870 jūdzes pa Latgali un nedaudz Vidzemes

26.11.2009
10 min lasīšanai
56 foto

870 jūdzes piecās dienās pa Latgali un Vidzemi Pirmā diena Piekrāmējam savu mašīnu pilnu ar visu ko - telti, guļammaisiem, drēbēm un citām sadzīvē noderīgām lietām, kas būs svarīgas piecās dienās Latgalē. Ap 10.00 sākam startēt no Liepājas. Maršruts ir tā kā puslīdz saplānots, bet ceļojuma laikā tomēr nedaudz tiek koriģēts, tas pieder pie lietas :) Tātad braucam, pirmā pieturvieta tā kā varētu būt Pļaviņu HES, ko gribam redzēt, esam tikuši līdz Pļaviņām un secinām, ka Pļaviņu HES tomēr atrodas Aizkrauklē, sasodīts, nu kā es to varēju zināt :) labi, atpakaļ jau vairāk nebraucam, gan jau kādreiz redzēsim vēl dzīvē :) Pēcpusdienā iebraucam Līvānos, ejam lūkot stikla muzeju. Skaisti izstrādājumi un skaists stāstījums par to. Pašā ēkā gan valda naftalīna smaka, neskatoties uz to, ka uzņēmums pārstājis darboties tikai pirms aptuveni gada. Tipiska padomju laika fabrika, kurā ir lielas zāles ballēm...nu nevaru izstāstīt to naftalīna sajūtu. Meitene, kura vadīja ekskursiju pa ekspozīciju zāli stāsta, ka pēdējais fabrikas saimnieks bijis vācietis, kurš attīstībā neesot investējis, tikai privāta peļņa. Skaista ekspozīcija sākot ar 80.gadu ražojumiem, kādi bija katrā kārtīgā latviešu ģimenē :) glāzītes ar putniņiem, futbolistiem, cakainas brūnas vāzes un cepumu trauki, un beidzot ar tiešiem ļoti, ļoti glītiem stikla darinājumiem. Nopērku par piemiņu stikla pogu, daudz viņas tur vairs bļodiņā nav palikušas, būs dienās relikvijas vērtē :) ar vīru nospriežam, ka šī fabrika būtu jāatjauno dēļ skaistajiem stikla darinājumiem, dēļ krīzes (būtu labs eksports), dēļ darbavietām un vispār dēļ tā, ka tā vajag!!! Dodamies tālāk, lai piedod man Kurzemes ceļi, bet tie ir drausmīgi salīdzinot ar Latgali, jā, jā tieši ar Latgali. Nu ir mums viņu bedraināki un viss. Piefiksēju faktu, ka visa ceļojuma laikā redzu ļoti daudz stārķus ligzdās pa trim, tas priecē. Pabraucam garām kārtīgai latvāņu audzei, var redzēt krīzi, naudas šo nešķīsteņu iznicināšanai vairāk nepiešķir un to var pamanīt ceļmalās. Pulkstenis sasniedz sesto vakara stundu, kad ierodamies beidzot Daugavpilī. Pirmais kultūršoks-krievi, visapkārt dzirdu tikai un vienīgi krievu valodu, arī pārdevējas neuzsāk sarunu savādāk. Paēdam ātri un ņemam riteņus, un aplūkojam pilsētu. Pilsēta kā pilsēta, liela. Ir jau vēls un vēl jāatrod naktsmājas, kas ir noskatītas internetā, bet realitātē vēl jāatrod. Zvanu, lai noskaidrotu, kur atrodas tas miests, mazums ieradusies tūristu mega grupa ar teltīm un mūsējai vairāk nav vairāk vietas :), pirmā vilšanās ir krievu valoda, samulstu un pēkšņi manas krievu valodas zināšanas piemirstās, prasu vai varu latviski savu sakāmo, seko atbilde, ka varot mēģināt. Ierodamies, līdz Baltkrievijas robežai ir tikai nieka 7km. Skaista vieta, atkal vilšanās, dzirdot atbildi, ka duša un telts neejot kopā. Nu labi, ja jau tik ļoti gribam (bet jāpiemaksā vēl trīs lati), atļaušot nomazgāties mums pirts mājiņā, kura ir tukša tobrīd. Uzslejam telti, sīks izdomā, ka viņam jānopeldās Sila ezerā, kas atrodas tieši blakus. Lec no laipas pārlaimīgs līdz zobi sāk klabēt. No knaušiem never glābties. Beidzot pierunājam nomazgāties un līst migā. Paši sēžam un laipas, dzeram alu un priecājamies par klusumu, ko reizēm pārtrauc zivju lēkāšana. Beidzot arī mēs dodamies gulēt, lai rīt vēl paspētu Daugavpili aplūkot no rīta. Otrā diena Pieceļamies, savācamies un dodamies uz Daugavpili. Atkal uz riteņiem. Aplūkojam Daugavpils cietoksni. Vēsturi šim cietoksnim neatstāstīšu, ir pieejama internetā, ļoti interesanta. Cietoksnis ir savdabīgs apskates objekts, braukājam ar riteņiem pa teritoriju, gribās aizvērt acis un iztēloties kā bija TAD. Pamestas cietokšņa ēkas, pamesta vide. Baisi. Cietokšņa teritorija 1994.gadā sadalīta divās daļās un vienā dzīvo civiliedzīvotāji. Kopskatā baiss skats-aiz žoga pamesta militāra vide, otrpus žogam babuļi vešu karina sētā, katrā ziņā vide nav no tām skaistākajām, kur dzīvot. Izbraukājam pagātnes elpu. Vēl neliels loks pa Daugavpili, lai dotos tālāk. Pilsētā nav pārāk daudz riteņbraucēju, ja ir tie ir veci kungi un vecas dāmas. Mazs puika iepletis acis bļauj skaļā, pārsteigumu pilnā balsī, kad ierauga manam ritenim sīka velo beņķi aizmugurē :) jā, arī nevienu velo veikalu centra rajonā nemanām, varbūt ir, bet pa mikrorajoniem, kas tomēr ir maz ticams. Tipiski, ka gandrīz katrai mājāi ir kaut kas zils-vai nu logu slēģi, vai sētas žogs, vai logu rāmji, bet IR, un tā krāsa...nu brrrrrr :) pamanīju arī šī paša toņa zilu volgu :) ak, un tramvajs :) mums Liepājā tāds smuks un cēls, Daugavpilī...nu smaidu raisa :) Pēc mūsu ieskatiem Daugavpils ir apskatīta, dodamies tālāk uz Aglonas pusi. Jāredz Daugavas loki-uzkāpjam Vasargališķu skatu tornī-skaisti. Braucam cauri Krāslavai, dīvaini, bet visas mājās saceltas ar galu pret ielu. Tā arī neizprotam šo faktu, varbūt tas vietas taupīšanas nolūkos? Krāslavā uzkāpjam Priedaines skatu tornī. Skaisti, skaisti, bet saprotu, ka man ir bail :) ne ta īsti no augstuma, bet no tā, ka sīks baidās kāpt lejā pa trepēm un no tā, ka bail no salīdzinoši nestabilām konstrukcijām (nav jau gluži debesskrāpis ar jumtu un sienām, bet tikai trepes un nožogojums divi dēļi gar sāniem), spēju vizualizēt kā skaisti planēju lejup :) Turpinām ceļu uz Aglonu, braucam cauri dieva pamestai vietai Kombuļiem, nu vismaz man tā liekas, cilvēku nav, tikai mājas. Sameklējam beidzot Sauleskalnu, TIC iedotajā bukletā rakstīts, ka no kalna varot redzēt 24 ezerus. Ō, tas ir jāredz! Tātad iebraucam apdzīvotā vietā Sauleskalns. Ziemā tur ir slēpošanas bāze, bet tā arī nevaru saprast kas notiek vasarā, vēl viena dieva pamesta vieta ar pāris atpūtniekiem Drīdža ezera krastā, kas atrodas pa kreisi Saules kalnam. Labi, Drīdzis pēc tam, kāpjam Saules kalnā, uzkāpju un vilšanās-24 ezerus nu nekādi nevaru ieraudzīt, labi ja kādus 5-6.Toties skatam paverās pamesta piecstāvu māja un vēl viena, kas izskatās kādreiz bijis a la kūrorts, tā arī nesaprotam, ka šeit kādreiz bijis. Kāpjam lejā un pāri ceļam ir slavenais Drīdzis ar maksimālo pāri 60 metriem dziļumu. Iespaidīgs skats, visapkārt krastam zili meži, tiešām izskatās zili. Sīks jau metās pliks un liekās iekšā peldēt :) veikalālaivu nomā noskaidrojam par pamestajām mājām-te kādreiz bijusi Vissavienības maršruta atpūtas bāze ar piecstāvīgo dzīvojamo māju personālam, iespaidīgi. Izdomājam, ka vajag kanoe noīrēt un izlaist aplīti pa Drīdzi. Oi, nevajadzēja :) kanoe šūpojas kā vells, sīks gan sēž rātni, laižam ezerā un man bikses gandrīz pillas :):) no skata, kā gar laivas sāniem var redzēt ezeras dzīles, ūdens ir visnotaļ skaidrs un līdz ar to arī dziļi var redzēt un tas mani dara tramīgu-tas dziļums un tā sasodītā laiva, kas zvārojas pie katras kustības. Vēlāk jau aprodu ar situāciju, bailes pāriet, bet tā arī nesaprotam, kā var paairēt taisni :) vēlāk noskaidrojams, ka esam sēdējuši nepareizi :) airējam krastā un kaut kas mistisks redzams gar krastu-nevaru saprast kas, bet paliek atkal nenormāli bail, ieskatos un izrādās, ka tas ir vīrs ar nirēja brillēm un to trubu elpošanai, ieskatos vēl un secinu, ka onkam dīvains makšķerēšanas stils-ar nirēja komplektu un harpūnu. Tiešām, tiešām neesmu pārskatījusies-ar harpūnu. Vai tiešām šajā ezerā dzīvo tādi mošķi, ka ar harpūnu jāmedī? Dodamies tālāk uz galamērķi Aglonu-pa ceļam nav ne zonas, ne mašīnu uz šosejas, sajūtamies kā vienīgie izdzīvojušie pasaulē. Gribam Velnezeru jeb Čertoku apskatīt, bet neatrodam, nu i labi, gan jau. Ōu, iebraucam Aglonā un pirmais ko redzam ir Bazilika. Nu iespaidīgs jau ļoti, tāds balts, liels un rāms tas stāv ceļa malā. Ir jau vēls, dikti gribās ēst un naktsmājas, Bazilika apskati atstājam rītdienai. Nakšņojam kempingā „Aglonas Alpi”. Skaista vieta, saimniece ļoti viesmīlīga un beidzot dzirdam latviešu valodu :) patīkami. Mājiņās ir apmetušies vācieši ar kempermāju, latvieši bauda Aglonas viesmīlību, arī igauņi ir ieradušies ar telti. Parunājam ar viesiem un noskaidrojam, kur atrodas Čertoks, izrādās pavisam netālu, tikai kāds ir nolauzis zīmi ceļa malā. Ar šī ezera apskati sāksim rītdienu, vakarā izcepam desas, iedzeram ceļojuma ikvakara dzērienu alu, sīks izbrauc pa ezeru ar katamarānu un ejam gulēt apmierināti. Trešā diena Rīts sākas ar to, ka sīks piečurājis guļammaisu :) Dodamies uz Čertoku, atrodam viegli arī bez ceļa norādes. Nekādu mistiku gan nesajūtu, bet ezers savdabīgs, meža vidiņā, tāds zaļš tur gozējas saulītē, ūdens ezeram tiešām ir salds, izlasu aprakstā un nogaršoju. Nav iespējas gan salīdzināt kāds ir citos ezeros, jo neesmu dzērusi ezera ūdeni citur, bet šito speciāli nobaudu, jo rakstīts, ka netipiski salds. Uzēdam mellenes un dodamies uz Aglonas Baziliku. Pārsteigta, ka no iekšpuses baznīca ir mazāka nekā no ārpuses izskatās, bet nu krāšņa gan. Pārsteigumu rada arī mans puišelis, kurš paziņo ārā iznākdams, ka vajagot vēl ieiet iekšā un pasēdēt. Nu labi, dodamies vēlreiz iekšā un sīks klusi klusītiņām sēž un meditē. Tiešām pārsteigums. Sapildam pudelēs svētavota ūdeni, atveldzēju tur pēdas un dodamies tālāk uz Preiļiem. Paēdam, ar riteņiem izbraukājam, apmeklējams leļļu muzeju, mini karaļvalsti. Ar sīku pārģērbjamies par princi un princesi, vīrs mūs sabildē, sajūtos sena un svarīga šajā tērpā :) tik nesaprotu kā kundzes tajos laikos pārvietojās-kleitas apakša visu laiku ķerās kaut kur, iekāpt ar to karietē ir īsts pārbaudījums. Startējam tālāk uz Rāznas ezeru un naktsmājām „Selena L” pie tā. Oi, kāda vilšanās!! Internetā esmu noskatījusi skaistu ir kā kempingu ar koka teltīm, tādas kā mazas būdiņas. Iebraucam, atkal jau krievu valoda. Pie galvenās mītnes ir cenrādis-bla bla bla tik un tik, kokas būdiņas 10ls, kur iekļauts duša, wc, ugunskura vieta un malka. Nopriecājamies, jo gribās ēst un Preiļos esam iepirkuši vistas, kuras vajag izcept. A nē, meitene saka, ka par ugunskuru vēl pieci lati, jo pie uzskaitījuma, kas iekļauts tajos koka telts 10ls esot punkts (interpunkcijas zīme) pirms ugunskura, piedodiet, bet nu kur tāds debīlisms. Vieta jau skaista, ir bērniem spēļu laukums ar atrakcijām, daba blakus arī skaista, bet nu pieci lati par ugunskuru un punktu teikuma beigās sabojā prieku. Nemaksājam piecīti par ugunskuru, gan jau. Ēst gan gribās, lecam uz riteņiem un braucam gar Rāznas krastu, tak ir jābūt kādai ugunskura vietai, tā nevar būt, ka nav. Kā tad, netālu ir tāda kā pludmale uztaisīta, laikam viesu māja, ieraugu no ceļa katamarānus uz gribu izbraukt. Piestājam, ļoti laipns jaunais cilvēks (latviski runājošs saka, ka no mums lats un varam stundu vizināties. Par latu varam izmantot arī ugunskura vietu :) nu laime pilnībā, izvizinamies pa Rāznu ar katamarānu, izcepam savas vistas un dodamies uz savu nelaipno naktsmāju. Dušas telpa un wc gan tur eleganti priekš telts viesiem iekārtotas, ir iespēja pa drēbes izmazgāt veļas mašīnā, ūdens gan reti smirdīgs :) pienāk nakts, guļam savā koka teltiņābūdiņā un saprotam, ka ir vāks :):) nenormāli karsts, logs, ko atvērt nav, atveram durvis a tad mūs apēst grib knauši, kas laikam ir īpaši izbadējušies, pusi nakts nocīnāmies ar knaušiem un karstumu, pret rītu beidzot aizmiegam. Ceturtā diena Rīts mūs sagaida ar nelielu lietu. Dodamies uz Rēzekni, ar riteņiem to apbraukājam, ieejam RIMI un pārsteigums-bez maksas var dabūt pie kasēm mazos RIMI iepirkuma maisiņus, droši vien izskatījos bezgala stulbi, kad kasierei pārsteigta jautāju vai varu tajos salikt pirkumus :) Pusdienojam bezgala jaukā krodziņā-Mols. Krodziņā ir tikai četri galdi, krodziņš ir iekārtots arī kā amatnieku darinājumu pārdotuve. Par veikalu to saukt negribās, jo pēc veikala tas noteikti neizskatījās. Oficiante runā ĪSTĀ latgaliešu izrunā, sīks jautā viņai reizes piecas kā sauc krodziņa iemītnieku trusi, bet tā arī nesapratām kā viņu sauc :) ievārījums pie pankūkām ir tik dievīgs, ka dodos pie viņas (arī tādēļ, lai vēl reizi dzirdētu latgaliešu izrunu, ko visu ceļojuma laiku tik pāris reizes diemžēl tikai dzirdēju), lai noskaidrotu, jo pēc garšas atpazīt nevar, izrādās zemenes, bet nu tik bezgala dievīgs...mmmmm......tikpat dievīgs kā pats krodziņš, kur beidzot var sajust Latgali. Dodamies uz Madonu, apciemojam podnieku Jāni Seikstu. Pastāsta mums podnieka dzīvi, izrāda darba procesu un savus darinājumus, un vienkārši jauki aprunājamies. Iegādājamies skaistu melnā māla bļodu, mūs tas piesaista vairāk nekā zilzaļā glazūra. Dodamies tālāk uz Cēsīm, ierodamies, bet sāk līt lietus, sākam apsvērt iespēju doties mājup jau šovakar, jo slapjā teltī gulēt negribās un nakts viesnīcā nepavisam neiederētos mūsu ceļojumā ar telti :) kamēr domājam, lietus pārstāj un pat saulīte parādās. Atkal ar riteņiem pa pilsētu, iebraucam TIC, jo šoreiz naktsmājas internetā nav nolūkotas un strauji tuvojas vakars, izlemjam par labu Žagarkalna kempingam. Sapērkam šašliku, alu :) un turpinām pilsētas apskati ar velo. Sīks ierauga strūklaku vecpilsētā (tāda netipiska, bez norobežojumiem) un izdomā paskraidīt pa to :) rezultātā slapjš bezgala, bet nu pārlaimīgs, saka, ka šis esot viņa mīļākais baseins :) pārliecināmies atkal, ka mums Cēsis ļoti, ļoti patīk kā pilsēta. Jūtos tur ļoti labi un gandrīz kā mājās! Dodamies uz kempingu, neviens mums neprasa par ugunskuru piecus latus, tas jau ir iekļauts cenā (2,5 ls no cilvēka pat telts vietu, sīkam, protams, bez maksas). Izteikt nevaru cik jauka vieta-20 metrus tālāk tek Gauja, ir ļoti skaists spēļlaukums bērniem, vide ļoti sakopta un skaista. Netālu ir apmetusies holandiešu ģimene lielum lielā teltī. Secinu, ka latvieši lāgā nemāk atpūsties (ne jau visi, protams), skrien uz Ēģiptēm, Turcijām, lai gozēties pie viesnīcas baseina. A te holandieši atbrauc uz Latviju, atpūšas Gaujas krastā, lasa visa ģimene grāmatas vakarā, tā rāmi un skaisti un mīļi likās. Arī suns viņiem bija, nu taaaads suns, tik gudrs likās, no telts tālāk par pieciem soļiem negāja, nerēja, netrakoja, vispār neuzvedās kā tipisks suns :), kurš jandalējas brīvā dabā :) Priecājamies par ainavu, izcepam savu šašliku, pasēžam vēl nedaudz, nomazgājamies un lienam teltī gulēt. Piektā diena Pēdējā, vakarā jābrauc uz mājām, tīrās drēbes ir beigušās un jānodod tālāk telts ģimenei :) sīks izpeldas no rīta Gaujā. Ļoti intensīva satiksme tur, pusstundas laikā kādas sešas laivotāju kompānijas manīju. Garām aizpeld pa straumi arī pīļu ģimene :) Nelabprāt pametam kempingu, jo šeit ir ļoti skaisti, saprotam ,ka vajadzēs atgriezties. Dodamies aplūkot Cēsīs esošās Sarkanās klintis, skaists dabas veidojums, paņemam arī ūdeni no Rūcamavota. Veiksmīgi atrodam Zvārtes iezi, uzrāpjamies pa trepītēm tajā, skats skaists no augšas, vēl skaistāk būtu, ja netraucētu koki, kas nedaudz skatu aizsedz pie upes. Tā arī nesaprotam kā 1981.gadā Dzidrai un Mārtiņam izdevies iegravēt savus vārdus klints vidū. Va ta nu gluži alpīnistu aprīkojumu būtu izmantojuši? :) Dodamies uz Līgatni, uz pazemes bunkuru zem rehabilitācijas centra. Pievienojamies grupai, jo individuāli apmeklējumi maksā 20Ls kamēr grupā tikai 2Ls no cilvēka. Ō, savdabīga vieta, viss saglabāts tur kā kādreiz, apmeklētājiem atvērts tikai 2003.gadā, it kā stratēģiska informācija esot, tādēļ fotogrāfēt drīkst vien tikai trīs telpas. Tā arī nesaprotu, kas par stratēģisku info, vai tās lielās kartes, kas parāda teritoriju, kas applūstu HES uzspridzināšanas gadījumā un evakuācijas ceļus? Vai nu mūsu dižvīri, tad skrietu uz Līgatni skatīt kartes tādā gadījumā? Gan jau, ka mūsdienās izdomāts, kas gudrāks...kaut gan par dižvīru stulbumu var pārliecināties tagad katru mīļu dieniņu :) bet gides stāstījums par šo vietu pārliecinošs un zinošs, iesaku apmeklēt! Gribam tikt uz Straupes pazemes ezeriem, tādēļ izmantojam Līgatnes pārceltuvi pār Gauju. Interesanta, izmanto tikai upes straumes spēku, nekādas tehnikas, nekādi motori un skats skaists redzot mūsu renīti (Renault) uz plosta upes vidū :) Tiekam līdz Vējiņu pazemes alāmezeriem. Atkal saprotu, ka man ir bail :) nu sajūta pabaisa lienot pa šauru alu lejā pazemē, otrā alā lienam vieni paši bez gides, saprotam kapēc, jo ir jālien pīles pozā-uz ceļiem nevar, jo ūdens, piecelties nevar, jo augstums neļauj, gan jau, ka īsākiem ļautiņiem vieglāk nekā mums, bet nu mums tas bija spēcīgs vingrinājums :) gide visu izstāsta kā veidojušās, kapēc un atbild uz visiem jautājumiem. Prieks, ka mums vienīgajiem visā Baltijā ir šāds dabas veidojums. Ceļojums ir beidzies, tam atvēlētais laiks vismaz, jo ceļot varētu vēl un vēl. Pārņem mazliet skumja sajūta stūrējot uz Rīgas pusi. Bet nekas, atgriezīsimies vēl Vidzemē, jo daudz kas palika vēl neredzēts. Kopā tika veikti 1360km un 40km vēl ar riteņiem.

870 jūdzes pa Latgali un nedaudz Vidzemes

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem