Boanija un Hercogovina un vēl šis un tas

  • 6 min lasīšanai
  • 150 foto

Bosnija un Hercogovina, un vēl šis un tas. Bija tik jauki, varbūt kādam rodas interese, ir vērts apskatīt! 2000 km 11 dienās pa Balkānu kalniem un Hvaras salu. Ceļojumam gatavojos diezgan nopietni. Saplānoju gandrīz visu, pat pa dienām, jo rezervēju arī naktsmītnes. Šoreiz bez lieka stresa un ar atpūtu, izbaudot visu, ko dod jūra, kalni, upes un ūdenskritumi. Mūsu maršruts: Rīga – Zagreba caur Vīni, Bihača, Jajce, Mostara, Hvaras sala, Trebinje, Nikšic, Ostrog, Šavņik, Durmitoru Nacionālais parks, Plužine, Foča , Sutjeska Nacionālais parks, Sarajeva, Banja-Luka, Zagreba , Višegrada, Egera, Rīga. Nezinu, vai spēšu kaut nedaudz vārdos izteikt to, ko redzējām un izjutām. Turp jādodas tiem, kas vēlas baudīt mieru, dabas neatkārtojamo skaistumu un kaut ko ekstrēmu. Mums jau zināmā pļaviņa pie Koranas upes, kur esam iecerējuši uzsliet telti, slīgst ūdenī. Horvātijā iepriekšējās dienās stipri lijis. Kas tā par uguņošanu krūmos? Jāņtārpiņi, tik daudz, ka tiešām pēc uguņošanas izskatās. Atliek braukt uz Plitvices pusi un meklēt moteli. Rīts saulains, šķiet, ka esam atveduši labu laiku, ha! Iebraucot Slunjicē, par pārsteigumu pašiem (mēs jau agrāk bijām braukuši cauri, bet pretējā virzienā) atklājam, ka daļai pilsētiņas tek cauri Koranas un Slunjčicas upītes, kas veido neskaitāmus mazākus un lielākus ūdenskritumus. Dažas mājiņas uzsēdušās tieši virs ūdenskritumiem. Citviet pagalms ar personīgo ūdenskritumu. Petrovo Selo robežpunkts ar Bosniju & Hercogovinu. Tāda būdiņa vien ir, par naudas maiņu var aizmirst. Smaidīgie robežsargi vieš cerību, ka cilvēki patiešām šajā valstī būs laipni un atsaucīgi. Tas vēlāk arī apstiprinājās. Iebraucot B&H vajadzīga „Zaļā karte”, to labāk iegādāties Latvijā ( 15 dienām 26 Ls). Zinājām, ka redzēsim pamestas, sabumbotas un sašautas mājas, bet, kad redzi to realitātē, sajūta ir baisa. Katrs, reiz ejot pa mežu, ir redzēji izspārdītas vecās sēnes, tad, lūk, braucot pa Bosniju, liekas, ka kāds milzis ir gājis pāri ielejām un kalniem un spārdījis mājām jumtus nost pa labi un pa kreisi, atstājot vien drupu kaudzes. Ceļmalā ieraugi brīdinājuma zīmes par mīnām, saproti, ka viss ir vairāk nekā nopietni. Pat Nacionālajā parkā vietām ir miroņgalvu zīmes. Taču cilvēki ir laimīgi, ka karš beidzies un sadzīviskās problēmas ir tīrais sīkums. Viņi vienkārši priecājas par dzīvi, par to, kas viņiem ir. Ceļu un tiltu atjaunošanā daudz palīdzējusi ES, tie ir labi, kaut arī šauri. Mašīnu uz ceļiem maz. Labi, ka tā, jo divām mašīnām samainīties ir pagrūti. Vienā vietā izmērīju 2,7 m, tas nebija tas šaurakais. Uz galvenajiem ceļiem okei. Bihača, neliela pilsētiņa, netālu no robežas, kurai cauri tek Klokotas un Unas upes. Uzpildām degvielu, samainām naudu, jāsaka, ka visur var norēķināties ar kartēm, var maksāt ar eiro. Viss lētāks kā Latvijā. Valsts patīkami pārsteidza ar tīrību. Uz upēm izvietoti speciāli plosti ar sietiem, kuros saķer ūdenī peldošās šmuces. Pusdienas ēdam krodziņā pie upes. Upes foreles, katram divas, tomātu bļoda, kartupeļi, maize un sula, katram izmaksā 5,5 eiro. Zivi spējam apēst tikai katrs vienu, pārējās mums iesaiņo līdzi. Tīri vai derētu nosnausties upmalā, bet mums jātiek līdz Mostarai, kur rezervāts hotelis. Jajces pilsētā, kura kandidē uz iekļaušanu UNESCO pasaules mantojumu sarakstā, apskatām Plivskas ezerus, ūdenskritumus uz Plivas un Vrbskas upēm. Uzkāpjam Jajces citadelē, no kuras paveras fantastisks skats uz visu pilsētu. Brīdi klīstam pa vecpilsētas šaurajām, stāvajām akmens bruģa klātajām ieliņām. Ēdam garšīgu saldējumu un prātojam par austrumu un rietumu kultūru sadzīvošanas iespējām. Jajcē atgriezīsimies atpakaļceļā, kad nakšņosim kempingā. Tālāk ceļš gar un pa kanjoniem. Vispirms Vrbas, tad Neretvas upes. Skati!!! Mostara pārsteidz ne pa jokam. Kaut ko tik iespaidīgu neesmu redzējusi. Atkal upes, ūdenskritumi, austrumi un rietumi, viss vienā. Mums palaimējās, ka redzējām pilsētu gan vakarā, gan no rīta. Karā sagrautās mājas tilti un atjaunoti, salikti kopā kā puzles gabaliņi, izlasot vajadzīgos fragmentus no drupām. Šeit noteikti atgriezīsimies, gribas tā mierīgi pasēdēt kādā no kafejnīcām, zinot, ka nav jāsteidz apskatīt pilsētu. Dzirdēt kā mulla sauc uz vakara lūgšanu un kā viņam pakāpeniski pievienojas citu mošeju mullas. Nedaudz tālāk, klintī izkaltā kafejnīcā notiek jauniešu diskotēka. Ļoti iespaidīgi! Visur gan varēja pamanīt reliģisko un etnisko nepatiku. Katrs savus simbolus cenšas pacelt augstāk, izgaismot spilgtāk, kā arī aizkrāsot norādēs citā valodā uzrakstīto. Viesnīcā iebaudām ik vakara vīna glāzi un uz čučumuižu. No rīta nesteidzoties vēlreiz izstaigājam vecpilsētu. Atvērušies veikaliņi. Austrumu motīvi gan apģērbos, gan mākslas priekšmetos. Šodien jānobrauc tikai 150km ( līdz Stari-Grad pilsētai Hvaras salā). Tā aizrāvāmies ar apkārtnes vērošanu, ka attopamies tikai pie robežas. Esam paskrējuši garām pagriezienam uz Kravices ūdenskritumiem. Griežam apkārt un braucam uz Studenici. Tas misēklis manas neuzmanības dēļ, jo neesmu paņēmusi lapu ar koordinātēm, nu jāprasa ceļš. Ja labi grib un rokas nedreb, tad pie ūdenskritumiem var piebraukt ļoti tuvu. Ekstrēmāku sajūtu cienītāji var izbaudīt ūdens spēku, jo peldi un lien, kur patīk, un cik tālu pats tiec. Baudām dabu, ūdeni un sauli. Mana miesa prasa siltāku ūdeni, tikai pabradāju, pacietīšos tās dažas stundas līdz Hvarai. No Drevnikiem( Horvātijā) uz Sučuraj ( Hvaras salā) dodamies ar prāmi. Gaidot savējo, laiku īsinām ēdot garšīgu saldējumu un skaitot ārzemju autombīļus. Konstatējam, ka maz. Tik līkumainu un šauru ceļu nebijām gaidījuši. Jau domājam variantu kā atpakaļceļā izvairīties no šī trakuma.Taču, kad turpmākajās dienās braucam pa tādiem, kur samainīties ir gandrīz neiespējami, šis liekas kā plata šoseja. Nākamās četrās dienās apskatām visu, ko vien var, Hvaras salā. Izbraukājam un izstaigājam salu krustām šķērsām. Aprakstīt mazo pilsētiņu, pludmaļu šarmu nav iespējams, tas jāredz, jāizjūt Vienā vietā šķērsojam salu pa vienvirziena 1,4 km garu tumšu tuneli, kā gara kurmja ala, izbāz roku un pirksti pieskaras aukstai, slapjai klintij. Mikroautobusam, šķiet, būtu problēmas izbraukt. Satiksmi abos tuneļa galos regulē cilvēki. Divi mūsu drosminieki nolemj pārbaudīt savas spējas lēkšanā no klints, gan ne no tās augstākās, priekš tās drosmes pamaz, labi vien ir, jo Alisei asinsvadi neiztur spiediena maiņas. Nākas izklaidi pārtraukt. Kempingā pirmo reizi redzu pupuķi.

Lavandu lauki... Visa apkārtne smaržo. Atkal esam B&H. Mute vaļā, acis plati ieplestas un galva grozās kā vēja rādītājs. Trūkst vārdu. Kad iebraucam Melnkalnē, GPS atsakās rādīt mazos ceļus, kaut ir ievadīta 2009. gada karte. Ceļu kartes arī nav diezko precīzas. Laika mums pietiek, daudz nesatraucamies, galvenais, lai ir ceļš. Aizbraucam uz Ostrogas klosteri. Ceļš uz turieni jautrs. Tā kā esam no paša rīta, tad skatīt gribētāju vēl nav daudz un izdodas uzbraukt tikai ar nelielu stresa devu. Hvaras ceļi bija labs treniņš. Lejā braucot nācās redzēt augšā braucošo šoferīšu izmisušos skatus, kad nācās samainīties, bet līdz kraujai labi, ja 10 cm palika. Izlemjam tālāk doties uz Zjablakas pusi. GPS nedarbojas. Norādes kartē nesakrīt ar norādēm uz ceļiem. Buramies ap karti, bet skaidrība nevairojas. Metam mieru ;sajai bezjēdzīgajai nodarbei. Tad nu mēs tā klīstam pa Durmitoru kalnu ceļiem un kazu takām, brienam pa upītēm, lienam pa kanjoniem. Guļam augstkalnes pļavās un skatāmies uz tālumā redzamajām virsotnēm , kurās ieķērušies mākoņu pikuči. Šķērsojam divas kalnu pārejas, viena 1884m, otra 1908m, šķiet, augstākā Durmitoros. Jaunatne rāpjas vēl augstāk, kur brīvā dabā lilijas zied, virs 2000m. Mēs ar māsu tiekam līdz pirmajiem sniega laukumiem. Katrs pēc savas varēšanas. Braucot gar Komarnicas kanjonu, diez vai no brīvas gribas tik tuvu malai pieietu, ja nu pielīstu uz vēdera. Tagad nav izvēles, vienīgi var acis aizvērt, jo sēžu kraujas pusē. A, redzēt ta gribas! Asfalts beidzas, nu esam uz baltā ceļa, Strupceļš- ko darīt? Zinām, ka var izbraukt uz asfalta, bet kā būs īstenībā, nav ne jausmas. Vairākus kilometrus ejam autiņam pa priekšu, rādot labāko izbraukšanas iespēju. Viena doma, kaut tikai nekur nebūtu kāds nogruvume, jo tad ir.. pī'pī! Esam tikai mēs, kalni un lejā Komarnicas upe. Tīri vai žēl, kad nokļūstam līdz ciematam un burvība beidzas, bet zināms satraukums bija, ja nu kas. Nogruvumu nebija, autiņš izturēja, pretimbraucošo nebija

Tuvojas vakars, Pivski klostera mūks gatavs mums izpalīdzēt un atļauj celt telti klostera pagalmā. Mēs jau gatavas tur palikt, bet brālis ne par ko. Braucam meklēt kādu sānceļu. Kā vienmēr, atrodas. Nakšņojam kalnu pļavā.Vēl viena neaizmirstama diena kalnos. Beidzot izdodas nogaršot uz lielā iesma cepto jēra stilbiņu, ēdu vēl nākamās divas dienas, ne tāpēc, ka negaršo, porcija bija ļoti liela. Pusdienojam ceļmalas krodziņā. Vakarā, pēc robežas šķērsošanas atkal esam B&H ,nakšņojam laivotāju kempingā "Ivona', kur Taras upe satekot ar Sutjesku, pilnīgi nesaprotami kļūst par Drinu. Kempinga īpašnieki vada arī laivu braucienus un viņiem garšoja mūsu Melnais balzāms. Brāļi laivinieki iesaka apskatīt Sutjeska Nacionālo parku. Tad nu atvēlam vienu dienu tā apskatei. Pie Fočas pagriežamies Dubrovniku virzienā. Nieka 160 km un varam būt atkal pie jūras. Daudz netrūkst, lai ļautos kardinājuman. Lai apskatītu parka interesantākās vietas vajag vairāk laika un vajadzīgs gids. Nākas samierināties ar mazumiņu. Uz norādēm diemžēl nav uzrakstīti attālumi, nav arī parka kartes. Ir mīnu zīmes. Dažās vietās pabijām, skaisti, bezgala. Pēc kalnu plašuma Sarajeva liekas trokšņaina , daudz transporta, izlemjam nepalikt, kaut gan kempingu atradām. Laika pietiek, lai tiktu lidz Jajcei jau šovakar. Vēl trīs dienas un būsim mājās.No Jajces bezgala skaistais ceļš uz Banja Luku. tad pa bāni gar Balatonu uz Višegradu.Pāri Donavai ar mazu prāmīti , Egera. Vīna muciņas sagulst bagažniekā, la vēlāk atgādinātu par ceļojumu. Ungārijā GPS saniķojas un aizved mūs uz fantastisku alu Agtelekas Nacionālajā parkā- Rakoci alu, kura kopš 1982. gada atrodas īpašā aizsardzībā. Pēc mūsu domām otra skaistākā pēc Grieķijā redzētajām Pyrgos Diruo alām. Varbūt bildes nedaudz vairāk atspoguļos redzēto. Ar nepacietību gaidu brāļa filmu. Kādi bija izdevumi. Degviela, ceļa nodokļi + naktsmītnes + izklaides~ 160Ls vienam cilvēkam.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais