Ar Vespu un Hondu Alpos

Elza Magone 29.11.2009 12 min lasīšanai 13 foto

Daži jau zina –katru vasaru mēs sēžamies uz rollera un braucam, kur acis rāda. Šoreiz par pagājušās vasaras braucienu uz Šveices Alpiem un Komo ezeru Itālijā. Atšķirībā no citām reizēm, pagājušovasar mums pievienojās arī Brāļuks.

2. augusts. Par tautas tiesībām atlaist Saeimu ar īsziņas palīdzību.

Kā vienmēr, starts no Briseles, man ir sācies atvaļinājums, mantas sakrāmētas un var startēt! Brāļuks arī ir dabūjis atvaļinājumu, 14. augustā no rīta viņam biļete atpakaļ uz Rīgu, tādēļ laika grafiks ir ļoti strikts – ne vēlāk kā 13.augustā/14.augusta naktī jābūt atpakaļ Briselē. Ja laika grafiks ir strikts, to pašu nevar teikt par maršrutu – maršruta nav, ja vien par maršrutu neuzskata domu braukt uz Šveices Alpiem. Sak, tiksim līdz Šveicei, tad jau redzēs, kur tās smukākās braucamās vietas.

Mēs braucam ar savu Vespu, Brāļukam rolleri (Hondu, 125 cc) nonomājam Briselē. Prasām, cik ir nobraukuma limits, nomas īpašnieks Edijs atmet ar roku – ai, kaut kādi 200km dienā, jums pietiks atliektiem galiem. Nabaga Edijs, viņš nenojauš, ka viņa Hondai ir paredzēts vismaz divreiz ambiciozāks liktenis. Vienīgā bēda, ka arī līgumā strikti noteikts, cik jāmaksā par katru pārsniegto kilometru. Līgums,protams, franciski, tāpēc sīki un smalki izprašņājam, kā tur īsti ir ar to maksāšanu, Edijs nesaprot – vai tiešām jūs domājat pārsniegt šo normu? Tas taču nav iespējams! Nē, nē, Edij, mēs tik tā...Edijs nezina, ka latvietis praktiskais Hondas spidometru atjūdz viens-divi un pēc 4500km nobraukšanas tas rādīs akurāt divreiz mazāk. Nepārprotiet, vispār mēs pēc dabas godīgi, bet ar Ediju mums ir veci rēķini, tādēļ manu sirdsapziņu šī mazā šmaukšanās nekremt.

Brāļukam līdz šim darīšana ar motorolleriem ir bijusi tik, cik man ar buldozeriem – zinu, ka tādi ir. Bet tas viņu neattur no iesaistīšanās ceļojumā, ehh, trakā jaunība : ))Paiet kāds laiciņš, kamēr viņu pārliecinām, ka braukt šortos un kreklā nav laba doma, 16 grādi varbūt arī ir ok temperatūra pastaigām, bet ne mizošanai visu dienu pa maģistrāli.

Ap 11 visi ir saposušies un nu tik brauks, bet man vēl obligāti vajag aiziet uz referendumu par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Komandas vīrišķā daļa man mēģina iestāstīt,ka nav laika, ir jābrauc, un vispār 3 balsis neko nemainīs. Es ķeros pie neatļauta paņēmiena (asaras pa gaisu), uzvara mana, mēs dodamies balsot. Vīri uzjautrinās par tēmu, un spriež, kā procesu varētu racionalizēt, topā ir priekšlikums atlaist Saeimu ar sms palīdzību. Vārdu sakot, visu politisko aktivitāšu rezultātā no Briseles iztaisāmies ap pēcpusdienu.

Visu atlikušo dienu dūšīgi braucam, nobraucam apmēram 500km (mums jau nez kurie, bet Brāļukam pirmie mūžā). Pa nakti paliekam kaut kādā Francijas kempingā Šveices pierobežā,ir jau vēls, nekādu veikalu nav, sadalām uz trijiem vienīgo pārtikas vienību,kas mums ir – mazu šokolādi, un dodamies gulēt.

3. augusts. Iebraucam Šveicē.

No rīta ir apmācies un vēss, bet tiklīdz iebraucam Šveicē, tā mākoņi izklīst kā uz rokas mājienu, ir karsts, saulains un smuks. Piestājam izpētīt karti un izdomājam, ka koncentrēsimies uz Šveices dienvidu daļu, vienkārši brauksim pa ceļiem, kas pēc kartes un GPS izskatās smuki. Vēl kādas pāris stundas pavadām uz maģistrāles,šķērsojot Šveici, bet Šveicē arī maģistrāles ir tādas, ka spēj tik turēt acis vaļā un muti ciet.

Nokļūstam dienvidos, un te jau viss ir kā Šveicē jābūt – sniegoti kalni, zaļas pļavas, nu smuki, kā tu savādāk pateiksi neizstāstāmo. Vispār ar mani ir tā - man ir šausmīgi slikti attīstīta redzes atmiņa: es mūžīgi kāpju svešās mašīnās,sveicinu nepazīstamus cilvēkus un nesveicinu paziņas, nomainot dzīvokli, vēl gadu pēc tam nezinu, kāds īsti ir ceļš no centra uz mājām, nu, tādā garā.Sadzīvē tas dažkārt traucē, bet toties dzīves baudīšanā palīdz: es jau pirms tam daudzreiz esmu bijusi kalnos, bet man tas nav palicis atmiņā kā bilde, bet kā sajūta. Līdz ar to, par Šveices kalniem varu priecāties tā, it kā būtu kalnos pirmo reizi.

Braucam pa visu to smukumu, reizēm piestājam uzbildēties. Vienā nomaļā nostūrītī pēkšņi dzirdam baznīcas zvanus, bet, cik vien var saredzēt, nekādu baznīcu tuvumā nav.Izrādās, ka šo melodiju rada kazas – visām kaklos sakārti zvaniņi, un kustoties tie zvana. Kaut kādā brīnumainā kārtā kopā tas viss radīja nevis troksni, bet melodiju, ko sākumā sajaucām ar baznīcas zvaniem. Tā nu bišķīt vēl pabraucam,un iekārtojamies uz nakti kempingā kalnu ielokā, pie upes, viss kā nākas. Mums kilometrāža uz spidometra tuvojas tūkstotim, Brāļukam simtnieciņš. Mistika ;)

4. augusts. Arollas ledājs.

No rīta atkal papētam karti, izspriežam, pa kādiem ceļiem braukt. Braucam, braucam, viss smuks, stāvs. Ik pa brīdim kalnu kazas. Kādā no atpūtas vietām sēžam, kājas pārkāruši pār kalna malu, vērojam pilsētu tālu lejā, arī ik pa laikam kādu helikopteri zem mums (dīvaina sajūta – skatīties uz helikopteri no augšas). Tad nedaudz zemāk uz kraujas ieraugām kazu. Mēģinām aiz neko darīt pievērst viņas uzmanību, apnikuši jau tie helikopteri. Visādi izdarāmies, blējam, šī neko. No malas droši vien labs skats – sēž trīs dīvaiņi kalna galā un blēj.

Pēcpusdienā atduramies pret ceļu, kur tālāk braukt nevar, tikai iet. Vedot tas ceļš uz Arollas ledāju. Mums nez kāpēc liekas, ka tas ir kaut kas mega labs, tāpēc slēdzam tik savus rollerus pie ķēdēm un dodamies uz Arollas ledāju. Tas izrādās diezgan augsts kalns, līdz kuram var tikt vai nu pa taciņu, vai pa šobrīd izžuvušas upes gultni (mēs, protams, pa upes gultni). Visu laiku liekas, ka kalns un ledājs ir ļoti tuvu, bet tas ir mānīgi. Pāris stundās tiekam līdz kalnam, vēl drusciņ pakāpjamies, bet skaidrs, ka līdz ledājam saprātīgā laikaposmā nevar tikt, tā ka slājam vien atpakaļ, galīgi pārguruši un nedaudz samulsuši, par to, kāpēc vispār te gājām, un otrkārt, kāpēc tik tālu.

Pa nakti paliekam kempingā, kas visādā ziņā ir labs, tikai laikam tuvumā ir kāda lidosta, jo lidmašīnas dzirdam vairāk kā putnus, bet ko nu par dzīves sīkumiem.

5. augusts. Col du Sanetsch (2243m)

Kā parasti, no rīta kartē izvēlamies, pa kādu ceļu braukt. Atlases kritēriji – pēc iespējas augstāks un līkumains ceļš. Tādu arī atrodam, ir tiešām skaisti, augsti, elpu aizraujoši. Ceļš pēc pāris stundām izbeidzas autostāvvietā., kur ir daudz mašīnu un plakāti liecina, ka šīs ir labas pastaigu takas, pa kurām var aiziet līdz Col du Sanetch 2243m augstumā. It kā ar vakardienas Arollas ledāju būtu par maz, braši sataisāmies iet.

Ainavas tiešām smukas, īpaši patika puķes, kurām nezinu nosaukumu (vispār ir daudz puķu, kurām es nezinu nosaukumu). Viņas izskatījās kā mazas pūku piciņas, un uzpūšot vējam,smuki tirinājās. Mēs viņas nosaucām par Alpu pūkupuķēm. Ceļš pamazām, bet neatlaidīgi veda augšup un pamazām palika arvien grūtāk iet. Brāļuks no gājiena izstājās un aizgāja atpakaļ pie motorolleriem, mēs turpinājām. Bija grūti, un šausmīgi gribējās ēst, bet tomēr tikām līdz augšai, un tas bija to vērts – no kalna plakanās virsotnes pavērās skats un apkārt esošajām kalnu grēdām un mākoņiem, kas bija vienā līmenī ar mums. Pasākuma romantiku bojāja fizioloģija – tā gribējās ēst, ka ik pa piecām minūtēm uzskaitīju, ko ēdīšu, kad tiksim lejā: salātus, kartupeļus, šniceli,saldo, kapučīno, vēlreiz šniceli un mazo šokolādi. Vārdu sakot, nepagāja ne sešas stundas, kā bijām atpakaļ pie motorolleriem un Brāļuka, kurš jau bija sataisījies mūs izsludināt meklēšanā.

Tajā vakarā redzam traki sarkanu saulrietu kalnos, un paliekam kempingā sniegotu kalnu pakājē, pie kalnu upes.

6.augusts. Matterhorn – tūristu brīvā zona – tas ir iespējams.

Droši vien visi zina, kāds izskatās Matterhorn – viens no Šveices simboliem, kuru var apskatīt uz gandrīz katras šokolādes. Tas ir 4478m augsts kalns, kuram ir ļoti raksturīga, stāva virsotne. Tā vilina daudzus alpīnistus, bet daudzi diemžēl iet bojā, un nav grūti iedomāties, kāpēc – virsotne ir patiešām ļoti stāva. No kūrortpilsētiņas Zermatt kalnu vilciens tūristus aizved līdz 3112 m augstai vietai, no kuras Matterhorn ir kā uz delnas. Mēs ar dodamies skatīties Matterhorn, vīriņš pa ceļam zina stāstīt pamācošu stāstu, kā viņš ir redzējis zinātniskajā raidījumā, kā šitās sērijas vilciens aiziet pa pieskari. Jā, mēs lietpratīgi nospriežam, ar šito vilcienu aiziet pa pieskari nav nekāda māksla –dikti jau nu stāvs.

Tikmēr esam sasnieguši galapunktu, visi tūristi izbirst ārā, mums drusku šķērmi ap dūšu,augsts tomēr. Tūristi bizo riņķī ar fotoaparātiem, mēs sēžam kā ķipji uz soliņa un aklimatizējamies, baigā vajadzība bildēt pārdesmit japāņus ar Matterhornu fonā. Tūristi šķendējas par mākoņaino laiku, Matterhornam tak jābūt uz zilu debesu fona, a viņš kāds? Pa pusei mākoņu aizklāts, fui! Laiks pamazām apmācas arvien vairāk, Matterhornu vispār vairs neredz, un tūristi brauc prom, bet jauni viņu vietā nebrauc – neies tak maksāt par Matterhornu, kuru neredz.

Nepaiet ne pāris stundas, un kalnā paliek nevis trīs simti cilvēku, bet trīs – tikai mēs. Un tad tik sākas – vispirms parādās kalnu kazas, pirms tam viņas nemanīja, viņām nepatīk tūristi (loģiski, kam tad viņi patīk, mums, piemēram, arī nē). Pēc tam mākoņi sāk izklīst, pilnībā nepazūd, bet veido dažādas spēles, un arī rotaļājas ap Matterhornu – citreiz aizslēpj pilnībā, citreiz aptver ar lokiem kā Saturnu viņa pavadoņi. Neticas, ka viss tas skaistums ir tikai mums. Vispār, ja paveicas, vai arī ja zina knifus – joprojām var izbaudīt pasaules brīnumus bez citu cilvēku klātbūtnes un fotoaparātu knikšķiem. Piemēram, Venēcijā mēs pa dienu guļam un pilsētā dodamies tikai naktī – un tad staigājot pa tukšajām krēslainajām vecajām ieliņām, kur vienīgās skaņas ir kanālu ūdens šļaksti,vairs nesaproti, kurā gadsimtā atrodies. Bet stāsts nav par Venēciju, bet par Šveici.

Pašā atbildīgākajā brīdī – kad visu skaistumu vēl nereālāku sāk padarīt uz rietu sataisījusies saule – mums iestājas enerģētiskā krīze: viena pēc otras izbeidzas visas baterijas, gan abiem fotoaparātiem, gan kamerai. Baigā skāde, bet ko tu padarīsi. Mēģinām tās baterijas sildīt, kā rezultātā fotoaparāts ir pierunājamsuz vēl vienu kadru, bet tas arī viss. Nu, neko darīt. Beidzot mums pievienojas vēl kādi cilvēki – feins pensionāru pāris smuki izliek konjaka pudeli un glāzītes un biški ieraus. Droši vien viņi bija no viesnīcas, kas tepat augšā ir uzcelta, bet nevienu citu tās iemītnieku gan nemanījām. Mums laiks posties lejā, jo atiet pēdējais vilciens, bet nosolāmies te atgriezties pēc 20 gadiem,apmesties viesnīcā un sagaidīt pie Matterhorna gan saullēktu, gan saulrietu.

7. augusts. I’m Bond. James Bond.

Nākamo dienu Brāļuks uzsāk ar baltu karogu mastā. Kā jau šāda veida ceļojumos, pamazāk sāk aptrūkties tīras drēbes.Iepriekšējā vakarā izmazgātais baltais krekls nav izžuvis, tāpēc meistarīgi tiek piesiets pie Hondas kastes un braucot smuki vējojas kā tāds karogs. Bet padoties neviens netaisās : ))

Atkal izvēlamies maršrutiņu, dikti smuki ceļi, braucam un priecājamies.Pamanu, ka tiek filmēta kaut kāda glauna melna mašīna – otra mašīna tai brauc pa priekšu un filmē to glauno. Vīriņš, kā zinātājs, nosaka – laikam Aston Martin reklāmu filmē. Vai Top Gear (latviski tas raidījums laikam saucas Gāzi grīdā). Par Aston Martin neko nezinu spriest, kas viņš tāds ir un ko viņš ēd brokastīs, bet par Gāzi grīdā esmu gandrīz lietpratēja – mūsu ģimenē šim raidījumam ir kulta statuss. Es zinu, kā izskatās tie trīs vīrieši, kas vada to raidījumu. Garām braucot ieskatos filmētajā mašīnā – nē, tur nesēž neviens no viņiem, cits kaut kāds vīrietis. Ā, nu skaidrs, saka vīriņš, tātad reklāma. Pēc pāris mēnešiem, kad pa televizoru gāja jaunās Džeimsa Bonda filmas Quantum of Solace reklāma, atpazinām i savus ceļus, i mašīnu. Bijām uztrāpījuši uz filmas uzņemšanu. Uz filmu tā arī neesmu aizgājusi un nezinu, vai mēs tur kādā kadrā neparādamies – varbūt jāpiestāda filmas veidotājiem čeks : ))

Aizbraucam līdz patiešām smukai vietai, visapkārt kalni, šļūdoņi, milzīgi trīsstāvu mājas lieluma klintsbluķi. Laiks pavisam sabojājas, gāž kā ar spaiņiem, nākas mest visu malā un slēpties zem klintsbluķiem, sēžam tur diezgan ilgu laiku, jo lietus nerimst. Kā tādi alus cilvēki. Vīros mostas instinkti,šie saka, jāiet medīt pārtika. Labi, ka nekāda pārtika apkārt neskraidīja,savādāk ej nu sazini.

Lietus tomēr piestāj, mēs izmantojam izdevību un aizejam līdz šļūdonim.Viņš ir milzīgs, un tam apakšā ir ala, kas stiepjas spilgti zilajās ledusdzīlēs. Gribētos tur ieiet iekšā, bet ledus nelabi brakšķ, tāpēc atturamies.Laiks joprojām mākoņains, pamazām satumst un acīmredzami velk uz negaisu.Braucam pa stāviem mežainiem kalnu ceļiem, un pirmo reizi dzīvē es nokļūstu starp mākoņiem – tie ir gan zem mums, gan virs mums. Bet tikmēr pamalē jau zibeņo kā negudrs un ļoti gribas atrast naktsmājas, vēlams, ne kempingā. Ar pirmajiem pērkondārdiem un lietuslāsēm atrodam mazu ģimenes viesnīciņu, kur, kā par laimi ir brīvi numuri. Iekārtojamies un no balkona priecājamies par negaisu, kas plosās kā traks – ir patīkami atrasties siltumā un sausumā, it sevišķi, ja zin, ka šobrīd mierīgi varējām joprojām atrasties ceļā, ja nebūtu paveicies ar viesnīcas atrašanu.

Noejam lejā uz ēdamtelpu lūkot kaut ko ēdamu. Neko siltu vairs nevar dabūt,bet saimniece piedāvā sviestmaizes. Izskatās, ka par tām atbildīgs vīrs, jo saimniece kaut ko viņam uzsauc. Vīrs šobrīd sēž ar čomiem pie aluskausa un acīmredzami risina svarīgas sarunas, tāpēc uz viņas saucienu kaut ko atņurd un neliekas ne zinis. Pēc brīža viņa uzsauc viņam atkal, jau uzstājīgāk – reakcija tā pati. Trešo reizi jau seko sievas bļāviens, veči nemierīgi sarosās un iebukņī savējam, sak, ko tu, nu aizej taču. Droši vien čomiem bail, ka neizliek aiz durvīm. Malacis dāma, iedresējusi. Tā nu tiekam pie savām sviestmaizēm(garšīgām) un ejam gulēt.

8. augusts. Komo ezers – 1. piegājiens.

Brāļuks ir liels Itālijas fans, tāpēc tiek nolemts aizšaut līdz Komo ezeram Itālijā. Aizbraucam līdz ezeram, it kā viss ir, un tai pašā laikā nav – ezers ir smuks, bet atmosfēra kaut kāda saspringta, karsts, milzīga drūzma uz ceļa,visu laiku jāuzmanās no karstasinīgajiem itāļiem. Diezgan nomocamies ar to trako satiksmi un karstumu, nolemjam, ka šodien nav īstā diena Komo šturmēšanai, labāk pārlaidīsim nakti kempingā un rīt mēģināsim atkal. Pie Komo ir daži kempingi, bet tie ir vienkārši nepieklājīgi pārbāzti, tāpēc nolemjam pabraukt pārdesmit kilometru atpakaļ līdz Šveicei un palikt pa nakti tur.Atrodam smuku, aukstu un vējainu kempingu starp kalniem.

9. augusts. Komo ezers – 2. piegājiens.

Kā jau plānots, atkal aizbraucam līdz Komo,un jā – šoreiz ir īstā sajūta, klikšķis. Lielā drūzma nez kāpēc ir nozudusi un ir burvīgi – zilajā ezerā spoguļojas saule un ziediem apstādītās villas, ir svētdienīgs miers, kuru ik pa brīdim papildina kādas baznīciņas zvanu skaņas,trauku šķindoņa krodziņā vai mūzikas skaņas pa kādas villas logu. Man Komo ezers saistās ar šo dziesmu

Es nezinu īsti, par ko tā ir, un citreiz tā ir labāk, jo vārdi mēdz izrādīties banāli un visu sabojāt.

Visu dienu braucām apkārt Komo ezeram, ceļa un smukuma pietika veselai dienai. Vakarā griezāmies atpakaļ uz Šveices pusi, vakars un tumsa pienāca negaidot kalnos. Pa pilnīgu tumsu braucām arvien augstāk un augstāk. Redzēt nevarēja nekā, bet pēc tā, ka aizkrita ausis, sapratu, ka esam augstu. Beidzot kalnu ciematiņā atrodam viesnīcu, kur pārlaist nakti.

10. augusts.

Tāpat kā iepriekšējās dienas, braucam pa kalnu ceļiem, baudām skaistumu.Pamazām ir radusies sāta sajūta, un vairs nebildējam katru kalnu un mākoni. Kā parasti, nakts mūs sagaida pēkšņi, un jāņem tāds kempings, kāds pagadās. Šoreiz tas ir diezgan pārbāzts kempings, pie tam tieši pie dzelzceļa – no mūsu telts līdz vilcienam bija labi ja 3 metri, starpā gan bieza krūmu un koku siena.Vienai naktij der, bet man paliek mīkla, kādēļ šādu vietu daudzi ceļotāji ir izvēlējušies par ilgstošu vasaras apmešanās vietu – var redzēt vairākus kemperus, kas nepārprotami ir iekārtoti uz ilgu palikšanu – pat sanestas puķes podos un tamlīdzīgi. Cik cilvēku, tik ceļošanas un atpūtas paradumu, tā nu viņš ir.

11. augusts. Pēdējā diena kalnos.

Pamazām jāpošas uz māju pusi, tāpēc vēl izmetam vienu maršrutiņu pa kalnu ceļiem un sākam domāt, pa kādiem ceļiem braukt mājās. Tikmēr stipri sabojājas laiks, vairākas stundas glābjamies benzīntankā no lietus, bet laiks neuzlabojas un neatliek nekas cits kā palikt viesnīcā. Mūsu numurs ir plašs un tajā ir slepens kambaris – aizslēgtas durvis. Aši vien atrodam atslēgu un slēdzam vaļā.Lieki piebilst, ka es tieku biedēta ar šausmu filmas Hostelis sižetiem un tamlīdzīgi. Atslēdzam durvis un aiz tām atrodam virtuvīti un veselu kasti ar cepumiem. Mēs esam dikti godīgi, nepaņemam nevienu pašu cepumu, aizslēdzam durvis un ar apmierinātas ziņkāres sajūtu varam doties pie miera.

12. augusts. Lietus, lietus, lietus.

No rīta pamostamies un ir bezcerīgi apmācies, bet vēl nelīst. Toties ziņās sola vētru un pērkona negaisu un iesaka bez vajadzības no mājas ārā nedoties. Nu, mums vajadzība ir – jānobrauc kādi 350-400km, lai nākamajā dienā bez bažām varētu nokļūt mājās. Kādu stundu nobraucam mierīgi – un tad sākas gāziens, kas nepārstāj visu dienu. Nepaiet ne pusstunda, kā visi slapji – kurš daļēji, kurš pilnībā. Brāļukam ir visbēdīgāk,jo viņam nav vējstikla un motoapģērba. Viņš ir izmircis līdz pēdējai vīlītei,bet joprojām gatavs iesmiet, ka dēļ slapjuma ir palicis divreiz smagāks un nevar iziet uz apdzīšanu.

Mēs kā sausākie dodamies meklēt Brāļukam kādu gumijas apģērbu. Vispirms, žļurkstinot slapjos apavos un atstājot aizsevis slapjas sliedes, izstaigājam lielveikalu – nekā. Ceļa malā ieraugām specveikalu nirējiem, snorkelētājiem un visādiem citādiem peldētājiem. Nospriežam, ka jāiet iekšā un jau ķiķinam, iedomājoties, kā uz jautājumu – tieši kam jums peldtērpu,atbildēsim, ka motobraukšanai. Bet veikals ir ciet, tā ka joki mazi. Beigās tomēr vienu gumijas jaciņu iegādājam citur.

Visa šī šopinga rezultātā ir iztērēts milzumdaudz laika, visi ir slapji un pārsaluši, tādēļ nolemjam tomēr meklēt naktsmājas un žāvēties, un gan jau pa rītdienu tos 500km nobrauksim un Brāļuks paspēs uz lidmašīnu. Atrodam feinas naktsmājas, visu katlumāju mums ļauj piekrāmēt ar mūsu slapjajām drēbēm. Tomēr mūsu vidū ir arī upuri – GPS, kaut ievīstīts plēvēs, tomēr bija dabūjis mitrumu un nobeidzies. Nabadziņš.

13. augusts. Finišs.

Nākamajā rītā lietus vairs nelīst, ir pavēss un vējains, bet salīdzinot ar iepriekšējo dienu – brīnišķīgs laiks. Visu dienu braucam, paliek auksts un sāk arī uzlīt, bet tuvo māju sajūta ļauj nezaudēt možu garu. Kad līdz mājām palikusi vēl stunda, uzjautāju zili pārsalušajam Brāļukam, kuram zobs uz zoba vairs neturas – nu, bračka, kā bija? Brāļuks: ba-baigi LABI!!!!!