapteinis pastāsta, ka jahtas pieder bagātajiem galvaspilsētas iedzīvotājiem, jo ne tikai ārzemnieki, bet arī paši venecuēlieši mīl apciemot šīs vietas, saucot tās par Zaudēto paradīzi. Atpūtnieku jahtas piestājušas pie pašas saliņas. Izliekot krastā līdzpaņemtos atpūtas krēslus un piknika grozus, tie bauda šī paradīzes stūrīša sniegtos labumus: saules vannas un pilnīgu relaksēšanos. Pusstundu pastaigāju, pafočēju apkārtni, pēc kā dodamies uz otro saliņu. Madrisqui saliņa ir uz pusi mazāka nekā Francisqui. Tūristu un atpūtnieku šeit praktiski nav. Krastā divas meitenes, klausoties instruktora norādijumos, iemeiģina vēja dēļus, bet salas otrajā pusē vairāki kaitbordisti lēkā pa gaisu, ķerot vēja brāzmas. Arī tik skaistas pludmales kā uz Francisqui te nav, un to pašu, kura ir, ir apsēdušas kaijas un pelikāni, kas uzknābā kaut kādus mazus vēzīšus vai citus jūras kukainīšus, kuri ieķērušies izskalotajās jūraszālēs. Pavadijis kopumā vairāk par stundu uz saliņām, braucu atpakaļ uz Gran Roque. Ap 15.00 esmu savā numuriņā, kur aizmiegu, jo ārā esošā saules svelme un karstums mani ir nogurdinājuši. Pamožos pēc četriem un dodos uz ciematiņu. Šovakar esmu nolēmis uzrāpties ciematiņa beigās stāvošajā kalnā, kura galā rēgojas veca bāka. Ir jau pievakare, suta ir mitējusies un ārā pūš patīkams vējiņš, kas ļauj brīvāk uzelpot gan cilvēkiem, gan parējām apkārtnes dzīvajām radībām. Lai nonāktu pie kalna, ir jāiet cauri visam ciematiņam, kurš uz vakarpusi ir atdzīvojies. Mazajās, krāsainajās, it kā pasaku mājiņās ir sākusies rosība. No vaļā esošajiem istabu logiem ir sadzirdamas patīkamas saldsērīgo latīņu balāžu skaņas, bet no virtuvītēm ieliņas piepildās ar dažādu kulinārijas un konditorejas smaržu buķetēm. Uz vakarpusi vietējie dodās apciemot blakusesošos kaimiņus vai citā ciematiņa stūrī dzīvojošus radus. Durvis mājiņām stāv vaļā, jo zādzības vai citi kriminālas dabas atgadijumi šeit gandrīz nepastāv. Vietējie, praktiski, viens otru pazīst, jo visā ciematiņā dzīvo tikai ap tūkstoti cilvēku un, ja kas arī notiek, tad pārsvarā pie vainas ir negodīgi tūristi. Uz vietas ciematiņā uzturas vēl mazāk iedzīvotāju, jo ir daļa, kas strādā Karakasā un uz mājām atlido tikai brīvdienās. Iedams tālāk, ieraugu meiteni, kas pie savas mājas vārtiņiem izlikusi galdiņu un tirgo pašceptus gardumus. Tie ir saldi mīklas groziņi, kas pildīti ar vārītu kremu un izgreznoti ar aprikožu gabaliņiem. Pagaršojot secinu, ka tie ir pasakaini garšīgi, tādēļ saku meitenei, ka ņemšu visus, kas viņai ir. Viņa ir ļoti priecīga un jūtās lepna, kad paslavēju viņas pavārmākslu. Pēc pāris minūtēm esmu kalna pakājē. Nogājis dažus metrus saprotu, labi, ka esmu uzvilcis sandeles, jo viss kalns un tā pakāje ir nosēta ar dažādas formas un lieluma kaktusiem. Vieni ir parasta istabas kaktusa lielumā, bet citi līdzinās adatainai basketbola bumbai. Dažiem no lielajiem kaktusiem augšpusē redzama tāda kā vatei līdzīga masa un tās vidū – centimetru liels ziediņš. Pēc desmit minūšu gājiena esmu kalna galā, kur stāv veca 1870. gadā celta bāka. Tās sienas, diemžēl, ir laika zobu apgraustas un trepes uz augšējo stāvu arī sen satrunējušas. Stāvot blakus bākai, pašā kalna galā paveras lielisks skats uz visu Gran Roque salu ar ciematiņu, kā arī uz blakusesošajām saliņām. Liekas, ka šis skats nav īpaši mainijies kopš bākas uzcelšanas un tāds saglabāsies vēl ilgi. Pašas salas pirmo reizi uz jūras kartēm parādijās kaut kur ap 1529. gadu, kad tās tur atzīmēja no Eiropas uz Meksiku braucošie spāņu jūrnieki. Ilgu laiku tās palika praktiski neapdzīvotas, ja neskaita putnus un pirātus, kuri šeit uz kādu laiku mēdza novīt savas ligzdas. Vairāk apdzīvotas tās kļuva tikai pagājušā gadsimta sākumā, kad uz šeieni sāka pārcelties cilvēki no kontinenta. Takā saule jau sāk rietēt, apskatijis bāku, kalnu un lejā stāvošo ciematiņu. dodos atpakaļ uz viesnicu. Ceturtā diena. Pēc brokastīm dodos ārā. Tā kā šodien man jādodas prom, nolemju vēl izstaigāt caur cauri ciematiņu, iepirkt suvenīrus un uztaisīt pēdējās bildes. Eju līdz ciematiņa pašam galam, jo vēlos atrast meiteni, kura tirgoja keksiņus, kuri man ļoti iegaršojās. Ieejot kādā mazā ieliņā, man uz pleca kaut kas uzkrīt. Apskatoties, neko nemanu, bet domāju, ka kāda sausa lapa no palmas. Dodos tālāk, bet nu jau kaut kas uzkrīt man uz galvas. Paceļu acis uz augšu un redzu, ka nekādu palmu apkārt te nav, bet dzirdu tādu kā smalku pīkstēšanu. Pastāvu un ieraugu, ka uz blakusesošās mājas jumta, smiedamās, slēpjas divas ap desmit gadu vecas meitenes. Viņām ir baigie prieki, ka spējušas izjokot kādu bālģīmi. Smaidot, pakratu viņām ar pirkstu un vērsdams uz augšu fotoaparātu rādu, lai viņas man iepozē. Būdamas īstas dāmas viņas saliek rokas gurnos un grozoties taisa smieklīgas grimases. Safočējis sīkās. aizeju līdz vietai, kur pirku keksiņus, bet diemžēl tur neviena nav. Dodos atpakaļ uz viesnicu, pa ceļam iepērkot dažus suvenīrus un augļus. Dienu līdz 15.00 pavadu pludmalē, staigādams un fočēdams. Vēlāk sakravāju somas un pl. 16.00 esmu pie lidlauka. Drusciņ pirms pieciem jau sēžu lidmašīnā un veros lejā uz skaistajām garām slīdošajām Los Roques saliņu kontūrām. Dzīvojošie šeit cilvēki tās dievina un jau no senseniem laikiem tās ir apvītas ar dažādām pasakām un leģendām. Populārākā no tām vēsta, ka Zemei agrāk ir bijušas divas saules. Ļaudis skatijušies uz tām un vienmēr strīdējušies savā starpā par to, kura no tām ir pati galvenā un visīstākā saule. Redzot to, saule, kura tiešām bija visīstākā, apvainojās uz muļķa cilvēkiem un metās lejā no debesīm sašķīstot pret okeāna ūdeni un izbārstot savas zeltaini baltās smilšu daļiņas pa tā plašumiem. Tā arī cēlušās Los Roques salas un ļaudis līdz pat šim brīdim tam tic un uzskata, ka salu apmeklējums sniedz cilvēkam garīgu spēku un uzladē ar dzīvesprieku visam atlikušajam mūžam. Arī es esmu ļoti priecīgs, ka varēju savām acīm redzēt šo paradīzi un klusībā ceru vēl kādreiz šurp atgriezties. Tālāk savu ceļojumu turpināšu uz blakus esošo salu valsti Trinidadu & Tobago un ceru, ka arī tā man sniegs ne mazāk jauku iespaidu un sajūsmas vērtu brīžu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais