neliels līkums pa Vācijas un Austrijas Alpiem un ne tikai

  • 27 min lasīšanai
15.10.Iesākums. Grenctāles robežpunktā nonākam apmēram pēc divām stundām neizteiksmīga brauciena pa Latvijas teritoriju. Rādās, ka brauciens pa Lietuvu būs tikpat garlaicīgs. Vienīgā pietura ir kādā krogā netālu no robežas, kur apmaiņā pret pārdesmit litiem palaimējas aši vien dabūt kaut ko līdzīgu brokastīm – nav zināms, kad būs nākamā ēdienreize, Polijā jau tā noteikti nebūs. Pavisam vienkārša iemesla dēļ – zloti aizmirsušies. Kā tik Lietuvā iekšā, tā labi ceļi un koka skulptūras klāt. Un galvenais, ka neviens „kokgriezējs iz tautas” tām pat pirkstu nav piedūris. Latvijā šīs skulptūras drīz vien vajadzētu atliet dzelzsbetonā, jo tas būtu vienīgais veids, kā tās saglabāt. Pēcpusdienā esam klāt pie baisām leģendām apvītā Kalvārijas robežpunkta, kam otrā pusē sākas Polija. Viens labums tomēr no tās Eiropas Savienības ir – no kādreizējām milzu rindām vairs nav ne smakas, un poļu muitnieki kļuvuši tik slinki, ka pat no savām būdām vairs ārā neiet un gaida, kad pasu kaudzīti pienesīs tiem klāt. Nu labi vēl, ka tā, citādi leģendas uz savas ādas tik tiešām negribas izbaudīt. Jau pēc diviem kilometriem uzrodas Polijas vizītkartes – slavenie mugursomas tipa poļu fiatiņi un bezgaumīgās reklāmas ceļu malās. Arī lielo kravas fūru iebrauktās rises asfaltā nekur nav pazudušas. Lapas gan te pagaidām zaļas, laikam dzeltenas te tās kļūst kādu nedēļu vēlāk. Pusdienas visi ēd kādā pagalam neizteiksmīgā benzīntankā netālu no Bjalistokas. Pa stāvlaukumu ganās kāds sētas kranča parauga šunelis un acīmredzami gaida, lai autobusiņa pasažieri protas un uzsauc kaut ko no pārtikas rezervēm. Un sagaida arī. Tiesa, maizi neēd, nolasa tikai desu. Laikam jau nav tik izbadējies, kā izskatās. Ap trijiem naktī nonākam pie Čehijas robežas. Pēc minūtēm desmit robeža veiksmīgi pārvarēta, un atkal var izslēgties. Puspiecos no rīta nonākam kaut kur Prāgā pie mūsu viesnīcas, kur pavadīsim turpmāko diennakti. Viesnīca izrādās pārbūvēta trīsstāvīga barža, kas noenkurota mūžīgā stāvvietā pie Vltavas upes krasta kaut kur netālu no Prāgas centra. Pašreizējā brīdī manis pēc tā varētu kaut gaisā karāties, ka tik būtu vieta, kur normāli atlaisties horizontāli uz kādām trim stundām... Ilgāk gulēt vajadzības tā kā nebūtu, jo gribas pablandīties pa zelta Prāgu, cik iespējams. Izgulēties varēs mājās. Numuri izrādās diezgan līdzīgi tiem, kas atrodami uz prāmjiem, un nav jau arī nekāds brīnums. Caur paklāju tā vien jūt metāla klāju. Taču ir televizors, duša, normālas gultas, elektrības rozete, un pilnīgai laimei uz doto brīdi nekas vairāk nav vajadzīgs. 16.10. Ak, Zelta Prāga, kur gan palicis mans Šveika krogs... Gulēt nesanāk nemaz tik daudz – stundas trīs. Deviņos no rīta ir sarunāts tikties mūsu peldošās viesnīcas Vodnik vestibilā. Nu labi, ka vismaz tik daudz, nekā vispār nemaz. Ārā aiz loga grozās gulbji un pēkšķina pīles. Laiks izskatās visai nelāgs. Smidzina, taču stipri nelīst. Nav liels šķērslis, lai pablandītos pa zelta Prāgu. Vestibilā savācas precīzi puse no mūsu grupas. Otra puse pēc autobusā pavadītās nakts izvēlējusies krākt. Noskaidrojas, ka viesnīcas personāls itin labi saprot krieviski, taču atbild tikai čehu mēlē. Saprast var. Tad nu laižam arī. Dzelzceļa stacija ir tepat aiz stūra, un arī metro ar tramvaju top padoti šeit pat. Drīz vien iepazīstamies ar čehu sabiedriskā transporta biļešu sistēmu. Tā nemaz nav tik plēsonīga kā pie mums Rīgā. Par divdesmit santīmiem nopērc biļeti, kura ir derīga veselu stundu visos transportlīdzekļos – gan tramvajā, gan metro un autobusā. Brauc stundas garumā kā kungs. Tik nokompostrē. Pa elevatoru nobraucam tādā pašā neizteiksmīgā metro stacijā, kur pēc piecām minūtēm pienāk vilciens. „Pīķa stunda” jau garām, tāpēc dabūjam pat sēdēt. Izkāpjam stacijā ar jocīgu nosaukumu Musteks. Te ir „pārkraušanās punkts”, kurā metro iet divos līmeņos. Caur to elevatora šahta ir visai iespaidīgā dziļumā. Kā izrādās, esam izbraukuši pa apakšu Vltavas upei un tagad atrodamies otrā krastā blakus Prāgas vecpilsētai. Uzbraukuši augšā, attopamies vecpilsētas drūzmā. Nu gatavā Vecrīga, tikai ielas gan plašākas. Priekšā ieraugām 800 metrus garo Kārļa laukumu, kas, kā izrādās, esot garākais laukums visā Eiropā. Šaurs gan. Kā trīs kopā saliktas ielas. Neraugoties uz smidzināšanu, tūristi joprojām ganās pa vecpilsētas ielām. Caur to iespējams izvēlēties, kurš suvenīru veikals tev patīk vislabāk, bet ja ne – nobraukt iepirkumu centrā pazemē turpat zem laukuma. Tad nu apskatīsim kultūras objektus. Prāgā pavadīsim visu dienu, tāpēc paslaistīties varēsim arī savā vaļā. Pirmais objekts – baznīca ar pulksteni, kas papildus laikam rāda arī Mēness fāzes un zodiaka zīmes. Tas esot skaitījies viens no viduslaiku Eiropas brīnumiem. Turpat blakus rātsnams un Jana Husa piemineklis. Nekādas labās fotogrāfijas gan nesanāk – milzums cilvēku, lietus un arī kultūras objekti izrādās tik milzīgi, ka nemaz negrib līst objektīvā. Neko darīt. Braucam tālāk. Neskatoties uz lietu, Kārļa tilts paari Vltavai izskatās tiešām iespaidīgi. Skaists bruģis un ne mazāk iespaidīgas skulptūras. Leģenda vēsta, ka tilta būvniecībai izmantotajai javai jauktas klāt jēlas olas, tāpēc arī tilts stāv tik ilgi. Tas tagad pārvērsts par gājēju tiltu. Pa to klaiņo tūristu bari, tai skaitā arī visuresošie japāņu tūristi. Mums tiek dotas divdesmit minūtes, lai pārietu paar tiltu uz otru upes krastu netālu no pils kompleksa – Prāgas Hradas. It kā jau laika pietiekami, taču īstenībā tā pietiek tikai līdz ar nagiem. Skulptūras un Prāgas panorāma tomēr ir apskates vērta. It īpaši, ja vēl atceras filmu „XXX” ar Vinu Dīzelu, kurš savulaik plunčājies tepat pa Vltavu netālu no kāda šejienes tilta. Tā nu visa grupa veiksmīgi tikusi paar tiltu un tagad var uzsākt minūtes divdesmit garo kāpienu Prāgas Hradā. Tur atrodas pils komplekss, prezidenta rezidence un svētā Vita katedrāle. Kāpiens izrādās ilgs, taču arī beigās redzamā aina uz Prāgu ir tā vērta. Žēl, ka laiks tik miglains. Izrādās, ka esam jau iekšā pils kompleksā, kuru pa vienu dienu nemaz tā īsti nevarot izstaigāt. Nu nevajag jau mums visu dienu, pietiks ar kādu stundu, lai triecientempā izskrietu visam cauri. Tiekam aizvilkti uz Zelta ieliņu – šauru, vietām tikai divus metrus platu ieliņu blakus pils mūrim, kur kādreiz dzīvojuši Prāgas zeltkaļi. Jauki – mājai viena siena nav jāceļ, par to kalpo pils mūris. Tūristi ap ieliņu pašlaik spiežas stāvgrūdām, it kā tā būtu ar medu noziesta. Vēl lats jāmaksā par ieeju. Visa grupa, izņemot mani, pazūd pūlī. Iešu vēl latu maksāt par to, lai divdesmit minūtes mīcītos tādā siļķu mucā... Tāpat nekā prātīga tur nevarēs redzēt. Pa šo laiku netraucēti varēs apskatīt svētā Vita katedrāli. Lai cik tūristu šajā lietainajā laikā būtu daudz, laukumu ap katedrāli viņi tā arī nav varējuši piepildīt. Bet skats tomēr iespaidīgs. Gotiska stila katedrāle ar smaili un zeltītu pulksteni... Vienīgi žēl, ka atkal nekādi negrib līst fotoaparāta objektīvā. Tūristu drūzma pārējiem nekā iespaidīga nav nodarījusi. Ejam atpakaļ uz katedrāli, šoreiz visi kopā. Re, cik prātīgi darīju, atnākdams šurp viens pats – no ārpuses katedrāli neapskatām, bet uzreiz gāžamies tajā iekšā. Kā par brīnumu, bez maksas. No iekšpuses katedrāle izskatās tikpat iespaidīgi kā no ārpuses – altāris, svētbildes, solu rindas, karaļu un bīskapu kapenes gar sānu sienām... Un, protams, tūristu bari. Dažs labs nenociešas un velk ārā fotoaparātu, lai gan te iekšā fotografēt aizliegts. Turpat man aiz muguras apsardze nogrābj ciet vienu tādu bildēt kārotāju, un dzirdama smaga izskaidrošanās. Ar to pašu pils kompleksa apskate arī beigusies, visa mūsu grupa dodas prom no katedrāles un pils kompleksa. Garām prezidenta rezidencei, pa tām pašām garajām kāpnēm lejā no Hradas. Brauksim uz funikuleru, pa kuru iespējams uzbraukt blakus pakalnā. Taču vispirms jānoķer tramvajs. Tramvaji te ir uz mata tādi paši kā Rīgā, vienīgi ar kvalitatīvāku iekšējo apdari un mīksta vorsalīna sēdekļiem. Jocīgi, ka vārds „Pozor!” čehu mēlē nozīmē „Uzmanību!” Pēc desmit minūšu brauciena izkāpjam pie funikulera, lai pārliecinātos, ka tas slēgts. Ak tu neraža... Kājām jau nu augšā nekāpsim. Kā nekā jau stundas piecas esam skrējuši apkārt pa Prāgu. Visa grupa pašķīst katrs uz savu pusi. Vieni tomēr kāps augšā, otri skries atpakaļ uz vecpilsētu, bet daļa izspriež iepirkties un atgriezties viesnīcā. Jāatpūšas. Arī ēst gribas kā sunim. Ar to pašu tramvaju nokļūstam līdz vienam no tiem iepirkumu centriem. Jā-a, alus te tiešām ir lēts. Arī pārējās cenas te ir cilvēcīgākas nekā Latvijā. Nu tik jāsapērk ēdamais trim dienām uz priekšu, jo izskatās, ka ne Vācijā, ne Austrijā pie tādām cenām netiksim. Paveiksies, ja vispār veikalā tiksim... Tāpat ar tramvaju tiekam atpakaļ līdz dzelzceļa stacijai, no kurienes līdz mūsu peldošajai viesnīcai ar roku var aizsniegt. Vai, kur labi atlaisties krēslā, ieslēgt televizoru un nedaudz uzkost... Taču ilgi atpūsties nesanāk. Pie durvīm dauzās daži labi tie grupas pārstāvji, kas no rīta gulējuši un tagad vēlas paskrieties pa Prāgu savā vaļā. Vienīgā problēma, ka nezina, kā uz turieni tikt. Man nu jāuzstājas gida lomā. Jo vairāk tāpēc, ka arī pašam ir plāns vēlreiz izskriet Prāgas vecpilsētu. Tad nu rullējuši atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Tikuši pie „prestupni jizdenkām”, kuras var izmantot gan kā metro, gan tramvaja biļetes, braucam lejā uz metro staciju, sēžamies grabošajā vilcienā un laižam uz Musteku. Pirmais, ko pamanām, iznākuši atpakaļ virszemē – lietus. Tāds pretīgs smidzeklis. Nu bet neko darīt. Ja jau reiz te esam atbraukuši, tad izmantosim šo iespēju pēc pilnas programmas. Saņēmuši no manis vadošus norādījumus par atpakaļceļu, grupas biedri pazūd zelta Prāgas zilajās tālēs. Arī man savs plāns jau sen perināts – izostīt, kāds tad izskatās tas slavenais Šveika krogs. Gide gan raukusi pieri, ka tas neesot nekas vairāk par viduvēja izskata dzertuvi ar nesamērīgām cenām, kas balstās tikai uz Šveika vārda ekspluatāciju, taču – labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt. Pasaulslavenā alus dzertuve atrodoties kaut kur tālumā aiz Nacionālā muzeja, kas savukārt novietojies 800 metrus garā Kārļa laukuma pretējā galā. Garš ceļš... Taču laika arī pietiek. Aiz muzeja zelta Prāgas vecpilsēta pagaist kā nebijusi, un tās vietā uzrodas tipiski padomiska lielpilsētas ainava. Pagājis kādu puskilometru tālāk, saprotu, ka tādā vietā tik leģendārs krogs diez vai atrodas. Kartes, kā par spīti, nav. Un, godīgi sakot, pārgājusi arī visa gribēšana to krogu redzēt. Ja gides stāstītais atbilst patiesībai, tad nav vērts desot apkārt nezināmos virzienos, mēli izkārušam. Labāk uzņemsim kursu atpakaļ uz vecpilsētu – tur tomēr interesantāk. Vēl nedaudz iepircies pazemē zem Kārļa laukuma (tur pamanījies ierakties itin pieklājīgs supermārkets), izmetu loku pa suvenīru veikaliem. Keramikas alus kausi ir pārāk dārgi, bet matētā stikla kausi – tāpat. Briesmīga jau nu māksla uzrullēt tādam kausam virsū Prāgas bildīti un par to uzskrūvēt cenu. Tomēr veikali simpātiski, un rādās, ka tirdzniecība iet no rokas. Turpat man blakus trokšņaini iepērkas kāda krievu ģimene. Bez krieviem te jau nu nekādi. Pamazām tumst, un lietus arī nerimstas. Laikam būs jārullē atpakaļ uz mūsu peldošo viesnīcu. Esmu uz riteņiem jau no paša rīta, un šā vai tā nekā valstiski svarīga Prāgā vairs neredzēt. 17.10. Pēc četriem gadiem atpakaļ Vācijā... Lietus vairs nelīst. Pēc somu kalna salādēšanas autobusiņā atvadāmies no viesnīcas un braucam ārā no Prāgas. Apkārtne pamazām kļūst tāda pati, kādu to atceros vēl no Vācijas laikiem pirms četriem gadiem – lēzeni pauguraina, mežiem apaugusi. Pabraucam garām Plzeņai jeb Pilzenei, kur to slaveno alu brūvē. Arī mūsu pašu Aldaris šajā cēlajā vārdā nosaucis savu vislētāko suslu. Nez kuru alu tagad var nosaukt par īstu pilzenieti? Piebraucam pie Čehijas – Vācijas robežas. Sakarā ar Čehijas iestāšanos ES šī robeža zaudējusi aktualitāti, un muitas punkti, kas tagad paredzēti nojaukšanai, izskatās gluži tukši un nožēlojami. Nedaudzie muitnieki, kas te vēl rāpo apkārt kā pusdzīvas rudens mušas, neuzskata par vajadzīgu pat pienākt pārbaudīt mūsu pases. Nevarētu teikt, ka man būtu īpašas simpātijas pret muitas dienestiem, tāpat kā visiem, kas ar tiem saskārušies... Nu tā, pēc četriem gadiem atkal esmu nokļuvis Vācijā, un nākamajā benzīntankā atkal dzird vācu valodu. Pie benzīntanka tualetes durvīm dežurē kāda turku vai dienvidslāvu izcelsmes madāma ar slotu rokā un met šķību un kaulainu aci uz visiem tiem, kas nenomet desmit, divdesmit vai piecdesmit centus. Dzeramnaudu, tā teikt. Nepaiet necik ilgs laiks, kā esam piebraukuši pie Nirnbergas. Šī pilsēta, pēc gides teiktā, esot pietiekami interesanta, lai tajā pavadītu dažas stundas. Ap vecpilsētu vēl saglabājies viduslaiku aizsargmūris, un netālu no tā izdodas atrast pieturvietu. Pusgrupa pazūd savās gaitās gandrīz momentāni. Otra puse izvēlas iet līdzi gidei. Laika nav nemaz tik daudz, un tas jāizmanto lietderīgi. Bet vecpilsēta gan jo glīta. Senlaicīgas ēkas, laukumi, baznīcas... Vienā no laukumiem strūklaka baznīcas torņa smailes izskatā. Kā izrādās, tā patiešām bijusi domāta kā torņa smaile, vienīgi pašam tornim naudas esot pietrūcies. Kam negadās. Toties tagad vismaz strūklaka skaista. Kāpjam augšā pils virzienā un klausāmies gides stāstītajā par mūžīgajiem kašķiem starp Nirnbergu un Minheni. Minhene – tā ir Bavārija, kas it kā pat Vācija nemaz neskaitās, kamēr Nirnberga kādreiz bijusi neatkarīga firstiste, līdz iekļauta Vācijas federālo zemju saimē. Reiz attiecības starp šīm divām pilsētām bijušas visai spraigas un karstas tiktāl, ka spalvas vien gājušas pa gaisu. Arī tagad abu pilsētu futbola komandu tikšanās laikā šādas tādas atbalsis vēl ir samanāmas. No pils paveroties jauks skats uz pilsētu, taču augšā pilī nekāpsim. Neesot laika un jāmaksā. Gar pils sienu un smilšakmens atsegumiem, uz kuriem tā būvēta, dodamies atpakaļ vecpilsētas virzienā. Pa šauru, līkumainu ieliņu nonākam kārtējā laukumiņā, kur gide mums rādīs slavenā vācu renesanses mākslinieka Albrehta Dīrera māju. Vēl pēc dažiem lokiem pa vecpilsētu un vairāku baznīcu apmeklējuma nonākam Nirnbergas tirgus laukumā pie Baltā torņa, kur uz pusstundu visi pašķīst savā vaļā. Jāiet meklēt kāds krogs, kur uzkost. Tirgus laukumā notiek kāds zivju tirgum līdzīgs jautrs pasākums. Zivs, kā zināms, nav gaļa, tik viegli nepaēdīsi. Beidzot atrodu ko līdzīgu kioskam ar tradicionālajām vāciešu desām un kāpostiem – pavisam lēti, tikai par diviem eiro. Joka pēc pēc tam nokāpju Nirnbergas metro stacijā turpat zem Baltā torņa. Diezgan nepievilcīga vieta. Jāsaka – laikam jau savulaik Alfrēdam Rubikam bijusi zināma taisnība ar to slaveno ieceri būvēt Rīgā metro. Prāga par Rīgu ir mazāka, bet Nirnberga – stipri vien. Taču metro ir abās pilsētās. Līdz ar to transporta problēmas tur ir stipri mazāk jūtamas nekā Rīgā. Atkal braucam. Pa labi pazūd ēka, kur notikusi slavenā Nirnbergas kara noziedznieku prāva. Tajā joprojām atrodoties tieslietu iestāde, tāpēc tūristi tur tik vienkārši nevarot vazāties. Apmēram 50 km no Minhenes pirmoreiz pamanu Alpu virsotnes. Pirmajā brīdī skats liekas līdzīgs baltiem gubu mākoņiem, un, tā kā mūsu viszinīgā gide nekā nesaka, tad nospriežu, ka savām acīm ticēt nevajag. Beidzot izrādās, ka Alpus esmu ieraudzījis pats pirmais. Drīz vien Alpi pazūd, un vēl kādu laiciņu pēc tam iebraucam Minhenē. Pirmais iespaids – gandrīz kā Rīgā. Taču mašīnu, satiksmes korķu un jaunceltņu te ir stipri vairāk. Paiet labas minūtes četrdesmit, līdz nonākam Minhenes centra tuvumā. Blakus lepni slejas BMW biroju tornis, kam blakus piemetusies sēnei līdzīgā BMW muzeja ēka. Tepat pāri krustojumam – Minhenes olimpiskais komplekss ar stadionu un augstu torni. Minhenes olimpiskās spēles palikušas atmiņā ar to, ka tajās palestīniešu teroristi sagrāba par ķīlniekiem daļu Izraēlas olimpiskās izlases. Tas beidzies visai bēdīgi. Kā uz pasūtījumu atsaucoties tik nelāgām domām, sākas īsta vētra ar vēju un lietusgāzi. Tiem, kas nav taisīti no cukura, gide piedāvā skrējienu uz olimpisko torni, bet pārējie var pasēdēt autobusiņā. Uz aicinājumu atsaucas precīzi puse grupas. Skrējiens zem lietus ilgst minūtes desmit, līdz esam iekšā torņa pakājē. Brauciens 189 metru augstumā izmaksās 3 eiro. Lifts ir ātrgaitas – tāds svilpiens, smagums kājās, un augšā esam. Skatam paveras diezgan plaša, stiklota gredzenveida telpa ar kafejnīcu centrā. Telpas stiklus klāj lietus lāses. Bet skats uz pilsētu lejā paveras lielisks. Olimpiskais stadions, parks, olimpiskais ciematiņš, BMW ēka ar rūpnīcu kompleksu tepat blakus, bet tālāk, cik acis sniedz – Minhene. Tad nu iesim apkārt pa gredzenveida telpu, kafejnīcas cenām uzmanību nepievērsīsim un cerēsim, ka cauri slapjajam stiklam varēsim arī kaut ko nofotografēt. Stadions, parks, olimpiskais ciematiņš, milzīgā BMW emblēma uz muzeja ēkas jumta... Blakus man klīst tādi paši augstuma un fotografēšanas mānijas apņemtie kā es. Blakus kāpnes, kas ved vēl augstāk – uz atklāto skatu platformu. Nu ko, uzkāpsim vēl augstāk par to pašu naudu... Kā tik paveru platformas durvis, iekšā ielaužas vēja brāzma. Vējš te augšā ir mežonīgs. Nemelošu – atspiedos pret vēja brāzmu un zemē uz grīdas it nemaz nekritu. Bet jušana gan jocīga – reālas bailes, ka vējš aiznesīs un trieks pret tiem metāla režģiem, kas ielenc platformu. Torņa smaile atrodas vēl augstāk. Dulli veči, kas šo te visu cēluši... Šā tā gar sienu aplienu platformai apkārt. Liekas, ka ne tikai kājas grīļojas, bet arī pats tornis. Brrr... Labāk kāpšu lejā, kamēr vējš nav aiznesis. Kā tik esam tikuši no torņa lejā, tā nekavējoties steidz parādīties saule. Sviestmaižu likums. Tieši tad, kad vairs nav laika te dzīvoties, jātiek no Minhenes ārā un jābrauc 70 km tālāk uz mūsu viesnīciņu. Vēl labs laiks paiet, līdz autobusiņš izlaužas caur satiksmes korķiem ārā no Minhenes. Tālumā atkal parādās Alpu virsotnes, kas nāk arvien tuvāk. Pirmo reizi redzu īstus sniegotus kalnus. Un jāsaka – skats tāds, ka vāks. Nogāzēs meži, bet virsotnēs sniegs un ielejās mākoņi. Pamazām satumst. Vienīgi uz kāda kalna nogāzes mirdzinās pacēlāja uguntiņa. Pavisam tumsā ierodamies ciematiņā, kas saucas Garmiša-Partenkirhene. Īsts Alpu kūrorts un starp tūristiem laikam gan jo iecienīts. Arī te, kā izrādās, reiz notikušas ziemas olimpiskās spēles vai vismaz daļa no tām. Viesnīciņa rādās pagalam mājīga un simpātiska. Sevišķi pēc autobusā pavadītās dienas. Viss bars ar savām somām naski vien izķer numuru atslēgas un izklīst pa viesnīciņu. Numuri iekārtoti vienkārši, taču duša un televizors te ir. Bet čehu alus man ir arī pašam. 18.10. Kā Minhene izskatās no iekšpuses. Lai cik saldi te arī nevarētu gulēt, tomēr vertikāli jāslienas. Jābrauc uz Minheni. Labu kilometru augsti kalni sakas turpat netālu no viesnīciņas. Izskatās iespaidīgi. Stāvot pie viesnīciņas durvīm, spriežam, cik gan daudz laika varētu aizņemt tāda uzkāpšana tuvākajā kalnā. Droši vien visu dienu. Nez kāpēc katram, kas kādu kalnu ierauga, uzreiz gribas tikt pašā augšā? It kā jau nekā prātīga tur augšā meklēt nebūtu, ja tā loģiski padomā. Bet redz, ka tā vēlēšanās ir varen spēcīga. Aizbraucam 70 km līdz Minhenei. Kā jau noprotams, pilsētā iekšā tik viegli tikt nevar – satiksmes korķi. Pa radio tik vien dzird – uz vienas šosejas divus kilometrus garš korķis, uz otras – piecus... Labi, ka te ir metro. Daudzi vācieši tā arī dara – atstāj savas mašīnas piepilsētas stāvvietās un tālāk brauc ar metro. Mēs nu gan tā tagad nedarīsim. Grupa pašķīst katra uz savu pusi. Gribas tomēr uz to BMW muzeju aizlaist. Atkal kratos metro. No Prāgas metro tas tomēr nedaudz atšķiras uz labo pusi. Turpat blakus sēž trīs veči zilos kombinezonos ar BMW emblēmu. Noteikti brauc tajā pašā virzienā, kur es, vienīgi uz darbu. No metro stacijas veči zilajos kombinezonos uzreiz pazūd pelēkajā rūpnīcas kompleksā, bet es soļoju uz sēnei līdzīgo muzeja ēku. Labi vēl, ka laicīgi pamanu uzrakstu, ka muzejs rekonstrukcijas dēļ pārcelts kaut kur blakus olimpiskajam tornim. Labi vēl, ka ne kaut kur citās auzās. Muzeja pagaidu ēka izskatās pagalam neievērojama. Ja nebūtu norāžu, iespējams, to nemaz nepamanītu. Tad nu maksāsim tos divus eiro un spersimies tik iekšā. Pirmais, kas krīt acīs – liels deviņu cilindru zvaigžņveida lidmašīnas dzinējs, ar kuriem BMW palikusi slavena pirmām kārtām. Blakus kase un stends ar dažādiem suvenīriem – plakātiem, kartītēm, šķiltavām, pildspalvām, atslēgu brelokiem, kafijas krūzēm un citiem tamlīdzīgiem niekiem ar BMW emblēmu. Blakus aiz starpsienas – gredzenveida zāle, kurā izstādīti BMW motocikli no dažādiem laikiem, plus vēl vecie 30. līdz 60. gadu BMW. Acīs pirmām kārtām krīt BMW 328 Mille Miglia un mazā pēckara vabolīte BMW Isetta, kurai ir tikai divas vietas un vienas durvis priekšpusē. Droši vien ērti nostāties stāvvietā. Zapiņš salīdzinājumā ar to izskatās pēc īsta BMW. Blakus tikpat nepamanāma ir otra zāle, kurā ekspozīcija jau izskatās nopietnāka. Sacīkšu BMW, tai skaitā arī BMW R1 ar centrālo dzinēja novietojumu kā Ferrari, bet zāles otrajā pusē – Brabham un Williams „formulas” ar BMW dzinējiem. Nespēju noturēties, nenofotografējies pie Šūmahera „formulas”. Tas nekas, ka Ralfa. Pie izejas – BMW 850, kurus diemžēl vairs neražo, kā arī jaunums, BMW 735 ar eksperimentālu ūdeņraža dzinēju. Degvielas tvertnes vāciņš izskatās gluži kā seifa durvis. Ūdeņradis kā nekā tomēr ir bīstama degviela. Jā-a, visā visumā interesanti, lai arī moka apziņa, ka ierobežotās telpas dēļ te izstādīta labi ja divdesmitā daļa no tā, ko BMW muzejs varētu piedāvāt. Uz atvadām nopērku oriģinālo Williams-BMW F-1 komandas kafijas krūzi un soļoju atpakaļ uz metro staciju. Minhenes centrā, Marienplatz laukumā norunāta kopēja tikšanās, lai brauktu tos 70 km atpakaļ uz viesnīcu. Atlikušo stundu novazājos turpat apkārt pa Marienplatz veikaliem. Vilks rāvis kultūras objektus, bail apmaldīties, un skriet apkārt arī vairāk negribas. Ap septiņiem vakarā visa mūsu grupa sanāk pie statujas laukuma centrā īstā brīdī, lai satiktu sarkankarogotu mītiņu, kas protestē pret Šrēdera politiku. Nez kas tiem vāciešiem nepatīk? Lai atbrauc padzīvot pie mums. Nākamais kultūras programmas objekts – Hochbrauhaus, pasaulē lielākais alus krogs. Vispār Minhene ir viena liela alus pilsēta, un arī Hitlers savu karjeru uzsāka tieši šeit, kādā Minhenes alus krogā, kas tagad nolīdzināts līdz ar zemi. Hochbrauhaus atrodas tepat netālu. Tāds visai vienkārša, plaša un pamatīga izskata krogs trijos stāvos, ar balsinātiem, velvētiem griestiem. Izskaistinājumu te ir pagalam maz, jo, ja te visu laiku iet vaļā tā, kā pašlaik, tad tie var ātri vien smagi ciest. Mūsu grupa noenkurojas kādā klusākā stūrī un, protams, ņem pa litram alus. Sešu eiro cenā. Dārgi jau nu ir, taču, ja grib kādu laiku pasēdēt pasaulē lielākajā alus krogā, tad nu jāprotas ir. Bet alus ir labs, un pasēdēšana šai klusajā stūrī tāpat. Kaut kur aiz stūra bars piedzērušu vāciešu un japāņu tūristu auro dziesmas. Nav brīnums, ka Hitlers savu karjeru uzsāka tik veiksmīgi – tādam baram, kam jūra līdz ceļiem, iestāstīt var pilnīgi jebko. Jau tumsā braucam atpakaļ uz Garmišu. 19.10. Pirmoreiz kalnos. Šodien ir ieteicams pabrokastot tā kārtīgi. Tāpēc, ka iesim kalnos, pašā virsū Vācijas augstākajam kalnam – 2984 m augstajai Cūgšpicei jeb Vilciena smailei. Tā, izrādās, ir kādu kilometru desmit attālumā no Garmišas, vienīgi no šejienes to nevar redzēt – zemāka mēroga kalni aizsedz. Trīs no mūsu grupas kalnos acīmredzot ir bijuši un no brauciena atsakās. Labāk pablandīšoties tepat pa šiem te zemajiem kalniem. Kā no Garmišas ārā un Cūgšpicei tuvāk, tā Alpu skati paliek arvien varenāki. Protams, Vācijas Alpi nav Šveices un pat ne Francijas Alpi, tomēr skati vienalga vienreizēji. Apmēram pēc pusstundas brauciena ierodamies pie Cūgšpices pacēlāja. Par Vilciena smaili šis kalns esot nosaukts tāpēc, ka tajā tik tiešām var uzbraukt ar vilcienu. Ne jau ar kuru katru, protams, bet gan ar īpaši būvētu zobratvilcienu ar kaut ko līdzīgu zobratiem riteņu vietā. Bet uz pašu virsotni ved trošu ceļš ar vagoniņu, pēc skata attāli līdzīgu tam, kas Siguldā kursē, taču stipri vien nopietnāku. Te augšā ir vesela slēpotāju trase ar atpūtas namiņu un visu atbilstošo infrastruktūru. Tad nu brauksim Cūgšpicē augšā. Gide jau iepriekš brīdinājusi, ka pasākums nebūs no lētajiem. Taču ir jāmaksā, ja negribi izrādīties salāts un nīkt te lejā apmēram divas stundas. Nodarījuši jūtamus zaudējumus savu maku saturam, gaidām, kad tad nu beidzot mums pados to debesbraukšanas karieti. Augšā tālumā slejas Cūgšpices virsotne, uz kuru ved četras resnas tērauda troses, kas balstās uz diviem augstiem sarkanbaltiem tērauda piloniem. Piebrauc vagoniņš, kas izmēru ziņā nemaz nav daudz lielāks paar to pašu Siguldas vagoniņu. Salienam iekšā, un mūsu virsotnes iekarojums var sākties. Vagoniņš ceļas arvien tālāk un augstāk gluži kā lidmašīna, un maciņam sniegtais pārinodarījums kaut kā neviļus aizmirstas. Toties fotokameras visiem sāk darboties avārijas režīmā. Stikli gan nav diez cik tīri, taču vareno skatu lejā un augšā labāk necentīšos aprakstīt. Zem mums – klintis un biezi egļu meži. Virs mums – klintis un sniegs. Pa kreisi – ieleja, pa kuru braucām šurp, tajā rēgojas kāds ciematiņš. Pa labi – lielisks skats uz zilganzaļajiem Eibezera ūdeņiem. Tie pat vasarā nesasilstot. Bet vagoniņš tik turpina celties. Nu jau aizslīd garām viens no sarkanbaltajiem piloniem, un mūsu transportlīdzekli jūtami sakrata. Pa kreisi ielejas vietā sāk stāvus slieties klinšu siena. Zem mums jau ir tikai sniegs vien. Mūs sakrata pie otrā pilona, un nu jau liekas, ka vagoniņš slīd gandrīz vai vertikāli turpat blakus klintij. Sajūta, jāsaka, nav no tām patīkamākajām. Bet vagoniņš, sesks tāds, virzās arvien lēnāk un lēnāk, it kā motoriem tur troses otrā galā trūktu jaudas. Drīz tie noslāps pavisam, un tad ar pieaugošu virsskaņas ātrumu varēsim kopā ar tiem diviem piloniem gāzties no trīs kilometru augstuma tieši Eibezerā iekšā... Nekā. Mūs vēlreiz sakrata, un tur priekšā pavīd kaut kas liels un tumšs. Laikam galā būsim. Tāpat ar trīcošām kājām izlienam no vagoniņa ārā un iesoļojam nelielā kompleksiņā, kas nez kāpēc izsauc asociācijas ar bumbu patvertni. Nez kā viņi uzstiepuši to visu trīs kilometru augstumā un virs kraujām samontējuši? Kompleksiņā atrodas skatu laukums, restorāniņš, neliels kinoteātris, kurā demonstrē Alpu skatus, un suvenīru veikaliņš ar neiztrūkstošo sarkano Coca-Cola kasti pašā priekšā. Jāsaka – nemaz neliekas dārgi, ņemot vērā, ka vieta te ir visai ekskluzīva. Ne viens vien pēta alus kausus ar Cūgšpices attēlu, kas te nemaz nav dārgāki kā lejā ielejā, un Victorinox markas Šveices armijas nažus, kas te ir pat lētāki nekā Latvijā. Tālāk viss bars nesas uz skatu laukumu. Pa logu nevar redzēt nekā cita, izņemot tālas kalnu virsotnes un sniegu. Jušana gluži kā ziemā. Un skatu laukumā tiešām ir īsta ziema – temperatūra nedaudz mīnusos, sniegs, vējš un migla. Pēdējā lēnām, bet nenovēršami izbojā visu skatu lejā uz Eibezeru. Arī plašā, laidenā nogāze ar slēpotāju trasi pretējā pusē pamazām pazūd skatam. Visi knipsē, cik nu spēdami, taču ātri vien atgriežas atpakaļ iekšā grozīties pa veikaliņu. Kaut kā taču tas laiks jānosit – pēc brīža sēdīsimies vēl vienā trošu karietē un brauksim nedaudz zemāk uz Ērvaldi Austrijas pusē. Nu jau slīdam uz leju. Tieši virs slēpošanas trases, pa kuru rosās pārītis trases šķūrētāju – buldozeriņu uz platām gumijotām kāpurķēdēm. Mūs sagaida tāds pat kompleksiņš kā Vācijas pusē. Vienīgi vietas, kur būvēt, te acīmredzami bijis vairāk. Iepriekšējais kompleksiņš Cūgšpices virsotnē no šejienes izskatās gluži vai kā uzlīmēts uz kalna kores. Taču te zemāk Austrijā jau izskatās civilizētāk. Te ir arī guļbaļķu atpūtas namiņš slēpotājiem, neliels restorāniņš un zobratvilciena pieturvieta. Ar to laikam gan nebrauksim, jo no tā nevarot redzēt nekā cita, izņemot mežu. Bet skati tādi, ka absolūts vāks. Ar visu miglu. Laikam jau tomēr būs bijusi taisnība Teodoram Ķirsim (lai viņam vieglas smiltis), ka skaistāki par kalniem var būt tikai kalni. Aukstumu nemaz nejūt, jo visu laiku izvalbītām acīm jāskatās apkārt uz sniegotajām virsotnēm. Nez no kurienes izspurdz bars tādu pašu tūristu kā mēs. Laiks vēl ir. Uz kurieni? Protams, augstāk! Uz nelielo baznīciņu, kas atrodas kādus divsimt metrus tālāk un metrus trīsdesmit augstāk. Noteikti nes Austrijas (vai Vācijas) augstākās baznīcas titulu. Pagalam vienkārša gan. Laukakmeņi, baļķi, metāla krusts un neviena loga. Kopā ar vēl vienu grupas biedru paliekam tik bezkaunīgi, ka uzrāpjamies vēl gabaliņu augstāk, līdz pat zīmei, ka tālāk sākas Alpu briesmas un vietējie gidi vairs ne par vienu stulbu tūristu neatbild. Lēnām lienam uz namiņu arī mēs, jo uz apsnigušajiem akmeņiem nežēlīgi slīd zābaku zoles. Tā kā nedaudz nosaluši tomēr esam un sākam blandīties apkārt pa namiņu. Nākamais vagoniņš ies tikai pēc piecpadsmit minūtēm. Suvenīru veikaliņš te ir uz mata tāds pats kā Cūgšpices virsotnē. Paši virsotnē nekāpsim. Viss viens – bez kvalifikācijas un gida te uz klintīm nav ko darīt. Helikopters savāks momentā, pēc tam būs jāapmaksā visi izdevumi. Kāds dullais pa nogāzi uz virsotnes pusi tomēr lien. Kā gatavā blusa. Droši vien vietējais. Sagaidām vagoniņu un uzrullējam atpakaļ Cūgšpices virsotnē. Kā uz pasūtījumu migla izklīst, un parādās saule. Nu tik ar skubu jāfotografē Alpi visā to krāšņumā. Fotokamerai šodien gan jāstrādā objektīva sviedros. Beidzot tiek padota arī kariete lejā braukšanai – ar notīrītiem stikliem. Tieši laikā. Nu jau vairs neliekas, ka transportlīdzeklis kuru katru brīdi padosies gravitācijas spēkiem – nē, pavisam mierīgi un majestātiski šļūc pa resnajām trosēm lejā. Skati uz Eibezeru, ieleju, klinšu sienām un gala pieturu tur lejā ir pārāk labi, lai tos tik vienkārši palaistu garām. Nu ir laiks nākamajam cēlienam – braucienam pāri Zēfeldas kalnu pārejai uz Austriju. Drīz vien sākas īsts Gruzijas... pardon, Austrijas kalnu serpentīns. Pa logu nekā prātīga nofotografēt nevar, jo, pirmkārt, autobusiņš trīc un dreb, bet otrkārt, skaistie skati pazūd pārāk ātri, lai paspētu noreaģēt. Bet nogāžu slīpums sasniedz sešpadsmit procentu. Latvijā nekas slīpāks par divpadsmit procentiem nav redzēts. Ceļa malās ierīkotas speciālas augšupejošas nišas, domātas speciāli lielajām fūrēm – ja bremzes nosvilst, bet ar motoru nobremzēt nevar, tad var raut pa labi iekšā vienā tādā nišā, lai neturpinātu savu ceļu zemē no kraujas. Un neparautu līdzi vēl kādu citu vai citus. Noteikti te tāds piesardzības pasākums nemaz nav lieks. Pēc kādas stundas no Alpiem esam veiksmīgi lejā, šoreiz jau Austrijas pusē. Vietām kalnu kraujas kļūst pilnīgi stāvas. Žēl, atkal ceļas migla. Pārbraucam pāri Innas upei, kurā ūdens izskatās tik zils, it kā tam būtu piejaukts kāds dārgs veļas pulveris. Mūsu ceļš ved uz pasaulslavenās firmas Swarovski kristālu muzeju netālu no Insbrukas. Personīgi man vārds Swarovski vienmēr saistījies ar dažādiem optiskajiem instrumentiem, nevis ar kristāla rotām, vāzēm un citādiem mākslas darbiem, taču praksē, kā izrādās, viss bijis otrādi. Vispirms rotaslietas, bet mikroskopi un optiskie tēmēkļi pēc tam. Diez ko pievilcīgās ēkās Swarovski daile vis netop. Firmas zīme greznojas virs iestādes, kas visvairāk atgādina nedaudz uzpostu un uzkrāsotu cementa rūpnīcu. Toties muzejs ir uztaisīts uz goda. Zālainā paugurā ir uzmeistarots kaut kas līdzīgs Lieldienu salas elku dievības tēlam, kam no mutes gāžas ūdenskritums. Turpat zem minētā ūdenskrituma ir ieeja. Lai tiktu tai klāt, jāizvairās no strūklaku apšaudes. Nekad nevar notrāpīt brīdi, kad ūdens no tām šļāksies un kad ne, tāpēc dažs labs dabū nelielu dušu. Beidzot muzejā iekšā esam. Pirmais iespaids – tumsa, kurā jo efektīgāk izceļas kristāli un to apgaismojums. Noskaņu uzdzen. Pirmais eksponāts – vislielākais un vismazākais kristāls, kas mehāniski apstrādāts līdz vajadzīgajai kondīcijai. Pirmais minētais objekts ir apmēram divu prāvu šķīstošās kafijas bundžu lielumā, bet otrais pabāzts zem palielināmā stikla un blakus saspraužamajai adatai pēc tādas drumsliņas vien izskatās. Taču, ja ieskatās, var samanīt sīkas slīpētas šķautnītes. Iespaidīgi. Tā nu ceļš ved cauri sešpadsmit tikpat tumšām zālēm, kurās atrodas dažādi tērpi, bruņas, afrikāņu maskas un līdzīgi mākslas priekšmeti, izgreznoti ar dažādas krāsas slīpētiem kristāliem. Visvairāk tomēr atmiņā palikusi meditācijas zāle – kupols, klāts ar simtiem trīsstūrainu spoguļu, un pie attiecīga apgaismojuma un mūzikas sāc just, ka pats esi tāda milzīga kristāla iekšienē. Vai Kristālu siena – labus divdesmit metrus gara un sešus metrus augsta, visa no smalkiem kristāliem; ja kāds būs tik vājprātīgs un iemaisīs kristālu betonu, efekts būs apmēram līdzīgs. Nobeigumā ceļš noved gatavās produkcijas izstādē-pārdošanā. Stikla stendos izlikti dažādi kristāla mākslas darbi un greznuma priekšmeti, un var tikai apbrīnot to mirdzumu un radītāju fantāziju. Cenas arī attiecīgas. Taču būtu pagalam nepareizi domāt, ka šis veikals domāts tikai Dubajas šeihiem, Šveices baņķieriem, čukču naftas magnātiem un tamlīdzīga kalibra publikai. Zīmuli ar kristāliņu galā var dabūt par diviem eiro, konjaka blašķīti ar kristāliņu uz sāniem – par kādiem divdesmit. Īsti neatceros, cik maksāja tas T krekliņš ar smalku kristāliņu ornamentu un Swarovski firmas zīmi, taču arī neko daudz. Filozofija vienkārša – Swarovski produkciju masām. Atkal braucam. Uz Insbruku. Esot tāda padārga tūristu pilsēta, taču kādu stundu tajā pavadīt esot vērts. Kalni apkārt ir tikpat skaisti kā iepriekš. Noteikti pa šo pašu apkārtni savulaik, granātmetējus un citas tikpat labas mantas slēpdams, blandījies padomju armijas izlūkdienesta spiegs Viktors Suvorovs. Tas pats, kas vēlāk Lielbritānijā „Akvāriju” un „Pēdējo republiku” sarakstījis. Mūs šoreiz tādas lietas neinteresēs. Nonākam Insbrukas vecpilsētā. Gide šoreiz neatrod parādīt nekā cita kā Austrijas imperatora Maksimiliāna balkonu ar zelta jumtiņu, uzbūvētu, lai parādītu pavalstniekiem un tiem pašiem ārzemju spiegiem, ka ar karaļvalsts finansēm viss ir iekš rozā. Atkal tiekam uz laiku palaisti savā vaļā. Fotokameras baterijas pēc smagā darba Cūgšpices virsotnē beidzot atteikušās darboties. Nu, vilks ar viņu, tāpat drīz satumsīs. Izbraucam no Insbrukas. Pamazām tumst un sāk līt lietus. Atpakaļ uz Vāciju brauksim pār Fernas pāreju, kur, pēc gides teiktā, skaiti esot īpaši lieliski un pasaules varenie cēluši savas vasaras rezidences strīpām vien. Skats uz Cūgšpici vien esot ko vērts. Diemžēl tumsa un lietus pret mums kā sazvērējušies. Bez traka serpentīna, pielijušām lapeglēm un kāda skaista kalnu ezera nekā prātīga tā arī neredzam. 20.10. Pa Mocarta un Švarcenegera takām. Ap septiņiem no rīta pēc kārtējās pārslu, jogurta, kafijas un cietu olu porcijas izvācamies no viesnīciņas. Braucam prom no lielajiem Alpiem, uz autobāņa pusi. Pārejas vairāk nesturmēsim, brauksim uz Austriju pa šoseju kā īsteni likumam paklausīgi pilsoņi. Austrijas robežu kaut kā nemanām. To ievērojam vienīgi tad, kad autobusiņš apstājas pie vietējā kroga nopirkt pie loga stikla liekamu kastīti – pīkstuli. Tas, izrādās, ir maksas autobānis, un nopirktais pīkstulis uzcītīgi reģistrē nobrauktos kilometrus. Bez tāda pīkstuļa uz šī ceļa labāk nerādīties. Pēdējo reizi fotografēju Alpus pa autobusiņa logu un kārtējā benzīntankā, kura piestājam. Netālu no Mocarta un Švarcenegera dzimtās pilsētas Zalcburgas apstājamies iepirkties kādā supermārketā. Pašā Zalcburgā neiebraucam – neesot laika, jo jātiek līdz Vīnei. Tas nozīmē kārtējo autobāni. Alpi pamazām pazūd aiz muguras, un ceļš atkal kļūst garlaicīgs. No skaistās Austrijas tik vien var redzēt kā krūmus vai prettrokšņa aizsargsienas autobāņa malās. Kalnus neredz, tos ietin migla. Vīnē iebraucam kaut kā pavisam nemanāmi. Nu kā tad – vispirms atkal pa priekšpilsētām. Uz Austrijas imperatoru Hābsburgu vasaras rezidenci Šēnbrunnas pilī. Jā-a, ja jau tāda ir vasaras rezidence, kādai tad jābūt, tā teikt, pastāvīgajai dzīvesvietai... Baigs gaiši dzeltens komplekss, attāli atgādina Rundāli, taču ar milzīgu laukumu priekšā. Kolektīvi nolemjam, ka iekšā pilī neiesim. Pietiks, ja apiesim apkārt pilij uz parku un apskatīsim to. Mums dota stunda. Vajadzētu pietikt. Izknipsējis pili no priekšpuses, čāpoju pa labi tai apkārt un otrā pusē apstājos. Tik plašs zāliens kā vislielākais kolhoza biešu lauks. Tālumā – paugurs ar strūklaku priekšā un triumfa arkai līdzīgu celtni virsotnē. Skaidrs, ka pa atlikušo laiku ir jātiek ja ne gluži līdz turienei, tad vismaz tik tuvu, cik iespējams. Cilvēku te diezgan daudz – parks skaitās apmēram pilsētas parka statusā. Visuresošie japāņu tūristi kā parasti buldurē kaut ko savā mēlē un darbina fotoaparātus. Apmēram pēc minūtēm piecpadsmit esmu ticis līdz strūklakai, kas gan uz doto brīdi nedarbojas. Cik nu sajēdzu no seno romiešu mitoloģijas, te varētu būt attēlots Neptūns ar savām nārām un jūras zirgiem. Izskatās, ka augstāk kalnā pie triumfa arkas laikam tā arī netikšu. Laika nav vairs daudz. Arī no šejienes paveras pietiekami glīts skats uz Vīni. Nu ir laiks desot atpakaļ, lai galīgi nenokavēju braucienu uz Vīnes vecpilsētu. Taču manas bažas izrādās visai nepamatotas – ja kāds ir nokavējis, tad tādu ir lielākais vairums. Pils tiešām ir iespaidīga, ar visu to, ka iekšā tā arī neviens no mums nav iegājis. Braucam. Uz Vīnes vecpilsētu. Kā par brīnumu, līdz centram tiekam bez lielas sēdēšanas korķos. Gluži netīšām prātā uzpeld ainas no seriāla „Komisārs Reksis”. Apmēram līdzīgas ainavas tagad slīd gar degunu. Ar gidi priekšgalā tiekam izsēdināti netālu no Hābsburgu ziemas rezidences Hofburgas pils. Tā ir gaiši pelēkā krāsā un apmēram tikpat iespaidīga kā gaiši dzeltenā vasaras rezidence. Priekšā imperatores Marijas Terēzes piemineklis, kas kalpos par galveno orientieri autobusiņa atrašanās vietai. Protams, arī šoreiz mūsu grupā atrodas indivīdi, kas aiziet brīvsolī. Palēnām, pamazām puskrēslā izejam caur Hofburgas pils pagalmu un nonākam vecpilsētā. Turpat otrpus pilij laukumā izrakta nožogota bedre, kas atklāj apskatei pirmās pilsētas drupas no seno romiešu laikiem. Kā par spīti, fotokamerai atkal nosprāgst baterijas. Nu nāksies mest lokus pa skaisto Vīnes vecpilsētu bez kādām iemūžināšanas iespējām. Pamazām tumst, un iedegas neskaitāmas ugunis. Nez kādā veidā fotokameru izdodas pielauzt uz pāris trīs kadru uzņemšanu. Nodevusi instrukcijas pēc pusstundas ierasties kājāmgājēju ielas pašā galā, gide aizspurdz kaut kur savās darīšanās. Tā jau ir – ja orientieri puslīdz apzināti, pa tik jauku vecpilsētu interesantāk tomēr ir slaistīties vienam. Izmantosim šo momentu, lai iepirktu cik necik austriešu alus. Ar pusstundu pietiek, lai izstaigātu kājāmgājēju ielu no viena gala līdz otram reizes trīs. Iela jau skaista, taču viss kā parasti pilns ar suvenīru veikaliem, tūristu bariem, ielu muzikantiem un ubagiem. Žēl, fotokamera vairs nestrādā. Varbūt jaunu nopirkt? Kādā fotoveikalā blakus Olympus, Fuji, Kodak un Leica ciparu brīnumiem ieraugu izliktus arī vecos krievu FED un Kijev markas aparātus, katru 200 eiro cenā. Interesanti. Pirkt Austrijā vecu FED par 200 eiro – tas jau nu būtu ekstrēmisms. Ap septiņiem sanākam kopā ielas galā, un gide ved mūs visus kā cāļus atpakaļ uz autobusiņu. Pa ceļam pie kāda kažokādu veikala iztramdām dzīvnieku aizstāvju pūlīti ar plakātiem un megafoniem. Svētīgi tie, kas garā nabagi... Laukā no Vīnes tiekam jau galīgā tumsā, un sākas kārtējais garlaicīgais brauciens uz Čehiju. Vēl pēc divām stundām bez problēmām pārvaram čehu robežu un ap vienpadsmitiem vakarā nonākam mazā pilsētiņā vārdā Hodonina, kur mūs gaida pēdējā viesnīca šā ceļojuma laikā. Tā iekārtota parastā deviņstāvu blokmājā, taču numuri atšķirībā no padomiskā ārējā viesnīcas izskata iekārtoti pat vēl labāk nekā Garmišas viesnīciņā. Nu ko, Vācijā vakaros dzēru čehu alu, bet tagad, Čehijā... austriešu. 21.10. Atpakaļceļā. Šoreiz no rīta pārmaiņas pēc var nedaudz pasust. Izbraukšana nolikta vienpadsmitos no rīta ar tādu aprēķinu, lai rīt Rīgā ierastos ap deviņiem no rīta. Brokastis paredzētas deviņos, bet pēc tam – divas brīvas stundas, kuras katrs var izmantot pēc saviem ieskatiem. Vairums līdīs atpakaļ krākt, taču man vēl jāizpēta, kur te netraucēti būtu iespējams pēdējās čehu kronas notērēt. Brokastis atšķirībā no numuru iekārtojuma atsit pēc vecās, labās padomju smaciņas. It kā mēs atrastos nevis Čehijā, bet kaut kur Transsibīrijas dzelzceļa rajonā. Sākas jau ar to, ka čehu skuķe gandrīz vai lamādamās izrauj man no rokas netīšām paņemto pusdienu ēdienkarti – liec nost, tu vietējās valodas nepratēj! Nu labi, kāda ir brokastu izvēle? Tā... salda tēja, cepta desa, divas maizītes un ceptas olas. Pēc brīža pusceptās olas uz mikroskopiska šķīvīša var apbrīnot uz blakus galdiņa kāda grupas biedra skābās sejas izteiksmes priekšā. Tad jau labāk tiešām tās divas sardeles ar baltmaizi, ko atnes man. Liekas par īsu. Tagad tiešām būs jāmeklē veikals. Izskatās, ka Hodonina nav no tām vietām, kur būtu kaut kas, ko redzēt. Tipiska padomju stila mazpilsēta. Laikam gan te būs vērts apmeklēt vienīgi Lidl supermārketu, kas izrādās esam tikai desmit minūšu gājiena attālumā no viesnīcas. Nē, bet salīdzinājumā ar Latvijas cenām iepirkties te var pagalam lēti. Pirmo reizi redzu alu, kas ir lētāks par tukšo „ādiņu”, kurā tas ieliets. Žēl, ka man to čehu kronu nav atlicis diez ko daudz, citādi tik viegli visu uz viesnīcu neaizstieptu. Tas arī viss. Beidzamo reizi stiepju no viesnīcas numura ārā savu čemodānu, lai krautu to autobusiņā. Aiz Hodoninas sākas novākti kukurūzas un ķirbju lauki. Brauciens garām Brno un Hradicei līdz poļu robežai atkal liek garlaikoties – labi, ka salonā ir televizors. Uz poļu robežas atkal pierasti pārbauda pases, un apstājamies kārtējā benzīntankā. Vēl beidzamo reizi nofotografēju Polijas Tatru ainavu, autostrādi, kuru būvē tepat blakus, un laižam. Atkal sākas bezgalīgā Polija, kurai brauc cauri, kā gribi, vienmēr izbrauksi tikai tad, kad tā būs jau piegriezusies līdz bezsamaņai. Varšavā nonākam galīgā tumsā, kad visi jau guļ. No nakts brauciena tik vien palicis atmiņā kā divi benzīntanki, viens no tiem tas pats, kurā pieturējām turpceļā. Kranča parauga šuneļa gan te vairs nav. Leišu robežu un ceļu cauri Lietuvai atceros visai miglaini. Kaut cik atjēdzos vienīgi ap astoņiem rītā, kad esam pāri Latvijas robežai un ieripojam kārtējā benzīntankā kafiju padzerties. Nu jau vairs nav tālu arī līdz Rīgai, kur nonākam ap pusdesmitiem. Ar to pašu Alpu brauciens arī galā. Līdz nākamajai reizei!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais