Korsika - cūku, kalnu un eikaliptu zeme

05.07.2006
7 min lasīšanai

Šķiet, Korsika daudziem asociējas ar Itāliju – iespējams, gan tādēļ, ka to no šīs valsts ir itin viegli sasniegt nepilnās trijās stundās, gan tāpēc, ka Korsika ilgus gadus bija Itālijas pakļautībā – respektīvi, to pirms krietna laika vairāku gadsimtu garumā pārvaldīja Venēcijas republika. Taču latvieši, kas dodas uz šo eksotisko Eiropas savienības sastāvdaļu (nu jau krietnu brīdi Korsika pieder Francijai), brauc uz turieni meklēt civilizācijas neskarto dabu un atgriežas pārliecināti, ka te no itāļu jūga vairs nav palicis ne smakas. Un arī savu «priekšniecību» - francūžus – korsikāņi īpaši nemīl. Bet nu par visu pēc kārtas. Tirdzniecības iela Pizas torņa pakājē Tā kā ceļš cauri Eiropai ir pietiekami garš – jābrauc krietnas divas dienas – liela daļa ekskursantu turpceļā mēdz iegriezties Pizā un, ja palaimējas, uzkāpj arī pasaulslavenajā tornī. To izdarījām arī mēs, par šo izklaidi samaksājot apaļus 15 eiro un priecājoties par lielisko iespēju uz nelielo Pizas pilsētiņu un tuvējiem kalniem palūkoties no augšas. Starp citu, tornis ekskursantiem atvērts tikai nesen, jo tie, kas šeit bija pirms diviem gadiem, stāstīja, ka tornis slēgts remontdarbiem. Patiesībā tas nav nekāds brīnums, jo pirms vairākiem gadsimtiem celtais tornis krietni – aptuveni par pieciem metriem – noliecies no savas sākotnējās ass, tādēļ pārāk lieli tūristu pūļi tam varētu kaitēt. Ja nu kādam galīgi negribas kāpt gandrīz 160 metrus augstajā brīnumā, viņš var nodoties iepirkšanās priekiem: gan laukumā pie torņa un katedrāles, gan Brīnumu lauka ārpusē, kuru okupējuši melnādaini pārdevēji afrikāniska izskata tērpos. Ko te tik nevar dabūt: krekliņus, krūzītes, glāzītes ar slavenā torņa attēlu, lietussargus, priekšautus, saulesbrilles un vēl un vēl, Cenas visdažādākās – sākot no 1 eiro par pavisam mazu, no plastmasas darināta torņa modelīti līdz vairākiem desmitiem eiro. Savukārt tumšādainie pārdevēji piedāvā preču klāstu, kas diez vai tapušas Itālijā; drīzāk to izcelsmes valsts varētu būt Ķīna, Taizeme un vēl kaut kas tikpat eksotisks. Pie viņiem var iepirkt gan to pašu, kas atrodams Brīnumu lauka tirgotavās, gan dažnedažādas rotaslietas – krelles, gredzenus, greznas matu sprādzes, afrikāņu dievu figūriņas, pat pulksteņus. Cenas ir visai demokrātiskas, taču, ja no uzmācīgajiem tirgotājiem, kas gandrīz vai kāpj līdzi autobusā, grib atbrīvoties, jāmēģina kaulēties. Beigu beigās viņi ir ar mieru no ļoti skaistām un, domājams, kaut kur Āfrikā tapušām krellēm šķirties, ja viņiem samaksā 5 eiro, kas Latvijas naudā būtu aptuveni 3,50 Ls. Taču viens gan ir skaidrs: ja visu sāks pārrēķināt latos, neko vairs negribēsies pirkt. Tāpēc rēķināšanai vienubrīd atmetam ar roku, toties pēc brīža ļaujamies pamatīgam «šopingam» kādā lielveikalā, kuru, braukājot pa Itāliju, atklājuši turpat netālu no Pizas. Paskatoties uz turienes cenām, skaidrs ir viens: vīnus, liķierus un olīveļļu (turklāt pirmā spieduma un nefiltrētu!) var pirkt tikai Itālijā, jo, pirmkārt, pie mums šīs lietas ir daudz dārgākas, un otrkārt, tur tās ir daudz lielākā izvēlē. Daži piemēri: citronu liķieris (ļoti garšīgs!) maksā 3,50 eiro, pudele laba vīna – 5-6 eiro, jau minētā olīveļļa (1 litrs) – 6 eiro. Pie viena sapērkam arī jogurtus, sierus, maizi un citas autobusā ēdamas lietas. «Cel mani pār' pār Daugavu» Ceļojot pa Ziemeļitāliju, būtu kauns neiegriezties Venēcijā. Uz turieni var doties pāri tiltam, taču tad tas maksās ļoti dārgi (šķiet, autobusam – 200 eiro) vai celties lagūnai pāri ar kuģīti (apmēram 10 eiro no cilvēka). Neapšaubāmi, Venēcija ir jāredz, tikai jārēķinās, ka tur ir ĻOTI daudz tūristu no visām pasaules malām, bet karstākā laikā gaisā jūtama īpatnēja smaka no daudzajiem kanāliem (kā zināms, tie Venēcijā kalpo ielu vietā). Šoreiz pilsētas apskatei varam veltīt tikai trīs stundas, tāpēc grupa sadalās vairākās mazās grupiņās: daži nolemj kāpt uz Svētā Marka katedrāles skatu laukumu (šī izklaide, kā jau lielākajā daļā Eiropas baznīcu, ir par maksu – aptuveni 2 – 3 eiro; grupām mēdz būt atlaides), daļa dodas klīst pa pilsētu, bet mūs pie kāda stūra «nomakšķerē» visnotaļ simpātisks gondoljērs, piedāvājot izbaudīt Venēcijas lielāko atrakciju – vizināšanos ar gondolu. «100 eiro, sinjori!» tāds ir viņa piedāvājums, taču mēs jau esam mācīti un zinām, ka seši cilvēki 45 minūšu garā braucienā var doties par 90 eiro. Tā arī vienojamies, un puisis, lai izkliedētu mūsu bailes – kanāla ūdens nav visai tīrs un melnā, skaistā gondola pamatīgi zvalstās – pat uzdzied «O, Sole mio», bet mēs viņam atbildam ar «Cel mani pār' pār Daugavu». Nolemjam, ka nebrauksim pa klasisko maršrutu, bet apskatīsim īsto Venēciju – vietas, kur tūristi diez vai ieklīst. Tikmēr gondoljērs, kurš šo amatu mantojis jau ceturtajā paaudzē, stāsta, ka māju pirmajos stāvos mitruma dēļ ir tikai noliktavas, parāda namus, kurā dzīvojis slavenais ceļotājs Marko Polo un Kazanova, un pastāsta šādus tādus faktus – piemēram, to, ka te visām dzīves norisēm izmanto laivas un gondolas: šie transporta līdzekļi kalpo gan kā taksometri, gan policijas un ātrās palīdzības «mašīnas», gan tiek izmantotas pat nokļūšanai uz kapiem un izvadīšanai pēdējā gaitā. Kad tā kārtīgi ir pabraukāts, var pastaigāt pa pilsētu un mazliet iepirkties: piemēram, skaists venēciešu mežģīņu vēdeklis maksā aptuveni 7 eiro, krāsainu makaronu paciņa – 3,50 eiro, itāļu zīda kaklasaite – 8 eiro u.tml. Ja gribas ēst, par dažiem eiro var nopirkt ļoti garšīgu saldējumu vai gabalu picas «Margarita» (tā skaitoties viena no Venēcijas firmas ēdieniem). Tāpat var iedzert tasi kafijas vai glāzi vīna – kā nu kuram sirds kāro. Sala Kurzemes lielumā Kad Itālija (vismaz daļēji) aplūkota, var doties uz Livorno un no turienes – uz mūsu ceļamērķi Korsiku. Prāmja dūmeni rotā saracēņa galviņa – pēc gides teiktā, tas esot viens no Korsikas simboliem, kas saistīts ar seniem laikiem un brīvības cīņām. Klāju ieņēmuši itāļu motobraucēji, taču arī mums vietas ir pietiekami, tādēļ varam izbaudīt trīs stundu garo braucienu guļot, sauļojoties un lasot līdzpaņemtās grāmatas. Daži nolemj iebaudīt kaut ko no kuģa virtuves piedāvājumiem un pastaigāt pa «tax free» veikaliem, jo laiks jau kaut kā jānosit... Lai nu kā, pēc trim stundām atskan leģendārais sauciens «Zeme!», un mūsu priekšā paveras dūmakā tītie Korsikas krasti ar lielāko ostas pilsētu Bastiju. Tikmēr gide skaidro, ka Korsika aizņem tikpat lielu platību, cik mūsu pašu Kurzeme – apmēram 9000 kvadrātkilometrus. Kad kuģis piestāj krastā un esam no tā izčekojušies, autobuss tiek novietots labi ēnainā vietā (te valda maija vidum Latvijā neierasts karstums) un varam doties pilsētas apskates ekskursijā. Tā kā Korsika ir ļoti kalnaina, šim mērķim labāk izmantot gandrīz visās pilsētās pieejamos auto vilcieniņus, kas izvadā pa ievērības cienīgākajām vietām (maksa – aptuveni 5 eiro no cilvēka, grupām ir atlaides). Pūtinām kājas un priecējam acis, lai gan mājas daudzviet izskatās visai nolaistas un sienas ir ložu sacaurumotas. Izrādās, tās ir nesenās vendetas (asinsatriebības korsikāņu gaumē) pēdas, kad dzimtas gadiem ilgi karoja savā starpā, un no tā cieta visi. Taču nu jau gadus četrus vendeta skaitās iznīcināta (tiesa, runā, ka attālākos kalnu ciemos vēl ik pa brīdim šī parādiba uzliesmo...). Nākam pie vēl viena secinājuma: korsikāņu nacionālais varonis ir slavenais karavadonis Napoleons Bonaparts, un te valda viņa kults – gluži kā pie mums savulaik visur bija redzams V. I.Ļeņins visdažādākajos attēlojumos. Te ik pilsētā ir vismaz trīs vai četri Napoleona pieminekļi, kurš viņš redzams gan kā romiešu karavadonis – togā un ar lauru vainagu galvā, gan ierastajā izskatā. Turklāt tas nav viss: viņa vārdā nosaukti arī krodziņi, veikaliņi un pat viesnīcas... Iegriežamies arī kādā dzērienu veikalā, kur dabūjami īpašie korsikāņu izstrādājumi: kastaņu un miršu liķieris -, taču cenas šķiet tik augstas, ka šos pirkumus nolemjam atstāt uz mazajām pilsētiņām. Desas un neparasti liķieri Ja reiz runājam par ēdamlietām, tad noteikti jāpiemin vēl daži tikai Korsikai raksturīgi produkti. Pirmā, pēc mūsu «Relakstūres» gides Ilmāras teiktā, ir cūkgaļa – īpaša ar to, ka cūku ganāmpulki visu vasaru ganās kalnos, kur pārtiek no zālītēm un mazliet vēlāk – no ēdamajiem kastaņiem, kas viņu (cūku) gaļu padarot īpaši garšīgu. Tāpēc šeit ieteicams pirkt žāvējumus, kas ir ļoti neparasti – gan garšas, gan smaržas ziņā (lēti gan tie nav – tāds vidējs desas luņķītis var maksāt pat gandrīz 10 eiro). Toties šad tad gadās atrast jau minētos kastaņu un miršu liķierus par visai saprātīgu cenu – apmēram 13 eiro, kas tik eksotiskam dzērienam nepavisam nav dārgi. Tāpēc varam vien nožēlot, ka Korsikā vēl nav ienākušies vietējie augļi – tad tie būtu ļoti lēti. Tagad jāapmierinās ar grieķu «čerešņām», kas arī nav īpaši lēti – apmēram 6 eiro / kg. Toties ļoti laba lieta ir kastaņu milti, no kuriem var cept kastaņu pankūkas jeb fritelles. Uz vietas tās pagaršot mums diemžēl neizdevās, toties kārtējā lielveikalā tikām pie pašiem miltiem – puskilograma smaga paciņa maksāja 5 eiro, un, kā pārliecinājās šo rindu autore, uz paciņas franciski rakstītā recepte ir itin viegli atšifrējama un realizējama. Rezultāts – ļoti garšīgas un neparastas pankūkas, kas no šķīvja pazuda netipiski ātri... Toties te var izvērsties ar korsikāņu un pat vendetas duncīšu iepirkšanu – tie ir gan glīti nostrādāti, gan, kā teic zinātāji, ļoti praktiski. Cena arī pieklājīga – neliels duncītis, ar kuru var griezt sēnes un pat puķu kātus, maksā vien trīs eiro. Toties mūzikas ieraksti nav īpaši lēti – disks ar korsikāņu mūziku (kas nedaudz atgādina spāņu flamenko un šo to no Balkānu melodijām), maksā apmēram 20 eiro. Vēl, ja palaimējas, Korsikā var nopirkt glītus krekliņus, kas gan – kā jau Francijā – nav īpaši lēti, tīri glītas un praktiskas «iešļūcenes» (18 eiro; pie mums tās maksātu 18 latus) un, ja patīk – arī koraļļu rotaslietas. Tās lielā vairumā bija atrodamas Bonifačo pilsētiņā, kas celta uz krīta klintīm – piemēram, glītu sarkaņo koraļļu auskaru pāris maksāja 20 eiro (Ls 14). Zeme, kurā gribas atgriezties Protams, pieminēšanas vērtas ir arī citas Korsikas pilsētiņas – Kalvi, kurā dzimis slavenais jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs (šis fakts droši vien daudziem paslīdējis garām nepamanīts, jo Kolumbs tiek dēvēts gan par dženoviešu, gan spāņu jūrasbraucēju), gan Korti, kas tiek uzskatīta par Korsikas sirdi, gan Porto – maza, jauka kūrortpilsētiņu pašā jūras krastā, gan Ajačo – Napoleona dzimtā pilsēta, kas mūs pārsteidza ne tikai ar daudzajiem karavadonim veltītajiem pieminekļiem, bet arī apelsīnu kokiem, kuros spīdēja gatavie augļi (tiesa, savvaļas apelsīni neesot ēdami. jo ir ļoti sīvi un rūgti). Un kur nu vēl krāšņās palmas, bugenvilejas, kaktusi, eikalipti, kalni un, protams, jūra, jūra, jūra! Jebkurā gadījumā, Korsika ir zeme, kurā par spīti dārdzībai (tomēr Francija!), karstumam un diezgan ekstrēmajiem kalnu ceļiem ir vērts atgriezties!

Korsika - cūku, kalnu un eikaliptu zeme

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem